Jaunatnes politika Latvijā – starp plānošanu un reālo praksi

Augusta vidū Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) sadarbībā ar Saeimu rīkoja Starptautiskajai jauniešu dienai veltītu konferenci "Jaunietis Latvijā 2015-2020". Konference pulcēja daudzus jaunatnes jomas pārstāvjus, un viens no svarīgākajiem tās tematiem bija Jaunatnes politikas pamatnostādnes 2015.-2020.gadam. Izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete atzīst: Jaunatnes politika tiek īstenota visu nozaru ministrijās un tai uzmanību velta arī visas Saeimas komisijas.

Kas saprotams ar vārdu "jaunietis"? Atbilstoši Jaunatnes likumam, tā ir persona vecumā no 13 līdz 25 gadiem. Lai gan par šo vecuma grupu var strīdēties, ministre to atzīst kā visoptimālāko, nenoliedzot, ka jaunieši ir dažādi. Tāpat ministre arī akcentē to, ka jaunieša statusa zaudēšana uzliek pienākumus: "Līdz 25 gadu vecumam visai sabiedrībai ir jāuzņemas atbildība par jaunieti, savukārt pēc 25 gadu vecuma cilvēkam ir jāsāk baudīt tos darba augļus, ko viņš ir ieguldījis iepriekšējā dzīves posmā."

Jauniešu politiku Latvijā nosaka gan normatīvie akti, gan plānošanas dokumenti. Piemēram, Jaunatnes likums vai Jaunatnes politikas pamatnostādnes 2009.–2018.gadam.

IZM Politikas iniciatīvu un attīstības departamenta direktora vietniece jaunatnes jomā Sanda Brūna skaidro, ka Jaunatnes politikas galvenais mērķis ir uzlabot jauniešu dzīves kvalitāti. Latvijā Jaunatnes politiku īsteno divos veidos, kas ir gan sistēmiskā pieeja, gan tiešais darbs ar jauniešiem. S.Brūna uzsver to, cik nozīmīga ir savstarpējā sadarbība un dažādu institūciju un nevalstisko organizāciju iesaiste darbā ar jauniešiem.

Bažas rada jauniešu skaita samazināšanās

Šobrīd Latvijā ir 292 tūkstoši jauniešu. Bažas rada jauniešu skaita samazināšanās, un tā nav tikai Latvijas problēma. Līdz ar to viens no galvenajiem jautājumiem Jaunatnes politikas jomā ir – kā stiprināt jauniešu piederības sajūtu? Statistika liecina, ka no Latvijas izbrauc apmēram 17% jauniešu, citur Eiropas Savienībā šis rādītājs ir ap 10% jauniešu.

Grūtības, ar ko jaunieši saskaras, ir dažādas, un katram ir kāds personīgs iemesls, lai dotos ārpus Latvijas. Bieži vien šie iemesli sakrīt. S.Brūna min Latvijā pastāvošo starppaaudžu nevienlīdzību, kā arī nevienmērīgo reģionālo attīstību. Līdz ar to runa ir ne tikai par došanos uz citu valsti, bet arī kaut vai lielāku pilsētu.

Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas biedre Vineta Poriņa norāda uz vairākām problēmām, kuras deputātes ieskatā jārisina jauniešu politikas sakarā. Pirmkārt, tas, ka jauniešiem, kuri nepārzina krievu valodu, ir grūti iekļauties darba tirgū. V.Poriņa akcentē: nav iespējams runāt par jauniešu līdzdalību, ja pastāv šāda diskriminācija darba tirgū. "Jau ilgstoši pastāv situācija, ka jaunietis, kurš absolvē skolu un labi prot valsts valdu un vairākas oficiālās Eiropas Savienības valodas augstā līmenī, Latvijā darbu atrod ar grūtībām vai neatrod nemaz, jo neprot krievu valodu. Tas skar gan tos jauniešus, kas uzauguši Latvijā, gan tos, kas atgriezušies no ārzemēm, kur dzīvojuši ar vecākiem."

