Par spēli "Zilai valis" un tai līdzīgām plaši ziņots plašsaziņas līdzekļos, izskaidrojot gan spēles izcelsmi, gan būtību. Vēstījumu emocionālā pakāpe svārstās no faktu konstatēšanas un racionāliem padomiem, kā savas atvases pasargāt no "vaļa" atkarības, līdz gana histēriskai noskaņai, ka mūsu pusaudžus pārņēmis pašsavainošanas trakums un drīzumā gaidāms pašnāvību bums. Taisnība ir tā, ka šīs spēles patiešām pastāv, ka pusaudži sociālajos tīklos pulcējas interešu grupās, vairāk vai mazāk pakļaujoties mudinājumiem iesaistīties spēlē un pildīt tās nosacījumus. Taču, kā ziņo Valsts policija, nav taisnība, ka tieši šīs spēles nosacījumu dēļ mūsu valstī jaunieši būtu sevi nopietni savainojuši un kāds būtu mēģinājis laupīt sev dzīvību. Taču šobrīd vecāku un pedagogu pastiprināta modrība gan ir nepieciešama.
Kam spēle šķiet "sviests", kam – pašapliecināšanās risks
Senākos laikos, kad globālā tīmekļa nebija, pusaudži arī mēdza saņemt negaidītas vēstules ar sātanisku vervelējumu un norādēm šā vēstījuma saturu obligāti pārsūtīt tālāk noteiktam skaitam cilvēku. Galā neiztrūkstoši bija brīdinājums – ja nepildīsi šo uzdevumu, vai nu mirsi, vai tavu ģimeni piemeklēs liela nelaime. Bailīgākie vēstules sūtīja tālāk, drošie sūtījumu ar visu lāstu meta papīrgrozā.
Vēsture atkārtojas. Tikai – laikmets tagad nežēlīgāks, emocijas – sakaitētākas, bet saziņa jau globāla, grūti izsekojama.
"Šobrīd ir nepieciešama vecāku un pedagogu pastiprināta modrība."
"Zilais valis", dēvēts arī par "nāves spēli", pirms vairāk nekā gada sociālajos tīklos, tādos kā "Instagram", "WhatsApp", ieklīdis no Krievijas, kur tas sākotnēji parādījās "Vkontakte". Kā liecina informācija internetā, spēlei ir 50 līmeņi, kas jāpārvar 50 dienās (šķiet, iespējamas arī variācijas). Sākotnējie uzdevumi ir vienkārši, piemēram, jāuzzīmē sirsniņa, jāiedur tajā ar nazi, jānofotografē un jāpublicē savā spēles grupā. Tālāk jau seko prasības veikt dažādas destruktīvas darbības ar savu ķermeni, piemēram, naktī sagraizīt rokas un dalīties ar fotogrāfijām un video, kuros šī rīcība atspoguļota. Internetā ir publicēti pašu jauniešu brīdinājumi spēlē neiesaistīties, un kāda meitene saka – ja centīgi izpildi visus 50 līmeņus, emocionāli pakļaujies nosacījumiem, tad tevi patiešām var izsist no garīgā līdzsvara un uzvedināt uz tik neprātīgu rīcību kā pašnāvība. Vienaudži uz šādiem brīdinājumiem atsauksmēs reaģē dažādi. Lielākā daļa spēli nosauc par "sviestu", citi saka – noteikumi taču nav obligāti jāpilda, uz to uzķeras tikai muļķi, bet kāds iebilst – ja tu nepildīsi šos uzdevumus, tad tavu ģimeni nogalinās!
Tādējādi tie viedokļi, kas liecina par nopietnu spēles uztveri, tās diktāta iedarbīgumu, ir vājie posmi, kuru dēļ ir vērts būt modriem un īstenot drošības pasākumus.
Jaunieši paši cits citu izaicina
Valsts policijas Prevencijas vadības nodaļas priekšnieks Andis Rinkevics stāsta: "Ne tikai Valsts policija, bet arī mūsu sadarbības partneri, piemēram, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI), ir saņēmuši ļoti daudz vecāku un pedagogu satrauktu zvanu, uz kuriem ir sniegtas atbildes. Taču joprojām gan publiskajā telpā, gan skolās klīst ļoti daudz informācijas baumu līmenī un tā tiek izplatīta tālāk.
Pēdējo nedēļu laikā Valsts policija ir pārbaudījusi gan vecāku, gan skolu sociālo pedagogu sniegtās ziņas par šīs spēles esamību, un jāteic, ka neesam identificējuši nevienu personu, kuras mērķis būtu organizēt jauniešu saraksti ar nolūku panākt, lai viņi sev nodarītu miesas bojājumus. Esam gan saskārušies ar situācijām, kurās jaunieši, savstarpēji apmainoties ar informāciju, cits citu izaicina, tostarp arī draudu veidā. Taču šobrīd bažas rada masveidība, kādā jaunieši, uzzinot par šo spēli, tajā iesaistās un apmainās ar informāciju."
Spēlē ir daudz tādu elementu, kas pusaudžus ļoti piesaista: slepenība, asi pārdzīvojumi, sava nozīmīguma apziņa, citu dalībnieku novērtējums.
Arī A. Rinkevics pats eksperimentāli iesaistījies divās šādās grupās, lai saprastu, kas īsti notiek. "Tiek doti uzdevumi, kuri ir pietiekami nevainīgi – kaut ko nofotografēt, ierunāt kādus tekstus, nosūtīt kādu informāciju. To organizē paši vienaudži. Grupā, kurā es biju iesaistījies, to organizēja kāds jaunietis, šķiet, no Lielbritānijas. To var nosaukt par interešu grupu, kura savstarpēji apmainās ar informāciju gan par mūziku, gan ikdienu." Domu apmaiņa tīmeklī bijusi visai haotiska, leksika nereti ļoti rupja, un viņš spēlē piedalījies vien pāris dienu.
Pašnāvību "Zilā vaļa" dēļ Latvijā nav bijis, un nav arī tajās valstīs, kur, līdzīgi kā Latvijā, ap šo spēli ir sacelta liela ažiotāža. "Bet nenoliedzam, ka jaunieši, izveidojot sarakstes grupas vai nu "WhatsApp", vai kādā citā sociālajā tīklā, cita starpā apmainās ar fotogrāfijām par dažādiem vardarbības veidiem, piemēram, sagrieztām rokām. Taču, kā liecina policijas un kolēģu no Net-Safe Latvia Drošāka interneta centra pētījumi, tie visi izskatās pārpublicēti no tīmekļa vietnēm. Nav pamata šobrīd uzskatīt, ka kāds bērns spēles dēļ būtu nodarījis sev pāri."
Un tomēr – kaut arī bažas par bērnu dzīvības un veselības apdraudējumu it kā nepastāv, situācijās, kad bērnu vecāki vai skolu pedagogi konstatē, ka bērns, jebkādu motīvu vadīts, piedalās šādās izaicinājuma sarakstēs, to bez uzmanības nevajadzētu atstāt, iesaka A. Rinkevics.
Garīgi veselīgi bērni pret spēli ir imūni
Ilona Kronberga, VBTAI vadītāja, atzīst: "Riski pastāvēs vienmēr, tāda ir šā brīža virtuālā komunikācija. Pērn ap šo laiku ļoti daudz tika runāts par pokemonu spēli, pat pieauguši cilvēki ar pieri skrēja stabā, lai tos noķertu. Tas vairs nav aktuāli, bet arvien parādās kaut kas jauns. Jautājums – cik esam gatavi šādām lietām kopumā?
Bērnu darbības virtuālajā vidē, apvienojoties sociālajās grupās līdz pat 250 cilvēkiem un dažkārt ļoti rupjā saziņas veidā apspriežot viņiem aktuālas lietas, pašlaik rada tādas sekas, kurām pieaugušie šobrīd nav gatavi."
I. Kronberga pārliecināta, ka bērni tādējādi pauž savu aizvainojumu, pamestības sajūtu. "Bērni organizējas šajās grupās dažādu iemeslu dēļ: tāpēc, ka nav mērķtiecīgi aizpildīts brīvais laiks, mājās nav vienotu elektronisko ierīču lietošanas noteikumu, vai arī ģimenē ir iekšējas, savlaicīgi neatrisinātas problēmas.
"Gan publiskajā telpā, gan skolās klīst ļoti daudz informācijas baumu līmenī."
Bērniem šīs abas pasaules – gan virtuālā, gan fiziskā – ir pietiekami reālas. Tās lietas, kas notiek virtuālajā vidē, nav nedz anonīmas, nedz neidentificējamas, un tās var rezultēties arī reālajā, fiziskajā vidē. Ļoti vēlos vērst uzmanību – lai mēs pasargātu savus bērnus, ir jāveido ciešas, sirsnīgas attiecības ģimenē starp bērniem un vecākiem vai personām, kas viņus aizstāj. Svarīga ir sadarbība ar skolu pedagogiem. Ja būsim atsaucīgi un radīsim šādu uzvedības modeli, arī bērni būs vairāk pasargāti. Galvenais, uz ko aicinu, ir darboties un nebūt vienaldzīgiem pret apkārt notiekošo.
Bērni, kuriem ir normālas attiecības ģimenē, strukturēti pienākumi mājās, bērni, kuri sevi ciena, parasti neiesaistās šādās spēlēs, vienalga, uz kādas platformas pamata tās tiktu organizētas. Garīgi veselīgs pusaudzis būtībā pret šādām nodarbēm ir imūns. Tas nozīmē – lai mēs pasargātu savus bērnus no iesaistes līdzīgās grupās, kur iznākumā iespējamas kaitīgas sekas, ir ļoti rūpīgi jādomā un jāseko tam, kas ar viņiem notiek ikdienā. Neraugoties uz to, ka garas stundas esam aizņemti darbā, mums ir jārunā ar saviem bērniem, jāapspriež dienas notikumi. Šis laiks neradīsies pats no sevis, tas ir jāpaņem. Ir jāspēj ar patiesu interesi izrunāties, lai izprastu, kas ar bērnu notiek, kā viņš jūtas."
Ja atklāti riski, jāmeklē palīdzība
Gan Valsts policijas, gan VBTAI speciālisti ir vienisprātis – izaicinājuma spēļu dalībnieku riska grupa ir bērni, kuri jūtas vientuļi un atstumti savā ģimenē, nenovērtēti skolā, kuriem ir komunikācijas problēmas ar saviem biedriem. Turklāt viņiem biežāk var ienākt prātā domas par pašnāvību – ko visi apkārtējie darītu, ja manis nebūtu? A. Rinkevics saka – visos laikos ir bijuši depresīvi, uz pašnāvību tendēti pusaudži, viņi vieglāk pakļaujas citu manipulācijai un pašlaik ir uzskatāmi par īpaši augstu riska grupu. Tomēr, kā noskaidrojusi Valsts policija, nesenais notikums Imantā, kad divi pusaudži grasījās izdarīt pašnāvību, nolecot no pamestas augstceltnes, tiešā veidā ar piedalīšanos sociālo tīklu izaicinājuma spēlē neesot saistāms: neviens no bērniem domubiedru grupas sarakstē neesot iesaistījies, neesot arī pildījis nekādus uzdevumus.
Ja vecāki vai pedagogi saskarsmē ar bērniem ir identificējuši kādas neskaidrības, riskus, pazīmes, kas saistītas ar bērnu tiesību normu pārkāpumiem, I. Kronberga aicina nekavējoties zvanīt uz uzticības tālruni 116111 vai tieši vērsties VBTAI. Palīdzību var meklēt arī Valsts policijā. "Pa uzticības tālruni saņemtā informācija vienmēr tiek rūpīgi pārbaudīta sadarbībā ar kolēģiem Valsts policijā, sociālajos dienestos un citās iestādēs."
Viņa atgādina – noteikti ir jāņem vērā tas, ka šim gadījumam (tā dēvētajām nāves spēlēm) vajadzētu kļūt par nopietnu mācību arī pieaugušajiem: "Mums ir jāpievērš uzmanība nevis atsevišķam gadījumam, bet tam, kā mūsu bērni komunicē tīmeklī vispār. Turklāt nav runa tikai par pusaudžiem, bet arī par maziem bērniem, kuriem ir četri pieci gadi. Lai nebūtu jānoņemas ar mazuli, vecāki iedod viņam viedtālruni un ir priecīgi, ka ar viņu nav ne jārunājas, ne jāspēlējas. Tā jau tas viss sākas..."
VBTAI ir sagatavojusi informatīvo materiālu, kuru pedagogi varēs ņemt par pamatu, runājot ar bērniem par "Zilo vali" vai tamlīdzīgām bīstamām izaicinājuma spēlēm, un tas tiks izplatīts visās Latvijas skolās. Vienlaikus inspekcijas vadītāja aicina skolotājus pievērst lielāku vērību audzēkņu uzvedībai. Par to, ka bērns ir iesaistījies kādā no izaicinājuma spēļu grupām, var liecināt neierasta uzvedība. Piemēram, skolēns kļuvis noslēgtāks, pārlieku miegains, neraksturīgi agresīvs vai, pretēji, pasīvs. Novērojot šādas pazīmes, pedagogiem tas nekavējoties jādara zināms bērnu vecākiem, kā arī, protams, jāziņo par novērotām brūcēm uz rokām vai neizskaidrojamiem zilumiem.
Kā informē A. Rinkevics, gan Drošāka interneta centrs, gan Valsts policija seko jauniešu masveida sarakstei "Instagram" un "WhatsApp", no aprites tiek izņemti fotoattēli ar sagrieztām rokām un citām ķermeņa daļām, kā arī pēc vecāku pieprasījuma tiek bloķēti šaubīgi raksti vai aicinājumi. Taču ikviena persona par aizdomīgu saturu, kontiem un grupām var ziņot sociālo tīklu administrācijai, izmantojot pogu "Report", var arī ziņot Drošāka interneta centram, sūtot e-pastu uz adresi zinojumi@drossinternets.lv.
