Veselības aprūpes budžets Latvijā ir 3,5% no iekšzemes kopprodukta. „Ar to brīžiem jāpanāk neiespējamais,” atzīst veselības ministrs Juris Bārzdiņš. Lai stacionārās aprūpes sistēmu saglabātu tādu, kāda tā ir tagad, ministrijai vajag papildus 36 miljonus latu. Ministrs vēl un vēlreiz atgādina, ka ārstniecība patiesībā ir tikai viena daļa no veselības aprūpes sistēmas, ko veido arī pašu iedzīvotāju attieksme pret savu veselību un ģimenes ārstu jeb primārās aprūpes kvalitāte.
Diemžēl dati rāda: lai arī ir samazināts gultasvietu skaits un ir pārprofilētas slimnīcas, vizīšu skaits pie ģimenes ārstiem nav pieaudzis, lai gan pēc loģikas tā vajadzētu būt. Kur palikuši pacienti? „Runājot par slimnīcām, jāpatur prātā, ka nerunājam par veselības aprūpi kopumā, bet tikai par vienu nelielu tās daļu. Ir jāsaprot: kod kurā pirkstā gribi, sāp tāpat. Jā, pašlaik tiek plānots kost šajā – stacionārās ārstēšanas pirkstā. Bet neviens nerunā par slimnīcu slēgšanu. Nekāda slēgšana nekur nav paredzēta,” uzsver veselības ministrs.
To, ka veselības aprūpes sistēmā būs izmaiņas, kas skars arī traumpunktus un slimnīcas, Veselības ministrija neizdomāja pēkšņi. Pārmaiņas bija iecerētas 2012. gadā, un to paredzēja Valsts sekretāru sanāksmē 2010. gada novembrī izsludinātais Veselības aprūpes sistēmas attīstības plāns. Diemžēl līdz ar izmaiņām valsts budžetā atsevišķus plānā ietvertos pasākumus tika nolemts īstenot krietni ātrāk, līdz ar to nebija laika izskaidrot iecerētās izmaiņas ne sabiedrībai, ne mediķiem.
Lai arī plašo, negatīvo rezonansi izsaukušās izmaiņas MK noteikumos Nr. 1046 „Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība” par traumpunktu darbības izmaiņām „atlēma” atpakaļ, tomēr ministrija paliek pie sava: iecerētās izmaiņas tomēr no darba kārtības svītrotas netiek.
Pašlaik traumpunktu (neatliekamās palīdzības punktu) darbību diennakts režīmā iecerēts nodrošināt līdz šā gada 30. aprīlim. Kā būs tālāk – vēl nezina neviens, bet nolemto kritizē un dara to daudzi. Vēl tiek izvērtēta iespēja ar 2011. gada otro pusgadu pārprofilēt deviņas nelielās daudzprofilu neatliekamās palīdzības slimnīcas par aprūpes slimnīcām vai veselības aprūpes centriem. Iespējams, ka valsts vairs neapmaksās neatliekamo palīdzību Jūrmalas, Ogres, Kuldīgas, Preiļu, Krāslavas, Gulbenes, Cēsu, Alūksnes, Dobeles, Madonas un Tukuma slimnīcām.
Dosies uz katru slimnīcu
Lai nepieļautu līdzšinējās kļūdas, tagad ministrija izvēlējusies citādu komunikācijas taktiku. Ministrijas paspārnē izveidota īpaša darba grupa lokālajās slimnīcās un traumpunktos sniedzamās palīdzības apjoma un darba organizācijas izvērtēšanai, kurā iekļauti gan pašvaldību pārstāvji, gan slimnīcu vadītāji. Darba grupai ir uzdevums nodrošināt Ministru kabineta uzdevuma izpildi un sagatavot Ministru kabineta 2006. gada 19. decembra noteikumu Nr. 1046 „Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība” grozījumu projektu, iekļaujot tajā stacionāro ārstniecības iestāžu darba kvalitātes vērtēšanas kritērijus un sniedzamo pakalpojumu apjomu, apmaksas kārtību, kā arī izvērtēt un pilnveidot traumpunktu darba organizāciju.
Lai sabiedrība nevarētu pārmest ministrijai, ka visi lēmumi tiek pieņemti steigā un slepeni, ministrijas valsts sekretāra vietnieks Juris Bundulis, kas ir šīs darba grupas vadītājs, mudina ikvienu ieskatīties ministrijas mājaslapas sadaļā „Sabiedrības līdzdalība”, kur atrodams gan visu ministrijas izveidoto darba grupu saraksts, gan tikšanās laiki, prezentācijas un cita informācija. „Interese par dalību šajā grupā patiešām ir ļoti liela. Tomēr atgādinu, ka darba grupas sēdes, kurās izvērtēs lokālajās slimnīcās un traumpunktos sniedzamās palīdzības apjomu un darba organizāciju, ir atvērtas. Visi, kas vēlas, tām var pieteikties, piedalīties, izteikt savu viedokli,” uzsver J. Bundulis.
