Vecāki šķiras. Kas notiek ar bērnu?

Aizgādība

Līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā. To paredz Latvijas Republikas Civillikuma 177. pants. Aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu, kā arī pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu. D.Āķe skaidro, ka ar tiesībām noteikt bērna dzīvesvietu jāsaprot dzīvesvietas ģeogrāfiskā izvēle, kā arī mājokļa izvēle.

Savukārt bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, t.i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu, viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšanu, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam).

D. Āķe atgādina, ka vecāki, kas dzīvo kopā, arī aizgādību īsteno kopīgi.

Vecāku strīdi

Ja starp vecākiem rodas domstarpības attiecībā uz bērnu un likumā nav noteikts citādi, strīdu izšķir bāriņtiesa. Bāriņtiesu likuma 19. panta otrā daļa nosaka, ka bāriņtiesa izšķir vecāku domstarpības bērna aprūpes un aizgādības jautājumos, izņemot domstarpības par bērna dzīvesvietas noteikšanu, un nepieciešamības gadījumā pieņem lēmumu. Iesaistoties vecāku domstarpību izšķiršanā, bāriņtiesa uzaicina abas lietā iesaistītās puses ierasties uz pārrunām klātienē bāriņtiesā. Vienlaikus, ievērojot Bāriņtiesu likuma 16. pantā noteiktās bāriņtiesas tiesības, tā pēc sava ieskata veic arī citas darbības, piemēram, iegūst ziņas, kas nepieciešamas attiecīgā jautājuma risināšanai, iesaka vecākiem izmantot meditācijas pakalpojumu vai vērsties pēc palīdzības pie psihologa.

Savukārt vecāku strīdu par bērna dzīvesvietas, ikdienas vai atsevišķas aizgādības noteikšanu, kā arī tiesībām izmantot saskarsmes kārtību ar bērnu atbilstoši kompetencei izšķir tiesa, pieņemot lietā galīgo nolēmumu. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 244.¹ pantu lietas, kas izriet no aizgādības un saskarsmes tiesībām, tiesa izskata prasības kārtībā pēc vispārējiem noteikumiem.

"Bērnam ir tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar jebkuru no vecākiem."

Iepriekšminētajās lietās attiecīgā bāriņtiesa, ievērojot Bāriņtiesu likuma 50. panta normas, pēc tiesas pieprasījuma sniedz atzinumu, ko tiesa vērtē kā bāriņtiesas viedokli izskatāmajā jautājumā. Turklāt tas kalpo kā viens no pierādījumiem lietā.

Vienlaikus saskaņā ar Civilprocesa likuma 244.5 panta trešajā daļā noteikto pēc puses lūguma tiesa pieņem lēmumu. Ar to uz laiku līdz sprieduma sagatavošanai nosaka bērna dzīvesvietu, viņa aprūpes un saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību, aizliegumu bērna izvešanai no valsts. Tādējādi līdz galīgajam tiesas spriedumam, kā arī pagaidu tiesas regulējumam domstarpību risinājums ir atkarīgs no vecāku savstarpējās vienošanās.

Ja vecāki dzīvo šķirti - kopīga vienošanās

Ja vecāki dzīvo šķirti, Civillikuma 178.1 pants paredz, ka vecāku kopīga aizgādība turpinās. Tas nozīmē, ka ikdienas aizgādību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo. Savukārt jautājumos, kas var būtiski ietekmēt bērna attīstību, vecāki lēmumu pieņem kopīgi. Vecāku domstarpības atrisināmas iepriekš aprakstītajā kārtībā.

Vienlaikus speciāliste norāda, ka vecāku kopīga aizgādība izbeidzas, nodibinot uz vecāku vienošanās vai tiesas nolēmuma pamata viena vecāka atsevišķu aizgādību. Vecāku vienošanos var noslēgt mutiski vai rakstiski. Turklāt vecāki minēto vienošanos var noslēgt patstāvīgi vai izmantojot jurista pakalpojumus. D. Āķe uzsver: „Šāda vienošanās ir abu vecāku labprātīgi pieņemts lēmums. Ja tā tiek noslēgta rakstiski, vecāki to apliecina ar savu parakstu.”

