Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Avots: Valsts kontrole
LV portāla infografika
Latvijā medījamās sugas netiek apsaimniekotas pietiekami atbildīgi un tālredzīgi un kopumā netiek nodrošināta dažādu interešu – mednieku, mežsaimnieku, lauksaimnieku un vides aizsardzības – sabalansēšana lēmumu pieņemšanā, secinājusi Valsts kontrole. Iesaistītās valsts un nevalstiskās organizācijas atzīst problēmas esamību un norāda, ka tiek strādāts, lai rastu iespējami līdzsvarotāko risinājumu un regulējumu medījamo dzīvnieku populāciju apsaimniekošanā.
7. jūlijā Valsts kontrole (VK) revīzijā “Vai Latvijā tiek nodrošināta ilgtspējīga sugu apsaimniekošana un tai atbilstoša medību saimniecības uzraudzība?” nāca klajā ar atziņu, ka Latvijā dati par Eiropas nozīmes īpaši aizsargājamo sugu – lūšu, vilku – un briežu dzimtas (pārnadžu) dzīvnieku skaitu ir maldinoši. Tas dod iespēju ar datiem manipulēt, īpaši pieņemot lēmumus par sezonā nomedījamo dzīvnieku skaitu, norāda VK. Par medību iespējām Latvijā lemj Valsts meža dienests (VMD).
Saskaņā ar VMD datiem Latvijā 2018. gadā pēc medību sezonas bija 1578 lūši, bet eksperta vērtējumā lūšu skaits bija gandrīz trīs reizes mazāks (450–650), savukārt Latvijas valsts mežzinātnes institūta “Silava” speciālā monitoringa dati uzrādīja pat astoņas reizes mazāku lūšu skaitu (190).
No 23 ES dalībvalstīm, kurās mīt lūši, to medības ir atļautas tikai trijās valstīs – Latvijā, Somijā un Zviedrijā. Latvijā lūšu medību limits ievērojami pārsniedz abās pārējās valstīs noteiktos limitus. Tikai Latvijā lūši tiek medīti maksimāli pieļaujamā limita apmērā – 20% no populācijas, kas vismaz uz pusi pārsniedz limitus Somijā un Zviedrijā.
“Diemžēl kārtējo reizi apstiprinās fakts, ka mūsu valstī nav kārtības ar datiem, un tas paver plašas iespējas interpretācijām un manipulācijām. Šajā gadījumā pamatoti rodas jautājums: ar ko gan Latvijā pašregulējošā lūšu populācija ir tik ļoti atšķirīga no citām Eiropas valstīm, tai skaitā kaimiņvalstīm, ka varam atļauties šos dzīvniekus medīt tik ievērojamā skaitā?” uzsver valsts kontroliere Elita Krūmiņa.
VK iesaka lūšus noteikt par īpaši aizsargājamu sugu, par kuru lēmumus pieņem Dabas aizsardzības pārvalde, izvērtējot visus ES dzīvotņu direktīvas nosacījumus, kā arī pilnveidot lūšu populācijas novērtēšanu, oficiāli norādot tikai zinātniski pamatotus datus.
VMD gan nepiekrīt VK secinājumam, ka dati par vilku un lūšu skaitu Latvijā nav ticami un ir maldinoši, jo izmantotā medījamo dzīvnieku populāciju stāvokļa novērtēšanas un pieļaujamā nomedīšanas apjoma noteikšanas metodika, pēc kuras tiek vērtēts vilku un lūšu skaits Latvijā, tiek izmantota vairāk nekā 15 gadus.
Savukārt Zemkopības ministrija (ZM) norāda, ka lūšu un vilku populāciju apsaimniekošanas pieeju Latvijā ir akceptējusi arī Eiropas Komisija, tai skaitā arī pastāvīgo un ilggadīgo šo populāciju veikto monitoringu. VK revīzijas ziņojumā minētais par it kā atšķirīgiem datiem attiecībā uz lūšu un vilku populāciju lielumu nozīmē to, ka šādi atšķirīgi skaitļi iegūti, aprēķinos izmantojot atšķirīgas metodes – VMD veic populācijas stāvokļa novērtēšanu pēc novērojumiem dabā, savukārt Latvija valsts mežzinātnes institūts “Silava” strādā ar nomedīto dzīvnieku izpēti un uz šīs informācijas pamata novērtē dzīvnieku populācijas attīstības tendences, nevis populācijas stāvokli, uzsver ZM. Abas šīs metodes tieši nav salīdzināmas, un šajā jomā vēl ir jāstrādā, lai novērstu atšķirīgas interpretācijas.
