Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Valsts pienākumu nodrošināt veselības aizsardzību un imunizāciju nosaka arī starptautiskie tiesību akti. Taču ierobežojumu izvēlē būtiska ir arī sabiedrības attieksme, noskaņojums, kā arī iemesls ierobežojumu noteikšanai. Ir valstis, kurās nav nepieciešami piespiedu pasākumi. Un vakcinācija ir salīdzinoši brīvprātīga, ar lielu aptveri. Ir valstis, kurās tas nedarbojas un ir nepieciešami piespiedu pasākumi.
FOTO: Freepik
Sabiedrības viedoklī par obligāto vakcināciju katrai pusei ir savi kompetenti aizstāvji. Gan Latvijas, gan starptautiskajos tiesību dokumentos piemeklējamu argumentu pietiks abām pusēm. Tiesāšanās jau ir sākusies un vēl turpināsies, to atzīst arī juristi. Iepretī iebildumiem par indivīda tiesību aizskārumu ar šādu piespiedu obligātumu arī valstij un sabiedrībai kopumā, tāpat kā katram cilvēkam, ir tiesības un pienākumi, kurus nosaka Latvijas valsts pamatlikums un starptautiskie tiesību akti.
Latvijas darba tirgū šī gada nogalē ir iezīmēti divi svarīgi datumi – 15. novembris, no kura valsts pārvaldē nevarēs strādāt pret Covid-19 nevakcinētie ierēdņi un darbinieki, un 15. decembris, pēc kura visiem darbiniekiem, kuri strādā klātienē, tātad ir saskarsmē ar klientiem un kolēģiem, arī būs obligāts vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts.
Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) tiešsaistes forumā par Covid-19 ierobežojumiem vairāki eksperti, ņemot vērā darba tiesību perspektīvu, pievērsās arī jautājuma būtībai, vai valsts vispār drīkst ierobežot sabiedrību, vai arī tā ir diskriminācija – noteikt ierobežojumus nevakcinētajiem, ko šajā aspektā pieļauj starptautiskie tiesību akti un ko nosaka mūsu valsts Satversme.
Covid-19 ierobežojumu mērķis ir nepieļaut vīrusa pārnesi, hospitalizācijas pieaugumu un pārslodzi veselības aprūpes darbiniekiem un sistēmai, atzīst LBAS priekšsēdētājs Egils Baldzēns. Taču LBAS kategoriski iebilst pret nevakcinēto atlaišanu no darba, jo darba uzdevumu izpildi, neapdraudot citu cilvēku veselību un, iespējams, arī dzīvību, var panākt ar ieteiktajām alternatīvajām metodēm, kas nerada tik daudz nopietnu tiesību ierobežojumu. Arodbiedrību vadītājs min, piemēram, distancēšanos, sejas un mutes aizsegu lietošanu, uzņēmumu un iestāžu drošības protokolus, telpu vēdināšanu, stingrāku robežkontroli, veselības pārbaudi, regulāru testēšanu, attālinātu darbu.
LBAS atbalsta brīvprātīgu vakcinēšanos, cilvēku motivēšanu bez piespiedu agresīvu metožu pielietošanas, kas varbūt ir efektīvas, bet sabiedrībā rada konfrontāciju.
Eiropas arodbiedrību konfederācijas 18 dalībvalstu un Lielbritānijas arodbiedrību aptauja par tiesisko regulējumu rāda, ka ierobežojumi ļoti atšķiras, turklāt tie arī tiek mainīti. Tomēr, kā forumā informēja LBAS Eiropas tiesību eksperte Nataļja Preisa, līdz 29. oktobrim vēl tikai piecās valstīs – Francijā, Itālijā, Polijā, Ungārijā un bijušajā ES dalībvalstī Lielbritānijā – bija obligātā vakcinācija. Tas nozīmē, ka darba vietā var strādāt tikai ar vakcinācijas vai pārslimošanas pierādīšanu. Obligātā vakcinācija ieviesta noteiktās nozarēs, nevis visaptveroši. Ja nav vakcinācijas vai pārslimošanas apliecinājuma, divās valstīs (Francijā un Itālijā) paredzēta atstādināšana bez darba samaksas saglabāšanas, savukārt divās citās valstīs (Ungārijā un Lielbritānijā) ir paredzēta arī atlaišana.
Septiņās valstīs darbojas sertifikāti. Piemēram, Itālijā ieviests zaļais sertifikāts, kas ietver arī testu, un ir paredzēts visām darba vietām. Luksemburgā strādājošajiem arī prasa pierādīt vakcinācijas, pārslimošanas vai testēšanas faktu.
