Publicēts pirms 6 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Tikai tagad, 27 gadus pēc Latvijas faktiskās neatkarības atjaunošanas, Jāzepa Rancāna (pirmajā rindā otrais no kreisās) portrets ierindots parlamenta priekšsēdētāju ģīmetņu galerijā Saeimas ēkā, ar to apliecinot viņa lomu Latvijas nepārtrauktības doktrīnas uzturēšanā trimdā.
FOTO: Zane Bitere, LETA
Garīdznieks, humānists, patriots, valstsvīrs, arī Latvijas valsts galva laikā, kad valsts bija zaudējusi savu faktisko neatkarību. Latvijas liktenim labpaticis iegrozīties tā, ka, neraugoties uz šiem iespaidīgajiem apzīmējumiem, cilvēks, uz kuru tie attiecināmi, joprojām ir sava veida baltais plankums mūsdienu Latvijas sabiedrības apziņā. Viņa portrets, atzīmējot Latvijas Satversmes atjaunošanas 1991. gada 21. augustā gadskārtu, tagad iekļauts parlamenta priekšsēdētāju portretu galerijā Saeimas namā. No attēla vērotājam pretī raugās rāma, mazliet skumji, pat rezignēti smaidoša seja. Zem tā paraksts – JĀZEPS RANCĀNS, Saeimas priekšsēdētāja vietas izpildītājs trimdā.
Katoļu bīskaps Jāzeps Rancāns (1886–1969) bija visu četru Latvijas pirmskara Saeimu deputāts. Taču izšķiroši izrādījās tas, ka brīdī, kad Kārļa Ulmaņa apvērsuma rezultātā 1934. gada 15. maijā beidza pastāvēt IV Saeima, Rancāns ieņēma tās priekšsēdētāja otrā biedra amatu. Paradoksālā kārtā šis fakts guva vēsturisku nozīmi, Latvijai 1940. gada vasarā pilnībā zaudējot neatkarību.
Otrā pasaules kara laikā, jau vācu okupācijas apstākļos, 1943. gada 13. augustā četru IV Saeimas partiju – Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas, J. Rancāna pārstāvētās Latviešu Zemnieku savienības, Latgales kristīgo zemnieku un katoļu partijas un Demokrātiskā centra – politiķi izveidoja nacionālās pretošanās organizāciju – Latvijas Centrālo padomi (LCP). Tās mērķis bija Latvijas neatkarības atjaunošana uz valstiskuma nepārtrauktības un Satversmes pamata. Organizācijā darbojās trīs augstākās IV Saeimas amatpersonas, Prezidija locekļi, – parlamenta priekšsēdis Pauls Kalniņš, kā arī viņa biedri Kārlis Pauļuks un J. Rancāns.
LCP, uzskatot Latvijas Satversmi par joprojām spēkā esošu, iemiesoja pārliecību, ka tikmēr, kamēr nav ievēlēta jauna Saeima, iepriekšējai – IV Saeimai – spēkā ir tai Satversmē noteiktās pilnvaras un tai ir likumīgas tiesības paust tautas gribu. Jaunu Saeimas vēlēšanu organizēšana pēc neatkarības atjaunošanas būtu IV Saeimas Prezidija locekļu pienākums, lai pēc tam pilnvaras nodotu jaunievēlētajam parlamentam.
Organizācija bija iecerējusi pasludināt reālu neatkarības atjaunošanu un izveidot pagaidu valdību, kad rastos tam labvēlīgi apstākļi. Diemžēl tādi nepienāca. Pēdējā LCP sēde notika 1944. gada 8. septembrī J. Rancāna dzīvoklī Rīgā, Mazajā Pils ielā 2. Sēdē P. Kalniņš kā Saeimas priekšsēdētājs un Valsts prezidenta vietas izpildītājs parakstīja Deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu un aicināja senatoru Mintautu Čaksti izveidot valdību. Šis nodoms nevainagojās panākumiem, tomēr LCP, paturot savus līdzšinējos mērķus spēkā, turpināja darboties trimdā, kur J. Rancāns aktīvi skaidroja Latvijas pozīciju ārvalstu politiķiem, sabiedrībai un militārpersonām.
1945. gadā mūžībā devās gan P. Kalniņš, gan K. Pauļuks, un J. Rancāns atbilstoši Saeimas kārtības ruļļa 23. pantam kļuva par augstāko Saeimas amatpersonu – Saeimas priekšsēdētāja vietas izpildītāju. 1947. gada 26. aprīlī Eslingenē Latvijas Centrālajā padomē iekļauto partiju līderi – J. Rancāns (Latgales Kristīgo zemnieku un katoļu partija), Voldemārs Bastjānis (Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija), Ādolfs Klīve (Latviešu Zemnieku savienība), Ādolfs Bļodnieks (Latvijas Jaunsaimnieku partija) un B. Krūka (Demokrātiskā centra apvienība) – parakstīja aktu par Valsts prezidenta pienākumu izpildītāju.
