NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
Mudīte Luksa
LV portāls
31. oktobrī, 2014
Lasīšanai: 12 minūtes
RUBRIKA: Problēma
TĒMA: Energoresursi
2
2

Jaunā apkures sezona: parādu mazāk, bet jādomā – kā siltumu taupīt

Maksa par siltumu citu izdevumu starpā mājsaimniecībām vidēji pārsniedz 10%, bet trūcīgākajām – pat 13 procentus.

LV portāla kolāža

Ik gadu līdz ar rudens iestāšanos izgaismojas problēmas ar siltumu – gan saistībā ar iedzīvotāju parādiem par iepriekš saņemto pakalpojumu, gan spēju un vēlēšanos maksāt kārtējos rēķinus, gan tarifiem un iespējām, kā samazināt šo izmaksu pozīciju mājsaimniecību budžetos.

Šoruden ziņas ir iespējami iepriecinošas – pateicoties siltākai ziemai un galvenokārt dabasgāzes cenas pazeminājumam, rēķini par siltumenerģiju iedzīvotājiem pagājušajā apkures sezonā bijuši aptuveni par piekto daļu mazāki nekā gadu iepriekš, un kopumā attiecīgi dilusi arī nenomaksāto parādu summa.

Siltuma ražotāji kļūst arvien zaļāki

Valsts nozīmes pilsētās kopējais parāda apmērs no 26,6 milj. eiro 2013.gada 1.septembrī pēc 12 mēnešiem bija sarucis par 28%, bet novados – no 16,1 milj. eiro līdz 14,2 milj. eiro – tātad par 12 procentiem. Un tas apstiprina jau zināmo patiesību, ka ārpus lielajām pilsētām iedzīvotāju maksātspēja ir zemāka. Šie dati minēti Ekonomikas ministrijas septembra aptaujā, kurā piedalījās valsts nozīmes pilsētas (izņemot Ventspili) un 67 novadi. Īpaši iespaidīgs parāda samazinājums vērojams Rīgā (64%), Liepājā (61,2%) un Jūrmalā (55,3%).

Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) Tehniskās komitejas sēdē 28.oktobrī Latvijas Siltumuzņēmumu asociācijas (LSUA) pārstāvis un LPS padomnieks Andris Akermanis secināja – kaut arī ievērojami ir uzlabojusies ne tikai kārtējo rēķinu apmaksa un diluši arī parādi, iepriekšējos gados uzkrātā parādu pamatmasa (aptuveni 70 milj. eiro apmērā) tomēr saglabājas un nav vērojami īpaši centieni ar to kaut kā cīnīties.

Viņš arī skaidroja – pēdējos gados siltumapgādē ir daudz paveikts, "katlu mājās tā ir ļoti zaļa, Latvija šajā jomā stabili ir pirmajā trijniekā Eiropā". Patiešām, teju pusē siltumražotāju katlumāju par kurināmo izmanto koksni; dabasgāzes īpatsvars ir vien puse. Koģenerācijas stacijās gan arvien valda dabasgāze (86%), tur kurināmā koksne un biogāze līdzīgās daļās ieņem vien 12 procentus. Turklāt kurināmās koksnes izmantošanas īpatsvars arvien palielinās, ar šķeldu kurināmo katlumāju jau ir papilnam, siltuma ražotājus slavē A.Akermanis.

"Valsts nozīmes pilsētās kopējais parāda apmērs sarucis vidēji par 28%."

Kā liecina LSUA dati, šķelda ir vislētākais kurināmais, un kopš 2007.gada tās cenas turējušās aptuveni vienā līmenī. Koksnes granulu cena ir augstāka, taču tās ir otrs lētākais kurināmais, arī ar minimālām cenas svārstībām. Toties dabasgāzes cenas līkne atgādina "amerikāņu kalniņu" trajektoriju.

