2011./2012. mācību gadā pēc pamatizglītības iegūšanas mācības neturpināja 5,4% skolēnu, pabeidzot vispārējo vidējo izglītību - 36%, augstākās izglītības studijas pārtrauca 16% studējošo.
Pēc Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) datiem šā gada martā no aģentūrā reģistrētajiem bezdarbniekiem 11 tūkstoši (apmēram 10%) bija jaunieši vecumā no 15 līdz 24 gadiem. No tiem - 68% ar zemu izglītību.
Arī LM prezentācijā konferencē "Jauniešu nodarbinātība - šķēršļi un risinājumi" uzsvērts: zems izglītības līmenis, profesionālo kompetenču trūkums, apgūta nepareizā profesija veido galvenās problēmgrupas.
Eiropas Komisija 2012.gada decembrī paziņoja par iniciatīvu "Jauniešu garantija", kas paredz jaunatnes bezdarba problēmas pasākumus jauniešu aktīvai iesaistei darba tirgū. Latvijā jāizstrādā sadarbības mehānisms starp valsts institūcijām, pašvaldībām un nevalstiskajām organizācijām, lai tiem jauniešiem, kas kaut kādu iemeslu dēļ ir izkrituši no darba tirgus vai nevar tajā integrēties, piedāvātu atbilstošus pasākumus, kā ātrāk izkļūt no bezdarba situācijas.
Jauniešu garantijas programma paredz, ka visi jaunieši vecumā līdz 25 gadiem, kuri ir kļuvuši par bezdarbniekiem vai pabeiguši formālo izglītību, četru mēnešu laikā saņems vienu no četrām iespējām kā atbalstu bezdarba situācijas risināšanai:
- darba piedāvājums (piemēram, nodarbinātības inspektora palīdzība darba meklēšanā, subsidēta darba vieta u.c.);
- tālākizglītība (piemēram, iespēja iegūt profesiju jauniešiem ar zemām prasmēm);
- apmācību piedāvājums (piemēram, valodas, dažādas datoru specializētās programmas);
- prakse vai stažēšanās (piemēram, jauniešiem, kam pietrūkst darba pieredzes).
Jāpamana riski un jānovērš cēloņi
Tā kā izglītības trūkums ir viena no lielākajām problēmām, jāaatrod atbilde uz jautājumu: ko darīt, lai jaunieši un bērni nepazustu no skolas.
Izglītības un zinātnes ministrs Vjačeslavs Dombrovskis norāda: jāsaprot, kāpēc tas notiek. Ja lielai daļai jauniešu ir vienādi iemesli, "mūsu darbs ir meklēt risinājumus un to novērst", bet, ja lielai daļai iemesli ir individualizēti, tas būtu vairāk darbs sociālajiem dienestiem, kuri parasti arī nodarbojas ar to, lai katrā konkrētajā gadījumā noskaidrotu cēloņus, kāpēc tas notiek, un izraudzītos individuālus risinājumus.
Vai sociālais dienests spēj laikus pamanīt, ka bērns pēc kāda laika varētu pārtraukt apmeklēt skolu? Ināra Dundure, Latvijas Pašvaldību savienības pārstāve, atgādina, ka to pašvaldības redz, un viņu rūpju lokā ir arī sociāli nelabvēlīgas ģimenes, kurās varētu izaugt daļa bērnu, kas, iespējams, neturpinātu izglītību. Taču, ja reiz tiek runāts par nākotni un domāts, kā savlaicīgi identificēt šos bērnus, ļoti svarīgi būtu runāt par finansējumu skolām, par iespējām skolās strādāt sociālajam pedagogam, psihologam, tātad domāt valsts līmenī par papildu finansējumu šādiem speciālistiem, lai varētu ar bērniem strādāt individuāli.
Visās skolās sociālā pedagoga nav, atzīst izglītības ministrs. Valsts nodrošina mērķdotācijas pedagogiem, savukārt atbalsta speciālistus – psihologus, sociālos darbiniekus - nodrošina pašvaldības.
LPS pārstāve tomēr uzskata: ir jāierosina diskusija par to, ka valsts finansē sociālos pedagogus, kas strādā skolās. Jo sociālie dienesti jau tagad identificē tos bērnus, kuri varētu izkrist no izglītības sistēmas.