Darba grupa pirmajā sanāksmē 27. janvārī vienojās par darba kārtību un kritērijiem, ko vērtēs izbraukuma sēdēs, – tiks analizēts ārstniecības iestādes darbs, sniegtās palīdzības apjoms, ģimenes ārstu skaits un darba laiks, neatliekamās medicīniskās palīdzības pieejamība, kā arī reģiona infrastruktūra - reģions tiks vērtēts kopumā. Ir plānots analizēt sniedzamos pakalpojumus un to apjomus Alūksnes, Jūrmalas, Krāslavas, Kuldīgas, Madonas, Ogres, Preiļu, Tukuma slimnīcās, Cēsu klīnikā, Dobeles apkārtnes slimnīcā, kā arī Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienībā.
Deputāti un slimnīcu vadītāji saka „nē”
Darba grupai jāstrādā čakli, jo Veselības ministrijai līdz 1. aprīlim Ministru kabinetā jāiesniedz mājasdarbs: lokālajās slimnīcās un traumpunktos sniedzamās palīdzības apjoma un organizācijas izvērtējums un ieteikumi izmaiņām. Turklāt pirms mājasdarba nodošanas ministrijas plāniem būs jāiztur ugunskristības Saeimā.
Marta pēdējā nedēļā ministrija informēs Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas un Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas deputātus par saviem ieteikumiem. Ja deputāti neatbalstīs ministrijas iesniegtos priekšlikumus, Sociālo un darba lietu komisija lūgs Ministru prezidentam pārcelt dokumentu sagatavošanas un iesniegšanas termiņu.
„Aiz reformas stāv Latvijas iedzīvotāji, kuriem ir svarīgi īstajā brīdī saņemt kvalitatīvu medicīnisko palīdzību. Taču deputāti un uz 1. februāra sēdi aicinātie reģionālo slimnīcu pārstāvji bija vienisprātis, ka ieplānoto pārmaiņu rezultātā Latvijas iedzīvotāji varētu ciest,” norāda Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja Aija Barča, komentējot Veselības ministrijas ieplānoto slimnīcu pārprofilēšanu.
Saeimas komisiju sēdē reģionālo slimnīcu pārstāvji ministrijas plānus vērtēja skarbi, prognozējot, ka ieplānotās reformas rezultātā medicīniskā palīdzība vairs nebūtu pieejama lauku iedzīvotājiem, un pauda cerību, ka ministrija piedāvās efektīvāku risinājumu.
„Veselības aprūpe Latvijā ir „slima”. Jājautā tikai, vai tai ir uzstādīta pareizā diagnoze un izrakstītas pareizās zāles,” saka Cēsu klīnikas valdes priekšsēdētājs Guntars Kniksts. Slimnīcu vadītājus nenomierina ministrijas solījumi nevienu slimnīcu neslēgt, bet „tikai” pārprofilēt. Mediķi saka: nevajag mānīties un mierināt nevietā. Viņi gan zinot, ko nozīmē, piemēram, diennakts stacionāra pārprofilēšana par aprūpes slimnīcu. Tā vairs neesot slimnīca, bet pansionāts, jo aprūpe nav tas pats, kas ārstēšana. Tāpat slimnīcu vadītāji brīdina, ka daudz mediķu paliks bez darba, ka pacienti dosies ārstēties uz kaimiņvalstu slimnīcām, kas attāluma ziņā pierobežas iedzīvotājiem bieži vien būs tuvāk nekā savas valsts slimnīcas. Slimnīcu vadītāji nepieņem arī piemērus no citu valstu pieredzes, kur uz krietni lielāku iedzīvotāju skaitu un ir daudz mazāk slimnīcu. Ne mums tādi ceļi, ne mums tādas satiksmes, norāda vadītāji.
Kā baltais zvirbulis citu lokālo slimnīcu vadītāju vidū ar savu viedokli atšķiras Gulbenes un Balvu slimnīcu apvienības vadītāja Mudīte Jacēviča. Viņa saka: „Tas ir dabīgi – būt „pret” jebkurām pārmaiņām. Bet mūsu apvienošanās pieredze liecina, ka sadarbojoties savā starpā, sadarbojoties ar ģimenes ārstiem, pašvaldībām un to sociālajiem dienestiem ir iespējams panākt labus rezultātus, arī ekonomējot līdzekļus. Mums visiem kopā jādomā, kā efektīvi izmantot naudu, jo tās ir maz.”
