Publicēts pirms 6 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Ieva Čīka, LETA
Vispārīgā datu aizsardzības regula žurnālistiem neparedz būtiski jaunas tiesības vai pienākumus, kas nav bijuši spēkā līdzšinējā tiesiskajā regulējumā. Tomēr Tiesībsarga biroja veiktā aptauja liecina, ka 73% žurnālistu nejūtas zinoši par datu regulas prasībām un liela daļa nesaprot, kā turpināt darbu, ievērojot jaunās personas datu aizsardzības prasības. Vienlaikus vairāki LV portāla uzrunātie nozares pārstāvji uzsvēra, ka problēma nav jaunā regula, bet sabiedrības, tostarp valsts un pašvaldības iestāžu darbinieku, attieksmē, kas “piesedzoties” ar regulas prasībām, ierobežo piekļuvi sabiedrībai nozīmīgai informācijai.
Viens no Vispārīgās datu aizsardzības regulas1 pamata mērķiem ir pasargāt personas no nesamērīgiem un nevēlamiem privātās dzīves aizskārumiem digitālajā vidē, kur datu apmaiņa starp publiskā un privātā sektora dalībniekiem, tostarp ierindas pilsoņu paradumi dalīties ar personisku informāciju, ir sasniegusi milzīgus apmērus. Mēdz teikt, ka personas dati ir mūsdienu jaunā nafta – vērtīga informācija, kas attapīgiem komersantiem ļauj attīstīt savus peļņas avotus, ietekmējot cilvēku izvēles un paradumus. Jaunais regulējums būtiski pastiprina personas tiesības kontrolēt to, kas, kādā apjomā un kādiem nolūkiem apstrādā tās personīgo informāciju.
“Personas datu apstrāde ir jāveido tā, lai tā kalpotu cilvēkam,” uzsvērts regulas 4. apsvērumā. Tomēr šīs tiesības uz personas datu aizsardzību nav absolūtas un katras dalībvalsts pienākums ir saglabāt līdzsvaru starp personas tiesībām uz privāto dzīvi un citām pamattiesībām un brīvībām, kas nostiprinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. Piemēram, tās 11. pantā ir noteikts, ka ikvienai personai ir tiesības uz vārda brīvību. Šīs tiesības ietver ne tikai uzskatu brīvību, bet arī brīvību saņemt un izplatīt informāciju vai idejas bez valsts iestāžu iejaukšanās un neatkarīgi no valstu robežām.
Runājot par Latviju, šeit vietā būtu uzsvērt, ka arī pēc 25. maija arvien ir spēkā Satversmes 96. pants, kas nosaka personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, un 100. pants, ka “ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta”.
Tāpat līdz šim spēkā ir bijis Fizisko personu datu aizsardzības likums (FDAL), kas cita starpā aizliedz personas datu apstrādi, ja tai nav tiesiska pamata, piemēram, personas piekrišana, izņemot gadījumus, ja tā tiek veikta žurnālistiskām vajadzībām ar piebildi, ka šo datu apstrāde tiek veikta atbilstoši likumam “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”, kā arī mākslinieciskām vai literārām vajadzībām. Svarīgi atzīmēt, ka FDAL 5.panta otrā daļa paredz, ka šādas apstrādes gadījumā ir vienlaikus jāievēro personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un vārda brīvību.
Atbilstoši regulas noteikumiem dalībvalstīm arī turpmāk jāsaglabā līdzsvars starp noteikumiem, ar kuriem reglamentē vārda un informācijas brīvību un tiesībām uz personas datu aizsardzību.
“Uz personas datu apstrādi tikai žurnālistikas vajadzībām vai akadēmiskās, mākslinieciskās vai literārās izpausmes vajadzībām būtu jāattiecas atkāpēm vai izņēmumiem no atsevišķiem šīs regulas noteikumiem, ja tas vajadzīgs, lai panāktu līdzsvaru starp tiesībām uz personas datu aizsardzību un tiesībām uz vārda un informācijas brīvību un jo īpaši tiesībām saņemt un sniegt informāciju,” teikts regulas 153. apsvērumā. Kādas atkāpes attiecībā uz personas datu apstrādi attiecībā uz žurnālistikas vajadzībām ir pieļaujamas, uzskaitīts regulas IX nodaļas “Noteikumi par īpašām apstrādes situācijām” 85. pantā.
