Latvijas pirmskara prezidentu galerijā Gustavs Zemgals zināmā mērā palicis ēnā. Viņu nevainagoja Jāņa Čakstes plašā autoritāte, viņam nepiemita Kārļa Ulmaņa politiskās darbības enerģija un varaskāre, viņam gājis secen Alberta Kvieša bēdīgi zināmais politiskais liktenis būt Valsts prezidentam, kurš iegājis vēsturē ar klusējošu piekrišanu valsts apvērsumam un demokrātijas iznīcināšanai. Taču savtīgu politisku ambīciju trūkums, spēja samierināt tā laika raibo partiju salikumu līdztekus dziļai izpratnei par demokrātijas nozīmīgumu liek Gustavu Zemgalu atzinīgi uzlūkot ne tikai sava laika, bet arī šībrīža politiskās vides kontekstā.
No lauku amatnieka mājām līdz valsts proklamēšanai
Gustavs Zemgals dzimis 1871. gada 12. augustā Džūkstes pusē – Grauzdes pagasta Odiņos – galdnieka Jāņa Zemgala ģimenē kā jaunākais no sešiem bērniem. “Lauku amatnieka dēls ar brāļa atbalstu beidzis ģimnāziju Rīgā, spēja kļūt par diplomētu juristu, zvērinātu advokātu un notāru, armijas rezerves virsnieku, biedrību, kredītkooperatīvu un uzņēmumu vadītāju, laikrakstu redaktoru, politiķi un Latvijas valsts veidotāju, Rīgas pilsētas galvu, Rīgas domes un vairāku Saeimas sasaukumu deputātu un ministru,” vēsta Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (LNVM), piesakot no 12. augusta Rīgā, Esplanādē, skatāmo izstādi “Valsts prezidentam Gustavam Zemgalam – 150”.
Gustava Zemgala sabiedriski politiskās intereses un aktivitātes tiešām veido iespaidīgu spektru. Pēc Nikolaja ģimnāzijas beigšanas Rīgā 1899. gadā viņš absolvējis Maskavas Universitātes Juridisko fakultāti. Studiju laikā G. Zemgals iesaistījās latviešu sabiedriskajā dzīvē Maskavā un iepazinās ar demokrātiskas un sociālistiskas idejas aizstāvošajiem jaunstrāvniekiem. Pēc studijām strādājis Rīgā par zvērinātu advokātu. 1901. gadā tika ievēlēts par Rīgas Latviešu strādnieku un amatnieku biedrības “Jonatans” priekšsēdētāju. Aktīvi darbojies arī Latviešu amatnieku palīdzības biedrībā un skatuves biedrībā “Jaunais teātris”. 1905. gadā kļuva par jaunstrāvnieciskās avīzes “Jaunā Dienas Lapa” galveno redaktoru.
Trīs reizes – 1917., 1918. un 1919. gadā – G. Zemgals ievēlēts par Rīgas pilsētas galvu, šo posteni ieņemot arī kā pirmais latviešu tautības pārstāvis.
1918. gadā Gustavs Zemgals iesaistījās Latviešu pagaidu nacionālās padomes darbībā. No radikāldemokrātu partijas tika deleģēts Latvijas priekšparlamentā – Tautas padomē. Kā Tautas padomes priekšsēdētāja otrs biedrs, priekšsēdētājam J. Čakstem klāt neesot, G. Zemgals oficiāli atklāja 1918. gada 18. novembra Latvijas valsts proklamēšanas aktu.
1920. gadā G. Zemgalu ievēlēja par deputātu Satversmes sapulcē, bet viņš no mandāta atteicās, lai strādātu advokatūrā. 1921. gada 15. jūnijā izveidotajā Zigfrīda Annas Meierovica Ministru kabinetā pildīja apsardzības ministra pienākumus. G. Zemgalu ievēlēja I Saeimā Demokrātiskā centra un bezpartejisko sabiedrisko darbinieku grupā, kur viņš aizstāja partijas biedru Jāni Čaksti, kad viņu 1922. gadā ievēlēja par Valsts prezidentu.
Latvijas Zvērinātu advokātu padomes esošie un bijušie locekļi ar pirmo padomes priekšsēdētāju Valsts prezidentu Gustavu Zemgalu. 1930. gads.
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums
Čakstes vietā
Kad 1927. gada martā mūžībā devās tautā mīlētais J. Čakste, Latvijas demokrātiski tiesiskā valstiskuma simbols, kurš bija spējis ap sevi apvienot dažādus politiskos spēkus, bija jautājums – kurš spēs aizpildīt radušos tukšumu un cienīgi turpināt viņa iesākto. Pēc nogurdinošiem deviņiem vēlēšanu raundiem, kas ieilga divu nedēļu garumā, beidzot ar 73 balsīm no simta par Valsts prezidentu 1927. gada 8. aprīlī tika ievēlēts Gustavs Zemgals – kā kompromisa figūra no nelielās Demokrātiskā centra partijas. Jāatzīmē – pats ievēlētais, kuram tobrīd bija 56 gadi, šo amatu pieņēma negribīgi, uzskatot, ka valsts galvas postenim nav atbilstošs, tostarp diplomātiskās etiķetes un franču valdos prasmju trūkuma dēļ.
