NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
Linda Balode
LV portāls
26. aprīlī, 2019
Lasīšanai: 11 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Atkritumi
4
4

No klaušām un “subotņikiem” līdz brīvprātīgām talkām

Par atkritumu aizvešanu un noglabāšanu atbildīga ir pašvaldība, jo Lielā talka 99% gadījumu notiek uz pašvaldību jeb publiskās zemes.

FOTO: Edijs Pālens, LETA

2019. gadā Lielā talka notiks sestdien, 27. aprīlī, kad lielākā nevalstiskā kustība Latvijā, kas balstās uz brīvprātīgu līdzdalību vides sakopšanā, atveseļošanā un labiekārtošanā, gādās par saliedētību, pozitīvismu un labi padarīta darba sajūtu. Latvijas teritorijā jau kopš seniem laikiem sveša nav talkošana, bet brīvprātības princips savulaik bija vai nu svešs, vai acīmredzams apmāns. LV portālā – ieskats mūsu zemes talku vēsturē, kā arī skaidrojam, kāpēc nepieciešams Lielās talkas patrons un kas jāņem vērā, ja brīvprātīga vides sakopšana ieplānota kādā citā dienā.

īsumā
  • Latvijas teritorijā 15.–19. gs. pastāvēja zemnieku piespiedu darbs muižnieka saimniecībā un talka, ko toreiz sauca par klaušām, bija zemes rentes veids.
  • Līdz Pirmajam pasaules karam apmēram 1300 privātajām muižām piederēja 48% visas zemes, tikai 40% piederēja zemniekiem.
  • Latvijas teritorijā jau 1920. un 1930. gados ir notikušas talkas, kurās aktīvākie iedzīvotāji pievērsušies apkārtnes labiekārtošanai.
  • Kartupeļu, siena, mēslu un citas talkas, kuras tiešām balstījās brīvprātībā, ļoti populāras bija pirmsokupācijas laikā.
  • Padomju laikos talka, kuru tikai dēvēja par brīvprātīgu, ieguva Ļeņina vārdu.
  • Savākt maisus ar atkritumiem pēc Lielās talkas ir pašvaldību pienākums.
  • Šogad Lielā talka notiks sestdien, 27. aprīlī, turklāt šoreiz atkritumus iesaka ne tikai vākt, bet arī šķirot.

Par talku vēsturi Latvijas teritorijā var runāt jau tādos laika griežos kā 15.–19. gs., kad pastāvēja zemnieku piespiedu darbs muižnieka saimniecībā un talka, ko toreiz sauca par klaušām, bija zemes rentes veids. Lai arī dzimtbūšana radās ilgstošā procesā, faktiski tā iestājās tikai 18. gs., kad zemnieku ar miesu un mantu uzskatīja par pilnīgu muižnieku īpašumu. Vienlaikus Latvijas teritorijā dzimtbūšana beidza pastāvēt 19. gs. līdz ar zemnieku brīvlaišanas likumu pieņemšanu, Kurzemes un Vidzemes muižniekiem cenšoties saglabāt atsevišķus tās noteikumus.1 Bet, neskatoties uz to, līdz Pirmajam pasaules karam apmēram 1300 privātajām muižām piederēja 48% visas zemes, tikai 40% piederēja zemniekiem.2

Kā liecina Salacgrīvas muzeja fotokolekcija, Latvijas teritorijā jau 1920. un 1930. gados ir notikušas talkas, kurās aktīvākie pilsētas iedzīvotāji pievērsušies apkārtnes labiekārtošanai – koku stādīšanai. Savukārt padomju laikos talka ieguva Ļeņina vārdu. Proti, visas valsts mēroga vispārējās sestdienas talkas kustība pavasarī kā “brīvprātīgs, organizēts bezmaksas darbs sabiedrības labā no valsts darba brīvajā laikā” aizsākās 1920. gada 10. maijā Padomju Krievijā, kad tika izsludināta Viskrievijas sestdienas talka. Tolaik tā kļuva leģendāra, pateicoties padomju valsts vadoņa Ļeņina līdzdalībai tajā un baļķa nešanai.

