Publicēts pirms 6 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
LV portāla infografika
15. maijā aprit desmit gadi, kopš tika pieņemts Ministru kabineta iekārtas likums, ar ko tika aizstāts laika garam neatbilstošais 1925. gada likums “Ministru kabineta iekārta”, precizējot Ministru kabineta sastāvu, kompetenci un atbildību. Likumā ietvertā norma par valdības sēžu atklātību tolaik bija unikāls jauninājums pat Eiropas mērogā.
Pirmās Saeimas laikā izstrādātais un pieņemtais Ministru kabineta iekārtas regulējums noteica valdības darbu vēl 18 gadus pēc tam, kad neilgi pēc Latvijas neatkarības un Satversmes atjaunošanas pilnā apmērā, 1993. gada 15. jūlijā, 5. Saeima pieņēma likumu “Par 1925. gada 1. aprīļa likuma “Ministru kabineta iekārta” atjaunošanu”. Pamatojoties uz to, tika izveidots Ministru kabinets Valda Birkava vadībā, kas pārņēma Ministru padomes funkcijas un pilnvaras.
Tomēr pirms 70 gadiem pieņemtais regulējums vairs neatbilda laika garam. Ministru kabineta un ministriju tiesiskais statuss tajā bija noteikts visai primitīvi. Neraugoties uz uzlabojumiem, kas Ministru kabineta iekārtas likumā tika izdarīti 1990. gados, tas joprojām atstāja neregulētus daudzus būtiskus jautājumus valsts pārvaldes sistēmas darbībā. Piemēram, likums precīzi neregulēja Ministru kabineta kompetenci un darbības formas.
Līdztekus attīstījās Latvijas tiesību sistēma un tiesiskā doma – bija stājušies spēkā vairāki fundamentāli normatīvie tiesību akti valsts pārvaldes jomā. Piemēram, 2002. gada 6. jūnijā tika pieņemts un 2003. gadā stājās spēkā Valsts pārvaldes iekārtas likums, ar ko pirmo reizi neatkarīgās Latvijas valsts vēsturē tika skaidri noteikta valsts pārvaldes institucionālā sistēma un tās darbības pamatprincipi kā privāto, tā publisko tiesību jomā (sīkāks izklāsts LV portāla publikācijā “Valsts pārvaldes iekārtas likumam 15”). 2001. gada 25. oktobrī tika pieņemts un 2004. gada 1. februārī spēkā stājās Administratīvā procesa likums. Uz tā pamata Latvijā sākās līdz tam nebijušu tiesu – administratīvo tiesu – izveide. To mērķis ir tiesu varas kontrole pār izpildvaras darbībām un personas tiesību aizsardzība attiecībās ar valsti. Uz šāda fona atsevišķas Ministru kabineta normas bija novecojušas un neatbilstošas Latvijas tiesību normu sistēmas attīstības virzienam.
“Jau 2000. gadā, uzsākot darbu pie Valsts pārvaldes iekārtas likumprojekta, tika domāts arī par Ministru kabineta iekārtas uzlabošanu, taču vairāku objektīvu un subjektīvu apstākļu dēļ šī iecere neīstenojās,” vēlāk tika norādīts jaunā likumprojekta anotācijā. 2006. gadā Ministru kabinets, izdodot rīkojumu Nr. 344 “Par Ministru kabineta iekārtas likuma koncepciju”, uzsvēra nepieciešamību novērst praksē izkristalizējušās neskaidrības, nepilnības un konstatētos trūkumus, izstrādājot jaunu, kvalitatīvu un efektīvu Ministru kabineta darbību regulējošu likumu.
2008. gada 15. maijā Saeima pieņēma Ministru kabineta iekārtas likumu, kurā precizēts Ministru kabineta sastāvs, kompetence un atbildība, formulējot un paskaidrojot atsevišķus izpildvaras īstenošanas aspektus, kas līdz tam bija neskaidri.
