FOTO: Lita Krone, LETA.
Nakts. Mājās iebrūk bruņoti cilvēki, atskan pavēle ātri sagatavoties pārvietošanai nezināmā virzienā. 25. martā Latvijā piemin padomju režīma plašāko masu deportāciju un tās upurus. Laika ritējumam turpinoties, joprojām ir svarīgi par to atgādināt, jo noziedzīgais karš tepat blakus Ukrainā apliecina – agresora metodes nav mainījušās.
1949. gada 25. marta naktī, īstenojot Baltijas iedzīvotāju deportācijas operāciju “Krasta banga” (“Priboj”), sākās aptuveni 42 tūkstošu Latvijas iedzīvotāju piespiedu izvešana specnometinājumā uz attāliem PSRS apgabaliem. Operācijas īstenošanā bija iesaistīti PSRS iekšējā karaspēka karavīri, iznīcinātāju bataljonu kaujinieki, komunistu partijas un padomju aktīvisti. Atmiņu stāsti ir baismīgi līdzīgi. Pēkšņs klauvējiens pie durvīm četros vai piecos no rīta. Istabā ienāk bruņoti vīri un liek steigšus savākties prombraukšanai.
“Par kulaku un viņu ģimeņu, nelegālā stāvoklī esošu bandītu un nacionālistu ģimeņu, bruņotās sadursmēs nošauto un notiesāto bandītu ģimeņu, legalizējušos bandītu, kas turpina naidīgu darbību, un viņu ģimeņu, kā arī represēto bandītu atbalstītāju ģimeņu izsūtīšanu no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas teritorijas.” Ar šādu nosaukumu vēsturē iegājis PSRS Ministru padomes 1949. gada 29. janvāra lēmums, ar kuru paredzēja deportēt ap 90 000 Baltijas valstu iedzīvotāju. Saskaņā ar Latvijas Valsts arhīva datiem no Latvijas 1949. gada marta deportācijā izsūtīja 42 125 cilvēkus, tostarp 10 987 bērnus vecumā līdz 16 gadiem.
Atšķirībā no 1941. gada deportācijām, kas bija vērstas pret nācijas politisko un intelektuālo eliti, augstāko ierēdniecību, militārpersonām, policijas un aizsargu organizācijas biedriem, izvešana 1949. gada martā bija plānots trieciens Latvijas lauku mugurkaulam. Deportējot lauku cilvēkus, padomju režīmam bija divi galvenie mērķi – likvidēt atbalsta bāzi nacionālajiem partizāniem un piespiest zemniekus iestāties kolhozos.
“1949. gada izsūtīšanas psiholoģiskā ietekme uz sabiedrību bija milzīga. Tā kā vairums izsūtīto bija latvieši, valdīja vispārēja pārliecība, ka mērķis ir izsūtīt uz Sibīriju visus latviešus un ka šai akcijai sekos citas. Ļoti ātri tika sasniegts viens no galvenajiem izsūtīšanas mērķiem – zemnieku pretestība kolhoziem tika salauzta,” secina vēsturniece Daina Bleiere.1 Deportācijas akcija, kā norāda vēsturniece, skāra daudzus partizānu atbalstītājus, turklāt kolektivizācijas rezultātā bija vieglāk kontrolēt lauku iedzīvotājus. Pēc iestāšanās kolhozā viņiem bija krietni grūtāk partizānus atbalstīt ar pārtiku, jo lielāko daļu mājlopu un zemes nācās nodot kolhoza rīcībā.
“Nacionālo partizānu patvaļīga sodīšana ar nāvi, plašas iedzīvotāju grupu, tostarp sieviešu, mazu bērnu un jaundzimušo, deportācijas, katra politiskā disidenta apspiešana, cīņa pret Baltijas diplomātiskajām pārstāvniecībām ārzemēs, konsekventas iebildes visos ārvalstu forumos pret jebkādām balsīm, kas iestājās par Baltijas valstu neatkarību, apvienojumā ar krievu un citu PSRS iedzīvotāju pārvietošanu no Padomju Savienības uz Baltijas teritorijām – visi šie pasākumi bija vērsti uz to, lai pilnībā pakļautu trīs tautas, iznīcinot to nacionālo identitāti,” pauž Eiropas Savienības Tiesas tiesnese Ineta Ziemele.
Lai sakravātos prombraukšanai, cilvēkiem deva laiku no 15 minūtēm līdz stundai. Steigā tika ņemts tas, ko uzskatīja par būtiskāko, – pārtika, siltas drēbes, dzimtas Bībele vai kādas vērtslietas. Mājas un saimniecības daudzviet palika tukšas, nereti pašu izvedēju izlaupītas.
Smagās automašīnas aizveda deportējamos līdz tuvākajām dzelzceļa stacijām, kur jau gaidīja ešeloni, lopu vagoni ar maziem, aizrestotiem lodziņiem. Katrā vagonā tika iespiesti vairāki desmiti cilvēku. Sanitārie apstākļi bija neiedomājami: stūrī izcirsts caurums grīdā vai spainis kalpoja par tualeti, bet vienīgais siltuma avots, ja tāds vispār bija, – metāla krāsniņa, kurai malkas nereti pietrūka. Daudzi tālajā ceļā vai jau nometinājumā gāja bojā no sala, slimībām un bada.
Latvijas iedzīvotājus izveda uz Amūras, Omskas un Tomskas apgabalu. “Pēc ierašanās nometinājuma vietā par katru izsūtīto, kurš bija sasniedzis 16 gadu vecumu, tika aizpildīta anketa. Viņiem visiem bija jāparakstās par to, ka saskaņā ar 1948. gada 26. novembra dekrētu viņi ir izsūtīti uz mūžu. Par bēgšanu no nometinājuma vietas varēja sodīt ar 20 gadiem katorgas darbos. Specnometinātie bez atļaujas nedrīkstēja pārvietoties ārpus administratīvā rajona robežām. Lielāko daļu izsūtīto nodarbināja lauksaimniecībā, pārsvarā kolhozos,” vēstīts Latvijas Nacionālās enciklopēdijas (LNE) šķirklī, kas veltīts 1949. gada 25. marta deportācijai.
Atbrīvošana no specnometinājuma sākās 1954. gadā – apmēram gadu pēc Staļina nāves. Taču vairumu izsūtīto atbrīvoja 1956.–1958. gadā. “Izsūtīšanas laikā “kulakiem” atņemto īpašumu neatdeva un nekompensēja, izņemot gadījumos, kad tika oficiāli atzīts, ka izsūtīšana notikusi kļūdas dēļ. Viņi varēja atgriezties vecajās dzīvesvietās, ja kolhozs to atļāva. “Nacionālistu” gadījumā jautājumu par īpašuma kompensāciju izskatīja tikai tad, ja bija pieņemts lēmums par viņu reabilitāciju,” minēts LNE. Bijušie izsūtītie un viņu bērni saskārās ar ierobežojumiem izglītībā, karjerā un citās jomās.
1990. gada 3. augustā Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma likumu “Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju”. Tāpat tika pieņemti lēmumi par konfiscētās mantas atdošanu vai kompensāciju represētajiem.
Šodien 25. marts mūsu tautai ir Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena, kad notiek atceres pasākumi, tai skaitā deportēto cilvēku vārdu publiskie lasījumi. Kopš 2021. gada šādi lasījumi, kas aizsākās kā atsevišķu Baltijas valstu deputātu iniciatīva, bet tagad pārtapuši oficiālā ceremonijā, noris arī pie Eiropas Parlamenta ēkas Briselē. Šā gadsimta pirmajā desmitgadē tika uzsākta “Likteņdārza” izveide, kas top visu to Latvijas iedzīvotāju piemiņai, kuri zaudēti 20. gadsimtā, – krituši karos, represēti, bijuši spiesti doties trimdā vai citādi cietuši savu politisko uzskatu dēļ.
“Deportācijas – gan 1941., gan 1949. gadā notikušās – ir viena no retajām komunistiskās okupācijas perioda tēmām, kura ir ļoti labi izpētīta,” skaidro vēsturniece Inese Dreimane. “Tomēr ir cita problēma: laikam ritot uz priekšu, notikumiem attālinoties un aculieciniekiem aizejot, mainās notikušā uztvere un interpretācijas. Vēl nesen deportāciju stāstu varēja izstāstīt tie, kurus tās bija tieši skārušas. Tagad šo cilvēku skaits ir daudz mazāks un viņu vietā runā citi – bērni, mazbērni, kaut ko lasījušie vai dzirdējušie. Diemžēl nereti viņu izpratne ir aptuvena,” secina vēsturniece. Viņa uzsver: “Tāpēc ir ļoti svarīgi atkal un atkal atgādināt par to, kas noticis.”
Kā baiss atgādinājums ir patlaban notiekošais Ukrainā, kur Krievija – Padomju Savienības mantiniece – turpina noziegumus pret cilvēci, tostarp deportācijas. “Metodes nav mainījušās,” intervijā LV portālam par deportācijām Ukrainā atzīst ukraiņu vēsturnieks Andrijs Rukass.
Avots: LV portāla publikācija “25. marts – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena”.
Ieva Ziemele, LV portāls.
1 Andžāns, M., Sprūds, A. Latvijas ārējā un aizsardzības politika kopš 1991. gada. Latvija 1918–2018. Valstiskuma gadsimts. Sast. Ijabs, I., Kusbers, J., Misāns, I., Oberlenders, E. Rīga: Mansards, 2018, 143. lpp.