Pēc tam šādas valsts mēroga vides sakopšanas talkas rīkoja katru gadu visā PSRS, bet pēc Otrā pasaules kara – arī citās t.s. sociālisma bloka valstīs. Sestdienas talka (krievu – Субботник) nozīmē tradicionālu vides sakopšanas masu akciju, kurā sabiedrību bez atlīdzības aicina sakopt apkārtējo vidi (ēku kvartālu iekšpagalmus, zaļās zonas, darbavietu pagalmus u. tml.). Lielās talkas vadītāja Vita Jaunzeme norāda, ka ļeņinisko sestdienas talku tikai dēvēja par brīvprātīgu nodarbi: “Manuprāt, to arī var saukt par klaušu laikiem, jā, it kā brīvprātīga, bet pamēģini tikai neaiziet… uzreiz problēmas.”

V. Jaunzeme stāsta, ka kartupeļu, siena u. c. talkas, kuras tiešām notika uz brīvprātības principa, ļoti populāras bija pirmsokupācijas laikā. Tajās, stādot kokus, piedalījās arī Kārlis Ulmanis. “Tagad brīvprātības izpratne ir atgriezusies, proti, talkas nozīme ir nākt palīgā,” skaidro Lielās talkas vadītāja. Tāpat viņa norāda, ka atsevišķi var izdalīt brīvprātīgo talku periodu, kas apdziedāts tautasdziesmās.

Piemēri:

Pati talkas māmuliņ'
Šņaukadama vien staigaj':
Daudz ēduši, daudz dzēruši,
Maz darbiņ' padarijš'.

Kas kaiteja tētiņam
Ar māmiņu negulēt,
Talka pļāva rudzus, miežus,
Talka zaļu dāboliņu.

Ekur lieli tīrumiņi,
Kā manam bāliņam:
Trīs dieniņas talkā pļāva,
Vēl maliņas neredzēj'.

“Cilvēki gāja un palīdzēja, kā arī izmantoja talku kā iemeslu zaļumballei. Tā ir tāda latviešu tradīcija, proti, pēc kārtīgas talkas kārtīgi paēst, uzdejot un padziedāt,” skaidro V. Jaunzeme.

Sētniekiem vajag darbu: kults atjaunotajā Latvijā

Pirmās talkas V. Jaunzeme sāka rīkot 2000. gadā. Viņa atceras, ka sākumā daļai cilvēku bija kauns piedalīties talkās, tās uzskatīja par bezpajumtnieku darbu. “Deviņdesmitajos gados Latvija tika šausmīgi piemēslota, pateicoties filozofijai, kas sabiedrībā kļuva ļoti populāra, – viss, padomju laiki beigušies, mēs vairs nekādās talkās neiesim, kur gribam, tur metam, jo sētniekiem vajag darbu un vispār vides sakopšana uz mums neattiecas,” uzskata Lielās talkas vadītāja.

Toreiz risinājums bija olimpiešu un citu sportistu piesaiste talku organizēšanā. Kā norāda V. Jaunzeme, tie, kas kaunējās, kaunu meta pie malas, jo – ja jau tas slavenais sportists pat piedalās, tad es arī varu. “Attiecībā pret dabu mēs esam vienādi, mēs visi esam homo sapiens,” turpina V. Jaunzeme.

Lielās talkas patrons Valsts prezidents

Uzrunāt Valsts prezidentu kā Lielās talkas patronu devās rakstniece Anna Žīgure, Lielās talkas idejas autore. “Viņa bija tas cilvēks, kas no igauņiem pārņēma Lielās talkas ideju un sāka to lobēt Latvijā,” stāsta V. Jaunzeme. Viņa uzskata, ka uzaicināt Valsts prezidentu kļūt par Lielās talkas patronu bija ļoti pareizi: “Tieši pateicoties Valsts prezidentam, uz talku aizgāja daudzas Latvijā pazīstamas personas, turklāt Latvija pasaulē ir pirmā valsts, kurā par talkas patronu kļuva tieši Valsts prezidents.”

Tagad valsts galvas piedalīšanās talkā kopā ar pārējo sabiedrību šķiet pašsaprotama. Bet 2008. gadā tā bija unikāla pieredze. Latvijas Valsts prezidents lobēja Lielās talkas ideju. “Viņš neiestādīja simboliski vienu kociņu, bet reāli kopā ar visiem vāca atkritumus,” uzsver V. Jaunzeme. Viņa ir pārliecināta, ka tieši šī iemesla dēļ Lielā talka ieguva vilkmi un uz to sāka nākt visi, arī Latvijā populāras personas. “Protams, politiķi to izmanto kā labu PR kampaņu, bet vienlaikus tie nav tukši vārdi, jo viņi tiešām iet un kaut ko dara, kas ir labāk nekā TV ekrānos sludināt idejas, kurām neseko realizācija,” turpina Lielās talkas vadītāja.

Uz publiskās zemes savāktie atkritumi – pašvaldību atbildība

Savākt maisus ar atkritumiem pēc Lielās talkas ir pašvaldību pienākums. Kā skaidro V. Jaunzeme, par atkritumu aizvešanu un noglabāšanu atbildīga ir pašvaldība, jo Lielā talka 99% gadījumu notiek tikai uz pašvaldību jeb publiskās zemes. Izņēmuma gadījumi ir privātīpašumi, kas publiski ir pieejami arī citām personām, piemēram, ezeru vai upju krasti.

Lielās talkas organizatori pašvaldības nodrošina ar maisiem, kurus pašvaldības izdala talciniekiem, bet pēc tam šo maisu, kā arī visa pārējā, piemēram, nolietotu riepu, lielgabarīta atkritumu u. c., savākšana jānodrošina attiecīgajai pašvaldībai.

V. Jaunzeme norāda, ka, sakopjot vidi uz pašvaldību zemes ārpus Lielās talkas dienas, atkritumu savākšanas kārtība būtiski nemainās. Vienlaikus viņa iesaka sazināties ar konkrēto pašvaldību un brīdināt to par atkritumu izvešanas nepieciešamību pirms iniciatīvas uzsākšanas. Savukārt, ja persona pamana ilgstoši nesavāktus atkritumus, pastāv iespēja tos nofotografēt vai nofilmēt un iegūto materiālu nosūtīt Vides SOS, ar kura palīdzību par šo pārkāpumu pret vidi tiks paziņots Valsts vides dienestam. Proti, atbildīgajai institūcijai vai īpašniekam, kam pieder attiecīgā zeme, atkritumi būs jāsavāc.

Šogad daži talku rīkoja jau 13. aprīlī. Arī šādā gadījumā par atkritumu savākšanu jāvienojas ar pašvaldību. Lielā talka noteiktā dienā tiek rīkota, lai mobilizētu pēc iespējas lielāku sabiedrības daļu. Ja cilvēki grib un paši izrāda iniciatīvu, tas iedvesmo arī pārējos, tā V. Jaunzeme. Viņa norāda, ka citreiz var būt vieglāk atrast publisko konteineru, kurā var izmest savāktos atkritumus. Var gadīties, ka cilvēks saprot – izvēlētajā sakopšanas teritorijā darba ir maz, proti, vairāk nekā divi trīs atkritumu maisi nesanāks, tāpēc nav vajadzības pieteikt atsevišķu talkošanas vietu. Šādās situācijās V. Jaunzeme iesaka paskatīties Lielās talkas tīmekļvietnes kartē un atrast tuvāko oficiālo talkošanas vietu, kas noteikti būs saskaņota ar pašvaldību, kura savukārt aizvedīs savākto atkritumu maisus.

UZZIŅAI

Lielās talkas tradīcija aizsākās pirms vienpadsmit gadiem ar talku 2008. gada 13. septembrī, kas bija iedzīvotāju dāvana Latvijai tās 90. dzimšanas dienā. Šogad Lielā talka norisināsies sestdien, 27. aprīlī, turklāt šoreiz atkritumus iesaka ne tikai vākt, bet arī šķirot. Talkas dienā varēs bez maksas saņemt atkritumu maisus zilā (jebkura veida plastmasai) un baltā (pārējiem atkritumiem) krāsā.

Vienlaikus Lielās talkas organizatori atgādina:

  • neaiztikt pudeles ar ķīmiskiem vai nenosakāmiem šķīdumiem, akumulatorus, kā arī citus bīstamus atkritumus, bet par šādu priekšmetu atrašanu informēt Lielās talkas atbildīgo;
  • atrodot injekcijas šļirces, tās uzmanīgi jāsavāc un jāiemet kādā plastmasas vai stikla traukā. Inficēties ar slimību nav iespējams, taču saduroties var rasties iekaisums. Tāpēc šļirce jāievieto kādā traukā, lai, pārvietojot ar maisu, nevar sadurties citi;
  • neaiztikt pilsētā vai dabā nejauši atrastu mirušu dzīvnieku, bet ziņot par to attiecīgajai pašvaldībai;
  • ieraugot vairāk nekā divus ievainotus vai bojā gājušus dzīvniekus, ziņot operatīvajam dienestam, zvanot uz 112.

1 Tildes Datorenciklopēdija. Latvijas Vēsture. Dzimtbūšana.

2 Renārs Felcis. Privāto meža īpašumu kopīga apsaimniekošana.

Labs saturs
4
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU