Publicēts pirms 14 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Šaujamieroči nav domāti ne izklaidei, ne savas pašapziņas celšanai, bet gan ļoti konkrētiem mērķiem – medībām, pašaizsardzībai vai sportam.
FOTO: A.F.I
60 000 šaujamieroču, neskaitot gāzes pistoles un citus speciālos līdzekļus. Jā, tieši tāds ieroču arsenāls pašlaik atrodas Latvijas iedzīvotāju rīcībā. Turklāt pieaug ne vien ieroču skaits, bet diemžēl arī nelaimes gadījumu ar traģiskām sekām skaits, kas saistīts ar ieročiem, to lietošanu, nelikumīgu vai paviršu glabāšanu. Šā gada 1. janvārī stājās spēkā jauns Ieroču un speciālo līdzekļu aprites likums. LV.LV skaidro, kāpēc tas nepieciešams un ar ko jaunais likums atšķiras no iepriekšējā, kā arī par kārtību, kas jāievēro, iegādājoties ieročus.
Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes Prevencijas pārvaldes priekšnieka vietnieks, Licencēšanas un atļauju sistēmas nodaļas priekšnieks Andris Sudārs norāda – neviens likums nespēj novērst ar ieročiem saistītos nelaimes gadījumus un problēmas, ja cilvēki tā prasības apzināti ignorē un pret ieročiem izturas klaji bezatbildīgi.
Tāpēc galvenais ir jautājums, kāpēc iedzīvotāji Latvijā bruņojas? Cik pamatota ir nepieciešamība pēc ieročiem un to iegāde? Kas tos drīkst iegādāties, un kas jāievēro visiem, kuri saņēmuši ieroču glabāšanas vai nēsāšanas atļaujas?
2008. gada 21. maijā tika pieņemta jauna Eiropas Padomes un Parlamenta Direktīva 2008/51/EK par ieročiem un to apriti. Iepriekšējā bija spēkā kopš 1991. gada. Tas nozīmēja, ka būtiskas izmaiņas skāra ne tikai ieroču iegādi un glabāšanu, bet arī sprāgstvielu un pirotehnikas apriti.
Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc tapa jauna direktīva ir ANO Konvencija par transnacionālo organizēto noziedzību. Atbilstoši tai ES direktīvā tika dota jauna definīcija šaujamieročiem. Latvija ANO konvencijas protokolam pievienojusies jau 2004. gadā, tāpēc izmaiņas Ieroču un speciālo līdzekļu aprites likumā mūs skāra mazāk nekā izmaiņas, kas saistītas ar likumdošanu, kura ES pašlaik regulē sprāgstvielu un pirotehniskas apriti. Jo Latvijā jau krietni sen ir gan ieroču reģistrs, gan spēkā prasības marķēt šaujamieročus un to būtiskās sastāvdaļas, tā padarot tos izsekojamus.
Tomēr arī tad, ja visas izmaiņas jau esošajā likumā gribētu izteikt kā likuma grozījumus, to būtu pārāk daudz. Tāpēc pēc Iekšlietu ministrijas iniciatīvas tika nolemts Ieroču un speciālo līdzekļu aprites likumu izteikt jaunā redakcijā, bet sprāgstvielu un pirotehnikas apritei rakstīt jaunus likumus – Civilām vajadzībām paredzētu sprāgstvielu aprites likumu un Pirotehnisko izstrādājumu aprites likumu, kurš atšķirībā no sprāgstvielu likuma, kas arī stājies spēkā 1. janvārī, jau ir spēkā kopš 2010. gada 27. oktobra.
Tātad, ja līdz šim bija viens regulējums, tad pašlaik jomu, kas attiecināma uz ieročiem, sprāgstvielām un pirotehniku, regulē trīs dažādi likumi.
