Nelikumīgi aizvests bērns: ko ņem vērā tiesa

Iepriekš rakstā "Bērna patvaļīga aizvešana no vienas valsts uz citu: emocijas, likumi un rīcība" LV portāls jau informēja, kā tiek ierosinātas starptautiskās bērnu nolaupīšanas lietas. Pieprasījumus par bērnu atgriešanos vai saskarsmes tiesībām ar bērnu var iesniegt gan savas tuvējās pašvaldības bāriņtiesā, gan Hāgas konvencijas izpratnē valsts centrālajā iestādē - Tieslietu ministrijā, gan arī vērsties Latvijas pilsētas/rajona tiesā ar lūgumu pieņemt lēmumu par pieprasījuma iesniegšanu. Atkarībā no situācijas pieprasījumu var iesniegt arī ārvalstu tiesās vai centrālajās iestādēs. Katrā gadījumā, ja pieprasījums rakstīts Latvijā, tas nonāks kādā no mūsu valsts tiesām, kur (ja tiesa tā lems) tiks uzsākta lieta par to, pie kura no vecākiem bērnam turpmāk dzīvot.

Kura valsts atzīstama par bērna pastāvīgo dzīvesvietu?

Rīgas rajona tiesas tiesnese Santa Bernharde ir specializējusies civillietu, īpaši ģimenes strīdu lietu, izskatīšanā. Te ieskaitāmas arī vairākas civillietas par bērnu prettiesisku aizturēšanu un izvešanu no valsts. "Visas ar bērniem saistītās lietas un ģimenes strīdi ir ļoti emocionāli, bet ar gadu gaitā gūto pieredzi izdodas norobežot personiskās izjūtas un attieksmi un vērtēt šīs lietas tikai no juridiskā viedokļa," stāsta tiesnese.

LV portāla lasītājiem piedāvājam tiesneses S.Bernhardes pieredzē un novērojumos balstītu viedokli par tiesas lomu minēto lietu izskatīšanā un aspektiem, kurus tiesa vērtē, izskatot lietas par bērnu prettiesisku aizvešanu vai aizturēšanu, kā arī ieteikumus bērnu vecākiem.

"Pirmām kārtām jāuzsver, ka tiesai ir jākonstatē, kura valsts ir atzīstama par bērna pastāvīgo dzīvesvietu. Pastāvīgās dzīvesvietas definīcija nav noteikta normatīvajos aktos, un par tādu noteikti nav atzīstama deklarētā dzīvesvieta. Lai to noteiktu, ir jāizvērtē vairāku apstākļu kopums – bērna iedzīvošanās valstī, ņemot vērā ilgumu, regularitāti, ģimenes pārcelšanās iemeslus, skolas apmeklēšanu, valodu apguvi u.tml. jautājumus.

Konstatējot, ka bērna pastāvīgā dzīvesvieta ir bijusi valsts, no kuras bērns ir aizvests vai kurā netiek nogādāts atpakaļ, tiesai ir jānoskaidro, vai šīs darbības ir notikušas prettiesiski, t.i., vai pastāv vecāku vienošanās, vai ir saņemta otra vecāka piekrišana un vai šāda piekrišana pēc tās valsts tiesiskā regulējuma ir nepieciešama.

Šeit mēs nonākam līdz jautājumam par viena no vecākiem piekrišanas saņemšanu bērna izvešanai no valsts vai aizturēšanai citā valstī un šīs piekrišanas noformēšanai.

Ja vecāki dzīvo šķirti un savstarpēji maz kontaktējas par jautājumiem, kas skar bērna audzināšanu, nereti rodas situācijas, ka tas no vecākiem, kurš ikdienā rūpējas par bērnu un izlemj mainīt valsti, kurā turpmāk dzīvos, šo lēmumu pieņem vienpersoniski, uzskatot, ka līdz šim visus jautājumus izlēmis bez konsultēšanās ar otru (tēvu vai māti) un tādējādi ir radušies priekšnosacījumi arī turpmāko lēmumu patstāvīgai pieņemšanai. Diemžēl arī šajos gadījumos ir nepieciešams saņemt otra vecāka piekrišanu, un šai piekrišanai ir jābūt noformētai tādā veidā, lai strīdus gadījumā šo faktu varētu pierādīt tiesā, piemēram, e-pasta sarakste, īsziņu sūtīšana, liecinieku liecības. Protams, vislabākais būtu noformēt notariālu aktu. Problēma rodas tad, ja vecāki nevar vienoties par šo jautājumu un ir jāceļ prasība tiesā. Svarīgi ir noskaidrot tās valsts likumu prasības, kurā vecāki ar bērnu dzīvo, lai nerastos pārpratumi un situācijas, ka kāds no vecākiem jau pārkāpumu ir izdarījis.

Jāņem vērā tās valsts normatīvais regulējums, no kuras bērns prettiesiski aizvests

Izskatot pieteikumu par bērna atgriešanu, tiesai ir jāņem vērā tās valsts normatīvais regulējums, no kuras bērns ticis prettiesiski aizvests. Ir jānoskaidro, kādos gadījumos vecāki lēmumus pieņem kopīgi un kādos gadījumos viens no vecākiem var pieņemt lēmumu par bērna izvešanu no valsts vienpersoniski. Šajos jautājumos pusēm ir aicinājums būt aktīvām un iesniegt tiesā otras iesaistītās valsts normatīvā regulējuma tulkojumu latviešu valodā. Protams, šādu informāciju var izprasīt arī tiesa, taču tas procesu paildzinās.

Konstatējot bērna pastāvīgas dzīvesvietas valsti, faktu par prettiesisku izvešanu vai aizturēšanu, tiesai ir jānoskaidro, vai nepastāv kāds no bērna neatgriešanas pamatiem. Gan Hāgas konvencijā, gan Regulā Nr.2201/2003 ir minēti gadījumi, kādos bērns netiek nogādāts iepriekšējā dzīvesvietā. Šis uzskaitījums ir izsmeļošs un nav paplašināti tulkojams. Visbiežāk izmantotie pamati ir šādi:

• Tiek vērtēts, vai bērns ir iedzīvojies jaunā vidē (Hāgas konvencijas 13.panta a un b punkts). Tas piemērojams tikai gadījumos, kad lietas izskatīšana uzsākta pēc viena gada termiņa beigām. Puses, ignorējot noteikto viena gada termiņu, mēģina tiesā pierādīt, ka bērns spēj iedzīvoties jaunajā vidē arī līdz šī gada termiņa notecējumam, un šis apstāklis varētu kalpot par pamatu bērna neatdošanai, bet tā tas nav;

• Kad atgriešanās bērnam sagādā fizisku un psiholoģisku kaitējumu vai citādi rada tam neciešamu situāciju (Hāgas konvencijas 13.panta b punkts). Lai šī norma tiktu piemērota, ir jābūt pierādījumiem par reāla apdraudējuma esamību, nevis atsaukšanās uz iespējamu apdraudējumu, kam nav nekāda cita pierādāma pamata kā vien puses apgalvojums;

• Bērns iebilst pret atgriešanos (13.pants). Šajos gadījumos ir nepieciešams izsmeļošs bērna viedokļa atspoguļojums, lai tiesa varētu saprast, kādi jautājumi bērnam tika uzdoti un kādā kontekstā ir saņemtas atbildes par nevēlēšanos atgriezties pastāvīgās dzīvesvietas valstī.

Netiek vērtēti apstākļi, kas izriet no aizgādības tiesībām

Izskatot šo lietu kategoriju, netiek vērtēti apstākļi, kas izriet no aizgādības tiesībām, piemēram, ar kuru no vecākiem bērnam būtu labāk turpmāk dzīvot, kurā valstī noteikt bērna turpmāko dzīvesvietu, kādā veidā vecāki var izmantot saskarsmes tiesības ar bērnu. Praksē ir nācies saskarties, ka minēto lietu izskatīšanas gaitā vecāki savus argumentus un pierādījumus pamato tieši ar jautājumiem, kas izriet no aizgādības tiesībām.

Ir svarīgi atcerēties, ka nevienam no vecākiem netiek dota priekšrocība – netiek vērtēts vecāku dzimums, vecums, mantiskais stāvoklis, valstiskā piederība, nacionalitāte, bērna un vecāku pilsonība. Tieši šos argumentus vecāki min kā iemeslus, kādēļ bērns būtu atgriežams vai neatgriežams valstī, no kuras ticis prettiesiski izvests.

Tāpat maldīgs ir priekšstats, ka, izspriežot šo lietu kategoriju, tiesa nosaka, ar kuru no vecākiem bērns turpmāk dzīvos kopā, jo pieteikuma apmierināšanas gadījumā bērns netiek šķirts no kāda vecāka, bet mātei vai tēvam, kurš ir prettiesiski aizturējis vai aizvedis bērnu, ir jāatgriežas valstī, kurā bijusi bērna pastāvīgā dzīvesvieta, un jāatrisina visi no aizgādības tiesībām izrietošie jautājumi.

"Tiesai pirmām kārtām ir jākonstatē, kura valsts ir atzīstama par bērna pastāvīgo dzīvesvietu."

Tas nozīmē, ka nav jāatgriežas ne pie bijušā dzīvesbiedra - otra no bērna vecākiem, ne tieši konkrētajā bijušajā dzīvesvietā, ne arī bērns ir jānodod otram vecākam. Šī ir lielākā aplamība, kuru uzsver vecāki - ka jāatgriežas ir tikai bērnam un tikai pie tā no vecākiem, kurš ir iesniedzis pieteikumu. Bērns netiek šķirts no tēva vai mātes, kurš ir bijis galvenais bērna aprūpētājs.

Latvijā tiesvedības gaita aizgādības jautājumu izskatīšanā ir ilgstoša, nereti tie ir vairāki gadi tikai pirmajā instancē, bet vēl seko gan apelācijas instance, gan var sekot arī kasācijas instance. Ja viens no vecākiem atradis darbu citā valstī, uz kuru viņš kopā ar bērnu vēlējās pārvākties uz pastāvīgu dzīvi, tad ilgstošā tiesvedība šos plānus var izjaukt.

Kaut arī lietas, kurās tiek skartas bērnu intereses, tiek izskatītas prioritāri, jāsecina, ka pašreizējā tiesu noslogotība Rīgas tiesu apgabalā neļauj nodrošināt ātru un efektīvu lēmumu pieņemšanu. Kā vienu no iemesliem var minēt arī kāda no vecākiem vēlmi visu procesu padarīt garāku un apzināti to novilcināt. Vecāki uzsāk meditācijas kursu, apmeklē psihologu, arī bāriņtiesa strādā, lai sagatavotu atzinumu un noskaidrotu bērnu viedokli, un šis process ļoti ievelkas. Vēl problemātiski ir tas, ka bāriņtiesas noslogotības dēļ dažkārt līdz pirmajai nozīmētajai tiesas sēdei savu atzinumu nespēj sagatavot.

Mans ieteikums - ģimenēs, kurās vecāku attiecības ir sairušas un vecāki dzīvo šķirti, jau laikus vienoties par visiem no aizgādības tiesībām izrietošajiem jautājumiem, kaut arī vēl patlaban konkrēta vajadzība kādam no vecākiem doties uz citu valsti nav radusies.

Manipulēšana ar jēdzienu "bērna intereses"

Bāriņtiesu uzdevums ir konstatēt, ka bērns atrodas konkrētajā valstī konkrētā dzīvesvietā, un noskaidrot bērna viedokli par to, vai viņš valstī, no kuras ticis izvests, jutās labi vai pašreizējos apstākļos nejūtas apdraudēts emocionāli vai fiziski, vai izjūt piesaisti iepriekšējā valstī atstātajai skolai, pirmsskolas iestādei, draugiem un dzīvesvietai.

Prakse liecina, ka bāriņtiesām savos atzinumos ir tendence vērtēt sadzīves apstākļus bērna dzīvesvietā, to, vai apstākļi ir labvēlīgi bērna attīstībai, sniegt bērna dzīves gaitu vērtējumu (skolas apmeklēšana, dalība pulciņos u.tml.), tēva vai mātes, kurš bērnu atvedis uz Latviju, piemērotību bērna turpmākajai audzināšanai, bērna piesaisti kādam no vecākiem. Šajos gadījumos tiesai ļoti palīdzētu detalizēts sarunu protokols, nevis bāriņtiesas darbinieka vispārīgs atstāsts, ietverot arī savus secinājumus par notiekošo."

Noslēgumā S.Bernharde nosauc dažus pieredzē balstītus secinājumus no tiesneša skatupunkta.

• Vecāki manipulē ar jēdzienu "bērnu intereses". Lietas izskatīšanas gaitā abi uzsver, ka aizstāv bērnu intereses, taču pārstāv pretējus viedokļus. Bērnu interesēs ir, lai vecāki ievērotu pastāvošo tiesisko regulējumu un neiesaistītu viņus savu attiecību kārtošanā.

• Liela loma sabiedrības informēšanā par šiem procesiem un to sekām ir plašsaziņas līdzekļiem. Bāriņtiesām un citām šajā procesā iesaistītajām institūcijām ir jāievēro konfidencialitāte, jāatturas no viedokļu paušanas, bet neviens neliedz savas subjektīvās domas un izjūtas izplatīt tēvam vai mātei, kas bērnu nelikumīgi aizvedis no dzīvesvietas citā valstī, liedzot saskarsmes un aizgādības tiesības otram no vecākiem, kurš ar tiesas palīdzību cenšas tās pierādīt un atgūt. Ja uzklausa tikai vienu konfliktā iesaistīto pusi, kopaina nekad nebūs objektīva.