Šajā aktā, atsaucoties uz to, ka abas augstākās Latvijas Saeimas amatpersonas ir mirušas, bija noteikts: “Latvijas Centrālā padome, kurā ieiet pēdējās likumīgi ievēlētās Saeimas piecas lielākās demokrātiskās partijas, un proti: Latgales Kristīgo zemnieku un katoļu partija, Latvijas Sociāldemokrātu strādnieku partija, Latvijas Zemnieku savienība, Jaunsaimnieku partija un Demokrātiskā centra apvienība, un kurām 1931. gadā ievēlētā Saeimā pieder lielākais vairākums, konstatē, ka saskaņā ar Latvijas Satversmes 16. un 52. pantu Saeimas priekšsēža un Valsts prezidenta funkcijas pārgājušas uz Saeimas priekšsēdētāja otro biedru bīskapu Jāzepu Rancānu.”
Savukārt 19. un 20. augustā Bāddicenbahā sanākusī Latviešu parlamentāriešu konference, kurā piedalījās ap 20 bijušo Latvijas Satversmes sapulces un četru Saeimu deputātu, apstiprināja J. Rancāna pilnvaras minētajos amatos, kas viņu ļauj uzskatīt par faktiski neatkarību zaudējušās, taču de iure joprojām pastāvošās Latvijas Republikas galvu trimdā, secina konstitucionālo tiesību speciālists Jānis Pleps. 1948. gadā J. Rancāna pilnvaras atzina arī trimdā mītošie Latvijas Republikas augstākā tiesu orgāna – Latvijas Senāta – senatori.
Latvijas sabiedrībai emigrācijā bija mērķis izveidot rīcībspējīgu Latvijas valdību trimdā, ko akceptētu Rietumvalstis. Tomēr daļa šīs sabiedrības nebija ar mieru atzīt IV Saeimas deputātu vadošās pozīcijas iespējamā trimdas valdībā un Rancānu kā Valsts prezidenta vietas izpildītāju, uzskatot, ka valdība veidojama pēc citiem principiem. Vislielākos iebildumus, kā norāda J. Pleps, cēluši K. Ulmaņa autoritārā režīma atbalstītāji.
Opozīcijā nostājās Latvijas diplomātu kopiena. Padomju okupācijas vara likvidēja visas valsts un sabiedriskās struktūras, bet tai neizdevās pilnībā iznīcināt Latvijas ārlietu resoru. Ar Latvijas Republikas Ministru kabineta 1940. gada 17. maija slepeno lēmumu Latvijas sūtnim Londonā Kārlim Zariņam tika piešķirtas ārkārtējas pilnvaras pārstāvēt Latvijas intereses ārzemēs gadījumā, ja kara apstākļu dēļ vairs nebūtu iespējams sazināties ar Latvijas diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvībām Rietumeiropā. Tās deva tiesības viņam izdot saistošus rīkojumus visām Latvijas pārstāvībām, rīkoties ar valsts līdzekļiem, atstādināt no amata sūtņus, atcelt un pārcelt visu pārējo pārstāvību darbiniekus, likvidēt pārstāvības, izņemot sūtniecību ASV.
Diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības brīvās pasaules valstīs 50 gadus pārstāvēja Latvijas Republiku de iure. Atkarībā no tā, kāda bija tās vai citas valsts nostāja jautājumā par Latvijas okupāciju de facto, Latvijas diplomāti darbojās vai nu pilnībā oficiālā, vai personiskā diplomātiskajā statusā. No 1946. gada maija līdz 1990. gada aprīlim tika sasauktas 17 Latvijas diplomātisko un konsulāro pārstāvju sanāksmes un apspriedes, kurās izstrādāja darbības stratēģiju, lai nodrošinātu valsts neatkarības de iure saglabāšanu.
