Cilvēku skaits, kuri atgriežas, pakāpeniski pieaug, apliecina Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) direktore Evita Simsone. Salīdzinot ar laika periodu pirms 2010. gada, pērn vairāk nekā 68% no visiem darba meklētājiem, kas saņēma Eiropas nodarbinātības dienestu tīkla (EURES) konsultācijas, izrādījuši vēlmi strādāt Latvijā.
Ekonomikas ministrija prognozē, ka 2023. gadā izbraukušo un iebraukušo skaits Latvijā izlīdzināsies. Tiesa, Igaunija jau vairākus gadus ir plusos – ziemeļu kaimiņvalstī atgriežas vairāk cilvēku nekā izbrauc.
Iegūt pieredzi ārvalstīs un atgriezties
“Pārrobežu migrācija – cilvēku aizbraukšana un atgriešanās – mūsdienu pasaulē ir normāla, un to nevajag uztvert kā kaut ko sliktu vai traģisku,” uzrunājot konferences dalībniekus, akcentēja Valsts prezidents Egils Levits. Viņaprāt, ir labi, ka cilvēki iegūst mācību, darba un sociālo pieredzi arī ārpus Latvijas. Pieredze bagātina, un, atgriežoties Latvijā, to var izmantot.
“Taču, lai atvestu atpakaļ talantus uz Latviju, ir nepieciešama koordinēta valsts līmeņa cilvēkresursu politika. It īpaši tagad, pēc Covid-19 izraisītās ekonomiskās krīzes,” turpināja E. Levits. “Ilgtermiņā cilvēkresursu politika ir vissvarīgākā. Tai ir jābūt konsolidētai no dažādiem, savstarpēji saistītiem elementiem.“
Savukārt labklājības ministre Ramona Petraviča atzina, ka aizbraucēju plūsma no Latvijas tomēr nav apstājusies un instrumentu, kā panākt šo cilvēku atgriešanos, politiķu rokās nav. “Joprojām galvenie aizbraukšanas faktori ir ekonomiski – gan darba iespējas, gan atalgojums daudzās nozarēs vēl ievērojami atpaliek no rietumvalstu līmeņa. Tomēr ir lietas, ko var darīt, un viena no tām ir kontaktu uzturēšana ar aizbraucējiem – vairāk nekā 370 000 Latvijas valstspiederīgo.”
Tikmēr Starptautisko biznesa pakalpojumu centru asociācijas “ABSL Latvija” valdes priekšsēdētāju Fredi Bikovu satrauc fakts, ka 2014. gadā 20% aizbraukušo bija ar augstāko izglītību, bet 2016. gadā – jau 30%.
Kāpēc atgriežas
Ko Latvija aizbraucējiem var piedāvāt? Latvijas Universitātes asociētais profesors un domnīcas “Certus” valdes priekšsēdētājs Daunis Auers atzina, ka no Latvijas cilvēki dodas projām divu iemeslu – ekonomisko un sociālpolitisko – dēļ. “Galvenais ir iespēja pelnīt vairāk un attīstīt savas zināšanas, arī labāka sociālā aizsardzība,” uzskata D. Auers. Kā piemēru viņš minēja Īriju, kurā minimālā alga ir 1600 eiro mēnesī (no nākamā gada Latvijā tā būs 500 eiro).
Vienlaikus D. Auers atsaucās uz Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas pētījumu centra secināto, ka cilvēku atgriešanos veicina nevis ekonomiskie, bet gan emocionālie aspekti, proti, ilgas pēc mājām – svešumā pietrūkst ģimenes, draugu, ierastās vides. Nebūt visiem ārzemēs izdodas iedzīvoties – dažkārt Latvijas valstspiederīgie atgriežas tieši neveiksmīgas migrācijas pieredzes dēļ, jo nav atraduši ekonomisko labumu vai spējuši integrēties citā kultūrā. Tikmēr daļai remigrantu motivācija ir nopelnīto naudu ārzemēs investēt dzimtenē – attīstīt uzņēmējdarbību –, citiem atgriešanās saistīta ar profesionālo attīstību: šeit lielākas iespējas ieņemt augstāku amatu, turpināt karjeru. Vēl daļa cilvēku Latvijā atgriežas, lai pavadītu vecumdienas, jo ārzemēs ir sapelnīta pensija.
Tomēr, kamēr nav atrisināts jautājums par nodarbinātību un algu, pastāv risks, ka cilvēki atkal var doties prom, uzsvēra D. Auers.
Kādas ir grūtības atgriežoties
Ar kādām grūtībām saskaras tie, kas atgriežas Latvijā? “Lielākie izaicinājumi ir ekonomiski – grūtības iekļauties darba tirgū. Zināšanas, kas iegūtas ārvalstīs, īsti nesakrīt ar vajadzībām Latvijā. Grūti arī aprast ar krietni zemāku algu, nekā tā bija ārzemēs,” secina D. Auers.
Jautājumu par Latvijas cilvēku kvalificēšanu vai piemērošanu darba tirgus prasībām uzsvēra arī E. Levits un F. Bikovs. “Svarīgas ir jēgpilnas rekvalifikācijas programmas, nevis ieguldīšana hobijos,” teica F. Bikovs. “Lai ir skaidra karjeras attīstības perspektīva, ienākumu pieaugums turpmākajos gados.”
