Darba nodokļu konkurence Baltijas valstīs

Valdības 2. septembrī atbalstītajā informatīvajā ziņojumā “Par nodokļu politikas attīstības virzieniem, valsts sociālās ilgtspējas un ekonomikas konkurētspējas veicināšanai” jau  2021. gadā piedāvāts veikt šādas nodokļu izmaiņas:

• samazināt valsts sociālo apdrošināšanas obligāto iemaksu (VSAOI) likmi par vienu procentpunktu, tostarp darba devēja likmi par 0,5% jeb no 24,09% uz 23,59% un darba ņēmēja likmi par 0,5% jeb no 11% uz 10,5%;
• palielināt ienākumu slieksni līdz 1800 eiro mēnesī (21 600 eiro gadā), līdz kuram tiek piemērots diferencētais neapliekamais minimums (šobrīd – 1200 eiro mēnesī (14 400 eiro gadā).
• samazināt IIN trešo progresīvo likmi no 31,4% līdz 31,0%, kuru piemēro ienākumiem virs 62 800 eiro gadā. Saglabāt pārējās IIN likmes – 20% ienākumiem līdz 20 004 eiro gadā un 23% ienākumiem no 20 004,01 eiro līdz 62 800 eiro gadā.
• atbilstoši VSAOI likmes samazinājumam samazināt solidaritātes nodokļa likmi, un, lai saglabātu solidaritātes elementu, solidaritātes nodoklī mainīt solidaritātes nodokļa likmju sadalījumu.

Ministrijām uzdots sagatavot nepieciešamos grozījumus likumos. Tostarp Labklājības ministrijai jāizstrādā grozījumi likumā “Par valsts sociālo apdrošināšanu”, lai no 2021. gada ieviestu minimālo valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu objektu vispārējā nodokļu režīmā un alternatīvajos nodokļu režīmos nodarbinātajiem, kuru ienākumi mēnesī nesasniedz minimālās algas apmēru.

Līdzināšanās ar kaimiņiem

Latvijas valdība tuvējos kaimiņus analizēja, kad tika veikta iepriekšējā nodokļu reforma un arī pēc tās. Jo Baltijas valstu salīdzināšana ietverta arī FM 2019. gada maijā sagatavotajā informatīvajā ziņojumā “Valsts nodokļu politikas pamatnostādņu 2018.–2021. gadam īstenošanas 2018. gadā starpposma novērtējums”, kas izskatīts Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā 14. maijā. 

Arī Lietuvā un Igaunijā pēdējos gados ir veiktas būtiskas nodokļu reformas, pakāpeniski samazinot darbaspēka nodokļu slogu, pirms vairāk nekā gada norādīja Finanšu ministrija, raksturojot izmaiņas.

Igaunijā būtiskas izmaiņas nodokļu politikas un pabalstu jomā tikai veiktas 2018. gadā, kad tika ieviests diferencētais neapliekamais minimums, kā arī palielināti pabalsti daudzbērnu ģimenēm.

Lietuvā 2019. gadā sāktā nodokļu reforma turpināsies līdz 2021. gadam, un tās mērķis ir veidot paredzamu un stabilu nodokļu vidi trim gadiem ar konkurētspējīgu zemāko darbaspēka nodokļu slogu Baltijas valstīs. Lietuva ar reformu ievieš šādas būtiskākās nodokļu izmaiņas no 2019. gada:

• IIN pamatlikme, ko piemēro algota darba ienākumam, palielināta no 15% uz 20%; šis pieaugums tiks novirzīts pamatpensijas finansēšanai no valsts pamatbudžeta. Ieviesta arī progresīvā likme 27% apmērā ienākumam, kas pārsniedz sociālās apdrošināšanas iemaksu objekta maksimālo apmēru jeb “griestus”;
• ieviesti sociālās apdrošināšanas iemaksu “griesti”, ar kuru palīdzību plānots radīt vairāk jaunu labi apmaksātu darbavietu: 2019. gadā – 120 vidējās darba algas gadā [132 840 eiro gadā (11 070 x 12)], 2020. gadā – 84 vidējās darba algas gadā [98 580 eiro gadā (8215 x 12)];
• būtiski samazināta darba devēja iemaksu likme no 31,2% 2018. gadā uz 1,79% 2019. gadā, atceļot darba devēja iemaksas pensijas apdrošināšanai, veselības apdrošināšanai un maternitātes un slimību apdrošināšanai. Savukārt palielināta darba ņēmēja iemaksu likme no 9% uz 19,5%, palielinot darba ņēmēja iemaksas pensiju apdrošināšanai, veselības apdrošināšanai un slimību apdrošināšanai;
• atcelti atvieglojumi par apgādībā esošām personām – tie aizstāti ar ģimenes valsts pabalsta palielināšanu par katru bērnu.