“Jaunais prezidents nav visspilgtākā personība no visiem kandidātiem, kas tika cilāti un minēti, bet viņš ir bijis cieši saistīts ar Latvijas likteņiem viņas tapšanas laikā. Politiskās partijas, pēc nesekmīgas savstarpīgās cīņas, ir vienojušās uzaicināt par nākošo valsts galvu to personu, kas kādreiz centās apvienot politiskās partijas kopējam darbam valsts pirmajās dienās. Cerēsim, ka jaunais valsts galva šim tradīcijām sekos arī tagad,” nākamajā dienā pēc G. Zemgala ievēlēšanas vēstīja populārais laikraksts “Pēdējā Brīdī”.
Veiksmīga izvēle
Arī šodienas vēsturnieku skatījumā minētās partiju cīņas iznākums bijis atzīstams. “Izrādījās, ka tā bija veiksmīga izvēle. Ievērojams sabiedrisks darbinieks, izcils advokāts un pārticis buržuā, G. Zemgals bija atbilstošs parlamentārai pilsoniskai demokrātijai: viņš bija saticīgs kompromisu cilvēks, nelokāmi uzticīgs demokrātijai un tolerantajam principam “Latvija – Latvijas tautas valsts (..).”1
“Politiskajos uzskatos G. Zemgals bija liberāli noskaņots, tuvāks kreisajiem nekā pilsoniski konservatīvajiem, vienlaikus daudzkārt uzsvēris nepieciešamību sadarboties dažādu spārnu politiķiem, pašmērķīgi nenovelkot nepārkāpjamas “sarkanās līnijas”. G. Zemgala personībai raksturīgs bijis sabiedriskums un omulība, arī tiešums un atklātība,” Latvijas Valsts otro prezidentu raksturo LNVM. Vienlaikus G. Zemgals izjuta spēcīgu nepatiku pret protokolārajiem, formālajiem, ar augsto amatu saistītajiem pienākumiem un ceremonijām, apbalvojumu saņemšanu un centās neiesaistīties politikas aizkulišu darījumos.
G. Zemgals izjuta spēcīgu nepatiku pret protokolārajiem, formālajiem, ar augsto amatu saistītajiem pienākumiem un ceremonijām.
“Kā valsts vadītājs, nebūdams lielāko politisko partiju pārstāvis, viņš spēja apvienot dažādu virzienu grupējumu un arī minoritāšu intereses. Politikā G. Zemgals sekoja sava priekšgājēja nodibinātajām tradīcijām un, kaut arī nebija tik pārliecinošs un izsmalcināts kā Jānis Čakste, tomēr labi tika galā ar valsts reprezentācijas pienākumiem.” Šādi Zemgala prezidentūra raksturota Latvijas Valsts prezidenta kancelejas mājaslapā. Par vienu no svarīgākajiem prezidenta pienākumiem uzskatīja visu sabiedrības slāņu iesaistīšanu valsts demokrātiskajos institūtos un valsts prestiža vairošanu. Viņš sekmīgi pārstāvēja valsti arī starptautiskajās attiecībās, veicinot reģionālo sadarbību ar Zviedriju un pārējām Baltijas valstīm. 1929. gadā notika Latvijai nozīmīgā valsts vizīte Zviedrijā un Zviedrijas karaļa atbildes vizīte Latvijā.
Vienlaikus, kā par G. Zemgala veikumu valsts galvas postenī vēstīts minētajā tīmekļa vietnē, viņš “ne reizi nebija iejaucies likumdošanas darbā, nebija ierosinājis nevienu likumprojektu, nenoturēja nevienu ministru kabineta sēdi savā vadībā un tikai vienu reizi bija nosūtījis kādu likumprojektu Saeimai atpakaļ otrreizējai caurskatīšanai, turklāt arī nevis satura, bet juridiska iemesla dēļ”.
Gustavs Zemgals pastaigā Esplanādē Rīgā. 30. gadu beigas.
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums
Gustava Zemgala Valsts prezidenta pilnvaru laiks beidzās 1930. gada 9. aprīlī. Otrreiz kandidēt uz augsto amatu viņš kategoriski atteicās. 1931. gadā Zemgals tika ievēlēts 4. Saeimā un pasaules finanšu krīzes laikā uzņēmās Latvijas finanšu ministra pienākumus. Zemgala darbības piemērs, kā secina LNVM, rāda ne tikai spēju apgūt ļoti dažādas profesionālās lomas, bet arī pašaizliedzīgu gribu darboties kopīgajam labumam.