Latvijas diplomāti, rēķinoties ar to, ka tiem nebija Rietumvalstu piekrišanas veidot trimdas valdību, uzskatīja, ka, tādu atzīstot, tie apdraudētu Latvijas ārlietu dienesta darbību Rietumvalstīs. 1950. gada 18.–20. oktobrī Latvijas sūtņu un latviešu trimdas pārstāvju sanāksmē K. Zariņš neatzina Rancānu par Latvijas valsts varas augstāko reprezentētāju, kuram būtu tiesības veidot trimdas valdību un kuram pakļautos Latvijas ārlietu dienests. Lai gan abas puses vienojās sadarboties Latvijas interešu labā, trimdas valdības idejas neizdošanās rezultātā LCP darbība izsīka. J. Rancāns 1951. gadā pārcēlās uz ASV, nodzīvoja līdz pat savai nāvei 1969. gada 2. decembrī Grandrepidsā, kur turpināja būt aktīvs sabiedriskais darbinieks, demokrātiskas, parlamentāras Latvijas Republikas atjaunošanas idejas aizstāvis.
Kāpēc, ja atskaita diplomātu nevēlēšanos aizkaitināt Rietumvalstis ar Latvijas trimdas valdības pasludināšanu, latviešiem neizdevās tādu radīt un panākt šīs idejas konsolidēšanos ap vienu kopīgi atzītu līderi, par kādu varēja kļūt J. Rancāns? Viņš, lai arī ieņēmis augstus posteņus vēl neatkarīgajā Latvijā un trimdā, tomēr nav bijis apveltīts ar valsts galvai nepieciešamo īpašību kopumu – pietrūcis nepieciešamās drosmes, uzņēmības un spējas uzstāt uz savu viedokli. Tiešāk izsakoties, J. Rancānam pietrūcis nepieciešamās valsts galvas stājas, skaidro Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes Baznīcas un reliģiju vēstures katedras docents Andris Priede.
Daļēji tas izskaidrojams ar tā dēvētajai trimdas pirmajai paaudzei kopumā raksturīgo biklumu, daļēji – ar faktu, ka savu iespaidu uz J. Rancānu atstājusi atrašanās autoritārā Latvijas katoļu baznīcas arhibīskapa Antonija Springoviča ēnā, lēš teologs. Šos apstākļus, iespējams, papildinājusi vainas apziņa par kolēģa Franča Trasuna “norakšanu” un traģisko dzīves izskaņu. Proti, Latvijas katoļu vadība ar A. Springoviču priekšgalā panāca, ka F. Trasunu – ievērojamāko latgaliešu politiķi, parlamentārieti un garīgo darbinieku – viņa sabiedriski politisko uzskatu dēļ Romas pāvests Pijs IX 1926. gadā kā morāli pagrimušu katoļu baznīcas autoritātes grāvēju ekskomunicēja – izslēdza no katoļu baznīcas. Drīz pēc tam F. Trasuns Rīgā mira ar sirdstrieku – kad tika padzīts no Lieldienu dievkalpojuma Jēkaba baznīcā. Mūsdienu Latvijas katoļu baznīcas vadība F. Trasuna ekskomunikāciju atzinusi par kļūdu un paudusi nožēlu par to.
Rietumvalstu atzīta rīcībspējīga Latvijas trimdas valdība, lai ar kādām spējām būtu apveltīts J. Rancāns vai kāds cits latviešu emigrācijas pārstāvis, gan, visticamāk, nebūtu izveidota – arī igauņu un lietuviešu trimdas sabiedrībai tas neizdevās, norāda A. Priede.
Neraugoties uz neveiksmi ar trimdas valdības veidošanu, J. Rancāna devums Latvijas valsts un valstiskuma labā ir iespaidīgs: Latgales kongresā atbalstījis Latgales apvienošanos ar pārējiem latviešu apdzīvotajiem novadiem vienā valstī; darbojies Latviešu pagaidu nacionālajā padomē, kura sagatavoja un piepildīja neatkarīgas Latvijas izveidi; bijis aktīvs sabiedriski politiskais darbinieks starpkaru Latvijas parlamentārajā periodā; iestājies pret Ulmaņa autoritāro režīmu; vadījis nozīmīgāko nacionālo pretošanās kustības organizāciju – LCP; likumīgi ievēlētās Latvijas Saeimas vārdā līdz mūža galam uzrunājis Rietumvalstu politiķus, sabiedrību un arī katoļu baznīcas vadību Vatikānā, prasot Latvijas neatkarības un Satversmes atjaunošanu.
Taču galvenais – būdams leģitīms Latvijas valsts galva trimdā, J. Rancāns uzskatāms par simbolisku Latvijas un tās Saeimas nepārtrauktības apliecinājumu, cilvēku, kurš simbolizējis pretošanās kustību un iestājies par Latvijas pastāvēšanu uz likuma pamata. Līdztekus tam, kā atzīst Latvijas Romas katoļu baznīcas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, Jāzeps Rancāns pelnījis cieņu kā kristīgo vērtību un demokrātijas ideālu iemiesotājs.