Slovēnijā obligātā vakcinācija ir valsts pārvaldē (līdzīgi kā Latvijā). Policistu arodbiedrība uzskatīja to par nesamērīgu un iesniedza prasību konstitucionālajā tiesā. Tiesa apturēja šo tiesisko regulējumu, jo valdība nespēja pierādīt, kāpēc ierobežojumiem tieši ierēdņiem jābūt lielākiem. Tiesa nesaskatīja, ka Covid-19 infekcija valsts pārvaldē izplatās ātrāk nekā citās grupās, un vienlaikus uzskatīja, ka šo grupu darba tiesības ir neproporcionāli ierobežotas.
Tiesībsargs Juris Jansons jau ir paudis viedokli, ka ārkārtējā situācija pieļauj lielākus individuālo brīvību ierobežojumus, ja tādējādi tiek aizsargātas būtiskas sabiedrības intereses un citu cilvēku tiesības.
Obligātā vakcinācija vai pārslimošana, kā priekšnoteikums darba tiesiskajām attiecībām un ne tikai, no cilvēktiesību viedokļa Covid-19 krīzē ir iespējama un pieļaujama, foruma diskusijā norādīja Tiesībsarga biroja pārstāvis Raimonds Koņuševskis: “Arī no Satversmes viedokļa skatoties, mēs uzskatām, ka valsts var noteikt šādus ierobežojumus. Un tas ir valsts pienākums, kas izriet no pienākuma aizsargāt citu cilvēku dzīvību un sabiedrības veselības intereses. Šo pienākumu ir jāveic pandēmijas apstākļos, kas rada draudus virknei sabiedrības interešu. Mērķis ir novērst pārslodzes risku veselības aprūpes sistēmai, mazināt ekonomiskās lejupslīdes risku, nodrošināt iedzīvotājiem iespēju saņemt epidemioloģiski drošus valsts un privātā sektora pakalpojumus. Līdz ar to šāda rīcība ir leģitīmi atļauta.”
Virkne valstu nosaka vakcinācijas obligātumu dažādām sabiedrības grupām. Centrālais jautājums varētu būt samērīguma izvērtējums, izraudzīto līdzekļu alternatīvu piemērošana, un arī sabiedrības un indivīda interešu izsvēršana. Tur vienas pareizās atbildes nav. Ir iespējama viedokļu dalīšanās, atzīst Tiesībsarga biroja pārstāvis.
Ārkārtējās situācijas laikā ir iespējamas atkāpes no pamattiesību samērīguma testa, taču tām jābūt pamatotām ar krīzes nenovēršamību un sabiedrības interesēm.
Darba tiesībās nozīmīgi ir tiesiskuma jautājumi, un viens no tiem ir par deleģējumu, proti, vai Ministru kabinets varēja noteikt konkrēto ierobežojumu.
Tiesībsarga birojs analizē vēl arī citus valdības lēmumus, piemēram, prasību būt vakcinētam vai pārslimojušam, lai būtu tiesības saņemt algu subsīdiju un slimības palīdzības pabalstu, jo saskatāms, ka šīs prasības nav salāgotas ar citiem Covid-19 noteikumiem.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa judikatūrā norādījusi uz vairākiem vērtējamiem apstākļiem, tajā skaitā, vai ierobežojumi ir bijuši kā atbilde uz ārkārtējo situāciju, vai ierobežojumi izmantoti ar mērķi, kādēļ tie ir pieņemti. Nozīmīgs ir arī ierobežojumu pamatojums.
Uz forumā jautāto, vai ir samērīgi valsts pārvaldē ierobežot darba tiesības, piemēram, IT speciālistiem, kuri neparādās darba vietā, R. Koņuševskis norādīja, ka pamats ierobežojumam ir tas, ka valsts sektoram un pašvaldībām ir jānodrošina pakalpojumu nepārtrauktība: “Mēs nedzīvojam uz vientuļas salas. Inficēties un izkrist no aprites var arī ārpus darba laika. Tāpēc ir svarīgi, ka arī publiskajā sektorā darbinieks ir maksimāli nodrošināts, var strādāt un nodrošināt valsts pakalpojumus. Otrs aspekts, kas gan nav juridisks, ir tas, ka valsts rāda piemēru, kā iziet no šīs situācijas. Drīz būs divi gadi, bet mēs vēl nevaram atgriezties normālā apritē.”
Pēc R. Koņuševska ieskatiem, juristu strīdos izšķiroša loma būs zinātniskajiem pētījumiem un zinātnieku atzinumiem. Vērtējot Covid-19 ierobežojumus, juristu jautājums būs, kam piešķirt ticamību, – vai starptautiski atzītām organizācijām vai arī jebkuram pētījumam.
