Publicēts pirms 13 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Nereti peļņā uz ārvalstīm viens no vecākiem paņem līdzi bērnu, nemaz neaptverot, ka līdz ar to pārkāpj bērna un otra vecāka tiesības uz saskarsmi. Aizvedot bērnu sev līdzi uz ārvalstīm, ja par to nav informēts otrs bērna aizbildnis, iznāk, ka vecāks ir nolaupījis pats savu bērnu.
FOTO: Boriss Koļesņikovs
Iespējams, katra Latvijas iedzīvotāja ģimenes vai draugu lokā ir kāds, kas devies prom no Latvijas, lai strādātu un/vai dzīvotu ārzemēs. Bieži vien aizbraucēji ir izvēles priekšā – atstāt savu bērnu Latvijā vai tomēr ņemt sev līdzi? Gadījumos kad bērns tiek ņemts līdzi, ieteicams šo lēmumu ir saskaņot arī ar otru bērna vecāku, lai neizrādās tā, ka viens no bērna vecākiem ir nolaupījis pats savu bērnu un pārkāpis otra vecāka aizgādības vai saskarsmes tiesības.
Tieslietu ministrijas Tiesiskās sadarbības departamenta Bērnu lietu sadarbības nodaļas vadītājs Agris Skudra informē, ka arvien pieaug to gadījumu skaits, kad vecāks bērnu bez otra vecāka piekrišanas aizved no Latvijas uz ārvalsti.
Kā var nolaupīt pats savu bērnu?
„Ja bērna vecāki abi ierakstīti bērna dzimšanas apliecībā, tiesa neko nav lēmusi citādi vai arī vecāki savā starpā nav vienojušies par pretējo – abiem vecākiem ir kopīga aizgādība pār bērnu. Un pie kopīgas aizgādības esamības abiem vecākiem ir kopīgi jāizlemj jautājumi, kas skar bērna attīstību. Un neapšaubāmi – bērna pastāvīgās dzīvesvietas valsts izvēle ir bērna attīstību ietekmējošs aspekts (kādus ārstus izvēlēsies, kādā skolā ies utt.),” stāsta A. Skudra.
Tomēr ir gadījumi, kad jautājums, kas skar bērna attīstību, netiek atrisināts abu vecāku starpā, bet gan vienbalsīgi, un šis lēmums skar bērna pārvietošanu uz citu valsti. Tādos gadījumos bērna aizvešana no viņa patstāvīgās dzīvesvietas vai no personas, kas īsteno aizgādības tiesības, uz patstāvīgu dzīvi ārvalstīs bez šīs personas piekrišanas un ziņas tiek uzskatīta par bērna prettiesisku aizvešanu. Kā arī izvairīšanās nogādāt bērnu atpakaļ valstī, kurā bērns dzīvoja patstāvīgi, tiek uzskatīta par bērna prettiesisku aizturēšanu, jo liedz otrai personai, kam ir aizgādības tiesības pār bērnu, īstenot savas tiesības.
"Statistika rāda, ka kopumā no 2004. gada līdz 2011. gada 26. jūlijam ir uzsāktas 128 lietas par 148 bērniem, kurās viens no bērna vecākiem bez otra piekrišanas ir aizvedis bērnu no Latvijas."
Līdz ar to, ja viens no bērna vecākiem ir paņēmis sev līdzi kopējo bērnu, tas tāpat skaitās kā bērna nelikumīga pārvietošana vai aizturēšana, ja par to nav informēts un tam piekritis otrs vecāks. Saskaņā ar Hāgas konvenciju par starptautiskas bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem sanāk, ka viens no vecākiem ir nolaupījis pats savu bērnu.
Veiktie grozījumi trīs likumos
Statistika rāda, ka kopumā no 2004. gada līdz 2011. gada 26. jūlijam ir uzsāktas 128 lietas par 148 bērniem, kurās viens no bērna vecākiem bez otra piekrišanas ir aizvedis bērnu no Latvijas uz ārvalsti, un 25 lietas par 28 bērniem, kurās viens no bērna vecākiem bez otra vecāka piekrišanas ir atvedis bērnu no ārvalsts uz Latviju.