“Veicot juridisku izvērtējumu par Vispārīgās datu aizsardzības regulas ietekmi uz žurnālistu tiesībām, esam secinājuši, ka regula neparedz jaunas tiesības vai pienākumus žurnālistiem, kas nebūtu jau paredzētas līdzšinējā tiesiskajā regulējumā,” uzsver Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļas vadītāja Aiga Grišāne.
“Jau patlaban tiesiskais regulējums nodrošina izņēmuma tiesības žurnālistiem apstrādāt datus un to personu, kuru dati tiek apstrādāti, aizsardzību pret nesamērīgu un žurnālistikas mērķiem neatbilstošu datu izmantojumu,” viņa secina. Līdz ar to regulas kontekstā, viņasprāt, nevar runāt par kādām būtiskām izmaiņām žurnālistu darbībā.
Tam piekrīt arī Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes priekšsēdētāja Ivonna Plaude, kas atgādina, ka žurnālistu darbā tiek ievērotas vēl vairākas citu normatīvo aktu prasības, kas noteiktas, piemēram, Bērnu tiesību aizsardzības likumā, Pacientu tiesību likumā u.c. “Ievērojot redakcionālo neatkarību un ētikas kodeksu, arī līdzšinējā darbā esam vērtējuši, kad informācijas publiskošana ir sabiedrības interesēs, kad tomēr ne. Tādā ziņā regula neuzliek jaunus papildu ierobežojumus žurnālistu darbam,” viņa uzsver.
Pēc būtības līdzīgi izņēmumi attiecībā uz datu apstrādi žurnālistikas jomā ir saglabāti arī likumprojektā “Personas datu apstrādes likums”, kas šobrīd Saeimā ir apstiprināts 1. lasījumā, un plānots, ka tas aizstās pašreizējo FPDAL. “Līdz ar to žurnālistu darbība ar Regulas piemērošanu netiks apdraudēta,” LV portālam norādīja Tieslietu ministrijas pārstāve Alise Adamane.
Neraugoties uz to, Tiesībsarga biroja veiktā aptauja, kurā piedalījās 69 žurnālisti dažas dienas pirms regulas piemērošanas uzsākšanas 25. maijā, uzrādīja drūmu ainu. 73% aptaujas dalībnieku atzina, ka nejūtas zinoši par jaunajām ES datu regulas prasībām un ir daudz neskaidru jautājumu, kā rīkoties konkrētās situācijās.
Lūk, tikai daži no tiem:
Kādā veidā turpmāk būs iespējams veidot fotoreportāžas no notikumu vietām un pasākumiem? Kā jaunā regula atsauksies uz žurnālistisko pētījumu veikšanu? Kur ir robeža starp sabiedrības interesēm saņemt informāciju un iejaukšanaos privātajā dzīvē, piemēram, izklaides reportāžās? Vai amatpersonas, organizācijas pārstāvja vai uzņēmēja kontaktinformācijas iegūšana no trešās personas atbilst datu aizsardzības prasībām? Vai tiešām pēc personas lūguma publicētās fotogrāfijas no publiski pieejamām galerijām ir jādzēš?
Ja juridiskā analīze rāda, ka žurnālistu darbā nekas daudz nemainās – regula neatceļ vārda brīvību un žurnālistikas pamatprincipus, kāpēc tiesībsarga veiktā aptauja un ikdienas novērojumi žurnālistu darbā liecina, ka viss tomēr nav gluži tik vienkārši un ir viedoklis “ka regula ir nevajadzīgs, žurnālistu darbu apgrūtinošs elements”?
“Jau kopš regulas izstrādes pirmsākumiem ārvalstu mediji pauda bažas par tās ietekmi uz demokrātijas fundamentālo pamatbalstu – vārda brīvību, tai skaitā preses brīvību,” norāda žurnāla “Jurista Vārds” galvenā redaktore Dina Gailīte. “Galvenie riski tiek saskatīti divos aspektos. Pirmkārt, nepamatoti “aizsedzoties” ar datu regulu, valsts iestādes un amatpersonas turpmāk varētu apgrūtināt žurnālistu piekļuvi viņu darbam nepieciešamajai informācijai, kas principā apdraudētu mediju eksistences jēgu. Otrkārt, atsaucoties uz regulu, medijiem varētu “uzbrukt” arī privātpersonas, kas nokļūtu žurnālistu uzmanības lokā.”