Ierobežojumu izvēlē ir būtiska arī sabiedrības attieksme, noskaņojums, kā arī iemesls ierobežojumu noteikšanai. Ir valstis, kurās nav nepieciešami piespiedu pasākumi. Un vakcinācija ir salīdzinoši brīvprātīga, ar lielu aptveri. Ir valstis, kurās tas nedarbojas, nepieciešami piespiedu pasākumi. Tāpēc varētu būt noderīgs sociālantropologu, sociālo psihologu vērtējums.
Vairākas lietas saistībā ar Covid-19 ierobežojumiem ir Satversmes tiesā. Lietā par ārkārtējās situācijas laikā noteiktajiem klātienes un interaktīvo azartspēļu ierobežojumiem ir tiesas spriedums. Tiesa atzinusi, ka ārkārtējā situācijā valdībai, izpildvarai ir lielāka rīcības brīvība ierobežot pamattiesības, tai skaitā darba tiesības. Valdībai ir iespēja operatīvāk iegūt informāciju no ekspertiem, no zinātniekiem un pieņemt lēmumus, lai novērstu krīzi, draudus sabiedrības interesēm.
Savukārt prasības par MK rīkojumā ārkārtējā situācijā liegtajām nodarbinātības tiesībām ir izskatāmas administratīvajā rajona tiesā, un tādu lietu jau ir vairāki desmiti.
Kā vārdā, kādu iemeslu vadīti runājam par ierobežojumiem Covid-19 krīzes pārvarēšanas ietvaros, savās pārdomās dalījās Edgars Korčagins, Valsts kontroles padomes loceklis, uzsverot Satversmē ietverto principu – kopējo labumu.
Satversmes preambulā noteikts: Ikvienam ir pienākums rūpēties par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu.
Rūpēties par sevi, saviem tuviniekiem ir katram saprotama doma. Taču rūpes par kopējo labumu varētu nebūt tik labi atpazīstamas, norāda E. Korčagins, pamatojot, kāpēc izvēlējies runāt tieši par to.
Kopējs labums ir sena doma un jēdziens. Tas ir veidojies, kopš Atēnu demokrātijas attīstības. Ja sākotnēji demokrātijas veidotāji to saprata kā rūpes par tādām lietām, kuras katrs konkrētais cilvēks nevar atrisināt viens pats, bet visiem ir kopīgi jāķeras pie darba, tad gadsimtu gaitā tas ir attīstījies tiktāl, ka mūsdienās izmantojams tik sarežģītās situācijās kā krīžu pārvarēšana vai personas datu izmantošana kopējiem mērķiem.
Nemainīgs ir palicis tas, ka pienākums rūpēties par kopējo labumu ir saglabājies mums visiem kā demokrātiskas valsts iedzīvotājiem.
Raksturojot šīs rūpes, tās varētu sagrupēt trijos elementos:
E. Korčagins, kuram ir pieredze arī darba tiesībās, uzskata: Covid-19 krīzes kontekstā un, runājot, tai skaitā par dažādiem ierobežojumiem, varam diskutēt par visiem trim aspektiem, bet šoreiz, forumā par darba tiesiskajiem jautājumiem, aktuālākais ir trešais elements – pasīvā rīcība jeb samierināšanās ar dažādiem ierobežojumiem, kad ir jāpacieš neērtības kopēja mērķa, kopēja labuma vārdā.
Ilustrācijai E. Korčagins citēja viena no Atēnu demokrātijas veidotājiem, Perikla domu, kāda ir mūsu loma kopēja labuma veidošanā: “Mēs apvienojamies rūpēs par mūsu mājām un vienlaikus arī par mūsu pilsētu. Jo tādu cilvēku, kurš neinteresējas par valsts jautājumiem, mēs uzskatām ne vien par bezdarbīgu, bet arī par nederīgu.”
Tas nozīmē – katram kādā no šiem veidiem ir jāpiedalās kopēja labuma veidošanā –, Atēnu valstsvīra citātu mūsdienu kontekstā skaidro referents.
Kopējo labumu varam saskatīt, un ar tiesas spriedumiem tas ir attīstīts arī citos Satversmes pantos. Turklāt visā Satversmes VIII nodaļā ir ietverts sociāli atbildīgas valsts princips, kurš nosaka vienus vai otrus ierobežojumus sociālās kopdzīves veicināšanai.
“Mums, kā šīs valsts iedzīvotājiem, demokrātiskas sabiedrības locekļiem, jādara un jāsamierinās ar zināmām neērtībām, lai mēs visi gūtu kaut kādu kopēju labumu, sekmīgi pārvarētu krīzi,” uzskata E. Korčagins.