Šobrīd likumos ir noteikts, ka atgriezt bērnu atpakaļ viņa iepriekšējā dzīvesvietā ir iespējams labprātīgi. Tomēr ir cilvēki, kas atsakās darīt likumā noteikto, un patlaban Latvijā nav īsti noteiktas kārtības to tiesas nolēmumu izpildei, kas saistīti ar prettiesiski pārvietota vai aizturēta bērna nogādāšanu atpakaļ tajā valstī, kuru nosaka tiesas nolēmums. Tāpēc grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā, Civilprocesa likumā un Bāriņtiesu likumā noteiks stingrākas normas, atgriežot bērnu patstāvīgajā dzīvesvietā pēc tā prettiesiskas pārvietošanas, kas palīdzēs labāk nodrošināt bērna interešu aizstāvību.
Grozījumi Civilprocesa un Bāriņtiesu likumā paredz, ka tiesas pieņemto nolēmumu par bērna atgriešanu vai neatgriešanu viņa patstāvīgajā dzīvesvietā varēs izpildīt brīvprātīgi, kā arī piespiedu kārtā. Labprātīgi pildot nolēmumu, ir iespēja lūgt palīdzību bāriņtiesai, lai sagatavotu bērna atgriešanu tajā valstī, kur nolēmusi tiesa. Gatavošanās bērnu atgriezt nav plānota beztermiņa ilgā laikā – grozījumi paredz, ka tiesai ir jānorāda labprātīga lēmuma izpildes termiņš, kas nav ilgāks par 30 dienām no tā brīža, kad tiesas lēmums ir stājies spēkā.
Grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā nosaka, kā rīkoties, ja tiesas nolēmums netiek pildīts labprātīgi. Grozījumi papildina likumu ar jaunu pantu (27.2), kas nosaka, ka bērnu var šķirt no ģimenes, ja bērna vecāki dzīvo atsevišķi un ir nepieciešams nodrošināt tiesas nolēmuma par bērna nogādāšanu atpakaļ uz valsti, kurā ir viņa dzīvesvieta, piespiedu izpildi.
Šis pants ir piemērojams tajos gadījumos, kad tas vecāks, kurš bērnu prettiesiski pārvietoja vai aizturēja, tiesas nolēmumu nepilda labprātīgi vai arī tiesas norādītajā termiņā nav iespējams bērnu atgriezt viņa dzīvesvietā. Tiesas nolēmuma piespiedu izpildes gadījumos bāriņtiesa šķir bērnu no ģimenes (īslaicīgi), lai nodrošinātu bērna personisko interešu un tiesību aizsardzību. Gadījumos kad bērna nogādāšanu atpakaļ valstī, kur ir viņa dzīvesvieta, nekavējoties veikt nav iespējams, bāriņtiesas pārstāvis bērnu nogādā krīzes centrā vai citos drošos apstākļos.
Personai, kas bērnu prettiesiski pārvietojusi vai aizturējusi, var netikt izpausta informācija par bērna atrašanās vietu (kad viņš atrodas krīzes centrā vai drošā vietā), un satikšanās ar bērnu nebūs iespējama, ja persona var radīt draudus nolēmuma par bērna nogādāšanu atpakaļ uz valsti, kur ir viņa dzīvesvieta, izpildei. Šo vienpersonisko lēmumu pieņem bāriņtiesas pārstāvis. Un grozījumi Bāriņtiesu likumā nosaka, ka lēmums ir spēkā līdz brīdim, kamēr bērnu nogādā atpakaļ uz valsti, kur tam ir dzīvesvieta, bet ne ilgāk kā 15 dienas.
Pieteikuma iesniegšanai vairāki varianti
Bērns ir aizvests, respektīvi, nolaupīts – ko darīt tālāk? Ja cilvēks uzskata, ka viņa bērns ir ticis aizvests bez viņa piekrišanas un līdz ar to ir pārkāptas viņa saskarsmes, aizgādības vai aizbildniecības tiesības, tad viņam ir jāraksta pieteikums, lai nodrošinātu bērna atgriešanos.