Vienlaikus starp darba devējiem un Lietuvas valdību noslēgta vienošanās, ka nodokļu samazinājums tiks kompensēts ar bruto ienākuma palielinājumu visiem darba ņēmējiem par 1,289 reizēm, līdz ar to palielināsies darba ņēmēja ienākums, ko tas saņem pēc nodokļu nomaksas jeb “uz rokas”.

“Uz Lietuvā veikto darbaspēka nodokļu reformu tomēr jāraugās piesardzīgi, jo tā pilnībā maina sociālās apdrošināšanas iemaksu sistēmu, ļaujot darba devējam neveikt iemaksas par savu darbinieku pensiju, veselības, kā arī maternitātes un slimību apdrošināšanu,” vērtējumā norādījusi FM, tomēr kopumā secinot, ka darbaspēka nodokļu reformas Latvijā ir jāturpina, lai mazinātu ienākumu nevienlīdzību un padarītu nodokļu slogu konkurētspējīgu ar pārējām Baltijas valstīm.

Latvijā šomēnes valdībā atbalstītajos nodokļu izmaiņu virzienos ir modelētas vairākas situācijas, kā izlīdzināties ar kaimiņiem nodokļu sloga konkurencē.

Kad tiks ieviesta kombinēta VSAOI samazināšana un diferencētā neapliekamā minimuma “griestu” palielināšana, ieguvēji būs gan darba devēji, gan darba ņēmēji, norādīts FM ziņojumā. Nodokļu sloga rādītājs, salīdzinot ar Baltijas valstīm, kļūs konkurētspējīgāks, it īpaši nozarēs ar augstu pievienoto vērtību un algām virs 2000 eiro nodokļu slogs būs zemāks nekā Lietuvā. Nodokļi būtiski samazinātos nodarbinātajiem ar vidēju darba algu.

Informatīvajam ziņojumam pievienotajā pielikumā salīdzināšanai ir sniegts ieskats par sociālo nodokli un sociālās apdrošināšanas sistēmu Baltijas valstīs. 

Igaunija. Lielāka atbildība darba devējam

Sociālās apdrošināšanas sistēma Latvijā un Igaunijā darbojas pēc līdzīgiem principiem, paskaidrots pielikumā ietvertajā informācijā. Obligātos sociālos maksājumus veic darba devējs par darba ņēmēju (nelielu daļu ietur no darba ņēmēja) un pašnodarbinātais.

Būtiskas atšķirības:

• sociālā nodokļa darba devēja daļa (33,8%) ir ievērojami lielāka nekā darba ņēmēja daļa (3,6%);
• Igaunijā ir noteikts obligātais minimālais sociālā nodokļa objekts (tā apmēru nosaka katru gadu – atbilstoši iepriekšējā gada minimālajai algai (2019. gadā minimālā mēnešalga bija 540 eiro, 2020. gadā – 584 eiro);
• Igaunijas sociālās apdrošināšanas sistēma ietver arī veselības apdrošināšanu (13% no darba devēja likmes), kas īstermiņā motivē personas iesaistīties sociālās apdrošināšanas sistēmā (darbinieks ir ieinteresēts, lai darba devējs maksā par viņu sociālo nodokli; arī par kapitālsabiedrības valdes locekli sociālo nodokli maksā vismaz no minimālā nodokļa objekta).