"Visu laiku augstākā dabasgāzes cena Latvijā bija 2008.gadā, pēc tam īsu brīdi bija liels kritums, bet kopš 2013.gada cenas nedaudz stabilizējušās, svārstības vairs nav tik lielas; oktobrī bija 2,5% pieaugums, kas, piemēram, Rīgā siltumapgādē atbalsojās ar 1,5% tarifu pieaugumu," skaidro siltumapgādes eksperts.

Atšķirības starp zemākajiem un augstākajiem tarifiem izlīdzinās

Ar šķeldas lēto siltumu var konkurēt tikai retais siltumenerģijas ražotājs, kas izmanto gāzi, spriež A.Akermanis. "Piemēram, Valmiera, jo tur veikti lieli ieguldījumi jaunu tehnoloģiju ieviešanā un cauruļvadu sakārtošanā. Rīgā ir ideālais variants – gan koģenerācija, gan zaļā enerģija."

Viņš atzīst – nereti dzirdētais apgalvojums, ka dabasgāzes izmantošana siltuma ražošanā vispār jāizskauž, ir stipri pārspīlēts: bez šā kurināmā veida iztikt nevarēsim. Lai pakalpojumu padarītu lētāku, ir jādomā, kā novērst siltuma zudumus. "Pašlaik tie vidēji ir ap 14 procentiem, tas ir diezgan daudz. Vispār bez zudumiem strādāt, manuprāt, reāli nav iespējams, bet tie varētu būt uz pusi mazāki. Atšķirības šajā ziņā dažādās vietās ir ievērojamas. Daudzi uzņēmumi ir veikuši lielu darbu: galvenokārt par Eiropas fondu naudu tiek mainītas trases, un rezultāti ir spīdoši. Piemēram, Liepājā ir nomainītas ūdenī mirkstošās trases un ievērojami pazemināti tarifi."

"Ar šķeldas lēto siltumu var konkurēt tikai retais siltumenerģijas ražotājs."

Viņš arī uzsver kādu pēdējā laikā novērojamu tendenci: samazinās starpība starp dažādu siltuma ražotāju augstākajiem un zemākajiem tarifiem, kas pirms dažiem gadiem izpaudās ļoti krasi. "Acīmredzot tie, kuri iepriekš ražoja ļoti dārgu siltumu, strādā, lai tarifus pazeminātu, savukārt lētākajiem, arī zaļajam siltumam, izmaksas pieaug. To varētu izraisīt, piemēram, elektrības cenu kāpums, algas un citi izdevumi, bet pagaidām tā nav bīstama tendence."

Patlaban mūsu valstī vislētāko siltumu ražo SIA "Ludzas Bio-Enerģija" (45,92 EUR/MWh), Mālpils "Norma K" (48,35 EUR/MWh), Valkas pašvaldības siltumuzņēmums (48,59 EUR/MWh), kas izmanto šķeldu, un līdzīgā līmenī turas arī Kuldīgas, Madonas un Pļaviņu siltuma ražotāji, kas izmanto šķeldu, liecina LSUA dati. Turpat blakus ir koģenerācijas stacija Valmierā, kas izmanto gāzi (54,07 EUR/MWh). Savukārt augstākie tarifi ir Grobiņā (gāzes koģenerācija, 71,04 EUR/MWh), Lielvārdē (dabasgāze sildkatlos, 69,85 EUR/MWh), Jūrmalā (šķeldas, dabasgāze katlos, 68,03 EUR/MWh), kā arī Siguldā, kur šķeldas dotais siltums iznāk ļoti dārgs (65,92 EUR/MWh).

Izdevumi par energoresursiem uzblīduši 235% apmērā

Mājsaimniecību izdevumi par patērētajiem energoresursiem kopš 2001.gada līdz 2010.gadam ir uzblīduši vidēji par 235%, SIA "Ernst & Young Baltic" pētījumu citē A.Akermanis. Tēriņi par siltumenerģiju auguši par 119%, elektroenerģiju – 241%, dabasgāzi – 345 procentiem.

Turklāt visgrūtāk tikt galā ar komunālajiem maksājumiem ir tām mājsaimniecībām, kurās ir maz cilvēku. Tieši pēdējos divos gados kopš 2013.gada visgrūtāk kļuvis maksāt vientuļiem pensionāriem (grūtības ir 61% šādu mājsaimniecību), nākamā grupa ir viens pieaugušais ar bērniem (kopš 2010.gada grūtības ir 57-59% mājsaimniecību), kā arī pāriem ar trim un vairāk bērniem. Viņiem sūrāk klājies 2011.gadā, kad maksājumi sagādāja problēmas 61% šādu mājsaimniecību, bet pēc īsas atelpas 2012.gadā (52%) līkne atkal virzās uz augšu (56%).

Šādas problēmas ir arī pusei mājsaimniecību, kurās ir tikai viens cilvēks.

Diemžēl kopš 2000.gada mājsaimniecībās iemītnieku kļūst arvien mazāk: vidējais cilvēku skaits mājsaimniecībā 11 gados sarucis no 2,66 līdz 2,38, bet vientuļnieku skaits pieaudzis no 25% līdz 34 procentiem. Tas nozīmē, ka šīm šaurajām mājsaimniecībām arī grūtāk izturēt maksājumu spiedienu.

Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija izpētījusi, ka mūsu valsts iedzīvotāji komunālajiem pakalpojumiem vidēji tērē 23% no sava mājsaimniecības budžeta. Patēriņa izdevumi vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī 2012.gadā bija 282, pērn – 301 eiro.

"Smagākā pozīcija" starp šiem izdevumiem ir siltumam. Šā maksājuma īpatsvars starp kopējiem izdevumiem pārsniedz 10%, bet trūcīgākajām mājsaimniecībām – pat 13 procentus. LPS padomnieks Aino Salmiņš norāda, ka vecajās Eiropas Savienības valstīs ir sistēma, ka tad, ja šo maksājumu īpatsvars mājsaimniecības budžetā sasniedz minētos 10%, tiek iedarbināta valsts atbalsta sistēma: nav pieļaujams, ka cilvēkiem atliek maz naudas pārējai iztikai.

Visā maksājumu komplektā gan ir kāda īpatnība: par elektrības, gāzes un siltuma tarifiem un maksājamās naudas summu iedzīvotāji skaļi pauž neapmierinātību, bet bez kurnēšanas maksā par elektroniskajiem sakariem; šo tēriņu īpatsvars kopējā izdevumu grozā par pakalpojumiem ir teju pieci procenti.

Siltināšanas problēma un direktīva

Tad ko ar milzu maksājumiem par siltumu darīt? Kam par to jārūpējas, ja finanšu līdzekļos ierobežotā tautas daļa (un tā, saprotams, Latvijā ir nospiedošā vairākumā) šo slogu velk, uz deguna krizdama?

Te jāskaidro, ka Latvijai, tāpat kā citām postpadomju valstīm, ir kāda īpatnība – vairums daudzdzīvokļu māju pēc Otrā pasaules kara būvētas nekvalitatīvi, par siltumnoturību vispār nedomājot. Šādu namu īpatsvars dzīvojamā fondā ir ļoti liels. (Speciālisti lēš, ka siltināmi būtu aptuveni 25 tūkst. daudzdzīvokļu namu.) Nerenovētu māju iedzīvotāji patērē nesamērīgi daudz siltuma, daļu no tā caur sliktiem logiem, durvīm, nesiltinātiem jumtiem un ārsienām palaižot gaisā. Bet par to ir jāmaksā. Dzīvokļi (tātad arī visa māja) tagad ir privātīpašumā, un to saimniekiem būtu arī jāgādā, lai siltuma patēriņu samazinātu.

Nevar teikt, ka valsts atbalsta māju siltināšanai Latvijā nebūtu. Līdz nākamā gada 1.jūlijam jānoslēdzas aktivitātei "Daudzdzīvokļu māju siltumnoturības pasākumi’, kuras ietvaros ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda un valsts budžeta līdzfinansējumu būs renovēts aptuveni 900 māju. Iedzīvotāji šim darbam iekustējās ļoti gausi un negribīgi, arvien ir ļoti grūti iegūt vismaz 75% dzīvokļu īpašnieku piekrišanu siltināšanai, tomēr atvēlētā nauda ir apgūta. Protams, tie, kuri tikuši pie atjaunotām un siltām (ja darbs izdarīts kvalitatīvi) mājām, kā runči uz mūrīša būs laimīgi visu atlikušo mūžu. Bet, kā redzams, tas ir tikai piliens jūrā!

"Visgrūtāk tikt galā ar komunālajiem maksājumiem ir tām mājsaimniecībām, kurās ir maz cilvēku."

Jaunajā ES fondu līdzekļu plānošanas periodā renovācijai (kopā ar valsts budžeta līdzfinansējumu) būs pieejami 176, 5 milj. eiro. Nosacījumi vairs nebūs tik dāsni, un arī bankas tagad nevēlas aizdevumus dot mājām, kas atrodas nomaļākās vietās un nav simtprocentīgas pārliecības, ka arī pēc gadiem desmit tur vēl būs iedzīvotāji, kas nodrošinās maksājumu plūsmu.

Turklāt, ja eksperti rēķina, ka visu to māju siltināšanai, kam renovācija nepieciešama, vajadzīgs pusotra miljarda eiro, tad nākamā atbalsta programma pienesīs vien desmito daļu. Taču tālāk dzīvot tāpat kā līdz šim vienkārši nav iespējams. Pirmkārt, tādēļ, ka siltuma tarifi tālākā perspektīvā var tikai celties, un pavisam drīz savu "pienesumu" dos arī elektrības brīvā tirgus atvēršana. Otrkārt, nesiltinātās mājas kļūs arvien caurākas un prasīs arvien lielākus ieguldījumus (ja vien pašas nesabruks). Treškārt (faktiski šis apstāklis jāliek pirmajā vietā), mums šādā veidā turpināt neļaus Eiropas Savienība.

Aizpērn stājās spēkā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2012/27/ES, ar kuru dalībvalstīm tiek ieviestas vairākas prasības energoefektivitātes jomā. Kā uzsver A.Akermanis, tās kopumā vērstas uz tādas nacionālās energoefektivitātes sistēmas izveidi, kas ļauj valstij ietaupīt enerģiju visās enerģētikas jomās – sākot no ražošanu pārvades un beidzot ar galalietotājiem.

Latvija ir iekavējusies, bet jau no šā gada cita starpā ir jāizpilda divi pavisam konkrēti uzdevumi: katru gadu jāietaupa 1,5% galalietotājiem piegādātās enerģijas un jānosiltina 3% valstij piederošo ēku platības.

Dzīvokļu īpašnieki snaust nevarēs. Jā, ražotājiem būs jāsamazina iepriekš minētie siltuma zudumi un jāpadara vēl citi darbi (par šīm prasībām jārunā atsevišķi), bet lielāko ietaupījumu var dot tikai dzīvojamā fonda energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumi. Citā virzienā nemaz nav vērts skatīties.

Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati, lielāko daļu saražotā siltuma (60%) patērē tieši mājsaimniecības, tālāk seko komerciālo pakalpojumu sniedzēji (21,4%). Arī siltuma zudumi pārvades un sadales tīklos ir gana nozīmīgi – 14,1%. Taču rūpniecība, uz ko ierasti gribas lūkoties, patērē tikai vienu procentu siltumenerģijas.

Ekonomikas ministrija jau ir izstrādājusi un pašlaik izstrādā normatīvo aktu projektus (piemēram, Saeimā izskatīšanā jau nonācis Ēku energoefektivitātes likuma grozījumu projekts, Enerģētikas likuma grozījumu projekts, Valsts sekretāru sanāksmē izsludināts Energoefektivitātes likuma projekts) Direktīvas 2012/27/ ES prasību pārņemšanai.

Būs jaunas prasības, un būs jāmeklē ceļi, kā tas izpildīt.

Labs saturs
2
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU