Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
LV portāla infografika. Avots: Valsts kontroles revīzijas ziņojums “Vai tiek izpildīti priekšnoteikumi pašvaldību pārvaldīšanā un kontrolē esošu ekspluatācijā pieņemtu ēku atbilstībai drošuma prasībām”
Pēc denacionalizācijas 90. gadu vidū daļa daudzdzīvokļu ēku ir nolietojušās tiktāl, ka tajās uzturēties nav droši, secinājusi Valsts kontrole (VK). Ko darīt, lai dzīvojamais fonds iedzīvotāju zemās maksātnespējas un ēkas apsaimniekošanas izpratnes trūkuma dēļ nepārvērstos par graustiem? Politikas veidotāji cer uz jauniem finanšu instrumentiem un gatavojas grozīt vairākus normatīvos aktus, lai atvieglotu ēku uzturēšanu.
No visiem Latvijas mājokļiem 69% (aptuveni miljons) atrodas daudzdzīvokļu dzīvojamās mājās. 45% daudzdzīvokļu dzīvojamo māju ir uzbūvētas līdz 1941. gadam, savukārt laikā no 1961. līdz 1992. gadam – 53%.
VK analizējusi 119 daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas desmit – Alojas, Ērgļu, Gulbenes, Tērvetes, Saldus, Olaines, Ventspils un Limbažu novada, kā arī Daugavpils un Valmieras pilsētas – pašvaldībās. Tika vērtēts, vai šīs mājas, kuras pašvaldības pārvalda un apsaimnieko, atbilst drošuma prasībām. Tiesa, informācija iegūta tikai par 82 namiem.
Valsts kontroliere Elita Krūmiņa norāda, ka ir izveidojusies savā ziņā absurda situācija: it kā ir dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumi, kontrolētāji – būvvaldes – arī ir, īpašnieki namus it kā uztur, bet tomēr ēkas nav drošas dzīvošanai.
Jāatgādina, ka līdz 1995. gadam daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas piederēja valstij, pašvaldībām vai paju sabiedrībām, lauksaimniecības uzņēmumiem un zvejnieku kolhoziem. 1995. gada 25. jūlijā stājās spēkā likums “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju”, paredzot iespēju īrniekiem šos dzīvokļus privatizēt. Reizē ar īpašumu jaunie īpašnieki ieguva arī pienākumu rūpēties ne tikai par savu dzīvokli, bet arī kopīpašumu – koplietošanas kāpņutelpām, liftu, balkoniem, jumtu, kā arī ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmām.
Lai no valsts vai pašvaldības pārņemtu dzīvojamās mājas pārvaldīšanas tiesības jeb tiesības pašiem izlemt, kādi darbi mājā veicami, dzīvokļu īpašniekiem bija jāsasauc arī īpašnieku kopsapulce.
Savukārt pašvaldībām likumdevējs ir noteicis terminētu pienākumu – pārvaldīt dzīvojamās mājas līdz to pārvaldīšanas tiesību nodošanai dzīvokļu īpašniekiem. Tomēr nav noteikts konkrēts termiņš šīs normas piemērošanā. Līdz ar to gandrīz 2/3 dzīvojamo māju īpašnieku šādas pārvaldīšanas tiesības 15 gadu laikā nav uzņēmušies, liecina Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) dati.
Daudzās daudzdzīvokļu mājās to, kādi darbi veicami, izlemj valsts vai pašvaldība. Īpašnieks nevar atteikties no obligāto pārvaldīšanas darbību veikšanas jeb tehniskās apkopes, kārtējiem remontiem un rekonstrukcijas pasākumiem.
VK revīzijā “Vai tiek izpildīti priekšnoteikumi pašvaldību pārvaldīšanā un kontrolē esošu ekspluatācijā pieņemtu ēku atbilstībai drošuma prasībām?” secinājusi: no 82 daudzdzīvokļu dzīvojamām mājām 76% māju konstatēti jumta seguma, notekcauruļu, ūdens un kanalizācijas cauruļvadu, kā arī elektroinstalācijas bojājumi. Pēc VK aprēķiniem, šo bojājumu novēršana vienas mājas īpašniekiem izmaksātu līdz pat 100 000 eiro.
Savukārt 51 daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā konstatēti ar ugunsdrošības prasību neievērošanu saistīti bojājumi: neatbilstoša apkures ierīču, dūmvadu izbūve un ekspluatācija, kā arī elektroinstalācija kritiskā stāvoklī. Šādu neatbilstību dēļ vien šajās desmit pašvaldībās divos gados ir notikuši 38 ugunsgrēki.
VK atzīst, ka ir dzīvojamās mājas, kurās to nolietojuma pakāpes dēļ nav lietderīgi veikt turpmākus ieguldījumus. Tādēļ ir apsverama nepieciešamība būvēt jaunu pašvaldības dzīvojamo fondu, kas revīzijas apjomā ietvertajās pašvaldībās vien varētu veidot līdz pat 29 miljoniem eiro lielas izmaksas.
