Zivju slāpšana ir dabisks process
Zivju slāpšana ziemā, aizsalstot ūdenstilpēm, ir dabisks process. Ledus un sniega sega traucē ūdenim zem ledus pienācīgi bagātināties ar skābekli. Zem ledus un sniega vāka nenotiek ūdens atjaunošanās, skābekļa uzņemšana no atmosfēras ir apstājusies, arī fotosintēze nevar notikt. Aizsalušajās ūdenstilpēs sākas augu pūšana, kuras laikā tiek patērēta liela daļa ūdenī esošā skābekļa. Ezera vai dīķa vienīgās skābekļa rezerves ir tās, kas tajā uzkrājušās pirms ledus segas izveidošanās.
Valsts vides dienesta (VVD) Lielrīgas Reģionālās vides pārvaldes vecākais inspektors Andris Strautiņš stāsta: "Pagājušajā gadā arī bija vērojama zivju slāpšana. Tā bija saistīta ar ieilgušo ziemu un biezo ledus un sniega kārtu."
Inspektors atklāj, ka slāpšana lielākos apmēros vērojama seklos un aizaugušos ezeros, kuros nav caurteces vai ir neliela ūdens notece. Zivju slāpšana izteiktāka ir mazajās ūdenstilpēs, kuras nav savienotas ar upēm vai ūdenstecēm.
VVD Zvejas kontroles departamenta Iekšējo ūdeņu kontroles daļas vadītājs Nikolajs Liskins informē, ka iepriekšējos gados zivju slāpšana tika novērota Vidzemes un Latgales ezeros, kur parasti ir aukstāks laiks. Bieži zivju slāpšana notiek arī Kurzemes pusē – Kaņiera, Lestenes un Liepājas ezeros.
Cilvēka spēkos nav mainīt dabiskos procesus, bet zināma daļa atbildības par zivju slāpšanu jāuzņemas. Ihtiologs Ēvalds Urtāns stāsta, ka vairākām ūdenstilpēm cilvēku darbības rezultātā ir mainīts dabiskais ūdenslīmenis un tecējumi, piemēram, tiek ierīkotas aizsargkonstrukcijas teritoriju applūšanas novēršanai. Šo darbību rezultātā mainās ūdenstilpes dabiskā vide, kas ziemā veicina skābekļa badu ezeros.
Kā norāda Ē.Urtāns, no skābekļa trūkuma pirmie cieš zivju mazuļi, nākamās ir ziemas periodā aktīvās zivis. Savukārt mazaktīvās zivis, piemēram, līņus, skābekļa trūkums tik ļoti neietekmē.
Speciālisti atzīmē, ka pēc četriem līdz pieciem gadiem ezerā vai dīķī zivju populācija atjaunojas iepriekšējos apmēros, kādus pieļauj ūdenstilpju dabiskie ekoloģiskie apstākļi. Pēc ziemām, kurās vērojama zivju masveida slāpšana, ūdenstilpēs pavasaros mēdz atjaunot zivju resursus, ielaižot tajās mazuļus.
Par slāpstošām zivīm jāziņo
Zivju slāpšana novērojama ziemas beigās – februāra izskaņā un marta sākumā. A.Strautiņš prognozē, ka šogad zivju slāpšana nebūs tik izteikta kā iepriekšējos gados, jo ūdenstilpju ledus sega un uz tās esošā sniega kārta nav bieza. Pašreiz ledus biezums vairākos ezeros ir ap 30 centimetriem. Ir ziemas, kurās ledus biezums ūdenstilpē sasniedz pat pusmetru, tikpat bieza uz ledus mēdz būt vēl sniega sega.
Samazinoties skābekļa daudzumam ezeros, zivis pulcēsies tajās vietās, kur ezerā ietek ūdens un tas ir piesātināts ar skābekli, piemēram, avotu tuvumā. Arī šajās vietās būtu jāizcērt āliņģi.
Ja kādā ūdenstilpē tiek pamanīta zivju slāpšana, par to ir jāziņo attiecīgajai pašvaldībai, kuras pienākumos ir nodrošināt zivju glābšanas pasākumus. Par novērojumiem var ziņot arī Valsts vides dienestam, kurš informāciju nodos ūdenstilpes apsaimniekotājiem un sadarbībā ar to plānos un organizēs pasākumus zivju slāpšanas novēršanai, kā arī veiks ūdenstilpes monitoringu. Privāto ūdenstilpju saimniekiem par zivju glābšanas pasākumiem jārūpējas pašiem.
"Šogad zivju slāpšana ūdenstilpēs nav novērota."
VVD vecākais inspektors A.Strautiņš stāsta, ka problemātiskajās vietās februāra beigās un marta sākumā ik gadu Valsts vides dienests veic apsekošanu un ar līdzpaņemto aparatūru uz vietas pārbauda skābekļa daudzumu ūdenī. Bieži vien inspektorus par kritiskajām situācijām informē makšķernieki, kuri novēro zivju pulcēšanos pie izurbtajiem āliņģiem. "Ja izurbjot āliņģi, pie tā nāk zivis, tā ir pazīme skābekļa trūkumam," norāda inspektors.
Zivju vēlmi tikt pie skābekļa nereti izmanto arī maluzvejnieki. Zivis pulcējas pie izurbtajiem āliņģiem un ir viegli iegūstamas.
Metodes zivju glābšanai
Ir vairāki skābekļa piegādes veidi ūdenstilpē. Vienkāršākā un efektīvākā metode ir āliņģu izciršana vai izzāģēšana. Lai āliņģu izciršana būtu efektīva, hektāra platībā vēlams izcirst četrus līdz sešus āliņģus un to tuvumā nošķūrēt sniegu – tas veicinās fotosintēzi ūdenstilpē, kuras rezultātā rodas skābeklis. Ja izzāģēšanā tiek izmantots motorzāģis, tā sliece un ķēde jāattīra no eļļas pārpalikumiem un jāraugās, lai no eļļas bākas āliņģī neieplūst eļļa. Iztecējusī eļļa uz ūdens veido plānu kārtiņu, neļaujot piekļūt skābeklim. Līdz ar to ieguldītais darbs būs velts, jo zivis pie skābekļa netiks.
Āliņģi jānosedz ar niedrēm vai salmiem, tādējādi kavējot to aizsalšanu. Caur āliņģiem ūdenī ar kompresoriem var pūst arī gaisu. Kompresoru izmantošana piemērotāka ir nelielām ūdenstilpēm. Ūdeni var pārsūknēt no viena āliņģa otrā. Svarīgi āliņģu caurumus ledū atzīmēt pamanāmā veidā, lai, piemēram, makšķernieki tajos neiekristu.
Ūdenstilpēs mitinās ne tikai savvaļas sugas, bet arī cilvēku radītas šķirnes zivis. Tās ūdenstilpēs ir ielaistas ar mērķi gūt peļņu no to zvejas vai makšķerēšanas. Veicot pasākumus zivju slāpšanas novēršanai, tiek gādāts arī par resursu saglabāšanu.
Daļa bargajā ziemā nosalušo zivju sadalās jau ūdenstilpēs, pārējās tiek izskalotas krastā. Šīs zivis mēdz apēst arī kaijas. Par krastā izskaloto zivju savākšanu ir atbildīgs ūdenstilpes apsaimniekotājs.
VVD Zvejas kontroles departamenta Iekšējo ūdeņu kontroles daļas vadītājs N.Liskins norāda, ka šogad zivju slāpšana nav tikusi novērota nevienā ūdenstilpē.
