Publicēts pirms 6 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
LV portāla infografika
Svētdien, 14. oktobrī, aprit 20 gadi, kopš Latvijas Republikas Saeima pieņēma Civilprocesa likumu, kas stājās spēkā 1999. gada 1. martā. Lai gan normatīvais akts tiek nemitīgi grozīts, civilprocesā lietas izskatīšanas kārtības regulējums šo gadu laikā nav būtiski mainījies. Lielākā daļa izmaiņu ir saistīta ar Eiropas Savienības regulējuma piemērošanu un nepieciešamību pielāgoties sociāli ekonomiskās attīstības tendencēm, kuras aktualizēja ekonomiskā krīze, kā arī pēdējos gados uzsāktā tiesu sistēmas reforma.
Jaunā neatkarīgās Latvijas Civilprocesa likuma izstrāde bija loģisks tiesu reformas turpinājums, ko ievadīja 1991. gada 11. marta Augstākās tiesas plēnuma lēmums “Par Latvijas Republikas tiesu neatkarību”, kam sekoja principiāli svarīgais solis – likuma “Par tiesu varu” pieņemšana 1992. gada 15. decembrī. Šajā likumā tika iekļauti būtiski turpmākās tiesu sistēmas attīstības pamatprincipi, kas bija jāievēro, izstrādājot arī jauno Civilprocesa likumu, – tiesu varas neatkarība, trīspakāpju tiesu sistēma, pušu līdztiesība, atklātums, iztiesāšanas nepārtrauktība, dispozitivitāte, tiešums un mutiskums, sacīkstes princips u. c.
Nākamie pasākumi notika pakāpeniski ilgākā laika posmā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas vēl vairākus gadus civiltiesisko strīdu iztiesāšanas kārtību noteica Latvijas Civilprocesa kodekss, kas tika pieņemts padomju varas laikā – 1963. gada 27. decembrī. Tomēr, kā savā komentārā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” norādīja jaunā Civilprocesa likuma projekta izstrādāšanas darba grupas vadītājs un Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas priekšsēdētājs Gunārs Aigars, šāds apgalvojums ir formāls. Lai gan 1963. gada Civilprocesa kodekss nebija atcelts, tiesu reformas gaitā izdarītie grozījumi un papildinājumi to bija padarījuši par kvalitatīvi pilnīgi citu kodeksu, kas bija “attīrīts no padomju laiku terminoloģijas un kuram faktiski bija maz kopīga ar tā sākotnējo redakciju”.1
Pirmie grozījumi laika garam un jaunajām attiecībām neatbilstošajā Civilprocesa kodeksā tika veikti jau 1993. gadā, kad tas tika papildināts ar nodaļām, kas regulēja mantojuma lietu izskatīšanu tiesā, kā arī tika noteiktas lietu kategorijas, kuras tiesnesis rajona (pilsētas) tiesā izskata vienpersoniski. Lai nekavētu tiesu reformu īstenošanu civilprocesā, sākot ar 1995. gadu, Civilprocesa kodeksā tika izdarīti vairāki grozījumi, kas būtiski mainīja arī tā saturu.
1995. gada 23. februārī izdarītie grozījumi Latvijas Civilprocesa kodeksā noteica apgabaltiesu kā pirmās instances tiesu kompetenci. Pateicoties tam, Latvijā varēja sākt darbu apgabaltiesas. Ļoti svarīgi bija 1995. gada 13. septembra grozījumi – tie izslēdza normas, kas regulēja veco kasācijas un uzraudzības instanču darbību, proti, tika izslēgti panti, kas paredzēja Augstākās tiesas un Prokuratūras uzraudzību pār tiesām. Vienlaikus kodekss tika papildināts ar sadaļu “Tiesas spriedumu un lēmumu pārsūdzēšana”, kurā ietvertas divas nodaļas: “Tiesvedība apelācijas instancē” un “Pirmās instances tiesas un apelācijas instances tiesas lēmumu pārsūdzēšana”. Kodekss tika papildināts ar nodaļām “Tiesvedība kasācijas instancē” un “To lietu jauna izskatīšana, kurās spriedumi vai lēmumi stājušies likumīgā spēkā”. Tādējādi Latvijā 1995. gada 15. oktobrī sāka darboties trīspakāpju tiesu sistēma.
Jauno Civilprocesa likuma projektu pabeidza 1996. gada novembrī. Saeimā tas tika apstiprināts divus gadus vēlāk – 1998. gada 14. oktobrī. Kā tolaik uzsvēra viens no Civilprocesa likuma autoriem G. Aigars, jaunais likums pēc satura nebija uzskatāms par principiāli jaunu soli tiesu reformas attīstībā. Jaunais regulējums pamatā apkopoja un sakārtoja jaunā likumā kopš 1993. gada pakāpeniski notikušās izmaiņas tiesu sistēmā un civilprocesa regulējumā.
Tā laika tieslietu ministre Ingrīda Labucka, iepazīstinot plašāku sabiedrību ar jauno likumu, kā vienu no būtiskākajām izmaiņām civilprocesā izcēla sacīkstes principu.2 Proti, Civilprocesa likuma 10. pants paredz, ka puses realizē savas procesuālās tiesības sacīkstes formā. Tas nozīmē, ka katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus tiesā. Prasītājam jāpierāda savu prasījumu pamatotība. Atbildētājam jāpierāda savu iebildumu pamatotība (Civilprocesa likuma 93. panta pirmā daļa). Agrāk gadījumā, ja lietā iesniegtie pierādījumi nebija pietiekami, tiesai bija pienākums tos savākt pēc savas iniciatīvas. Līdz ar jaunā regulējuma stāšanos spēkā tiesai tas vairs nebija jādara, jo pierādījumu nodrošināšana ir pušu atbildība.
