Informatīvajā ziņojumā atrodams skaidrs izklāsts, kādos tautsaimniecības sektoros darbaspēks būs pieprasīts un kāda profesionālā kvalifikācija nepieciešama, kā arī uzzināt, kurās jomās jau tagad speciālistu ir par daudz un ar katru gadu būs vēl vairāk.
Inženieru trūks, humanitāro speciālistu – par daudz
Labā ziņa ir tā, ka EM prognozes liecina - nākamajos gados situācija darba tirgū turpinās pakāpeniski uzlaboties: līdz 2020.gadam nodarbināto skaits varētu pieaugt vidēji par 0,2–0,7% gadā, bet bezdarba līmenis samazināties līdz 6,1% (šī gada jūnija beigās bezdarba līmenis Latvijā bija 8,6%).
Tomēr vienlaikus arvien jūtamāka kļūs neatbilstība starp darbaspēka pieprasījumu un piedāvājumu.
Ekonomikas ministrijas Tautsaimniecības struktūrpolitikas departamenta direktors Oļegs Barānovs uzsver: "Darba tirgus prognozes liecina par to, ka valstī veidojas speciālistu pārpalikums humanitāro un sociālo zinātņu jomās, kas nozīmē, ka atrast darbu šajās specialitātēs būs arvien grūtāk. Savukārt nepietiekams būs dabaszinātņu, IKT un inženierzinātņu speciālistu piedāvājums. Šīs prognozes īpaši rūpīgi būtu jāanalizē Izglītības un zinātnes ministrijas speciālistiem, turpmāk plānojot budžeta vietas augstskolā. Tāpat jāturpina iesāktās reformas izglītības sistēmā, uzsvaru liekot uz eksakto un dabaszinību apguves kvalitātes stiprināšanu pamatizglītībā un vidējā izglītībā, darba vidē balstītu mācību ieviešanu profesionālajā izglītībā, kā arī pieaugušo izglītības piedāvājuma attīstību."
Kā liecina informatīvajā ziņojumā iekļautie dati, ir sagaidāms, ka pieprasījums pēc augstākās kvalifikācijas dabaszinātņu, IKT un inženierzinātņu jomu speciālistiem līdz 2020.gadam varētu pieaugt par aptuveni 20 tūkstošiem. Tikmēr, saglabājoties esošajai darbaspēka sagatavošanas struktūrai, atbilstošās kvalifikācijas speciālistu piedāvājums varētu palielināties vien par 1,3 tūkstošiem. Tādējādi kopumā pieprasījums pēc augstākās kvalifikācijas dabaszinātņu, IKT un inženierzinātņu jomu speciālistiem 2020.gadā varētu būt par gandrīz 14 tūkstošiem lielāks nekā piedāvājums.
Savukārt darbaspēka pārpalikums sagaidāms starp speciālistiem ar izglītību sociālajās un humanitārajās zinātnēs. Šajās jomās darbaspēka piedāvājums līdz 2020.gadam var palielināties par vairāk nekā 18 tūkstošiem un sasniegt 176 tūkstošus, kamēr pieprasījums pēc šādiem speciālistiem būs par 17 tūkstošiem mazāks. Tādējādi daļa iedzīvotāju, kuri ieguvuši atbilstošu izglītību, būs spiesti strādāt citā specialitātē vai zemāka līmeņa darbos.
Darba roku trūkst gan demogrāfiskās situācijas, gan izglītības dēļ
Darba tirgus disproporcijas var saasināt arī demogrāfijas problēmas. Saskaņā ar EM pēc statistikas datiem apkopotajām prognozēm, iedzīvotāju skaits Latvijā tuvāko piecu gadu laikā var sarukt par 70 tūkstošiem, turklāt darbspējas vecuma iedzīvotāju skaits samazināsies straujāk nekā kopējais iedzīvotāju skaits. Tāpēc darba roku trūkums nākotnē var kļūt par vienu no galvenajiem tautsaimniecības izaugsmes šķēršļiem.
Demogrāfijas procesi visvairāk ietekmēs tieši vidējās kvalifikācijas darbaspēka piedāvājumu: novecošanās dēļ vidējo profesionālo izglītību ieguvušo speciālistu skaits līdz 2020.gadam var samazināties par aptuveni 54 tūkstošiem, un tādējādi jau tuvākos gados darba tirgū var rasties jūtams vidējās kvalifikācijas speciālistu trūkums.
Protams, tas nav nekas jauns: novecošanās rezultātā, samazinoties kopējam iedzīvotāju skaitam darbspējas vecumā, ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits saprotamā kārtā iet mazumā. Informatīvajā ziņojumā lasām, ka ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits kopumā samazinās kopš 2008.gada. Pērn to bija 992,3 tūkstoši (par 21,9 tūkst. mazāk nekā 2013.gadā un par 151,1 tūkst. mazāk nekā 2008.gadā).
"Nākamajos gados situācija darba tirgū turpinās pakāpeniski uzlaboties."
Protams, negatīvu ietekmi uz šo rādītāju atstāj gan joprojām zemie dzimstības rādītāji (kas gan kopš 2012.gada ir pieauguši), gan darbspējīgo iedzīvotāju emigrācija (kas savukārt gājusi mazumā).
Tomēr arī šajos spaidīgajos apstākļos būtu vien loģiski, ka pensijas vecuma speciālistus aizstāj jaunā maiņa.
Bet izgaismojas kāda vērā ņemama problēma: lielais jauniešu īpatsvars, kas nonāk darba tirgū bez konkrētas specialitātes un prasmēm. Gandrīz 30% no vispārējo vidējo izglītību beigušiem neturpina mācības augstākā izglītības līmenī, savukārt pieprasījums pēc šāda darbaspēka samazinās. Darba tirgū ir arī samērā liels ekonomiski aktīvo iedzīvotāju īpatsvars ar pamatizglītību, un to skaits 2020.gadā var pārsniegt 120 tūkstošus. Turpretim pieprasījums pēc šāda darbaspēka mazināsies, līdz 2020.gadam noslīdot līdz nepilniem 70 tūkstošiem.
Tātad arī šeit izpaužas neatbilstība starp pieprasījumu darba tirgū un piedāvājumu.
Informatīvajā ziņojumā atspoguļotie dati liecina, ka iedzīvotājiem ar augstāko izglītību ir daudz lielākas iespējas integrēties darba tirgū. Bezdarba līmenis viņu vidū ir vairāk nekā četras reizes mazāks nekā starp iedzīvotājiem ar pamatizglītību, bet vairāk nekā divas reizes mazāks nekā iedzīvotājiem ar vidējo izglītību. Tāpat lielākas priekšrocības darba tirgū ir iedzīvotājiem ar profesionālo izglītību, salīdzinot ar tiem, kuri ieguvuši vispārējo izglītību.
Bezdarba līmenis jauniešu vidū ievērojami augstāks
Bezdarbs jauniešu vidū ir ievērojami augstāks nekā citās vecuma grupās, un tā ir liela problēma. Pērn mūsu valstī bija 16,9 tūkstoši jauniešu – darba meklētāju - jeb 15,7% no kopējā darba meklētāju skaita vecumā no 15 līdz 74 gadiem. Lielākā daļa - vecumā no 20 līdz 24 gadiem. Visvairāk jauniešu – darba meklētāju - bija 2010.gada pirmajā ceturksnī, bet kopš nākamā ceturkšņa šādu darba meklētāju skaits arvien ir pakāpeniski mazinājies.
Kā jau minēts, viens no jauniešu bezdarba cēloņiem ir profesionālā neatbilstība darba tirgum: aptuveni 64% jauniešu nebija kvalifikācijas vai bija nodarbinātībai nepietiekams izglītības līmenis. Profesionālā izglītība bija 20% jauniešu, bet augstākā izglītība – 16%. Papildus būtisks faktors jauniešu bezdarbam ir arī darba pieredzes trūkums. Tikai 40% no visiem jauniešiem – darba meklētājiem - bija darba pieredze, turklāt trešā daļa no tiem bija nodarbināti mazkvalificētās (vienkāršās) profesijās.1
Krīzes laikā līdz ar kopējā bezdarba līmeņa pieaugumu palielinājās arī ilgstošo bezdarbnieku skaits. Pakāpeniski izvēršoties ekonomiskajām aktivitātēm, ilgstošo bezdarbnieku skaits sarūk. Pagājušā gada beigās Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA) bija reģistrēti 27 tūkstoši ilgstošo bezdarbnieku (par 6 tūkst. jeb 22% mazāk nekā pirms gada).
Taču vienlaikus tomēr pastāv risks, ka daļa no bezdarbniekiem ilgstoši nevarēs atrast darbu un nākotnē bezdarbs var kļūt par izteikti strukturālu parādību: nozares, kas ātrāk atgūstas no krīzes, nav tās pašas, kurās bija vakances iepriekš un kurās cilvēki tad zaudēja darbu. Šobrīd norisinās tautsaimniecības struktūras maiņa un var veidoties neatbilstība starp darbaspēka piedāvājumu un pieprasījumu, jo darba meklētāju prasmes neatbilst tam, ko pieprasa uzņēmēji.
Joprojām vērojamas krasas darba tirgus reģionālās atšķirības – reģionālā darba tirgus asimetrija. Situācija labāka ir Rīgas un Zemgales reģionā, bet lēnāk uzlabojas Latgales reģionā. Pagājušā gada beigās reģistrētais bezdarbs Rīgas reģionā strauji tuvojās dabiskam bezdarba līmenim – 5,2%, taču Latgales reģionā reģistrētais bija trīs reizes augstāks – 17,8%. Augstākais nodarbinātības līmenis pērn bija Rīgas un Kurzemes reģionā, bet zemākais – Latgalē (attiecīgi 63,9% un 51,3%).
Saskaņā ar EM prognozēm, turpmākajos gados vislielākās problēmas atrast darbu būs iedzīvotājiem bez izglītības kādā no profesijām. Šādi iedzīvotāji nākotnē varētu veidot pusi no kopējā bezdarbnieku skaita.
Kas notiek ES valstīs
Darba tirgus vidēja un ilgtermiņa prognozēs atrodami interesanti dati par situāciju Eiropas Savienības darba tirgū.
Pagājušajā gadā ES valstīs kopumā nodarbinātības līmenis 15-74 gadu vecuma grupā bija 57,6%. Tas ir augstākais rādītājs pēdējos gados, tomēr arvien atpaliekot no pirmskrīzes līmeņa 2008.gadā (58,7%). Visaugstākais nodarbinātības līmenis 2014.gadā bija Zviedrijā (66,2%) un Nīderlandē (65,5%), savukārt zemāks par 50% tas bija Grieķijā, Horvātijā, Itālijā un Spānijā.
No Baltijas valstīm augstākais nodarbinātības līmenis bija Igaunijā (63,3%), savukārt Latvijā un Lietuvā - attiecīgi 59,1% un 58,8%. Visstraujākais nodarbinātības līmeņa pieaugums ES 2014.gadā salīdzinājumā ar 2013.gadu bija Ungārijā un Lietuvā, toties neliels kritums vērojams Nīderlandē un Somijā.
Lai gan 2014.gadā bezdarba līmenis nedaudz saruka, tomēr tas ir ļoti augsts - 10,2% jeb 24,5 miljoni bezdarbnieku. Līdzīgi kā iepriekš, arī pērn visaugstākais bezdarba līmenis bija Grieķijā (26,5%) un Spānijā (24,2%), savukārt viszemākais – Vācijā (5%) un Austrijā (5,6%). Pagājušajā gadā, salīdzinot ar 2013.gadu, bezdarba līmenis saruka lielākajā daļā ES valstu. Neliels bezdarba līmeņa pieaugums bija vērojams tikai Itālijā, Somijā, Beļģijā, Kiprā, Nīderlandē un Austrijā.
"Vislielākās problēmas atrast darbu būs iedzīvotājiem bez izglītības."