Diemžēl situācija jau krietni pirms regulas piemērošanas 25. maijā apliecināja, ka vismaz Latvijas gadījumā šīs bažas ir bijušas pamatotas, pieredzē dalās I. Plaude. LŽA valdes priekšsēdētāja gan nepiekrīt tiesībsarga Jura Jansona pārmetumiem Kultūras ministrijai, ka žurnālistiem nav pietiekami skaidroti jaunās regulas noteikumi. “Ne jau žurnālistiem ir jāskaidro. Regulai žurnālistu darbu nevajadzētu ietekmēt, jo vārda brīvība, preses brīvība nav atcelta. Arī Informācijas atklātības likums nav atcelts. Acīmredzot šie jautājumi ir jāskaidro un jāatgādina tieši pašvaldību un valsts iestādēm un to darbiniekiem, ierēdņiem, kuri, iespējams, baidoties no soda sankcijām, “piesedzas” ar regulu, lai nesniegtu informāciju, ierobežotu piekļuvi sabiedrībai nozīmīgai informācijai un tādējādi kavētu žurnālistu darbu,” secina I. Plaude.
Šobrīd LŽA ar biedru starpniecību veic konkrētu gadījumu identificēšanu, taču tās vadītāja ļauj noprast, ka tādu netrūkst. Viņasprāt, skaidrojošais darbs, lai nepieļautu pārspīlējumus un citu pilsoņu tiesību pārkāpumus, ir Tieslietu ministrijas kompetence.
Cita starpā “regula, iespējams, aktualizēs diskusiju, kas ir žurnālistika un žurnālistiskās vajadzības,” norāda biznesa augstskolas “Turība” profesors komunikācijas teorijā Ainārs Dimants. Viņaprāt, problēma ir ne tik daudz tajā, ka kaut kas būtiski mainītos žurnālistu darbā vai pašizpratnē, bet sabiedrības, tostarp valsts pārvaldes un pašvaldības iestāžu darbinieku spējā saprast, ka vārda brīvībai, brīvai presei un žurnālistikai ir īpaša loma demokrātiskas sabiedrības nostiprināšanā, kas pilda noteiktu uzdevumu Satversmes 100. panta ietvarā. Lai gan regulā uzsvērts, ka jēdziens “žurnālistika” ir jāinterpretē pietiekami plaši, lai nešaubīgi tiktu uzsvērta vārda brīvības īpaši svarīgā loma, žurnālistika ir profesionāli veidots saturs, kas atbilst noteiktiem standartiem, ētikas kodeksam un tamlīdzīgiem kritērijiem, kas to atšķir no reklāmas, sabiedriskajām attiecībām vai ieraksta interneta blogā, uz ko personas datu aizsardzības prasības joprojām ir attiecināmas.
Viens no piemēriem, kas apliecina nevajadzīgi pārspīlētu attieksmi, ar ko saskaras drukātie izdevumi, ir sēru sludinājumi. Tāpat kā Fizisko personu datu aizsardzības likumā, arī regulas izpratnē personas dati ir jebkāda informācija, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisko personu, tātad – dzīvu cilvēku. Regulas noteikumi netiek piemēroti mirušām personām. To, ka pašvaldību informatīvajos izdevumos var publicēt informāciju par mirušajām personām, pieminot viņu vārdu, uzvārdu, dzimšanas un miršanas datus, Latvijas Pašvaldību savienības videokonferencē2 apliecināja arī Datu valsts inspekcijas pārstāvji. Tiesa, atsevišķos gadījumos informācija par mirušo varētu tikt uzskatāma par personas datiem, piemēram, ja tā atklāj informāciju par pārmantojamu slimību, kas varētu būt arī aizgājēja bērniem, un tādējādi kļūst par dzīvo pēcnācēju personas datiem. Taču sēru sludinājumos parasti šādu informāciju neiekļauj.
