Publicēts pirms 7 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
„Demokrātijas balstās pieņēmumā, ka cilvēkiem ir jāsaprot, par ko tie atdod savu balsi vēlēšanās,” partiju programmu jēgu pamato politoloģe Iveta Kažoka.
FOTO: Edijs Pālens/ LETA
Likumi par Saeimas, pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanām paredz: pretendentiem Centrālajai vēlēšanu komisijai (CVK) ir jāiesniedz visu sarakstā ietverto kandidātu parakstīta priekšvēlēšanu programma, kuras apjoms nedrīkst pārsniegt 4000 iespiedzīmes. Šim tekstam apmēram divu A4 formāta lapaspušu apjomā gan daudzas partijas, gan arī vēlētāji jau ierasti nevelta sevišķi lielu vērību, tā apliecinot, ka sabiedrība neizvēlas savus priekšstāvjus pēc rūpīgas to nodomu analīzes, bet citiem kritērijiem. Vai ir pamats domāt, ka partiju programmām vairs nav nozīmes?
Trīs pieejas programmas veidošanā
"Mūsu mērķis ir paaugstināt pilsētas pievilcību, iedzīvotāju labklājību un labizjūtu." "Rīga kā reģionālais biznesa, kultūras un mākslas centrs." "Rīga – skaistākā, tīrākā un zaļākā Baltijā, draudzīga un ērta iedzīvotājiem." "Atjaunot sociāli atbildīgu valsts iekārtu – sociālismu." Šādi un līdzīgi bieži vien ļoti vispārīgi vai pat ar pašvaldību kompetenci nesaistīti solījumi redzami arī jūnijā gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās startējošo partiju programmās.
Likums neparedz, kā tieši partiju politiskajām nostādnēm programmās jābūt izklāstītām. Tomēr ir izdalāmas vairākas tradicionālas pieejas, kā partijas tās sagatavo, skaidro politoloģe, sabiedriskās politikas centra "Providus" pētniece Iveta Kažoka. Pirmkārt, partija programmā var koncentrēties uz savas plānotās darbības izklāstu kādās konkrētās politikas jomās. Ņemot vērā, ka programmai likumā atvēlētais apjoms var būt par mazu, lai tajā izklāstītu partijas ieceres visās jomās, programmā norādītās var uzlūkot kā partijai prioritāras. Otrkārt, partija savā programmā var norādīt, ar ko tā savā darbībā atšķirsies no citiem politiskajiem spēkiem. Treškārt, partija programmā var iezīmēt savu domāšanas, ideoloģisko ievirzi, vērtības, kurās tā balstās. Visas trīs pieejas ir uzskatāmas par korektām. Savukārt, vērtējot partiju piedāvājumu tieši attiecībā uz pašvaldību vēlēšanām, programmās, pirmkārt, nāktos būt partijas redzējumam par konkrētu saimniecisku jautājumu risināšanu kontekstā ar municipalitātes budžeta iespējām, nevis nacionāla līmeņa jautājumiem, tādiem kā valsts dalība NATO un tamlīdzīgiem, norāda politoloģe un RSU profesore Ilga Kreituse.
"Demokrātiskā sabiedrībā soģis attiecībā uz partiju programmu pildīšanu ir vēlētājs."
Vienlaikus, kā atzīst I. Kažoka, 4000 iespiedzīmes, kas likumā dotas partijas darbības izklāstam, var būt nepietiekams apjoms, lai tā vēlētājiem pienācīgi izskaidrotu savus nodomus. Daļa partiju savu ieceru plašāku izklāstu sniedz paplašinātās programmās savās tīmekļa vietnēs, taču ne visas, tostarp pat Saeimā un valdošajā koalīcijā pārstāvētās. Tāpēc, kā to jau savulaik rosinājis pašreizējais Satversmes tiesas tiesnesis Gunārs Kusiņš, kādreizējais Saeimas Juridiskā biroja vadītājs un Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas loceklis, likumā paredzētais programmu izklāsta apjoms būtu jāpalielina. Tas arī liktu partijām veltīt lielāku vērību savu vēlētāju informēšanai, uzskata I. Kažoka.
Partiju attieksme ir atšķirīga
Pašreiz partiju pieeja un attieksme pret to programmatiskajiem dokumentiem ir ļoti dažāda, skaidro I. Kažoka. Daļa politisko spēku tām pievēršas rūpīgi un iegulda vērā ņemamu darbu, savās mājaslapās iekļaujot arī izvērstus rīcības plānus, pastāvīgi papildina to saturu, bet citas šīs programmas uzlūko vairāk kā obligātu nodevu likumdošanai, priekšnosacījumu, lai varētu iesniegt savu sarakstu CVK. Ar atbildīgāku pieeju programmatisko dokumentu veidošanā līdz šim iezīmējušies tādi politiskie spēki kā "Vienotība" un Nacionālā apvienība, savulaik – arī Tautas partija. Vairāk formālu attieksmi izrādījušas "Saskaņas centrs" un Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) – partiju apvienības, kurām tradicionāli ir grūtāk panākt vienotus uzskatus kādos jautājumos un formulēt tos kopīgā dokumentā. Popularitātes reitingu līderi ZZS un "Saskaņas centrs" pat ir iztikuši bez paplašinātās programmas. Lielā mērā vismaz attiecībā uz otro to izskaidro Latvijas politiskā sistēma, kura darbojas pēc etniskā principa.