Arī ES kopumā liela problēma ir tieši jauniešu bezdarbs. Lai gan pērn tas nedaudz saruka, nokrītot līdz 21,9%, tas joprojām ir vairāk nekā divas reizes augstāks par pieaugušo bezdarba līmeni. ES valstīs jauniešu bezdarba līmenis joprojām ir ļoti atšķirīgs – no 7,7% Vācijā līdz pat 52,4% Grieķijā pagājušajā gadā. No Baltijas valstīm augstākais jauniešu bezdarba līmenis joprojām ir Latvijā (19,6%), tomēr, kā redzams, tas ir zemāks nekā vidēji ES.
Līdzīgi kā Latvijā, arī citās ES valstīs komersanti par spīti augstajam bezdarba īpatsvaram norāda uz grūtībām atrast darbiniekus ar atbilstošām prasmēm. Tajā pašā laikā daudzi darba ņēmēji saskaras ar grūtībām atrast darbu, kas atbilstu viņu kvalifikācijai.2 Tātad veidojas darba tirgus nelīdzsvarotība.
Lai gan liela daļa darba devēju kā galveno iemeslu atrast piemērotus darbiniekus min nepiemērotas prasmes, tomēr svarīgs faktors ir arī atbilstošs atalgojums. Tas ir ļoti atšķirīgs dažādās ES valstīs. Pērn ES vidējās darbaspēka izmaksas stundā bija 24,6 eiro. Visaugstākā tā bija Dānijā (40,3 eiro), Beļģijā (39,1 eiro), savukārt zemākā Bulgārijā (3,8 eiro), Rumānijā (4,6 eiro), Lietuvā (6,5 eiro) un Latvijā (6,6 eiro). Kopumā 2014.gadā, salīdzinot ar 2013.gadu, ES darbaspēka izmaksas stundā pieauga par 1,4%. Visstraujākais pieaugums bija Igaunijā, Latvijā un Slovākijā. Tomēr jāņem vērā, ka šajās valstīs ir salīdzinoši zemas darbaspēka izmaksas.
Informatīvajā ziņojumā par darba tirgus prognozēm atrodama arī izsmeļoša informācija ne tikai par Latvijā, bet arī ES valstīs turpmāk gaidāmajām darba iespējām (ieskaitot profesiju grupas), un to patiešām šķiet daudz.
Nekas nenotiks pats no sevis
Šis ir tikai šaurs ieskats plašajā informācijas klāstā, ko ietver EM izstrādātās darba tirgus vidēja un ilgtermiņa prognozes.
Informatīvā ziņojuma nozīmīga sastāvdaļa ir situācijas analīze un ieteikumi problēmu risinājumam. Piemēram, kas darāms, lai nākotnē mazinātu iespējamās darba tirgus disproporcijas.
Ministrija uzskata, ka problēmas ir jārisina kompleksi. Ir jāturpina iesāktās reformas izglītības sistēmā, uzsvaru liekot uz eksakto un dabaszinību apguves kvalitātes stiprināšanu pamatizglītībā un vidējā izglītībā, darba vidē balstītu mācību ieviešanu profesionālajā izglītībā, kā arī pieaugušo izglītības piedāvājuma attīstību.
Vēl ir ieteikumi pasākumiem, lai mazinātu demogrāfijas tendenču negatīvo ietekmi uz darbaspēka piedāvājumu, kā arī priekšlikumi nacionālās industriālās politikas ietvaros stiprināt ražotāju konkurētspēju un veicināt tautsaimniecības pārveidi no zemas uz vidēju un augstu tehnoloģiju nozarēm.
Protams, darba tirgus prognozes ir uzskatāmas par kvantitatīvo bāzi tālākām diskusijām starp nodarbinātības, izglītības, struktūrpolitikas veidotājiem, sociālajiem partneriem, zinātniekiem u.c. iesaistītām pusēm, lai izkristalizētos rīcības virzieni, kas sekmētu līdzsvarotu darba tirgus attīstību.
1DSA dati.
2European Parliament (2015), Labour market shortages in the European Union. Study for the EMPL Committee.