Gulbenes un Balvu slimnīcu apvienībai ir daudz skaitļu, ko minēt kā pierādījumu efektīvai saimniekošanai. Pagājušajā gadā viņu slimnīcās pacients pavadīja vidēji 5,2 dienas. Šogad šo laiku paredzēts samazināt līdz 4,2 dienām. Ir pieaudzis ambulatoro apmeklējumu skaits, uzlabojusies speciālistu pieejamība. Slimnīcām nācās piedzīvot daudz pārmaiņu. Piemēram, slimnīcas ir vienojušās, ka akūto palīdzību tās sniedz pamīšus: saslimušos pacientus divu nedēļu laikā ved uz Balvu slimnīcu, nākamo divu nedēļu laikā – uz Gulbenes slimnīcu. Protams, sākumā bijis daudz satraukumu un pretestības, bet – viss sakārtojas. „Cilvēkiem pamazām ir jāpierod pie jaunās kārtības,” uzsver M. Jaceviča. Un te daudz kas atkarīgs arī no tā, kā jauno kārtību uztver un izprot paši mediķi.
Balvu un Gulbenes slimnīcu veiksmes stāsts iepriecina Saeimas deputāti Lieni Liepiņu: ja finansējums ir tāds, kāds tas ir, tad jādomā, ko ar to var izdarīt. „Tas ir labs piemērs slimnīcām, kas nevarēja vienoties, kurai būt un kurai nebūt.”
Gulbenes un Balvu slimnīcu apvienības veidošana kā pirmā tika pieteikta 2010. gada vasarā, kad valdībā nolēma būtiski samazināt diennakts neatliekamās palīdzības slimnīcu skaitu. Komercreģistrā Gulbenes un Balvu slimnīcu apvienību reģistrēja 2010. gada 25. janvārī. Tieši pirms gada – 2010. gada februārī - toreizējā veselības ministre Baiba Rozentāle uzsvēra, ka Gulbenes un Balvu slimnīcu izveidotā apvienība varēs būt labs piemērs citu slimnīcu plāniem apvienoties kopīgam darbam. Ministre atzina, ka šīs apvienības izveidi raksturo pragmatiska attieksme pret strukturālajām reformām un darbs kopīga mērķa labā – nodrošināt kvalitatīvu un pieejamu veselības aprūpi.
Līdzīgi pašlaik runā arī tagadējais veselības ministrs J. Bārzdiņš. „Izstrādājot ilgtermiņa attīstības plānus, viena reģiona slimnīcām jāorientējas uz lielāku savstarpējo sadarbību. Ņemot vērā iedzīvotāju skaita samazināšanos, kā arī situāciju ar cilvēku un finanšu resursiem veselības nozarē, jātiecas arī uz lielāku sadarbību pašvaldību līmenī. Tas ir viens no nosacījumiem veselības aprūpes pieejamības uzlabošanā reģiona iedzīvotājiem. Ieguvēji būs to pašvaldību iedzīvotāji, kur šie sadarbības veidi tiks atrasti ātrāk,” uzskata ministrs.
Ministrijas argumenti: skaitļu un faktu analīze
Tikpat daudz jautājumu, ideju un pretestības ir arī traumpunktu darbības izmaiņās. Veselības ministrija savus pārmaiņu lēmumus balsta traumpunktu darbības 2010. gada deviņu mēnešu analīzē. Tajā secināts, ka 72% gadījumu cilvēki vērsušies traumpunktos ievainojumu, saindēšanās un citu ārējās darbības seku dēļ. Bet ir arī citi iemesli: acu, gremošanas sistēmas, elpošanas sistēmas slimības un citas saslimšanas.
Analīzē ietverti dati par Aizkraukles slimnīcas, Bauskas slimnīcas, Limbažu slimnīcas, Ludzas rajona slimnīcas, Priekules slimnīcas, Rīgas 1. slimnīcas, Rīgas rajona slimnīcas, Saldus medicīnas centra, Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīcas, Saulkrastu slimnīcas un Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas traumpunktu. Veselības ekonomikas centrs izrēķinājis vidējo epizožu skaitu katrā no šiem traumpunktiem. Labākais rezultāts izrādījies Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas traumpunktam, kur vidēji dienā reģistrētas 16 epizodes, savukārt Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīcā bijušas vidēji vien trīs epizodes dienā, Priekules slimnīcā – piecas, Ludzas rajona slimnīcas un Saulkrastu slimnīcas traumpunktā – sešas epizodes. Izdalot fiksēto maksājumu traumpunktos gada deviņos mēnešos ar šai laikā katrā traumpunktā reģistrēto epizožu skaitu, iegūtas vienas epizodes vidējās izmaksas, un arī tās ir visai atšķirīgas.