Tikai 2/3 daudzdzīvokļu ēku īpašnieku ir pārņēmuši pārvaldīšanas tiesības no valsts vai pašvaldības.
Arī Nacionālajā enerģētikas un klimata plāna projektā ir norādīts, ka daļa daudzdzīvokļu ēku ir novecojušas. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas valsts sekretāra vietniece vides aizsardzības jautājumos Alda Ozola zina teikt, ka Rīgā ir ēkas, kurās ekonomiski neatmaksājas investēt energoefektivitātes pasākumos. Līdz ar to ir lētāk uzbūvēt jaunu dzīvojamo fondu nekā renovēt. Daudzdzīvokļu nami, kuros neatmaksājas investēt, varētu būt daži procenti no visa dzīvojamā fonda.
Ir atsevišķas pašvaldības, kuras nojauc par graustiem pārvērtušās dzīvojamās mājas. Piemēram, Krāslavas novada pašvaldība pērn ir nojaukusi par bīstamu atzītu daudzdzīvokļu dzīvojamo māju, un tās iedzīvotājiem bija jāmeklē cita mājvieta.
Skaidrojot, kādēļ nami ir tik sliktā stāvoklī, Valsts kontroles padomes loceklis Edgars Korčagins min vairākus iemeslus. Viens no galvenajiem – dzīvokļu īpašnieku izpratnes trūkums par to, ka jārūpējas par visu ēku kopumā, nevis tikai sava dzīvokļa labiekārtojumu. Arī finansiālās iespējas ir nepietiekamas – iedzīvotāji maz iegulda savlaicīgā ēku uzturēšanā, kas rada nepieciešamību segt arvien pieaugošās avārijas izmaksas laikus nenovērsto bojājumu dēļ.
VK secinājusi – lai gan daļai ēku katru gadu tiek sagatavota uzturēšanas un apsaimniekošanas darbu tāme, tomēr izmaksas mājas uzturēšanai tiek ietvertas tikai tādā apmērā, lai nepārsniegtu dzīvokļa īpašnieka vēlamo maksu par kvadrātmetru.
Tiesa, no 119 daudzdzīvokļu dzīvojamām mājām, kuras pārvalda desmit revīzijas apjomā iekļautās pašvaldības, vairāk nekā pusei māju maksa noteikta, nesagatavojot tāmi katram gadam.
Bieži īpašnieki atsakās no remontdarbu veikšanas. Piemēram, Daugavpils pilsētas pašvaldībā dzīvojamo māju īpašnieki ir atteikušies veikt jumta remontu, lai gan tā stāvoklis ir novērtēts kā neatbilstošs. Savukārt Ventspils novada pašvaldībā dzīvojamās mājas īpašnieki atteikušies no ūdens un kanalizācijas cauruļvadu nomaiņas.
Tāpat daudzviet maksa par daudzdzīvokļu dzīvojamo māju pārvaldīšanu un apsaimniekošanu noteikta ar vēsturiskiem domes lēmumiem un šobrīd pārsvarā sedz tikai zālāja nopļaušanas un administrācijas izmaksas. Piemēram, Alojas novada Braslavas un Brīvzemnieku pagasta daudzdzīvokļu dzīvojamām mājām pārvaldīšanas un apsaimniekošanas maksa ir no 0,04 eiro līdz 0,17 eiro kvadrātmetrā, bet Saldus novada Lutriņu pagasta mājām – 0,14 eiro par kvadrātmetru.
Tehniskais stāvoklis ir tik slikts, ka daļā ēku pat neatmaksājas veikt papildu investīcijas. Lētāk ir uzbūvēt jaunu.
Pēc LPS datiem, vidējā apsaimniekošanas maksa 2017. gadā bija 0,52 eiro/m2. “Lai atjaunotu dzīvojamo fondu, īres maksai vajadzētu būt vismaz 3–5 reizes augstākai nekā šobrīd, pagastos tā būtu pat desmit reizes lielāka,” saka LPS Dzīvokļu apakškomitejas priekšsēdētājs Jurijs Strods.
Neskatoties uz to, 75,6% mājsaimniecību kopējie ar mājokli saistītie izdevumi tik un tā sagādā finansiālas grūtības, bet 28,8% mājsaimniecību ziņo, ka mājokļu izmaksas rada lielu slogu, norāda LPS.
Savukārt, pēc Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) vērtējuma, salīdzinājumā ar citām jomām Latvijā ēku uzturēšanai tiek tērēts vismazāk no visām organizācijas dalībvalstīm.
VK secinājusi, ka līdzšinējie valsts un pašvaldību atbalsta pasākumi nespēj risināt situāciju, jo:
J. Strods piekrīt VK secinājumiem un atzīst, ka revīzijā atspoguļotais ir rezultāts tam, ka visus šos gadus nav bijusi konsekventa un ilgtspējīga mājokļu politika. Līdzšinējās valdības ir ignorējušas likumu prasību izpildi, kas sekmējusi daudzdzīvokļu namu tehniskā stāvokļa un drošības pasliktināšanos. Ir trūcis valsts atbalsts finanšu instrumentiem dzīvojamo māju sakārtošanai, kā arī pašvaldības saskaras ar nepietiekamām finansējuma piesaistes iespējām sev piederošo ēku atjaunošanai un jaunu ēku būvniecībai sabiedrības vajadzību nodrošināšanai.
