Līdakas ķeramas tikai no 11.maija. Vai tiešām?

Ķer un atlaid!

Aizvadītā ziema bija neierasti gara, un bijušas bažas, ka līdakas līdz 1.maijam, kad ierasti beidzas šo zivju saudzēšanas laiks, vēl nebūs paspējušas iznārstot. Šā gada 8.aprīlī Liepājas pilsētas dome nosūtīja Zemkopības ministrijai (ZM) vēstuli, kurā tiek lūgts pagarināt līdaku makšķerēšanas aizliegumu, ņemot vērā netipiskos laika apstākļus aprīlī, kā arī Liepājas ezera zvejnieku un makšķernieku viedokli. Šo lūgumu vērtēja gan speciālisti, gan sabiedriskās organizācijas, un 19.aprīlī tapa Zemkopības ministrijas lēmums Nr.4.1-12/16. Kā skaidrots lēmumā, līdaku makšķerēšanas papildu liegums ieviests, ievērojot Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR sniegtos atzinumus, Dabas aizsardzības pārvaldes rekomendāciju un biedrības "Makšķernieku organizāciju sadarbības padome" ierosinājumu.

Lai gan Zemkopības ministrija šā gada 19.aprīlī lēmusi "Par līdaku makšķerēšanas papildu aizlieguma perioda noteikšanu 2013.gada pavasarī", šis lēmums neierobežo makšķernieku tiesības ķert līdakas un, vēl jo vairāk, spiningot, kas ir populārākais līdaku ķeršanas veids. Arī MK noteikumos Nr.1498 "Makšķerēšanas noteikumi" nav aizlieguma kādas sugas zivis kādā laikā ķert, un tas ir tikai loģiski un atbilst realitātei – tad jau būtu jāaizliedz makšķerēšana kā tāda, jo nav garantijas, ka "aizliegtā" zivs neiekāro "neaizliegtajām" domātu ēsmu vai mānekli. Normatīvo aktu izpratnē runa ir par līdaku iegūšanu jeb paturēšanu lomā (t.i., noķertā īpatņa izņemšanu no dabas, nešanu mājup). Tātad šogad līdz 11.maijam – ja mānekli vai ēsmu iekārojusi un izvilkta kāda līdaka, tā jāatlaiž. Cita lieta: makšķerniekam, izmantojot to, ka spiningot nav aizliegts, nevajadzētu apzināti tramdīt nārstojošās zivis. Tas ir makšķernieka ētikas jautājums.

Makšķernieku organizāciju sadarbības padomes valdes loceklis Māris Olte norāda, ka pavasaris šogad atnāca daudz vēlāk, nekā tas ierasts. Galvenais uzstādījums: zivi var atļaut ķert tad, kad tā izpildījusi savu dabas doto uzdevumu – vismaz vienreiz iznārstojusi. Šā iemesla dēļ eksistē tā dēvētie nārsta liegumi. Turklāt zivis tūlīt pēc nārsta mēdz steigt atgūt spēkus, intensīvi barojoties, un šajā laikā ir viegli noķeramas. Šā iemesla dēļ ir saprātīgi liegumu noteikt mazliet garāku, nekā ilgst nārsts. Šogad, kad vēl aprīļa otrajā pusē ūdens temperatūra bija zema un ūdenstilpes klāja ledus, bija pēdējais brīdis rīkoties. Nosargāt dabīgo nārstu ir daudz vērtīgāk, nekā pēc tam ieguldīt milzu līdzekļus, lai zivis mākslīgi pavairotu.

M.Olte nepiekrīt izteikumiem, ka makšķerniekiem nolaupīti "līdaku atklāšanas" svētki. Šis līdaku lomā paturēšanas aizlieguma pagarinājums, iespējams, daudziem ļaus izjust baudījumu no makšķerēšanas kā tādas un gandarījumu no noķertās zivs atlaišanas – vērojot, kā šī zivs aizpeld atpakaļ dzimtajā stihijā, un tas varētu būt kā "ģenerālmēģinājums" makšķernieku domāšanas maiņai.

Kāds labums līdakām?

Makšķernieki sodās: līdakas jau zem ledus esot iznārstojušas. Ihtiologs Jānis Birzaks, institūta BIOR Iekšējo ūdeņu laboratorijas vadītājs teic: "Ļoti būtiska ir ūdens temperatūra. Līdz laikam, kad ūdens sasilst līdz nepieciešamajam līmenim, zivis nenārsto, "ciešas". Iespējams, ka ezeros patiešām līdakas nārstojušas, līdzko piekrastes joslas atkusušas – tur ūdens varētu pa dienu pietiekami sasilt. Taču, ja naktis ir aukstas, šāds nārsts var būt bez rezultāta – ūdens temperatūras kritiskas pazemināšanās rezultātā apaugļotie ikri var iet bojā."

"Lieguma termiņa pagarinājuma galvenais iemesls ir cilvēku vēlme iesaistīties dabas aizsardzības pasākumos un ir drīzāk psiholoģiska vajadzība, kas ne vienmēr saistāma ar racionālo, patiešām dabai noderīgo."