Taču cilvēkiem ierobežojumi nepatīk, sākot ar nevēlēšanos valkāt masku un vakcinēties un vēl daudzām citām lietām. Kāpēc cilvēki nav gatavi iesaistīties kopēja labuma veidošanā? Vai tas varētu nozīmēt to, ka Latvijas cilvēki neizprot šo pienākumu, nav gatavi skatīties tālāk par sevi un savu mājsaimniecību? Drīzāk, nē. Jo cilvēki ir aktīvi, kad nepieciešams kādam sniegt palīdzību ziedojumu veidā vai piedalīties labdarības akcijās.
Viens no galvenajiem elementiem ir uzticība dažādiem valsts varas atzariem, spriež E. Korčagins. Esam gatavi darīt kaut ko un kaut kā vārdā, ja tas, kas mūs aicina, bauda mūsu uzticību. Taču sabiedriskās domas pētījumi un aptaujas jau diezgan ilgu laiku rāda, ka sabiedrības acīs Saeimai, valdībai un citām valsts varas institūcijām ir salīdzinoši zems vērtējums. Šīs krīzes pārvarēšana ir valdības rokās. Te var saskatīt zināmu korelāciju.
Arī šīs krīzes pārvarēšanai pieņemtie lēmumi varētu būt veicinājuši sabiedrības neuzticēšanos valsts varai. Iepriekšējā krīzes viļņa pārvarēšanai piešķirto naudas līdzekļu izlietojumā redzama nekonsekventa rīcība, piemēram, ne visas nozares, kurām atbalsts tika sniegts, bija cietušas no krīzes. Ir bijušas nozares, kurām apgrozījums šai laikā ir pat pieaudzis, piemēram, lauksaimniekiem. Pietrūcis arī konsekvences šī atbalsta sniegšanā dažādās jomās.
Šāda nekonsekvence un arī tas, ka Valsts kontrole redz dažādu publisko līdzekļu, visa mūsu kopējā labuma izšķērdēšanu, prettiesisku izmantošanu no dažādu valsts varas atzaru puses, protams, rada diezgan nopietnu pamatu sabiedrības uzticības zaudēšanai.
Valsts pienākumu nodrošināt veselības aizsardzību nosaka arī starptautiskie tiesību akti.
Kristīne Dupate, tiesību zinātņu doktore, LU Juridiskās fakultātes asociētā profesore, Eiropas Padomes Sociālo tiesību komitejas locekle, Eiropas Komisijas nacionālā eksperte darba tiesību jomā min ANO starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām un Eiropas Padomes Eiropas Sociālo hartu.
Valstij ir:
Nepieciešamie pasākumi ietver pienākumu organizēt veselības aprūpes sistēmu tā, lai pēc iespējas varētu atbilstoši reaģēt uz tādiem veselības riskiem, no kuriem var izvairīties ar kontrolētu rīcību.
Ja ir zinātniski dati, kuri norāda, ka ir pamats bažām par drošību cilvēku veselībai, valstij ir pienākums veikt piesardzības pasākumus, lai nodrošinātu augstu veselības aizsardzības standartu. Jautājums ir par to, no kura aspekta vērtēt piesardzības standartu. Vai piesardzību varam skatīt no tā, ka tiek izmantota pilnībā neizpētīta vakcīna, kaut arī ir pierādījumi, ka vakcīna spēj novērst kopējo risku sabiedrības veselībai. Vai arī jāvērtē pretējais aspekts –, tā kā joprojām tiek veikti pētījumi saistībā ar Covid-19 vakcīnām, jāņem vērā tas, ka varētu būt kaut kādas blaknes, negatīvas sekas cilvēku veselībai.
Runājot par obligāto vakcināciju un cilvēktiesībām, profesore norāda, ka personas tiesības uz privātās dzīves aizsardzību ietver arī pašnoteikšanos par savu ķermeni un personai ir tiesības, lai medicīniska iejaukšanās notiek tikai ar brīvu un informētu piekrišanu. To paredz trīs starptautisko tiesību dokumenti: Eiropas Padomes Konvencija par cilvēktiesībām un biomedicīnu, Eiropas Sociālā harta, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija.
Tomēr šīs tiesības ir iespējams ierobežot. To paredz arī minēto starptautisko tiesību dokumenti. Taču šādai tiesību ierobežošanai jābūt noteiktai ar likumu, lai būtu leģitīms mērķis un ierobežojums būtu samērīgs.
K. Dupate vērš uzmanību uz kontekstā ar vakcinētajiem un nevakcinētajiem bieži piesaukto diskriminācijas jēdzienu. Satversmes 91. panta otrā teikuma izpratnē diskriminācija ir mazāk labvēlīga attieksme uz tādas pazīmes pamata, kas cilvēkam piemīt un ko cilvēks nevar mainīt. Vai cilvēks ir vakcinēts vai nevakcinēts, tā ir viņa paša izvēle, tāpēc šajā gadījumā nevar runāt par diskrimināciju tās klasiskajā nozīmē.