Kamēr tiesa lietā nav pieņēmusi attiecīgu nolēmumu, abiem vecākiem ir kopīgas aizgādības, kā arī neierobežotas saskarsmes tiesības attiecībā uz bērnu. Tas nozīmē, ka abiem vecākiem ir vienlīdzīgas tiesības un pienākums rūpēties par bērnu, risināt visus ar bērna aprūpi, t.sk. uzturēšanu, veselības nodrošināšanu, izglītošanu, kā arī citus ar bērna audzināšanu saistītos jautājumus.

"Tam vecākam, kurš nedzīvo kopā ar bērnu, ir tiesības saņemt ziņas par viņu, it īpaši informāciju par bērna attīstību, veselību, sekmēm mācībās."

Tam no vecākiem, kura atsevišķā aizgādībā bērns atrodas, ir visas no aizgādības izrietošās tiesības un pienākumi. Otram vecākam ir saskarsmes tiesība. Savukārt vecāku strīds par aizgādības tiesībām izšķirams, ņemot vērā bērna intereses un noskaidrojot bērna viedokli, ja vien viņš pats spēj to formulēt.

Vienlaikus VBTAI pārstāve atgādina, ka saskaņā ar Civillikuma 79. pantā noteikto vecāku pienākums ir samērā ar viņu mantas stāvokli uzturēt bērnu. Turklāt šis pienākums nebeidzas, ja bērns nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem. Līdz ar to katram no vecākiem samērā ar viņa mantas stāvokli ir pienākums uzturēt bērnu.

Saskarsmes tiesības

Bērnam ir tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar jebkuru no vecākiem jeb saskarsmes tiesības. To nosaka Civillikuma 181. pants.

Arī katram no vecākiem ir pienākums un tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar bērnu. Tas piemērojams arī tad, ja bērns ir šķirts no viena vai no abiem vecākiem. Proti, tam vecākam, kurš nedzīvo kopā ar bērnu, ir tiesības saņemt ziņas par viņu, it īpaši informāciju par bērna attīstību, veselību, sekmēm mācībās, interesēm un sadzīves apstākļiem.

Vienlaikus bērnam ir tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar brāļiem, māsām un vecvecākiem, kā arī ar citiem cilvēkiem, ar kuriem bērns ilgu laiku ir dzīvojis nedalītā saimniecībā. Protams, ja tas atbilst bērna interesēm.

Vecākiem un cilvēkiem, kuriem ir saskarsmes tiesības attiecībā uz bērnu vai kuru aprūpē bērns atrodas, ir pienākums atturēties no tādām darbībām, kas varētu negatīvi iespaidot bērna attiecības ar kādu no vecākiem.

Strīda gadījumā kārtību, kādā var izmantot saskarsmes tiesību, nosaka tiesa, izprasot bāriņtiesas atzinumu. Tiklīdz tas ir saņemts, tiesa nekavējoties uzaicina puses paskaidrojumu sniegšanai un nosaka saskarsmes tiesības pagaidu izmantošanas kārtību.

Tiesa var noteikt, ka zināmu laika periodu (nedēļas nogales, brīvdienas skolā, vecāku atvaļinājuma laiku u.tml.) bērns pavada pie tā vecāka, kuram nav piešķirtas aizgādības tiesības. Tāpat tiesa var noteikt arī viņu satikšanās laiku.

Speciāliste norāda, ka tajā pašā laikā saskarsmes tiesību attiecībā uz bērnu var ierobežot. Ja tas ir nepieciešams, var noteikt, ka ar bērnu drīkst tikties tikai trešās personas klātbūtnē vai noteiktā vietā, ciktāl tas atbilst bērna interesēm. Tāpat tiesa var uz laiku atņemt saskarsmes tiesību, ja saskarsme kaitē bērna interesēm un kaitējums citādi nav novēršams.

