Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
28% Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 55 gadiem atzinuši, ka viņiem vai to ģimenei ir parāds par mājas uzturēšanu vai komunālajiem pakalpojumiem.
FOTO: SXC
Kā liecina pagājušajā gadā veiktā TNT aptauja, 28% Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 55 gadiem atzinuši, ka viņiem vai to ģimenei ir parāds par mājas uzturēšanu vai komunālajiem pakalpojumiem. Piemēram, pat tādās samērā nelielās pašvaldībās kā Sējas novads iedzīvotāju parādi par siltumu pērn rudenī pārsniedza 100 tūkstošus latu, bet Ķeguma novadā to apmērs bija 228 tūkstoši. Lai neciestu apzinīgie maksātāji un mājām pieslēgtu apkuri, novada pašvaldībai nācās ieguldīt siltumuzņēmuma pamatkapitālā 30 tūkstošus latu (aizpērn 90 tūkst.). Pašvaldības mājaslapā novada domes izpilddirektore raksta: "Tomēr ar skumjām jāsecina, ka lielākā daļa no nemaksātājiem ir ļaunprātīgie nemaksātāji, kuri uzskata par savu "godu" vai varbūt "priviliģēto statusu" DZĪVOT UZ CITU RĒĶINA un vienkārši nemaksā. Apliecinu, ka esam uzsākuši aktīvu darbu ar nemaksātājiem un to turpināsim."
Likuma nodrošinātās parāda piedziņas iespējas
Taču vienlaikus lielākā daļa daudzdzīvokļu māju pārvaldnieku un arī pašvaldību atbildīgie darbinieki uzskata: ja neizdodas ar nemaksātāju vienoties par parāda atmaksu, tā atgūšana tiesas ceļā ir ilgstošs un dārgs process. Turklāt pēc tiesas sprieduma zaudējumus itin bieži nemaz nav iespējams atgūt, jo nodrošinātie kreditori (komercbankas), protams, izmanto savas priekšrocības, mājokļa parādu piedzinējus atstājot ar "garu degunu".
Pa laikam parādu piedziņas jautājumu no likumdošanas viedokļa izskata Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas Mājokļa jautājumu apakškomisija, un šāda sēde notika arī 15.janvārī. Tās temats – ko darīt, lai paātrinātu tiesvedības procesu efektīvai parādu piedziņai par komunālajiem pakalpojumiem, kā arī saistībā ar noslēgtajiem zemes nomas līgumiem.
Tieslietu ministrijas (TM) valsts sekretārs Mārtiņš Lazdovskis komisijas sēdē pauda gandarījumu par apakškomisijas locekļu pastāvīgo uzmanību šo jautājumu risināšanā un izteica gandarījumu, ka arī ar viņu līdzdalību "ir panākts zināms progress, it īpaši tiešo norēķinu ieviešanā".
"Maza apmēra prasības vispārējā kārtībā pirmās instances tiesā tiek izskatītas trīs līdz sešu mēnešu laikā."
Parādu piedziņas iespējas atbilstoši Civilprocesa likumā (CPL) spēkā esošajam regulējumam ir šādas:
TM valsts sekretārs uzsvēra, ka īpaša vērība pievēršama CPL 30.3nodaļai "Lietas par maza apmēra prasībām", jo "tas ir īpašs regulējums, ko ieviesām pirms pāris gadiem un kur paredzēta speciāla tiesāšanās kārtība prasījumiem, kuri nepārsniedz 2100 eiro. Protams, svarīga ir 22.1nodaļa, kas nosaka aizmugurisku sprieduma izpildi".
Viņš arī pauda viedokli, ka mājokļu apsaimniekošana šābrīža tiesiskajā ietvarā ir tāda pati komercdarbība kā, piemēram, mobilo telefonu pakalpojumu sniegšana vai cita veida bizness. "Tādēļ uzskatu, ka arī mājokļu apsaimniekotājiem būtu pietiekami aktīvi jāstrādā ar saviem debitoriem. Protams, te pastāv atsevišķas problēmas, kas saistītas ar pakalpojuma obligātas nodrošināšanas nepieciešamību: piemēram, apkure – to nevar atslēgt kādam konkrētam atsevišķam dzīvoklim."