Gustavs Zemgals mūžībā devās vēl brīvajā Latvijā – 1939. gada 6. janvārī Rīgā 65 gadu vecumā, apglabāts Meža kapos.
Gustava Zemgala piemiņai veltītie pasākumi 12. augustā:
- plkst. 12.00 Rīgas Meža kapos, godinot G. Zemgala piemiņu, ar augstāko Latvijas amatpersonu dalību paredzēta svinīga ziedu nolikšana valstsvīra atdusas vietā;
- plkst. 14.00 Rīgas pils Svētku zālē notiks Gustava Zemgala 150 gadu jubilejai veltīta konference. Tajā uzrunas sniegs Valsts prezidents Egils Levits, Saeimas priekšsēdētājas biedre Dr. sc. soc. Dagmāra Beitnere-Le Galla un Satversmes tiesas priekšsēdētāja Prof. Dr. iur. Sanita Osipova. Konferencē izskanēs arī vēsturnieku priekšlasījumi: Prof. Dr. hist. Ilgvara Butuļa priekšlasījums “Gustavs Zemgals un Jaunās strāvas laiks”; Dr. hist. Toma Ķikuta priekšlasījums “Gustavs Zemgals Latvijas Tautas padomē”; Prof. Dr. hist. Ērika Jēkabsona priekšlasījums “Gustava Zemgala politiskā darbība”. Noslēguma vārdus teiks Gustava Zemgala mazmazdēls Mārtiņš Andersons. Konference būs skatāma tiešraidē Valsts prezidenta kancelejas tīmekļvietnē www.president.lv;
- plkst. 18.00 Esplanādē, gājēju zonā pie Oskara Kalpaka bulvāra, tiks atklāta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ārtelpas stendu izstāde “Gustavam Zemgalam – 150”. Izstāde būs apskatāma līdz 12. septembrim bez maksas un laika ierobežojuma.
“Jurista Vārda” tematiskais numurs
10. augustā ir iznācis arī oficiālā izdevēja “Latvijas Vēstnesis” izdotā žurnāla “Jurista Vārds” tematiskais numurs “Demokrātam Gustavam Zemgalam – 150”, kas arī ir viens no piemiņas pasākumu cikla elementiem.
“Es labprāt paliktu cerīgs, ka šodienas tiesībnieki arvien vairāk apzinās vēstures lietderīgumu savam darbam. Kā cilvēks, kurš šodienas tiesību jautājumu risināšanu bieži vien sāk ar vēsturisku analoģiju un precedentu piemeklēšanu un kura aizrautība ar vēsturi varētu būt labi zināma, vēlējos bilst dažus aizstāvības vārdus vēsturei tiesību zinātnē. Bez vēstures nebūs iespējams iztikt tiesībās,” norāda tematiskā laidiena viesredaktors, LU Juridiskās fakultātes docents Dr. iur Jānis Pleps.
Tematiskajā laidienā var izlasīt:
- Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes doktoranta Mg. iur. Andreja Stupina viedokli “Gustavs Zemgals – fragmentārs, bet efektīvs un vitāls parlamentārietis”;
- Jāņa Plepa rakstu “Zemgala veto: konstitucionāls konflikts un Satversmes sargātājs”;
- Latvijas Republikas ārlietu ministra padomnieka Mg. iur. Mārtiņa Drēģera publikāciju “Gustava Zemgala protokolārā pieticība”;
- Dr. iur. Jāņa Priekuļa darbu “Gustava Zemgala priekšlikumi Satversmes reformai”.
Vienu no centrālajām publikācijām “Jurista Vārda” tematiskajā numurā ir sagatavojis Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā Dr. hist. Toms Ķikuts, kurš sniedzis plašu ieskatu Gustava Zemgala biogrāfijā – gan par politisko uzskatu tapšanu, gan valstsvīra lomu Latvijas Republikas veidošanā, gan arī par dzīvi pēc prezidentūras.
Vēsturnieks raksta: “(..) sabiedrībai Zemgals atstājis nevis daudzsējumu rakstus, bet tādus darba augļus, ko uzskatām par nevienam nepiederīgu kopīgu labumu, – varam minēt Jauno Rīgas teātri, kura izveidošanā gadsimta sākumā viņš bija tieši iesaistīts, Brīvības pieminekli Rīgā, kura idejas tālākvirzīšanai Zemgalam kā Valsts prezidentam bija liela loma. Ne mazāk svarīgs ir arī personības piemērs, kurai kopīgais labums, iesaistīšanās sabiedriskajā darbībā ir pašsaprotama.”
Šeit pieejams žurnāla “Jurista Vārds” e-kiosks.
1 Bleiere, D., Butulis, I., Feldmanis, I., Stranga, A., Zunda, A. Latvijas Vēsture 20. gadsimts. Rīga. 2005, 141. lpp.