2010. gada deviņos mēnešos valstī kopumā reģistrēts 35 911 šaujamieroču īpašnieks, kam kopā pieder 62 259 ieroču. 26 428 no tiem ir mednieki. Pašaizsardzībai pavisam reģistrēti 12 193 šaujamieroči; visvairāk īsstobra šaujamieroči (pistoles, revolveri) – 11 523, no kuriem 10 021 paredzēts nēsāšanai. Tas nozīmē - to īpašniekiem ir attiecīgas atļaujas, kas tiem dod tiesības ar ieroci atrasties publiskā vietā. Iespējams, šis skaitlis ir tik liels tāpēc, ka daļa apsardzes firmās strādājošo ieročus iegādājas paši un reģistrē tos uz sava vārda. Vēl pašaizsardzībai reģistrēti 670 garstobra gludstobra ieroči (bises).
Vismazāk ieroču paredzēts sportam – tikai 252, bet visvairāk medībām – 49 814, no kuriem 34 012 ir medību gludstobra bises, pārējie garstobra vītņstobra ieroči (karabīnes un kombinētās bises).
Pirms nav apkopots kopējais visa 2010. gada laikā reģistrētais ieroču skaits, runāt par tā pieaugumu ir pāragri. Salīdzinājumam: 2009. gadā valstī pavisam kopā bija 62 520 ieroči, un tas izrādījās par 3472 vairāk nekā gadu iepriekš. No tiem 1230 šaujamieroči bija paredzēti pašaizsardzībai, un tas ir krietni lielāks skaits nekā iepriekšējos gados.
Iekšlietu ministrijā to skaidro ar baumām par varbūtējo kriminogēnās situācijas pasliktināšanos un noziedzības draudiem, kas, krīzei sākoties, izplatījās sabiedrībā. Likumsakarīgi, ka ekonomiski nestabilā situācijā daļa sabiedrības jūtas apdraudēta (it sevišķi tā, kurai ir, ko zaudēt), tāpēc baumām iespējams bijusi tikai otršķirīga loma.
Izskatās, ka 2010. gadā varbūtējie draudi mazinājušies, cilvēki jūtas drošāki, jo, visticamāk, krīzes laika rekords pārspēts netiks. Bet, kā liecina statistika, tad parasti reģistrēto ieroču skaits gadā vidēji pieaug par 700–800 vienībām. Izņēmums gan bijis 2007. gads, kad, pieaugot labklājībai un noregulējoties likumdošanai, kas attiecās uz medību saimniecību, cilvēki intensīvi pirkuši ne tikai jaunas automašīnas, bet arī ieročus. Visvairāk – medību ieročus, kuru skaits togad palielinājies par 1800, galvenokārt uz dārgo vītņstobra ieroču rēķina.
Tas liecina, ka mēs esam diezgan labi bruņota nācija, vismaz Eiropas kontekstā, jo uz katriem trīsdesmit Latvijas iedzīvotājiem ir pa vienam oficiāli reģistrētam šaujamajam. Savukārt par nereģistrētajiem ieročiem statistika klusē. Tie uzpeld pēc tādiem traģiskiem atgadījumiem kā pērnā gada nogalē Bauskas novadā piedzīvotais, kad vecāku prombūtnes laikā trīspadsmitgadīgs zēns ar medību bisi nāvējoši sašāva savu deviņus gadus veco brāli.
Likums paredz, ka galvenais kritērijs šaujamieroču un citu pašaizsardzības līdzekļu iegādē ir to īpašnieku vecuma ierobežojums. Gāzes baloniņus var iegādāties un lietot no sešpadsmit gadu vecuma. Elektrošoka ierīces, gāzes pistoles un revolverus – no astoņpadsmit gadiem; tāpat kā aukstos ieročus un mazas enerģijas pneimatiskos ieročus. Patiesībā tas arī ir vienīgais ierobežojums. Nekādas atļaujas, medicīnas izziņas to iegādei nav nepieciešamas. Pietiek vien ar pasi aiziet uz veikalu un no minētajiem pašaizsardzības līdzekļiem var pirkt, ko vien sirds vēlas un maciņš atļauj.
Tāpat arī nav nepieciešams nedz trenēties to izmantošanā, nedz apmeklēt kursus. Protams, aizliegts tas nav, jo šādi kursi tiek organizēti. Vienīgi, ja pat šaujamieroču iegādei kursu apmeklēšana nav obligāta, tad diezin vai būs daudz tādu, kas tam tērēs laiku un naudu, lai iemācītos apieties ar gāzes baloniņu vai pistoli.
"Uz katriem trīsdesmit Latvijas iedzīvotājiem ir pa vienam oficiāli reģistrētam šaujamajam. "
Tomēr speciālisti uzsver: par sliktu tas nenāk, jo tie ir paaugstinātas bīstamības priekšmeti, kas var apdraudēt dzīvību un veselību ne tikai personām, pret kurām tos grasās pielietot, bet arī būt bīstami pašiem aizsardzības līdzekļu lietotājiem un citiem apkārtējiem. Tāpēc noteikti vajadzētu rūpīgi iepazīties ar lietošanas instrukciju un tirgotāju ieteikumiem. Gāzes baloniņu un gāzes ieročus nevajadzētu lietot slēgtās telpās, vietās, kur tie var apdraudēt citus cilvēkus, kā arī pārāk tuvu potenciālā uzbrucēja sejai.
Policijas atļaujas ir nepieciešamas šaujamieroču un lielas enerģijas pneimatisko ieroču iegādei. Tas vienlīdz atteicas gan uz medību, gan sporta, gan pašaizsardzībai paredzētajiem ieročiem. Šīs atļaujas gludstobra bises iegādei var saņemt no astoņpadsmit gadu vecuma, vītņstobra karabīnēm un pašaizsardzības ieročiem (pistolēm, revolveriem) – sasniedzot divdesmit viena gada vecumu. Savukārt vītņstobra un īsstobra sporta ieročus var iegādāties no astoņpadsmit gadiem.
Nākas atzīt: kaut arī sistēma ir stingri reglamentēta un vecuma cenzs diferencēts, pašaizsardzības līdzekļus Latvijā iegādāties ir salīdzinoši viegli. Turklāt ne tikai gāzes baloniņus vai gāzes pistoles, bet arī augstos ieročus.
Šaujamieroči nav domāti ne izklaidei, ne savas pašapziņas celšanai, bet gan ļoti konkrētiem mērķiem – medībām, pašaizsardzībai vai sportam. Un to vajadzētu atcerēties ikvienam, izvērtējot nepieciešamību pēc tā. Arī policijas darbinieki, izsniedzot atļaujas, sevišķi ieročiem, kas domāti pašaizsardzībai, kā vienu no galvenajiem kritērijiem izvirza tieši nepieciešamību. Atļaujas var saņemt VP pirmās vai lielākajos otrās kategorijas iecirkņos atbilstoši personas dzīvesvietai. Citiem vārdiem sakot, tajās pilsētās, kas agrāk bija rajona centri. Izņemot Jūrmalu, kā arī bijušo Ogres un Rīgas rajonu, kas tagad ietilpst Rīgas reģionā, tāpēc šie jautājumi jākārto galvaspilsētā.
Lai saņemtu atļauju iegādāties šaujamieroci, viss sākas ar iesniegumu policijai, kurā tiek motivēta nepieciešamība. Katrai šaujamieroču grupai ir sava atļauju izsniegšanas kārtība. Lai saņemtu policijas atļauju medību ieroča iegādei, noteicošais dokuments ir Mednieku apliecība. To izsniedz Mednieku biedrības eksaminācijas komisija pēc attiecīga pārbaudījuma nokārtošanas. Savukārt, ja grib iegādāties vītņstobra šaujamieroci (karabīni), tad, lai saņemtu Mednieku apliecību, vēl papildus jākārto arī šaušanas eksāmens ar attiecīgo ieroci.
"Lai arī sistēma ir stingri reglamentēta un vecuma cenzs diferencēts, pašaizsardzības līdzekļus Latvijā iegādāties ir salīdzinoši viegli."