Vecāku aizgādības tiesību īstenošanai un saskarsmes tiesības izmantošanas kārtībai ar bērnu ir ļoti personisks raksturs, kas var būtiski ietekmēt bērna emocionālo stāvokli. Ievērojot minēto, gadījumos ja vecāku domstarpības nepastarpināti tiek risinātas bērna klātbūtnē, bērns cieš no emocionālas vardarbības un tas būtiski var ietekmēt bērna turpmāko psihoemocionālo attīstību. Līdz ar to vecākiem būtu jāatturas no darbībām, kas varētu negatīvi ietekmēt bērna psihoemocionālo labsajūtu un attiecības ar otru vecāku un citiem ģimenes locekļiem. Bērna emocionālās stabilitātes un labsajūtas nodrošināšanai ir jāvelta īpaša uzmanība, vienlaikus respektējot bērna vēlmes un vajadzības atbilstoši viņa vecumam un psihoemocionālajam stāvoklim.

"Tiesa var uz laiku atņemt saskarsmes tiesību, ja saskarsme kaitē bērna interesēm un kaitējums citādi nav novēršams."

Bez tam jautājumā par bērnu tiesību respektēšanu un aizstāvību ir jāievēro Konvencijas par bērna tiesībām 18. panta pirmajā daļā noteiktais, ka vecāki ir primāri atbildīgi par sava bērna vislabāko interešu nodrošināšanu, kas ir viņu pamatpienākums. Lai palīdzētu vecākiem veiksmīgi pildīt viņu pienākumus un apzināties vecāku atbildību par sava bērna harmonisku un pilnvērtīgu attīstību, pašvaldības un valsts pienākums ir sniegt personām atbilstošu palīdzību. Ņemot vērā minēto, vecākiem jāsadarbojas ar pašvaldības sociālo dienestu, lai saņemtu nepieciešamo atbalstu, piemēram, psihologa konsultācijas, vecāku izglītošanas pasākumus, mediācijas pakalpojumu un citu palīdzību, kas veicinātu vecāku sadarbību bērna vislabāko interešu nodrošināšanā.

Gadījumos, kad vecāki savstarpēji nespēj vienoties par bērna aizgādību un saskarsmes tiesības izmantošanas kārtību un ir vērsušies tiesā šī jautājuma izšķiršanai, tiesa saskaņā ar Civilprocesa likuma 244.⁵ panta otrajā daļā noteikto pēc savas iniciatīvas vai ieinteresēto personu lūguma pieprasa attiecīgās bāriņtiesas atzinumu un uzaicina tās pārstāvi piedalīties tiesas sēdē. Tiek noskaidrots arī pašā bērna viedoklis, ja viņš to var formulēt. Tiesa, atbilstoši minētā likuma 126. pantam pieaicinātās institūcijas atzinumu novērtē kā vienu no pierādījumiem lietā. Turklāt tiesa pierādījumus novērtē pēc savas iekšējas pārliecības. Attiecīgi, ņemot vērā minētā likuma 97. panta trešo daļu, tiesai spriedumā ir jānorāda, kādēļ tā vienam pierādījumam devusi priekšroku salīdzinājumā ar citu pierādījumu un atzinusi vienus faktus par pierādītiem, bet citus – par nepierādītiem. Līdz ar to galīgo noregulējumu lietās, kas izriet no aizgādības vai saskarsmes tiesībām, nosaka tiesa, bet bāriņtiesas pieņemtais atzinums saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 1. panta trešajā daļā noteikto nav uzskatāms par administratīvo aktu.

Savukārt lietā iesaistītajām pusēm līdz galīgā sprieduma taisīšanai ir tiesības izmantot Civilprocesa likumā noteiktās pušu civilprocesuālās tiesības, proti, iesniegt pierādījumus, piedalīties pierādījumu pārbaudīšanā, sniegt tiesai paskaidrojumus, celt iebildumus un izteikt savus argumentus, kā arī veikt citas procesuālās darbības, aizstāvot savas tiesības un intereses.