Latvijas ārvalstu investoru padomes izpilddirektore Linda Helmane minēja, ka svarīgi ir skatīties, kā ārvalstīs iegūto profesionālo kvalifikāciju var īstenot Latvijā – kāds ir birokrātijas līmenis, kādas ir darba iespējas. “Darbs noteiktās profesijās bieži vien būtiski neatšķiras, bet nereti dzirdam, ka ārvalstīs iegūto zinātnisko grādu nevar likt lietā, jo nav vienkārša un saprotama veida, kā pielīdzināt kvalifikāciju,” teica L. Helmane.
Svarīgākais, lai cilvēki atgrieztos
Atbildot uz jautājumu, kas ir vissvarīgākais, lai cilvēki atrieztos, Pasaules Brīvo latviešu apvienības vadītāja Kristīne Saulītis teica: “Mums kā sabiedrībai ir jābūt atvērtai pārmaiņām. Arī šie grūtie laiki dod sava veida iespējas.”
“Piederības sajūta, emocionāla saite, kas cilvēkus saista ar Latviju,” svarīgākās lietas, lai atgrieztos, minēja Amerikas Latviešu apvienības vicepriekšsēdis Mārtiņš Andersons.
Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Zanda Kalniņa-Lukaševica uzsvēra, ka vissvarīgākā lieta ir cilvēkkapitāla stiprināšana visplašākajā veidā. Viņasprāt, šajā sakarā ir svarīgas četras lietas: drošība, tostarp par ienākumu stabilitāti un veselības aprūpes pieejamību arī pandēmijas apstākļos; iekļaušanās un iespēja būt starp savējiem, netikt diskriminētam; profesionālās izaugsmes iespējas un attīstība, kā arī Latvijas kā dzīvesvietas un darbavietas pievilcība Eiropas Savienības (ES) mērogā.
Nacionālo bruņoto spēku Rekrutēšanas un atlases daļas priekšnieks Rihards Rozenbaums uzskata, ka pietrūkst kvalitatīvas komunikācijas ar cilvēkiem, kas vēlas atgriezties. Turklāt valda stereotipi par situāciju Latvijā, cilvēki ir iestiguši novecojušā informācijā.
“Latvijai ir jābūt vietai, kur gribētu dzīvot arī Latvijas valstspiederīgie, kuru dzīvesbiedri nav no Latvijas un ir citas rases pārstāvji,” teica akciju sabiedrības “Draugiem Group” runasvīrs Jānis Palkavnieks, tā atgādinot, ka daudzi tautieši ārvalstīs ir izveidojuši ģimeni.
Kā pandēmija var ietekmēt remigrāciju
“Pandēmija varētu būt katalizators pārmaiņām,” uzsvēra D. Auers, jo pagaidām Latvija vīrusa apkarošanā ir uzrādījusi labus rezultātus.
Kopumā Latvijas ekonomika atrodas tur, kur bija 2016. gada beigās, tomēr Lietuva un Igaunijas tautsaimniecības ir zaudējušas mazāk, teica profesors. Savukārt vairāku citu Eiropas valstu, piemēram, Lielbritānijas un Vācijas, ekonomika pandēmijas ietekmē ir cietusi ievērojami vairāk.
Patlaban iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju Latvijā ir 69%, Igaunijā – 84%, bet Lietuvā – 82% no ES vidējā līmeņa. “Esam tādā pašā situācijā kā Rumānija, tātad vairāk esam kā Balkānu valstis, tāpēc ir jārunā par straujāku attīstību, bet tas ir iespējams,” sacīja profesors, kura ieskatā nākamajā desmitgadē Latvijai ir cerība izlīdzināt IKP un algu līmeni.
Savu pārliecību viņš pamatoja ar Īrijas piemēru, kura 90. gadu sākumā bija viena no nabadzīgākajām, bet tagad tā ir viena no bagātākajām ES dalībvalstīm, un tas viss ir noticis vienas paaudzes laikā. No 90. gadu vidus līdz 2007. gadam Īrijā IKP gandrīz ik gadu pieauga par 5%. Īrija šajā laikā apsteidza Lielbritāniju. Kāpēc? No 90. gadu sākuma Īrija izglītībā un zinātnē investēja no ES fondiem daudz vairāk nekā citas ES valstis – 35% no visiem līdzekļiem, atgādina profesors.
Jāinvestē Rīgā un valsts tēlā
“Ceru, ka arī Latvija nākamajos gados lielāku uzmanību pievērsīs cilvēku kapitālam,” uzsvēra D. Auers. “Ne tikai no ES fondiem, bet arī no Atveseļošanas fonda naudas. Ne tikai labosim ceļus un izbūvēsim tūrisma objektus, bet arī stratēģiski skatīsimies uz to, lai ekonomikai būtu lielāka pievienotā vērtība.”
“Otra lieta, ko izdarīja Īrija: saprata, ka Dublina ir ļoti svarīga, un investēja vairāk līdzekļu pilsētvides attīstībā. Par to ir jādomā arī Rīgas kontekstā,” norādīja D. Auers. “90. gadu sākumā Rīgu pēc apmēra varēja salīdzināt ar Helsinkiem, Kopenhāgenu, Stokholmu. Tagad Rīgu vairs ar šīm ziemeļvalstu pilsētām nevar salīdzināt. Ir jāattīsta Rīga kā urbānais centrs.”
Profesors arī ieteica, ka šobrīd ir īstais brīdis, lai domātu par valsts tēla izveidi. LV portāls jau rakstīja, ka Latvijai trūkst vienota valsts tēla pozicionējuma un tuvākajos piecos, desmit gados būtu svarīgi panākt, lai daudzi uzņēmēji pasaulē atpazītu Latviju pēc vienas vai pāris spilgtām pazīmēm, kuras būtu līdzīgas daudzu valstu un auditorijas priekšstatos.