Šajā laikā, kad ir pamats bažīties par Latvijas drošības jautājumiem, aktualizējas jautājums par zemessardzi kā Latvijas pašaizsardzības pamatu. "Lai nebūtu tā, kā spēlfilmā "Džimlai Rūdi Rallallā", ka Latviju aizsargāt dodas tikai pensionāri, jauniešiem ir jābūt patriotiskai audzināšanai un viņiem ir jābūt gataviem iesaistīties zemessardzē un doties aizstāvēt Latviju, ja tas nepieciešams," uzsver V.Poriņa. Kā trešo problēmu deputāte norāda ģimeniskās audzināšanas uzlabošanas nepieciešamību.

Pašvaldību loma jauniešu piesaistē ir liela

Kādi ir iepriekšējās Jaunatnes politikas plānošanas rezultāti? Latvijas Kultūras akadēmijas asoc. prof. un pētniece Anda Laķe norāda, ka mērķis, kas definēts pašreizējās Jaunatnes politikas pamatnostādnēs, ir ļoti plašs un ir grūti pārbaudīt, vai politikas veidotājiem ir izdevies uzlabot jauniešu dzīves kvalitāti un sekmēt viņu līdzdalību politisko lēmumu pieņemšanā. Pētniece gan min datus, kas iegūti no jauniešu pašu subjektīvā vērtējuma par savu dzīves kvalitāti. Šie skaitļi parāda, ka 2011.gadā 32% jaunieši bija pilnībā apmierināti ar savu dzīvi, bet "drīzāk apmierināti" bija 50% jauniešu. Statistika trīs gadu laikā būtiski nav mainījusies. A.Laķe akcentē, ka šos datus var interpretēt arī Jaunatnes politikas veidotāju ieguldījuma virzienā.

Pētniece norāda uz līdz galam neapzināto pašvaldību lomu Jaunatnes politikā. To pierāda arī uzticības rādītāji un tas, ka jauniešu uzticība savai pašvaldībai ir liela, tādējādi ir pamats dēvēt pašvaldības iesaisti par efektīvu rīku, īstenojot Jaunatnes politiku. Tomēr 27 pašvaldībās Latvijā šī Jaunatnes politika nav izstrādāta. "Ja pašvaldības līmenī politikas veidotājs ir gatavs izstrādāt īpašu politikas plānošanas dokumentu konkrētai vecuma grupai, tad tas parāda pašvaldību prioritāšu skalu, jo obligāta prasība pašvaldībām tā nav," skaidro pētniece.

"Aizbraucot uz mazpilsētu, vienīgais kultūras punkts jauniešiem ir autobusa pietura."

Latvijas Pašvaldību savienības pārstāve un Ikšķiles novada jaunatnes lietu speciāliste Agnese Jankuna apstiprina, ka šāds plānošanas dokuments pašvaldībā ir nepieciešams, jo palīdz strādāt ilgtermiņā. "Tas ir savā ziņā traki, kas notiek šobrīd, ka mēs katrs savā pašvaldībā darām, kā gribam, un viss ir tikai rekomendējošā līmenī, bez iespējas salīdzināt," atzīst A.Jankuna.

Tajā pašā laikā viņa arī akcentē, ka izveidot plānošanas dokumentu bez reālas situācijas novērtējuma ir bezjēdzīgi. "Es savā pašvaldībā strādāju nepilnu gadu, un man ir prieks, ka mana pašvaldība nav uzlikusi uzstādījumu, ka pirmais, kas man jābūt, ir stratēģija. Man ir prieks, ka šī stratēģija aug kopā ar mani un politiku, ko es attīstu novadā, jo būtu muļķīgi izstrādāt stratēģiju, nezinot jauniešu viedokli."

Iespējas ir, bet nav motivācijas

Latvijas Kultūras akadēmijas asoc. prof. Anda Laķe informē, ka pētījumos, kas veikti ar jauniešiem, tie lielākoties norāda, ka iespējas dažādām aktivitātēm ir daudz, bet trūkst intereses. Savukārt A.Jankuna kā vienu no nozīmīgākajiem jauniešu iesaistes rīkiem min brīvprātīgā darbu.

Citās domās ir Latvijas ielu vingrotāju biedrības prezidents Māris Šlēziņš, kurš apgalvo: jauniešus brīvprātīgā darbs neinteresē. "Lielākoties jaunatne seko trendiem, iet uz priekšu pēc spožiem un interesantiem faktoriem, nevis seko iekšējai balsij. Jaunietim 18 gados ir jāizvēlas sava profesija. Ko jaunietis šajā vecumā īsti saprot? Es, piemēram, kļuvu par inženieri, taču tagad es tas vairs neesmu. Mēs cenšamies iet, kur vecāki mums saka. Ne vienmēr tas, kas tev padodas, ir tas, kas pēc tam rada interesi. Tāpēc bieži vien brīvprātīgā darbu Latvijā uztver tikai un vienīgi kā ierakstu savā CV, lai iegūtu labāku darbu, bet interese tiešām kaut ko darīt brīvprātīgi ir ļoti zema, pat varētu teikt, ka tās nav nemaz. Ir entuziasms, kurš ātri pazūd, un ir fanātisms, kuru nevar apslāpēt. Diemžēl fanātiķu ir maz, taču tieši viņi spēj aizraut un iedvesmot citus cilvēkus."

Jaunieša attieksme veidojas ģimenē

Vai ir vērts mēģināt izmainīt jaunieti, ja viņam nav vecāku pozitīvais piemērs?

M.Šlēziņš secina vispārzināmo: viss aizsākas ģimenē. Arī mīlestība pret sportu un veselīgu dzīvesveidu. Ja tēvs katru vakaru dzer alu un smēķē, tad vairumā gadījumu nevar gaidīt, ka viņa dēls ies citu ceļu. Bērni skatās uz saviem vecākiem, vērtē tos un atdarina. "Līdz ar to mēs bieži vien mēģinām motivēt jauniešus kaut ko darīt, bet esmu sapratis, ka pirmkārt jāsāk strādāt ar vecākiem. Jauniešu motivēšana jau ir cīņa ar sekām," ir pārliecināts Latvijas ielu vingrotāju biedrības prezidents.

Arī uzņēmējs Reinis Brūvelis uzsver vecāku atbildību par saviem bērniem. "Problēma ir tajā, ka padomju laikos cilvēkos tika ieaudzināta bezatbildība un cilvēks, kas sāka darīt ko vairāk, tika pazudināts. Gan vecākos, gan jaunajā paaudzē jāieaudzina cieņa pret darbu un darba tikumu. Piemēram, sportā cilvēks cīnās trasē, tāpat viņš pēc tam cīnās darbā. Otrs faktors ir izglītība. Skolai jābūt nākamajai pēc vecākiem, kam jaunietis jāvirza konkrētā virzienā. Diemžēl es esmu apmeklējis vairākas augstskolas un novērojis, kā veidojas laboratorijas kolbas efekts – mums it kā māca zināšanas, bet tās nav saskaņotas ar reālo vidi. Līdz ar to jaunieši iet strādāt vienkāršus darbus, kas neatbilst viņa specifikai. Trešais punkts ir kultūras punktu veidošana. Aizbraucot uz mazpilsētu, nereti vienīgais kultūras pieturpunkts jauniešiem ir autobusa pietura."

Jāsecina, ka dažādus problēmas aspektus var iekļaut jaunajās pamatnostādnēs, tomēr vai ar to pietiks, lai tās risinātu? Izglītības un zinātnes ministre I.Druviete norāda, ka katram vajadzētu sniegt savu ieguldījumu, lai likuma pants pārtaptu reālos darbos. Savukārt Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas deputāte Inga Vanaga akcentē, ka, lai gan šie politikas plānošanas dokumenti ir labi izveidoti, tomēr galvenā problēma ir to īstenošana dzīvē.