Katrā valstī, kas parakstījusi Hāgas konvenciju par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem, ir atbildīgā iestāde, kas risina šādus jautājumus, – centrālā iestāde. Latvijā no 2009. gada 1. jūlija Tieslietu ministrija (TM) pārņēmusi no Bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ministrijas Latvijai saistošo starptautisko līgumu izpildi.
"Ja cilvēks uzskata, ka viņa bērns ir ticis aizvests bez viņa piekrišanas un līdz ar to ir pārkāptas viņa saskarsmes, aizgādības vai aizbildniecības tiesības, viņam ir jāraksta pieteikums."
Ziņot par bērna prettiesisku pārvietošanu no Latvijas vai aizturēšanu ārvalstīs var vairākos veidos, lai gan šie veidi nav savstarpēji sasaistīti (izmantojot vienu, pārējos izmantot nevar). Personai ir šādas iespējas:
Iesniedzot prasību tiesā, lai tiktu atgriezts savā iepriekšējā dzīvesvietā prettiesiski pārvietots vai aizturēts bērns, ir jārēķinās ar to, ka gadījumā, ja tiesas nolēmums netiks labprātīgi pildīts, tad personai, kas nolēmumu nepilda, tiks uzlikts naudas sods un nolēmums tiks pildīts piespiedu kārtā. Visus izdevumus – valsts nodevu un tiesu izpildītāja depozīta kontā naudas summu izdevumu segšanai –sākotnēji samaksā persona, kas pieprasa bērna atgriešanu. Vēlāk šie izdevumi tiks piedzīti no konkrētās lietas atbildētāja.
Kārtība, kādā notiek bērna atgriešanās no Latvijas ārvalstī, ir līdzīga kā bērna atgriešana no ārvalsts Latvijā. Katrā valstī ir centrālā iestāde, kurā var vērsties šādos gadījumos. A. Skudra informē, ka visus pieprasījumus par prettiesiski pārvietota vai aizturēta bērna atgriešanu virza centrālā iestāde. Plašāku informāciju par citu valstu centrālajām iestādēm var atrast mājaslapā www.hcch.net.
Svarīgs ir arī bērna viedoklis
Tas, ka ir konstatēts fakts – bērns ir prettiesiski pārvietots vai aizturēts un saņemts uzrakstīts pieteikums, lai bērns tiktu atgriezts iepriekšējā dzīvesvietā, – vēl neliecina par to, ka bērns tajā arī tiks atgriezts. Gadījumos kad ir pagājis vairāk nekā gads, kopš bērns ir ticis aizvests vai attiecīgā persona ir uzzinājusi par bērna atrašanās vietu, un bērns ir iedzīvojies jaunajā dzīvesvietā (pastāv fiziska vai psiholoģiska kaitējuma risks), tad tiesa var pieņemt lēmumu neatgriezt bērnu iepriekšējā dzīvesvietā.
A. Skudra norāda, ka „visos gadījumos, tāpat kā jebkurā lietā par bērnu, ir jāuzklausa bērna viedoklis, ja vien viņš spēj to paust, t.i., ar viņu var sarunāties. Tālākais jau ir tiesas ziņā, izvērtējot vecumu un briedumu, cik lielā mērā ņemt vērā šo bērna viedokli”. Hāgas konvencija par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem netiek piemērota, ja bērns ir sasniedzis 16 gadu vecumu.
Normatīvie akti
Pieņemtie grozījumi minētajos trijos likumos ir saistīti ar Hāgas 1980. gada 25. oktobra konvenciju par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem un Eiropas Padomes 2003. gada 27. novembra Regulas (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu. Tie ir starptautiskie normatīvie akti, kurus piemēro gadījumos, kad saņemts iesniegums par to, ka bērns ir prettiesiski pārvietots.