Taču kā progresīvu risinājumu viņš saskata tiešo norēķinu ieviešanu, ko nosaka grozījumi Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā, kas stājās spēkā 15.janvārī. "Uzņēmējiem - apsaimniekotājiem ir jācīnās ar saviem debitoriem, ir jādodas uz tiesu pēc spriedumiem, ja citi piedziņas veidi nestrādā. Man brīžiem ir sajūta (varbūt subjektīva), ka bieži vien viņiem patīk pažēloties, ka parādus nevar piedzīt, bet īstenībā piedziņas procesu nemaz neuzsāk."
Par maza apmēra prasībām tiesāšanās nav ilga
Apakškomisijas sēdē M.Lazdovskis faktiski "apgāza" iesakņojušos mītu par to, ka mājokļu parādu piedzīšana caur tiesu faktiski ir bezjēdzīga ļoti ilgā procesa dēļ.
Maza apmēra prasības (kurās lielākajā mērā iekļaujamas mājokļa komunālo parādu lietas) vai vismaz liela daļa no tām vispārējā kārtībā pirmās instances tiesā tiek izskatītas trīs līdz sešu mēnešu laikā, skaidroja TM valsts sekretārs.
"Varam būt utopisti un cerēt, ka tiesas to izdarīs viena vai divu mēnešu laikā, tomēr jāpalūkojas uz tām valstīm, kuras mums bieži vien gribas minēt kā paraugu. Piemēram, Vācijā ir standarts, ka pirmās instances tiesa izskata lietu vidēji gada laikā. Līdzīga situācija ir arī Nīderlandē, Igaunijā. Pārstrīdēto lietu skaits Latvijā šobrīd, šķiet, ir nedaudz virs vidējā līmeņa; Latvijā iedzīvotāji tiešām sūdzas vairāk, jo pastāv pārliecība, ka galīgo taisnīgo noregulējumu var nest tikai Augstākās tiesas Senāts un varbūt pēc tam vēl vajadzētu uzrakstīt sūdzību tieslietu ministram. Uz tiesnešiem pēdējos gados patiešām izdarīts pietiekami liels sabiedrības spiediens, ka lietas jāizskata ātrāk. Vairāki tiesneši norādījuši: ir pienācis brīdis, kad tomēr jācenšas līdzsvarot ātrumu ar sprieduma kvalitāti. Tās ir divas lietas, ko bieži vien (un diemžēl) nākas izsvērt. Jā, es gribētu redzēt, lai apelācijas instancē pārstrīdēto lietu skaits būtu krietni mazāks."
"Tikai 1% maza apmēra prasību pārsūdzētas kasācijas kārtībā."
Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta senators Kalvis Torgāns sacīja: "Tiesu vara īsteno tās normas, kas ir likumos, un, ja likumdevējs prasa padomu saistībā ar kādu likumprojektu, dodam savus ieteikumus. Latvijas iedzīvotāji ļoti aktīvi izmanto iespēju vērsties tiesā un pārsūdzēt spriedumus, tas ir fakts. Varam tikai prognozēt – palielināsies vai nepalielināsies lietu skaits saistībā ar maksājumiem par siltumu. Paredzam, ka palielināsies, bet līdz Augstākajai tiesai šīs lietas visticamāk nenonāks.
Manuprāt, liels un svarīgs solis bija tas, ka civilprocesā nodalīja maza apmēra prasības, tās izskatot nevis trīs, bet divās instancēs. Es nevaru iedomāties vēl kādu paātrinājumu šīm lietām piešķirt, jo ir dažas lietu kategorijas, kuras izskatāmas ārpus rindas, piemēram, par uzturlīdzekļiem, darba strīdiem, un papildus iekļaut vēl kādu šo kategoriju nav jēgas. Arī mani kolēģi lūdza - ja ir vēlme veikt kādus likuma grozījumus, tie ir ļoti rūpīgi jāpārdomā, jo jebkuras izmaiņas ir kā koks ar diviem galiem.
Protams, tagad, kad dzīvokļa saimniekam dota iespēja slēgt atsevišķu līgumu, apejot apsaimniekotāju, strīdi droši vien kādā laikposmā palielināsies. Bet ir īstenots tas, ko prasīja arī Cilvēktiesību tiesa, lai strīdu izskatīšana notiek brīvi un ir ātrāk pieejama, un lai tiesiskās attiecības būtu bez starpniekiem."
Nākamā problēma – spriedums, parādu piedzīt nevar
Kā informēja Tieslietu ministrija, 2012.gadā, kad tiesu sistēmā bija ieviesta atsevišķu maza apmēra prasību izskatīšana, to skaits bija 14 tūkstoši, pērn tas saruka līdz 12 tūkstošiem, un papildus vēl 25 tūkstoši lietu ir izskatītas brīdinājuma kārtībā. Turklāt tikai 1% maza apmēra prasību pārsūdzētas kasācijas kārtībā, pārējos gadījumos spriedumi stājušies spēkā, turklāt lietas tiek izskatītas rakstveidā.
M.Lazdovskis deputātiem skaidroja, ka līdz 2007.gadam tiesas sēdē izskatāmās civillietas nepārsniedza aptuveni 35 tūkstoši lietu gadā. Ekonomiskās krīzes laiks radījis tiešu spoguļattēlu arī Latvijas tiesās: no 2008.gada nākamos divus gadus lietu skaits teju dubultojies. Kopš 2011.gada tas atkal samazinās, un pērnais gads jau iezīmējis stabilu tendenci, ka lietu skaits atkal ir atgriezies pirmskrīzes laika līmenī. Pēdējos divos gados pēc ilgāka laika tiesas ir izskatījušas vairāk lietu, nekā tajās ir ienācis (2013.gadā izskatīts aptuveni par 24% lietu vairāk, nekā saņemts), un tātad rindas sāk mazināties. Arī apelācijas instancē tendence ir samērā līdzīga, un arī tur uzkrāto lietu apjoms samazinās.
TM Civiltiesību departamenta direktore Dagnija Palčevska norādīja, ka pēdējos trīs gados apelācijā tiek pārsūdzētas apmēram 10-13% lietu, "nav tā, ka pārsūdz katru otro lietu, bet tikai desmito".
"Ātrie tiesas procesi ir atbalstāmi, un apsaimniekotājiem ir jārīkojas laikus."
Deputāts Viktors Valainis atzina, ka ātrie tiesas procesi ir atbalstāmi un apsaimniekotājiem ir jārīkojas laikus, lai parādi nesamērīgi neuzbriestu, taču vēl ir jādomā par to, cik bieži gadās tā, ka apsaimniekotāji ir panākuši tiesas spriedumu, bet tālāk to nevar izmantot, jo parādu reāli nav iespējams piedzīt.
M.Lazdovskis norādīja: reāli iespējamās piedziņas īpatsvars visbiežāk svārstās aptuveni 50% robežās, bet saistībā ar piedziņu valsts labā (administratīvie sodi un tamlīdzīgi) tikai 10% gadījumu vispār ir ko piedzīt. Šeit lielā mērā rodams arī izskaidrojums tiesu izpildītāju pakalpojumu dārdzībai, jo šādi tiek kompensēti zaudējumi neveiksmīgajās lietās ar parādu piedziņu valsts labā. Viņš arī pauda bažas, vai sperot radikālākus soļus komunālo maksājumu parādu piedziņas virzienā, neradīsies situācija, ka daudzi cilvēki zaudēs pajumti.
V.Valainis skaidroja, ka runa ir gluži par ko citu: tajā brīdī, kad lieta iztiesāta un saņemts izpildraksts, neviens taču neuzstāj parādnieku izlikt no dzīvokļa. Bet divu gadu garumā ir risinājušās debates, ka tad, ja patiešām tiek pārdots nekustamais īpašums, kam sakrāti komunālo maksājumu parādi un kurš pirms tam ieķīlāts kredītiestādē (tātad uz īpašumu ir hipotēka), stājas spēkā likumā noteiktā prioritārā secība, kā tiek segti parādi. Un mājas apsaimniekotāji, kuri rūpējušies par šā dzīvokļa uzturēšanu, faktiski nesaņem neko. Tādēļ Saeimā iesniegts likumprojekts par grozījumiem Civilprocesa likumā, kurā cita starpā paredzēts, ka šādiem dzīvokļiem 10% no pārdošanas vērtības prioritāri jānovirza komunālo maksājumu segšanai.
Deputāts Arvils Ašerādens piebilda: "Ir jāatceras, ka pastāv pašvaldību atbalsta mehānismi: ja iedzīvotājs ir trūcīgas personas statusā, pašvaldība viņam palīdz tikt galā ar dzīvokļa rēķiniem. Drīzāk parādu uzkrāšana nereti ir saistīta ar ko citu, piemēram, tā ir tiešām negodīga rīcība gadījumā, ja iestājas hipotekāras saistības nākotnē, tad cilvēks par citiem maksājumiem vairs neinteresējas."
Kā parādu piedziņā apsteigt hipotekārā kredīta devējus?
M.Lazdovskis ieteica pirmām kārtām noskaidrot, cik liels ir tieši šo problēmu īpatsvars dzīvokļa parādu lietās. Turklāt tā būtu "spēles noteikumu grozīšana spēles gaitā", un Tieslietu ministrija noteikti iestājas par tiesiskās stabilitātes nodrošināšanu. "Šādu iespēju noteikti var apsvērt, bet es teiktu – tas būtu normāls regulējums, ja to attiecina uz no jauna noslēgtām hipotēkām. Par jau spēkā esošajām ir jādebatē, un droši vien ir jāprasa lielākajiem hipotēku devējiem jeb Latvijas Komercbanku asociācijai (LKA), kāds ir viņu redzējums - varbūt kredītiestādes ir gatavas zināmā mērā piekāpties? Taču Satversmes tiesas risks šajā gadījumā ir pietiekami augsts," norādīja TM valsts sekretārs.
Viņš arī sacīja, ka Komercbanku asociācijas pārstāvji sarunās pauduši, ka būtu gatavi uz kompromisu, varbūt ne 10, bet 5% apmērā. "Ja mēs panākam vienošanos, tad var būt gluži cita vilkme šiem likuma grozījumiem un to virzībai."
LKA pārstāvis Kazimirs Šļakota apakškomisijas sēdē sacīja: "Atkārtoju divu gadu vecu piedāvājumu – ja tiek veiktas kādas noteiktas darbības no prasījuma turētāja puses vai no prasījuma īpašnieka puses, vai tas ir tiešais pakalpojuma piegādātājs, vai apsaimniekotājs, mēs esam ar mieru iegādāties nenodrošinātu prasību no šā prasītāja trīs līdz sešu mēnešu apmērā. Šo piedāvājumu arvien uzturam spēkā, bet nevaram atrast komunālā maksājuma prasījuma īpašnieku: izrādās, apsaimniekotājs uzskata, ka viņš nav īpašnieks, bet tikai starpnieks starp pakalpojuma piegādātāju un parādnieku. Savukārt, piemēram, siltuma vai ūdens piegādātājs norāda uz apsaimniekotāju, un tādējādi esam nonākuši strupceļā. Tiešie norēķini paver kādu perspektīvu, taču visticamāk tos izmantos mazā apmērā, jo cilvēki ir slinki un nevēlas uzņemties šādas rūpes."
Apakškomisijas sēde beidzās ar secinājumu, ka vēlams tikties ar tiesu izpildītāju pārstāvjiem, lai noskaidrotu viņu viedokli par pakalpojumu sniegšanu komunālo parādu piedzīšanā, kā arī to, ka dalītā īpašuma piespiedu nomas risinājumi ir apspriešanas stadijā un to reālas aprises normatīvo aktu veidā netaps nedz viegli, nedz ātri.
Jā, un noslēgumā aicinājums – iezīmēt prioritātes un atkal iekļaut apakškomisijas darba kārtībā jau iepriekš skatītus likumprojektus, kuri joprojām atvērtā veidā atrodas Saeimā, un mēģināt izstrādāt priekšlikumus, vienojoties par tajos iekļaujamiem, uz nākotni vērstiem pamatprincipiem, lai tomēr par pārdodamiem nekustamajiem īpašumiem piedzītu to īpašuma vērtības uzturēšanu: tie apsaimniekoti, par pakalpojumiem nesaņemot samaksu.