Sportistiem jāiesniedz dokumenti, ka viņi ir reģistrētas sporta biedrības biedri un ar attiecīgu sportista stāžu, kas ļauj iegādāties konkrēto ieroci. Kvalifikācijas pārbaudījumu (eksāmenu) pieņem Iekšlietu ministrijas speciāli šim nolūkam izveidota komisija. Tā laikā jāatbild uz jautājumiem par ieroča glabāšanu un citiem drošības aspektiem, kā arī jānodemonstrē prasme izjaukt ieroci, salikt, pielādēt un sagatavot šaušanai, ievērojos visus drošības nosacījumus. Līdzīgs eksāmens jākārto arī personām, kas vēlas iegādāties ieročus pašaizsardzībai. Tā laikā šaušanas prasme nav jāpierāda, toties jāzina likumdošana un prasības, kas attiecas uz ieroču glabāšanu, to lietošanu, kā arī drošības pasākumiem, kuri jāievēro, glabājot vai rīkojoties ar ieroci.
Visām personām, kas vēlas iegādāties ieročus neatkarīgi no mērķiem, jāiziet medicīniskā komisija, kas apstiprina, ka persona ir fiziski spējīga droši rīkoties ar ieroci. Obligāts ir arī narkologa slēdziens. Un līdzīgi, kā mācoties autoskolā, nepieciešams pabeigt pirmās palīdzības kursus, saņemot šo faktu apliecinošu dokumentu.
Motivācijas, kāpēc ierocis nepieciešams pašaizsardzībai, mēdz būt visdažādākās. Pirmkārt, ir personas, kurām ierocis nepieciešams darbam. Te runa nav tikai par apsardzes firmās strādājošajiem, bet arī par valsts amatpersonām, kurām, ieņemot attiecīgu amatu, paredzētas tiesības nēsāt ieroci pašaizsardzībai.
Otrkārt, tās var būt arī privātpersonas, kam, ņemot vērā to specifisko darbību, var rasties apdraudējums. Treškārt, tā var būt nomaļa dzīvesvieta, kur cilvēks nejūtas drošs. Izvērtējot katru gadījumu atsevišķi, tiek piešķirta ieroča glabāšanas vai nēsāšanas atļauja. Piemēram, ja kā motivācija minēta drošības garantēšana dzīvesvietā, personai netiks piešķirta ieroča nēsāšanas, bet gan tikai glabāšanas atļauja. Tomēr tieši attiecībā uz ieroču glabāšanu visbiežāk tiek pieļautas paviršības un kļūdas, kas nereti noved pie traģiskām sekām.
Piemēram, ieroči netiek glabāti atļaujā uzrādītajā adresē, ierocis netiek glabāts aizslēdzamā metāla skapī vai pie sienas piestiprinātā kastē (seifā), lai tam nepiekļūtu ģimenes locekļi, nemaz nerunājot par svešām personām. Turklāt ierocim, to uzglabājot, jābūt izlādētam (pašaizsardzības ieročiem seifā ārpus ieroča var atrasties pielādēta aptvere). Policija laiku pa laikam pārbauda ieroču īpašniekus un nereti konstatē tamlīdzīgus pārkāpumus, kam sekas var būt administratīvais sods jeb ieroča atļaujas anulēšana uz noteiktu laiku. Ja ierocim īpašnieka nolaidības dēļ piekļuvusi cita persona, glabātājam iestājas kriminālatbildība. Tomēr, vienalga, nereti šie noteikumi tiek rupji ignorēti un pielādēti ieroči glabāti zem gultas, uz skapja vai zem spilvena.
Transportēt ieročus drīkst tikai izlādētus un iesaiņotus speciālā pārvalkā. Turklāt pat izlādētu, iesaiņotu ieroci nedrīkst pārvadāt alkohola reibumā, arī tad ne, ja cilvēks neatrodas pie automašīnas stūres. Šajā ziņā visbiežāk grēko mednieki. Nelaimes gadījumi medībās Latvijā nav pārāk bieža parādība, tomēr katru gadu pa kādam notiek. Un tie visi saistīti ar nevērību vai piesardzības zudumu.
Iespējams, šo nevērīgo attieksmi veicina fakts, ka ieroči pie mums ir samērā viegli pieejami un policijas spēki, kam vajadzētu šo procesu kontrolēt, par vāju, bet sabiedrība par nelaimes gadījumiem, kas saistīti ar ieroču nepareizu lietošanu, atšķirībā no autoavārijām, uzzina daudz retāk un par to plašsaziņas līdzekļi runā nelabprāt.