Minimālā maksājuma būtība:

• minimālo sociālo nodokli maksā darba devējs, kas darbinieka atalgojumam piemēro neapliekamo minimumu;
• neatkarīgi no mēnesī nostrādātā laika vai no darba devēju skaita, pie kuriem darbs tiek veikts nepilnu slodzi, darba devējam, kas piemēro darbinieka ienākuma neapliekamo minimumu, jāsamaksā minimālais sociālais nodoklis;
• ja personai ir vairāki darba devēji, tad minimālo sociālo nodokli maksā tas, kas piemēro algai neapliekamo minimumu; darbiniekam ir iespēja informēt darba devēju, kas piemēro neapliekamo minimumu, par atlīdzību, no kuras sociālo nodokli maksā otrs darba devējs, tad darba devējs, kas piemēro neapliekamo minimumu, var samazināt sociālā nodokļa objektu, bet līdz summai, kas nav mazāka par darbiniekam izmaksāto;
• pašnodarbinātais (saimnieciskās darbības veicējs) obligāti maksā sociālo nodokli no minimālā objekta (arī tad, ja mēneša ienākums ir mazāks par šo minimālo objektu);
• pašnodarbinātais minimālo sociālo nodokli maksā avansā reizi ceturksnī par trīs mēnešiem; taksācijas gadam noslēdzoties, piemaksā starpību, ja ienākumi ir bijuši lielāki; ja ienākumi ir mazāki, tad sociālais nodoklis netiek precizēts, paliek maksājums no minimālā objekta;
• ja pašnodarbinātais vienlaikus ir arī darba ņēmējs, pašnodarbinātais, nosakot objektu, no kura jāmaksā sociālais nodoklis, ņem vērā objektu, no kura darba devējs samaksājis sociālo nodokli;
• brīvprātīgā sociālā nodokļa maksāšana netiek veicināta; brīvprātīgi maksāt sociālo nodokli, lai iekļautos veselības apdrošināšanas sistēmā, ir atļauts, piemēram, pensionāriem, kas ieradušies Igaunijā no ārvalsts (objekts – vidējā mēnešalga valstī);
• autoratlīdzības saņēmēji ir pašnodarbinātie vai darba ņēmēji – atkarībā no sniegtā pakalpojuma būtības.

Savukārt Labklājības ministrijas sniegtajā informācijā par Lietuvu norādīts, ka Lietuvas sociālās apdrošināšanas sistēmā ir noteikts obligātais minimālais sociālā nodokļa objekts. Ja darba alga ir mazāka par minimālo algu, tad no starpības ir jāveic VSAOI. Starpība tiek veikta no darba devēja līdzekļiem, un darba ņēmējs tiek pakļauts visiem apdrošināšanas veidiem.

Minimālais objekts neattiecas uz darba ņēmējiem:

• kuri ir nodarbināti pie vairākiem darba devējiem;
• kuriem ir piešķirta invaliditāte;
• līdz 24 gadu vecumam;
• kuriem noteikta darbnespēja līdz 55%;
• kuri saņem maternitātes, paternitātes un bērna kopšanas pabalstu.

Minimālais VSAOI objekts neattiecas uz pašnodarbinātajiem.

Jāuzsver – kaimiņos mainījusies arī minimālā darba alga. Latvijā 2019. gadā un šogad minimālā alga ir 430 eiro mēnesī. Lietuvā – 555 eiro un 607 eiro, Igaunijā – 540 eiro un 584 eiro.

Saskaņā ar Valsts ieņēmumu dienesta datiem Latvijā aptuveni 1/3 nodarbināto personu (273,6 tūkstoši) gūst tādus ienākumus, ka vidējās aprēķinātās VSAOI nesasniedz iemaksas no valstī noteiktās minimālās darba algas.

Lai veicinātu valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas ilgtspēju un uzlabotu darba ņēmēju sociālo nodrošinājumu (nosakot atbilstošu VSAOI objektu, iestājoties apdrošināšanas gadījumam, personai apdrošināšanas pakalpojums tiktu rēķināts no šāda lielāka objekta un persona saņemtu lielāku maksājumu), ir jāievieš regulējums, kas paredzētu, ka darba devējam par darbinieku jānodrošina minimālais VSAOI maksājums, ja alga tiek aprēķināta līdz minimālās algas apmēram, norādīts FM ziņojumā par nodokļu attīstības virzieniem.

NODOKĻU IZMAIŅU PROJEKTS: Ietekme uz ienākumiem – strādājošajam ar apgādībā esošām personām

Avots: FM informatīvais ziņojums par nodokļu politikas attīstības virzieniem