Divdesmit gadu laikā, kopš ir pieņemts Civilprocesa likums, tajā veikti 60 grozījumi, kā arī veiktas desmit izmaiņas saistībā ar Satversmes tiesas lēmumiem. Vienam likumam tas nudien ir daudz. Tomēr noteiktajā vēstures posmā tā lielākoties ir bijusi objektīva nepieciešamība, LV portālam iepriekš norādījusi Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja Daiga Vilsone.
To, ka problēma nav tik daudz likuma kvalitātē, cik nepieciešamībā pielāgoties sociāli ekonomiskās attīstības tendencēm, savā ziņā apliecina tas, ka slūžas grozījumu plūdiem tika plašāk pavērtas pēc 2004. gada, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā. “Liela daļa grozījumu ir bijusi nepieciešama saistībā ar Eiropas direktīvu ieviešanu un regulu piemērošanu nacionālajā regulējumā,” secina zvērināta advokāte, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu katedras docente Dr.iur. Daina Ose.
Piemēram, laika gaitā Civilprocesa likums papildināts ar nodaļām, kas regulē starptautisko civilprocesuālo sadarbību, ārvalstu tiesu nolēmumu atzīšanas un izpildīšanas kārtību, ārvalstu šķīrējtiesu nolēmumu atzīšanu un izpildīšanu, starptautisko tiesisko sadarbību u. c. jautājumus. Vairākas izmaiņas saistītas ar pārrobežu ģimenes strīdu tiesisko risināšanu, piemēram, lietās par uzturlīdzekļu piedziņu vai paternitātes noteikšanu, ja vecāki dzīvo dažādās Eiropas Savienības dalībvalstīs, kā arī lietās par bērnu prettiesisku pārvietošanu pāri robežai bez otra vecāka piekrišanas (tā sauktā civiltiesiskā nolaupīšana).
Vairākas izmaiņas Civilprocesa likumā saistītas ar ekonomiskās krīzes izraisītajām sekām, kas aktualizēja nepieciešamību pilnveidot maksātnespējas un parādu piedziņas procesu regulējumu. Piemēram, kopš 2015. gada parādniekam piederošo īpašumu izsole tiek organizēta Elektronisko izsoļu portālā, kas mazina personu iespējas negodprātīgi ietekmēt izsoļu dalībniekus. Kā vienu no būtiskām pārmaiņām varētu izcelt iespēju nodot piespiedu izpildei tiesas sprieduma izpildes kārtībā arī Notariāta likuma D1 sadaļā noteiktajā kārtībā taisītos notariālos aktus.
Šie un citi pēdējos gados pieņemtie grozījumi saistīti ar tiesu sistēmas reformu, tai skaitā centieniem mazināt tiesu noslogotību. Izmaiņas civilprocesā ieviestas arī saistībā ar Šķīrējtiesu likuma un Mediācijas likuma pieņemšanu.
Kā laika garam raksturīgu iezīmi varētu vērtēt Civilprocesa likuma papildināšanu ar jaunām nodaļām, kas regulē lietu par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem izskatīšanu (30.2 nodaļa), zaudējumu atlīdzināšanu par konkurences tiesību pārkāpumiem (30.6 nodaļa), pagaidu aizsardzības pret vardarbību procedūras ieviešanu (30.5 nodaļa) u. c. LU docente D. Ose atzīmē jaunievedumu, kas paredz patiesības paušanas pienākumu (9.1 pants) un sankcijas par negodprātīgu tiesību un pienākumu izmantošanu vai necieņas izrādīšanu pret tiesu, tai skaitā par apzinātu darbību vai bezdarbību, kas novilcina lietas jautājuma izskatīšanu (73.1 pants). “Kopumā pēdējos gados ir novērojama tendence Civilprocesa likumu papildināt ar dažādām jaunām procesuālām sankcijām, kādas var piemērot tiesa. Iespējams, tas nav pareizākais ceļš, kā nodrošināt lietas dalībnieku godprātīgu procesuālo tiesību izmantošanu,” spriež D. Ose.
Vai ir nepieciešams jauns Civilprocesa likums? Šis jautājums nebeidzamajos grozījumu plūdos nav zaudējis aktualitāti jau vairākus gadus. “Jauns likums ļautu sakārtot pašreizējos pantus loģiskā secībā, atceļot neskaitāmos indeksus, bet nepieciešamība integrēt dažādas Eiropas Savienības direktīvas un regulas nacionālajā regulējumā būs arī turpmāk,” secina D. Ose, uzsverot, ka civilprocesā lietas izskatīšanas kārtības regulējums savas darbības laikā nav būtiski mainījies un ir atbilstošs efektīva procesa nodrošināšanai. Viņasprāt, plašāk jādiskutē par tiesnešu lomu, interpretējot un piemērojot likuma normas, jo visas iespējamās situācijas likumā nevar aprakstīt.
Lai gan procesuālās procedūras arvien vēl ir salīdzinoši smagnējas un laikietilpīgas, LU docente norāda uz potenciālu plašāk civilprocesa regulējumā un arī procesuālo darbību nodrošināšanā ieviest un pielietot elektroniskos rīkus, tajā skaitā tiesas sēžu videokonferences – iespēju, kas tehniskā nodrošinājuma dēļ līdz šim nav pietiekamā apmērā izmantota.
1 Gunārs Aigars. Par Latvijas Republikas Civilprocesa likuma (CPL) projektu. Latvijas Vēstnesis, 06.02.1997., Nr. 38/39 (753/754).
2 Rita Belousova. Par izmaiņām tiesvedībā un jauno likumu spēkā stāšanos. Latvijas Vēstnesis, 03.03.1999., Nr. 60/61 (1520/1521).