Biedrības “Latvijas Mednieku savienība” (LMS) valdes priekšsēdētājs Jānis Baumanis atzīst, ka VK atzinums, ka neviena no izmantojamām lielo plēsēju populāciju stāvokļa novērtēšanas metodēm nav pilnīga, ir attiecināms ne tikai uz Latviju, bet populāciju novērtēšanu vispār. Visā pasaulē dzīvnieku populāciju stāvokļa novērtēšanas metodes tiekot nemitīgi pilnveidotas vai izstrādātas jaunas.
Taču LMS pārstāvis apgalvo, ka dati par nomedītajiem lūšiem un vilkiem ir absolūti precīzi, jo katram nomedītajam dzīvniekam tiek veikta foto fiksācija ar laika un vietas (koordinātas) piesaisti, kā arī nomedītie dzīvnieki ir pieejami monitoringa veicējiem zinātniskai izpētei.
VK savā revīzijā pievērsusi uzmanību arī pārnadžu apsaimniekošanai. VMD dati liecina, ka katru gadu palielinās pārnadžu skaits un pieļaujamie medību limiti, kas ir lielāki nekā sugu saimnieciskais pieaugums. Līdz ar to būtu jāsamazinās pārnadžu nodarītajiem postījumiem. Tomēr revīzijā secināts pretējais – postījumi mežam un lauksaimniecībai katru gadu pieaug, palielinās arī AS “Latvijas valsts meži” finansējums meža jaunaudžu aizsardzībai.
VK norāda, ka valstī izveidotā medību atskaišu sistēma negarantē ticamu informāciju par nomedīto dzīvnieku skaitu, jo pieļauj, ka mednieki atskaitēs VMD var norādīt jebkādu nomedīto dzīvnieku skaitu, lai saglabātu medību limitu nākamajai sezonai un nesaņemtu pārmetumus no meža īpašniekiem un lauksaimniekiem. Turklāt nepietiekami tiek uzraudzīts, vai meža īpašnieki un lauksaimnieki no savas puses veic aizsardzības pasākumus pret iespējamiem postījumiem, kā to paredz Medību likums un kas varētu novērst nepieciešamību pastāvīgi paaugstināt medību limitus.
Turpretī VMD uzskata, ka VK pieeja attiecībā uz pieļaujamo pārnadžu nomedīšanas apjomu ikgadēju palielināšanu un vienlaicīgu postījumu apjomu pieaugumu ir pārāk vienkāršota, jo “pārnadžu populāciju lielums ir tikai viens no faktoriem, kas ietekmē postījumu apjomu. To ietekmē arī neatbilstoša pārnadžu populāciju dzimuma un vecuma struktūra, kā arī cilvēka saimnieciskā darbība un tās intensitāte konkrētās teritorijās”.
Biedrības “Zemnieku saeima” valdes priekšsēdētājs Juris Lazdiņš skaidro, ka pēdējo gadu laikā labvēlīgo klimatisko apstākļu un pieejamās barības bāzes dēļ pieaug gan pārnadžu populācijas blīvums, gan postījumu apjomi. Desmit gadu griezumā atsevišķām sugām, piemēram, staltbriedim (no 39 000 uz 62 000) un alnim (no 16 000 uz 23 000), tas ir dubultojies.
Preventīvie pasākumi, kas ir jāveic zemju īpašniekiem, ir noteikti Medību likuma 29. pantā. Tas paredz: zemes īpašnieks vai tiesiskais valdītājs ir atbildīgs par medījamo dzīvnieku nodarītajiem postījumiem un zaudējumiem savā īpašumā (valdījumā) esošajā zemē, ja medību tiesības nav nodotas citam medību tiesību lietotājam. Ja medību tiesību īpašnieks medību tiesības nodod citam medību tiesību lietotājam, pušu pienākumus un tiesības nosaka medību tiesību nodošanas līgumā.
J. Lazdiņš uzskata: “Neviens medību kolektīvs šādu punktu – atbildību par medījamo dzīvnieku nodarītajiem postījumiem un zaudējumiem – līgumā redzēt nevēlas. Tāpēc, no vienas puses, medību tiesības, kas ļauj ierobežot postījumus, zemes īpašnieks nodod medniekiem, bet atbildība par postījumiem viņam paliek. Likuma redakcija nav īsti korekta un tā būtu jāgroza.”
Kas attiecas uz preventīviem pasākumiem, lai stādījumus aizsargātu no pārnadžu postījumiem, J. Lazdiņš apgalvo, ka tie tiek veikti – vienkāršākie ir repelenti, skaņas atbaidītāji, taču tie darbojas īstermiņā, maksimāli nedēļu, jo dzīvnieki pie tiem pierod. Lauksaimnieki un mežsaimnieki tādēļ pat ir spiesti būvēt žogus, kas ir dārgi.
Turklāt, pēc biedrības “Zemnieku saeima” pārstāvja domām, būtu jāizvērtē, vai šāds pārnadžu blīvums ir pieņemams: “Ja skatāmies no lauksaimniecības un mežsaimniecības viedokļa droši vien, ka ne. Medību saimniecība būtu jāsaved kārtībā. Postījumi gan mežsaimniecībā, gan lauksaimniecībā pārsniedz tādus apmērus, kas ir nesamērojami. Tāpēc ir vajadzīgi mehānismi, ar kuru palīdzību var noteikt, kas mežā notiek, cik tiek nomedīts, kamēr varam sasniegt pieņemamo toleranci postījumos, kas varētu būt 5–10%, kā tas ir Igaunijā.”
Akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” Meža infrastruktūras un medību vadītājs Guntis Ščepaniks atzīst, ka katru gadu platību skaits, ko nepieciešams apstrādāt ar repelentiem vai stumbra aizsargspirālēm pret briežu dzimtas dzīvnieku bojājumiem, palielinās.
“Tas skaidrojams ar pieaugošo dzīvnieku skaitu. Problēma slēpjas izejas datos par konkrētās sugas novērtēto dzīvnieku skaitu, no kura tiek noteikts nomedīšanas apjoms nākamai medību sezonai. Ja tas ir kļūdains un nav pat tuvu tam, kā faktiski ir dabā, proti, mazāks, tad veidojas situācija, kurā, pieņemot lēmumu par nomedīšanas apjomu ar mērķi samazināt dzīvnieku skaitu, pēc fakta rada situāciju, kad dzīvnieku skaits pieaug. Šī problēma ir apzināta darba grupas ietvaros, ko izveidoja pēc AS “Latvijas valsts meži” iniciatīvas,” skaidro G. Ščepaniks.
Lai VMD nodrošinātu iespēju efektīvāk veikt medību uzraudzību, tajā skaitā nodrošinot medību reģistrēšanu, VK iesaka izmantot mūsdienu informācijas tehnoloģijas.
VMD, vērtējot mūsdienu tehnoloģiju ieviešanu lielo plēsēju skaita vērtējumā, norāda, ka nepieciešams ievērot VMD pieejamo finansējumu, kas paredzēts informācijas tehnoloģiju attīstības sfērai. Turklāt nepieciešams izsvērt arī ieviešamo skaita vērtējuma tehnoloģiju izmaksu un sagaidāmo rezultātu samērīgumu.
J. Baumanis nenoliedz, ka pastāv problēma ar ticamiem datiem par reāli nomedīto pārnadžu skaitu, tāpēc šobrīd tam tiek izstrādāts risinājums mobilās aplikācijas veidā. To apstiprina arī “Latvijas valsts meži” pārstāvis, sakot, ka mobilā aplikācija palīdzēs iegūt precīzākus datus par dzīvnieku populācijām un uz to pamata pieņemt kvalitatīvākus lēmumus par sugu apsaimniekošanu. Paralēli aplikācijas izstrādei darba grupas ietvaros tiek caurskatīti medības regulējoši normatīvie akti un strādāts pie to uzlabošanas, tajā skaitā pie nomedīšanas apjoma noteikšanas, iesaistot lēmuma pieņemšanā zemju īpašniekus un medniekus.
Arī ZM apstiprina, ka kopā ar VMD un medību procesos iesaistītajām nevalstiskajām organizācijām tiek strādāts, lai rastu iespējami līdzsvarotāko risinājumu un regulējumu medījamo dzīvnieku populāciju apsaimniekošanā – tiek turpināts darbs pie medību saimniecības ilgtspējības nodrošināšanas, nepieciešamās informācijas ieguves uzlabošanas, plānošanas metodēm un uzraudzības efektivitātes palielināšanas.