Pārspīlēts ir arī pieņēmums, ka turpmāk ir aizliegts apsveikt personas ar sveicieniem radio, televīzijā vai publicējot apsveikumu laikrakstā. “Regula neaizliedz apsveikt, izteikt līdzjūtības ar radio palīdzību vai laikraksta palīdzību,” uzsver Tieslietu ministrija.3 Taču, veicot šādus pasākumus, jācenšas norādīt tikai nepieciešamo informāciju, lieki neizpaužot citus datus par personu, kas ļautu to identificēt citām, nepiederošām personām.
Tāpat nereti dzird sakām, ka žurnālistiem, publicējot fotoattēlus, turpmāk ir jāaizmiglo sejas, ja fotogrāfijā redzamā persona nav devusi piekrišanu sava attēla publicēšanai. Tieslietu ministrija uzsver – arī tas ir mīts. Tāpat kā līdz šim informācijas apstrāde žurnālistikas mērķiem ir ievērojami atvieglota. Sabiedrības informēšana par sabiedrībā atpazīstamas personas gaitām, tostarp publiskojot foto, arvien ir atļauta. Tomēr, ja fotogrāfijas fonā vienlaikus ar sabiedrībā zināmu personību ir nejauši redzams kāds ar viņu nesaistīts cilvēks, viņa attēla publiskošana neatbilstu datu aizsardzības principiem.
Arī tiesībsarga skaidrojumā4 uzsvērts, ka katrs gadījums būtu jāizvērtē individuāli, vadoties, piemēram, no līdzšinējās Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē izstrādātajiem kritērijiem, izvērtējot lietas, kurās saduras vārda brīvība un tiesības uz privāto dzīvi.
“Žurnālistam, atspoguļojot kādu notikumu, piemēram, demonstrācijas vai mītiņa norisi, būs nepieciešams vērtēt, vai konkrēta cilvēka attēla publicēšana ir nepieciešama, lai atspoguļotu konkrēto notikumu, piemēram, personas filmēšana būtu pieļaujama, lai informētu sabiedrību, ka pasākumā ir piedalījies kāds konkrēts cilvēks, par kuru ir īpaša interese. Vienlaikus personām pašām ir jāapzinās, ka, apmeklējot sabiedriski nozīmīgus publiskus pasākumus, var notikt personas datu apstrāde,” skaidro tiesībsargs.
“Tiesības uz vārda brīvību un personas privāto dzīvi līdzsvarošana vienmēr ir bijusi aktuāla problēma mūsdienu sabiedrībā,” LV portālam atzina Tieslietu ministrijas pārstāve A. Adamane. Tāpēc arī nozarei būtu aktīvi jāiesaistās, lai kopā ar atbildīgajām iestādēm izveidotu vienotu pieeju attiecībā uz datu apstrādes aizsardzības prasībām žurnālistikas jomā. Regula paredz iespēju nozarēm izstrādāt rīcības kodeksus, nosakot vienotu pieeju attiecībā uz datu aizsardzības jautājumiem. Turklāt Tieslietu ministrija plāno izveidot Konsultatīvo padomi, kuras ietvaros attiecīgas vadlīnijas var tikt izdiskutētas, kas bez aktīvas Žurnālistu asociācijas iesaistes nebūšot iespējams.
Tikmēr D.Gailīte secina: "To, vai izdosies nošķirt regulas pamatuzdevumu – aizsargāt personas datus jaunajā digitālajā vidē, no nevēlama blakusefekta – vārda un preses brīvības ierobežošanas, noteiks par regulas ieviešanu atbildīgās institūcijas – Datu valsts inspekcijas – saprotama un konsekventa pozīcija, kas ir skaidra gan sabiedrībai, gan medijiem." Nesamērīgu papildu šķēršļu uzlikšanai profesionālo mediju darbā cena varētu būt nesamērīgi liela.
1 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti, ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula).
2 Latvijas Pašvaldību savienības un Datu valsts inspekcijas rīkotā videokonference par personu datu aizsardzības jautājumiem. 2. daļa [no 00:15:10].
3 Tieslietu ministrijas informatīvais materiāls “Vispārīgā datu aizsardzības regula: mīti un patiesība”.
4 Latvijas Republikas tiesībsarga sagatavotais informatīvais materiāls “Daži aspekti Vispārīgās datu aizsardzības kontekstā”.