Piemēram, likumā papildu vērība un precizitāte veltīta jautājumiem par Ministru prezidenta amata kandidātu un premjera ekskluzīvo kompetenci. Proti, precīzāk un nepārprotami regulēta premjera aizvietošanas kārtība, nosakot jautājumu loku, kuri ir tikai šīs amatpersonas ekskluzīvajā kompetencē un tā aizvietošanas gadījumā nepāriet viņa vietas izpildītājam. Likuma 10. pantā noteikts, ka ministrs, pildot Ministru prezidenta pienākumus, nav tiesīgs noteikt politiskās vadlīnijas pārējiem ministriem, atkāpties no amata vai paziņot par Ministru kabineta atkāpšanos, lūgt Saeimu atkārtoti izteikt uzticību Ministru kabinetam vai Ministru prezidentam saskaņā ar šā likuma 18. pantu, lūgt Saeimu izteikt uzticību atsevišķam ministram. Ministrs, pildot Ministru prezidenta pienākumus, nav tiesīgs viņa vietā pieņemt arī citus lēmumus, kuri nav steidzami un var būtiski ietekmēt valsts attīstību.
Cita starpā likums precizēja jaunas valdības veidošanas kārtību, ieviešot Ministru prezidenta amata kandidāta statusu. Tas bija nepieciešams, lai personai, kura saskaņā ar Satversmes 56. pantu ir pilnvarota veidot Ministru kabineta sastāvu, tiktu nodrošināts nepieciešamais tehniskais atbalsts šī nozīmīgā uzdevuma – valdības izveidošana – veikšanai. Salīdzinājumā ar iepriekšējo regulējumu daudz lielāks uzsvars tika likts uz valdības rīcībpolitikas izstrādi un īstenošanu. Likuma 14. pantā ir noteikts, ka Ministru prezidenta amata kandidāts iesniedz Valsts prezidentam un Saeimas priekšsēdētājam deklarāciju par Ministru kabineta iecerēto darbību. 15. pantā arī sniegta definīcija, ko šī likuma izpratnē nozīmē deklarācija par Ministru kabineta iecerēto darbību, – tas ir politisko vadlīniju dokuments, kuru, izvērtējot hierarhiski augstākos ilgtermiņa un vidēja termiņa attīstības plānošanas dokumentus un nacionālās drošības politikas plānošanas dokumentus, izstrādā Ministru kabineta pilnvaru laikam un kurā ietver Ministru kabineta darbības prioritātes, sasniedzamos mērķus un rezultātus. Pamatojoties uz deklarāciju, Ministru kabinets ne vēlāk kā triju mēnešu laikā pēc tam, kad Saeima tam izteikusi uzticību, Ministru kabineta kārtības rullī noteiktajā kārtībā izstrādā un apstiprina rīcības plānu deklarācijas īstenošanai.
Vienlaikus likumā nostiprināts valdības darba nepārtrauktības princips. 23. pantā noteiks, ka Ministru kabineta vai atsevišķa Ministru kabineta locekļa nomaiņa vēl nepārtrauc tiesību aktu projektu un citu iesākto lietu virzību, kā arī neietekmē attīstības plānošanas dokumentu spēkā esamību. Tikmēr 15. pants paredz, ka, izstrādājot valdības deklarāciju par iecerēto darbību, Ministru prezidenta kandidātam ir pienākums nodrošināt lietu nepārtrauktību. Šim nolūkam likuma 22. pants paredz, ka Pārresoru koordinācijas centrs apkopo un nodod Ministru prezidenta amata kandidātam informāciju par attiecīgā Ministru kabineta locekļa vadītajā nozarē paveikto un uzdevumiem, kuri vērsti uz Nacionālā attīstības plāna mērķu sasniegšanu un kuru izpilde ir turpināma. Pēc apstiprināšanas amatā nozares ministram attiecīgās ministrijas valsts sekretārs un Valsts kancelejas direktors Ministru kabineta kārtības rullī noteiktajā kārtībā nodod lietvedību, dokumentus un informāciju par iesākto lietu virzību un citiem ar amata pienākumu pildīšanu saistītiem jautājumiem.
Kā unikāls jauninājums tolaik tika vērtēta norma, kas noteica, ka Ministru kabineta sēdes ir atklātas. Lai vēl vairāk nostiprinātu atklātības un sabiedrības līdzdalības principu, likuma 29. pantā tika noteikts, ka valdības sēžu darba kārtība un tajās izskatāmo dokumentu projekti un sēžu protokoli tiek publicēti Ministru kabineta mājaslapā. Lai gan šodien pie tā ir pierasts un Ministru kabineta sēdēm ikviens var sekot līdzi video tiešraidē, tobrīd tas bija jaunievedums pat Eiropas mērogā.