Latvijā šajos gadījumos tiek piemēroti šādi normatīvie akti:
Hāgas konvencija
Hāgas konvencija par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem nosaka, ka bērns, kuru viens no vecākiem bez otra vecāka ziņas un piekrišanas paņēmis sev līdzi, aizvedis, tiek uzskatīts par nolaupītu un ir jānogādā atpakaļ valstī, kas bija bērna patstāvīgā dzīvesvieta.
Šī konvencija Latvijā stājās spēkā 2002. gada 1. februārī un tiek ievērota visu to valstu starpā, kas minēto konvenciju ir parakstījušas. Konvencijas līgumslēdzējas valstis savā starpā nodibina sadarbību, līdz ar kuru visās lietās, kas skar bērnu prettiesisku pārvietošanu vai aizturēšanu, šī konvencija ir piemērojama. Gadījumos kad bērns tiek aizvests uz valsti, kas nav pievienojusies konvencijai (un nepastāv nekāda divpusēja vienošanās starp konkrētām valstīm), tad bērna atgriešana ir atkarīga no attiecīgās valsts likumdošanas.
"Katrā valstī ir iestāde, kurā var vērsties gadījumos, kad bērns ir ticis prettiesiski pārvietots vai aizturēts."
Hāgas konvencijas mērķis ir nodrošināt bērnu, kuri ir nelikumīgi aizvesti vai aizturēti kādā no līgumslēdzējām valstīm, ātru atgriešanos un nodrošināt to, ka tiesības uz aizbildnību un bērna apmeklēšanu saskaņā ar vienas valsts likumiem tiek respektētas arī citās valstīs.
Tātad – konvencijas mērķis ir nepieļaut bērna nolaupīšanu vecāku starpā, kā arī gadījumos, kad tas ir noticis, nodrošināt bērna tūlītēju atpakaļ nodošanu.
Der zināt. Risinot jautājumus par bērna prettiesisku pārvietošanu vai aizturēšanu saskaņā ar konvenciju, netiek risināti jautājumi par bērna aizgādību. Tas nozīmē: ja tiesa ir nolēmusi, ka bērnam ir jāatgriežas vienā valstī, tad bērns ar vecāku dodas uz turieni, lai tur risinātu abu vecāku (aizbildņu) domstarpības par jautājumiem, kas skar bērna aizbildniecību. Tātad – bērns netiek atdots tam aizbildnim, kurš pieprasīja bērna atgriešanu. Šādos gadījumos tiesa neskata aizbildniecības jautājumus, bet lemj par bērna atgriešanu valstī.
Briseles IIbis regula
Padomes 2003. gada 27. novembra Regulas (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu mērķis ir nodrošināt bērnu labāko interešu ievērošanu, nodrošinot pēc iespējas ātrāku bērna atgriešanos tā patstāvīgās dzīvesvietas valstī pēc to prettiesiskas pārvietošanas vai aizturēšanas. Regula tiek saukta arī par Briseles IIbis regulu. Tā ir spēkā visās ES dalībvalstīs (izņemot Dāniju) un Latvijā tiek piemērota kopš 2005. gada 1. marta. Regulas mērķis ir starp dalībvalstīm nepieļaut bērna nolaupīšanu vecāku starpā un gadījumos, ja tomēr tā notiek, nodrošināt bērna tūlītēju atgriešanos viņa izcelsmes dalībvalstī.
Briseles IIbis regula ietver īpašus noteikumus par bērnu nolaupīšanu un saskarsmes tiesībām. Kad bērns ir nolaupīts no vienas valsts („izcelsmes dalībvalsts”) uz citu valsti („pieteikuma saņēmēja dalībvalsts”), regula nodrošina, ka izcelsmes dalībvalsts tiesas saglabā jurisdikciju, lemjot jautājumu par aizbildnību, neraugoties uz nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas faktu. Būtībā regula paredz kārtību, kādā vienā dalībvalstī pieņemto lēmumu var atzīt un izpildīt citā dalībvalstī.
Uzziņai
Plaša informācija par to, kur vērsties un kā rīkoties gadījumos, kad bērns ir ticis prettiesiski pārvietots vai aizturēts, ir pieejama TM mājaslapā www.tm.gov.lv.