"Ja partijai ir nenopietna attieksme pret programmātiskiem dokumentiem, ir pamats domāt, ka tai nav vīzijas par pilsētas vai valsts attīstību."
"Politiskās partijas Latvijā ir sapratušas, ka cilvēki programmas nelasa, un pieņēmušas to par realitāti, tāpēc atļaujas tās rakstīt klišejiski, kas faktiski ir ņirgāšanās par vēlētājiem," atzīst I. Kreituse. Nav retums, ka partijas savās programmās mērķtiecīgi cenšas nesolīt neko konkrētu, lai tādējādi izvairītos no iespējamiem pārmetumiem par solījumu nepildīšanu. Bieži vien politiķi vēlētājiem programmās dotā vārda neturēšanu aizbildina ar Latvijā ierasto situāciju, kad dažādi politiskie spēki gan parlamentā, gan pašvaldībās veido koalīcijas un savas programmas īstenošanā ir vismaz daļēji atkarīgi no partneriem. Taču, kā norāda I. Kreituse, lai gan ir skaidrs, ka partijas savas programmas nespēj īstenot par visiem 100% un koalīciju sastāvā ir spiestas pieņemt kompromisus, nav pieļaujams, ka politiskais spēks to vārdā atkāpjas no savām deklarētajām pamatnostādnēm. Atteikšanās no tām liecina, ka piekāpšanās un bezprincipialitāte ir partijas pamatbūtība.
Vai būtu pamats partiju saukt pie atbildības par tās priekšvēlēšanu programmas nepildīšanu? "Demokrātiskā sabiedrībā soģis attiecībā uz partiju programmu pildīšanu ir vēlētājs, taču tāds, kurš pastāvīgi seko līdzi partijas dabu atbilstībai tās solītajam," norāda I. Kažoka.
Programmām ir būtiska nozīme
Pieredze liecina, ka partijas par efektīvāku vēlētāju uzrunāšanas līdzekli atzīst reklāmu, sabiedrībā populāru cilvēku piesaistīšanu kampaņai, aktivitātes sociālajos tīklos. Taču patiesībā partiju programmām ir būtiska nozīme."Demokrātijas balstās pieņēmumā, ka cilvēkiem ir jāsaprot, par ko tie atdod savu balsi vēlēšanās," skaidro I.Kažoka. Otrkārt, partiju programmās izklāstītais dod atskaites punktus to līdzšinējā un gaidāmā veikuma novērtēšanā, kas svarīgi gan priekšvēlēšanu diskusijām medijos, gan vēlētājiem pirms došanās pie urnām iecirkņos. Lai gan Latvijas iedzīvotāji lielākoties balso par kādu iemeslu dēļ sev tīkamiem kandidātiem, nevis viņu pārstāvēto partiju programmām, šāda pieeja var likt aloties, norāda politoloģe. Proti, var gadīties, ka deputāts vai partija kādā jautājumā rīkojas atbilstoši savai programmai, bet vēlētājs no viņiem to nemaz negaida, jo nav lasījis šo dokumentu.
Treškārt, programmai nāktos kalpot par ceļa karti pašai partijai, turklāt par tās saturu vajadzētu būt notikušām diskusijām un panāktam akceptam plašāka partijas biedru loka vidū. Ja tā nav, partijai var būt sarežģīti īstenot lielus politiskos uzdevums, kā to patlaban apliecina ZZS grūtības ar jauno nodokļu politikas izstrādi vai reformām veselības aprūpes jomā, atzīmē I. Kažoka. Ja partijai ir nenopietna attieksme pret programmātiskiem dokumentiem, ir pamats domāt, ka tā nav nopietns politisks spēks ar vīziju par pilsētas vai visas valsts attīstību, bet drīzāk domu biedru grupa, kurai ir interese nonākt pie varas.
Visbeidzot – ja partija nav skaidri definējusi savus programmatiskos uzstādījumus, kā norāda politoloģe, tās pārstāvji, nonākot pašvaldībai vai valstij nozīmīgos amatos, mēdz ļauties pašplūsmai, svārstās savās politiskajās izvēlēs un tādējādi ir pakļauti riskam pieņemt nepārdomātus lēmumus, kuriem noteiktās situācijās var būt pat dramatiskas sekas.