J.Birzaks stāsta, ka klimata svārstības izpaužas gan īslaicīgās, gan ilglaicīgās tā atšķirībās no vidējiem apstākļiem. Bargas un garas ziemas novērojamas retāk, kopumā pavasarī nārstojošo zivju nārsts noris agrāk. Siltās ziemas, kas Latvijā bija sākot no 1990.gada, acīmredzot bija iemesls, kāpēc savulaik sabiedriskās organizācijas panāca, ka līdaku lieguma sākums tika pārcelts no 15. uz 1.martu. Līdakas atļauts ķert un paturēt lomā no 1.maija jau vismaz gadus 30, un šajā laikā bijuši dažādi klimatiskie apstākļi, taču nav ziņu, ka lieguma nepagarināšana pēc bargām ziemām būtu ilgtermiņā negatīvi ietekmējusi līdaku krājumu stāvokli. Teorētiski – lēmums pagarināt līdaku ķeršanas lieguma termiņu samazina antropogēno spiedienu uz sugu, šogad maijā acīmredzot tiks noķerts mazāk līdaku nekā vidēji, iespējams, lielāks skaits līdaku iznārstos, taču tas nebūt nenozīmē, ka pēc gadiem ūdenstilpēs būs vairāk 2013.gada pavasarī dzimušo līdaku.

J.Birzaks uzskata, ka lieguma termiņa pagarinājuma pieprasīšanas galvenais iemesls ir cilvēku vēlme iesaistīties dabas aizsardzības pasākumos un ir drīzāk psiholoģiska vajadzība, kas ne vienmēr saistāma ar racionālo, patiešām dabai noderīgo. Šajā gadījumā tā ir vēlme aizsargāt līdaku nārstu, nezinot kādi faktori nosaka to krājumu izmantojamās daļas daudzuma izmaiņas (zinātnieki saka – dinamiku) ūdenstilpēs. Kopumā jāsecina, ka zivsaimnieciskas nozīmes līdakas nārsta lieguma pagarināšanai, visticamāk, nebūs un var vien teorētiski pieņemt, ka ekosistēmā kopumā īstermiņā uz 1–3 gadiem pieaugs jauno līdaku daudzums.

Iespējamais risinājums – lokālie liegumi

Kamēr Latvijas ziemeļdaļā vēl valda barga ziema, dienvidrietumos jau vasarīgi silts un zivis nārsto uz nebēdu. Kāpēc nevarētu noteikt lokālus makšķerēšanas ierobežojumus?

J.Birzaks: "Latvija nav ģeogrāfiski liela valsts, bet tās robežās klimatiskie apstākļi atšķiras būtiski. Arī silta laika iestāšanās, ledus kušana, ūdens temperatūras paaugstināšanās, kas ietekmē zivju nārstu, dažādos reģionos var atšķirties par 10–14 dienām. Jautājums, vai nepieciešams noteikt lokālus ierobežojumus zivju ķeršanā, ir atklāts. Piemēram, Ziemeļlatvijā un Viduslatvijā, augstienēs, lai ar lielu varbūtību novērstu kādas nārstojošas līdakas noķeršanu, pēc šādas garas ziemas liegums būtu jāpagarina par vēl vismaz 15 dienām. Diemžēl mūsu institūtam nav pietiekamu resursu, lai veiktu operatīvus pētījumus reģionos. Pašvaldību tiesības noteikt operatīvas izmaiņas ir ierobežotas. Iespējams, ka ūdenstilpēs, kur notiek licencētā makšķerēšana, tās apsaimniekotājs var operatīvi kaut ko atļaut vai neatļaut ķert."

"Ideāli būtu, ja katrā reģionā būtu kāds speciālists, kurš veiktu monitoringu un spētu operatīvi ziņot par zivju nārstu."

M.Olte uzskata, ka ideāli būtu, ja katrā reģionā būtu kāds speciālists, kurš veiktu monitoringu un spētu operatīvi ziņot par zivju nārstu. Tad būtu jēga deleģēt pašvaldībām tiesības noteikt zivju makšķerēšanas liegumu laiku savās administratīvajās teritorijās. Skandināvijas valstīs tā ir ierasta prakse. Piemēram, Zviedrijā ir makšķerēšanas gidu skolas, un šiem gidiem tiek sniegtas arī ihtioloģijas zināšanas, viņi konsultē pašvaldību darbiniekus un iesaka pagarināt vai saīsināt lokālo liegumu laikus. Latvijā šādas iespējas vēl ilgi nebūs, jo trūkst gan speciālistu, gan finanšu. Taču pamazām doma par šādu sistēmu izkristalizējas, un, cerams, kādreiz pie tādas nonāksim. Skandināvijas valstu pieredze rāda, ka makšķerēšana var būt ienesīga tautsaimniecības nozare, bet, lai tā būtu, šai sfērai jābūt sakārtotai un elastīgai arī no likumdošanas viedokļa."

Citu liegumu pagarinājuma nebūs

Speciālisti uzskata, ka ieilgusī ziema citu sugu zivju nārstu neietekmēs, tāpēc zandartu, salašu un alatu ķeršanas liegumu termiņi pagarināti netiks.

J.Birzaks norāda, ka zandartiem un salatēm nārsts sākas vēlāk. Gara ziema nenozīmē, ka noteiktajā lieguma periodā neiestāsies nārstam labvēlīgi apstākļi un šīs zivis nepaspēs iznārstot.

Arī M.Olte uzskata, ka citu zivju, kam noteikts nārsta liegums, nārsts neaizkavēsies, un liegumu laiki jāpagarina nebūs. Piemēram, zandartu nārsta laiku noteiks laikapstākļi maijā, taču, spriežot pēc prognozēm, apstākļi šīm zivīm būs labvēlīgi. Arī alatas un salates var paspēt iznārstot.

Pagarināt laika periodu, kad aizliegts makšķerēt no laivas, noteikti nevajadzētu, pauž pārliecību M.Olte. Dažu, iespējams, negodīgu makšķernieku dēļ nebūtu jāierobežo godīgu makšķernieku tiesības. Turklāt ir vietas Latvijā, kur vietējai ekonomikai šādi makšķernieku aktivitāšu brīži, piemēram, laivmakšķerēšanas sezonas atklāšana, ir nozīmīgi.