Tā, piemēram, Priekules slimnīcas traumpunktā viena epizode izmaksājusi 82 latus, kamēr vidējā epizodes cena traumpunktos kopumā ir 34 lati. Salīdzinājumam skaitļi par Bērnu klīniskās universitātes traumpunktu. Tur ik dienu vidēji ir 44 epizodes, un vienas epizodes izmaksas ir 13 lati. Protams, šādiem bezkaislīgiem skaitļiem, kas no ekonomikas viedokļa izskatās izšķērdīgi, un jautājumam, vai valsts var atļauties tik krasi atšķirīgas izmaksas, pretī tiek likts mudinājums nedomāt tikai par skaitļiem, bet arī par cilvēkiem. Un tad lielāks svars izrādās cilvēkiem, nevis valsts budžetam.
Ministrijai ir savi ieteikumi, kas, protams, jāapspriež darba grupā. Viens no tiem ir traumpunktu nosaukuma pārskatīšana, jo tajos cilvēki varētu doties pēc palīdzības ne tikai klasisku traumu, bet arī citu pēkšņu veselības problēmu gadījumos. Tādēļ tos varētu saukt par steidzamās medicīniskās palīdzības punktiem, ambulatorās neatliekamās palīdzības punktiem vai kā citādi.
Veselības ministrs J. Bārzdiņš Saeimas deputātiem skaidro, ka pārprofilēšanas rezultātā katram medicīniskās palīdzības punkta līmenim būtu noteikts sniedzamo pakalpojumu klāsts un resursi. Esošo traumpunktu pakalpojumi būtu sadalīti divos līmeņos: pirmā līmeņa punkti sniegtu mazāku pakalpojumu klāstu un palīdzību tajos sniegtu ārsta palīgs vai medmāsa. Savukārt otrā līmeņa palīdzības punkti sniegtu plašāku pakalpojumu klāstu un 24 stundas diennaktī strādātu arī divi ārsti - traumatologs vai ķirurgs un anesteziologs reanimatologs.
Mudina ekonomēt Rīgā, nevis laukos
Nevar teikt, ka Saeimai ir tikai kritika. Ir arī ieteikumi. Piemēram, lai efektīvāk sniegtu pirmā līmeņa palīdzību, būtu lietderīgāk ģimenes ārstu praksēm piesaistīt vēl vienu medmāsu un nodrošināt ģimenes ārstu pieejamību no plkst. 8.00 līdz 20.00, uzskata Saeimas deputāte Ingrīda Circene. Turklāt palīdzības punkti, kur strādātu tikai viena medmāsa, varētu būt pieejami arī attālākos reģionos. Šādi palīdzība būtu pieejama plašam iedzīvotāju lokam un veidotos būtisks ietaupījums, jo neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta brigādes izbraukums vairs nebūtu nepieciešams.
Savukārt otrā līmeņa palīdzību varētu sniegt slimnīcu stacionāri, tādējādi veidojot vienu miljonu latu lielu ietaupījumu veselības aprūpes jomā. valsts jau apmaksā otrās medicīnas māsas darbu ģimenes ārstu praksēs. Šobrīd vairāk nekā 300 praksēs ir otra māsa. Pieredze liecina, ka praksēs ar otro māsu pacientu plūsma kļuvusi pat par 30% intensīvāka.
Tāpat notiek darbs pie papildus kvalitātes un pieejamības programmas izstrādes ģimenes ārstiem (piemēram, garāks prakses darba laiks, garāks ārsta pieņemšanas laiks, iespēja ārstu sazvanīt arī brīvdienās u.tml.). Programma būtu brīvprātīga un prakses, kas tajā iesaistītos un izpildītu nepieciešamos kritērijus, saņemtu papildu finansējumu.
Lai gan jau šobrīd slimnīcu sektorā lielākais ietaupījums rasts tieši uz tarifu izlīdzināšanas rēķina, kas nozīmē, ka universitātes slimnīcām, kas atrodas Rīgā, par epizodi nemaksās vairāk kā citām reģionālajām slimnīcām, gan Saeimas deputāti, gan lokālo slimnīcu pārstāvji joprojām mudina Veselības ministriju domāt, kā naudu ieekonomēt Rīgā, nevis laukos. Un lauki, runājot par veselības aprūpi, Latvijā sākas uzreiz aiz Rīgas robežas.
Deputāts Andris Bērziņš brīdina: „Ka tikai nesanāk tā: izmetam visas mēbeles no dzīvokļa, bet tad atjēdzamies, ka naudas jaunām mēbelēm nav, un arī veco vairs nav.”