Tāpēc LPS aicina valdību ieviest papildu finanšu instrumentus, kas veicinātu dzīvojamā fonda attīstību un saglabāšanu, kā arī izveidot valsts atbalsta programmu pašvaldību īres namu būvniecībai. LPS uzskata, ka valstij ir jāgarantē iespēja pašvaldībām aizņemties līdzekļus, lai savās ēkās novērstu avārijas sekas.
J. Strods min, ka Ekonomikas ministrijai būtu jāizstrādā vienotas vadlīnijas, kādā veidā nodrošināt nedzīvojamo ēku pārvaldības uzraudzību, kā arī jāizstrādā mehānisms, lai samazinātu riskus, kuri saistīti ar uzkrājuma fonda līdzekļu izmantošanu pārvaldnieka maiņas vai maksātnespējas gadījumā.
VK uzsver, ka ir nepieciešams pārvērtēt līdzšinējos politikas ieviešanas instrumentus, kā arī pienākumus, kuri normatīvajos aktos noteikti ēku īpašniekiem, pārvaldniekiem un uzraudzības veicējiem. Iespējams, tie ir jāpapildina ar citiem instrumentiem, arī ar informatīvi izglītojošiem pasākumiem un finansiālā atbalsta mehānismiem.
E. Korčagins uzsver, ka nepieciešams valsts atbalsts, lai sakārtotu daudzdzīvokļu mājas, jo ir vajadzīgi ļoti lieli ieguldījumi. Jāstiprina arī ēku uzraudzība un būvvalžu un apsaimniekotāju kapacitāte.
Būvniecības un mājokļu politikas veidotāja ir Ekonomikas ministrija (EM). Ministrijas valsts sekretāra vietnieks Edmunds Valantis neapšauba faktu, ka dzīvojamais fonds noveco un tā “tehniskais stāvoklis ir ļoti tālu no vēlamā”, bet uzturēšanas ieguldījumi pēdējos vairāk nekā 20 gados ir bijuši mazāki, nekā būtu nepieciešams. Latvijā, īpaši reģionos, ir lielas problēmas ar kvalitatīva mājokļa pieejamību, par ko LV portāls jau ir rakstījis vairākkārt.
EM rīcībā nav kopainas par Latvijas daudzdzīvokļu māju tehnisko stāvokli, taču ministrija, piesaistot nozares profesionāļus, ir nolēmusi katru gadu apsekot konkrētas padomju laikā būvētas sērijas mājas, lai identificētu galvenās tipveida problēmas un piedāvātu bezmaksas tehniskos risinājumus māju apsaimniekotājiem. Pirms diviem gadiem analizēts balkonu stāvoklis, bet pērn – 464. sērijas mājas. 100 000 eiro vērtā pētījuma secinājumus ministrija prezentēs tuvāko nedēļu laikā, bet E. Valantis atklāj: kopumā 464. sērijas māju stāvoklis ir labāks, nekā bija domāts. Arī šogad plānots analizēt vienas padomju laika daudzdzīvokļu mājas tipveida sērijas stāvokli. Tieši kura tā būs, vēl nav izlemts.
Nenoliedzot publiskā finansējuma atbalsta nepieciešamību daudzdzīvokļu namu sakārtošanai, E. Valantis tomēr nav optimistisks par papildu finanšu atbalsta instrumentu ieviešanu. “Tādu atbalsta instrumentu, ar kuriem valsts varētu palīdzēt gadījumā, ja māja ir sliktā tehniskā stāvoklī, nav, lai gan esam to prasījuši vairākus gadus.” Jāpiebilst, ka māju kārtējos remontdarbus nevar segt no Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļiem.
“Daudzdzīvokļu ēku uzturēšanas problēmas sakņojas nevis normatīvajā regulējumā, bet gan iedzīvotāju maksātspējā,” uzskata E. Valantis. Tomēr līdz šī gada beigām ministrija plāno izstrādāt grozījumus vairākos likumos. Piemēram, Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā paredzēts atvieglot namu apsaimniekošanas lēmumu pieņemšanu. Tas nepieciešams, piemēram, tāpēc, ka daudzi dzīvokļu īpašnieki ir devušies emigrācijā, līdz ar to kopsapulcēs apsaimniekošanas lēmumus pieņemt ir daudz grūtāk.
Savukārt Ministru kabineta noteikumos Nr. 529 “Ēku būvnoteikumi” plānots samazināt pieprasāmos dokumentus, kas nepieciešami namu pārbūvei vai atjaunošanai.
Reaģējot uz VK revīzijas ziņojumā konstatēto, Ministru prezidents Krišjānis Kariņš ir uzdevis ekonomikas ministram Ralfam Nemiro apzināt pašvaldību apsaimniekoto dzīvojamo ēku atbilstību drošuma prasībām un piedāvāt risinājumus situācijas uzlabošanai.