Labklājības ministre Ilze Viņķele emocionāli norādīja, ka nevajadzētu "spēlēt futbolu", ja runa ir par bērniem, jo nevar būt starpnozaru, valsts un pašvaldības, vienas un citas ministrijas "futbola", kad runa ir par to, kuram tad ir atbildība uzķert brīdi, kad bērnam var rasties problēmas. Turklāt klasificēt – labvēlīgas, nelabvēlīgas ģimenes, viņasprāt, tomēr ir vajadzīga drosme, arī lai teiktu, ka problēmās var nonākt tikai bērns no nelabvēlīgas ģimenes:
"Jo tad vispirms jāpasaka, ko mēs uzskatām par nelabvēlīgu ģimeni. Vai tie cilvēki, kuriem ir labi ienākumi, bet kuri ir absolūti sveši ģimenē un vienkārši no tā bērna atpērkas? Vai tā ir labvēlīga ģimene vai nelabvēlīga? Bērns var būt apģērbts brendos, taču ir uz riska sliekšņa neiet uz skolu, jo netiek ne ar sevi, ne ar dzīvi galā. Vai nepieciešams skaldīt matus par to, kurš finansēs vai nefinansēs sociālos pedagogus? Jau pašreiz pie esošā regulējuma, esošā finansējuma modeļa ir izcilas pašvaldības, kas apzinās to, ka skola ir tā vieta, kurā visprecīzāk var saskatīt, ka bērnam ir problēmas. Un šo Latvijas "nepārvaramo problēmu" atrisina, proti, sociālais pedagogs vienkārši piezvana sociālajam dienestam un padalās novērotajā, ka, iespējams, ar bērnu kaut kas nav lāga. Vai, iespējams, ģimenes ārsts pamana, ka bērnam ir zilumi, un viņš piezvana uz skolu vai uz sociālo dienestu. Tas taču maksā tikai vienu zvanu. Svarīga ir izpratne par to, un vienalga, kurš no dienestiem saskata, ka bērnam nav labi. Tātad – cits citu atbalsta, un tad lemj, ko darīt."
Savukārt Latvijas Jaunatnes padomes pārstāvis Jānis Pavasars uzskata, ka skolā nelabvēlīgie jaunieši neies pie sociālajiem pedagogiem vai psihologiem. Kā piemēru citam ceļam viņš minēja organizācijas "Papardes zieds" pieeju, apmācot jauniešus, un tad jaunietis iet pie jaunieša, jo vienaudži savējos ieklausīsies daudz vairāk.
"Distance no skolas līdz sociālajam dienestam ir viena telefona zvana attālumā."
Tiesa, konferencē izskanēja arī novērojums: aktīvos jauniešus neinteresē neaktīvie. Arī I.Viņķele uzskata, ka ir jāstrādā formālajām institūcijām un tad var iesaistīties jauniešu organizācijas.
Sabiedriskās politikas centra "Providus" pētniece Ilona Kronberga uzsver: Ir svarīgs konstatēšanas mehānisms, kā pamanīt to brīdi, ka bērns var pamest skolu. To var darīt jebkura iestāde, kuras redzeslokā bērns atrodas. Taču pamatā bērns atrodas skolā. Viņasprāt, vajadzīgs normatīvs akts, kurš regulē preventīvus pasākumus, kas ir agrīna reaģēšanas sistēma.
Arī V.Dombrovskis piekrīt I.Viņķelei: distance no skolas līdz sociālajam dienestam ir viena telefona zvana attālumā. Visticamāk, tā arī bieži notiek, ja skolotāji redz, ka ar bērnu kaut kas notiek, viņi zvana sociālajam dienestam. Savukārt sistēma "nauda seko skolēnam", lai arī ir ar trūkumiem, ir motivējoša, jo ne skola, ne pašvaldība nav ieinteresēta bērnu pazaudēt. Par sociālajiem pedagogiem - skolas ir ļoti dažādas, ir skolas, kurās šāda problēma nav aktuāla, tātad arī sociālā pedagoga nepieciešamība objektīvi ir maza. Un ir skolas, kur tas ir nepieciešams. Pieņemt centralizēti lēmumus, kurā skolā un cik daudz šādu pedagogu vajag, nebūtu prātīgi. Vai sociālais pedagogs ir nepieciešams, tas ir vislabāk redzams pašvaldībās, piebilst ministrs.
Rīdzinieks Ervīns Alksnis, kuram ir desmit gadu sociālā darba pieredze, uzver, ka bērna attīstību nosaka vecāki. Latvijā ir daudz iestāžu, kurām ir atbildība par bērniem, arī policijai ir pienākums ziņot sociālajiem dienestiem, ja pusaudzis ir izdarījis pārkāpumu.
Bērnu tiesību aizsardzības likuma 58.pants (Likumpārkāpumu profilakses darba organizācija) paredz, ka likumpārkāpumu profilakses darbu ar bērniem veic pašvaldība sadarbībā ar bērnu vecākiem, izglītības iestādēm, Valsts policiju, Valsts probācijas dienestu, ja bērns ir probācijas klients, sabiedriskajām organizācijām un citām iestādēm.
Kā atgriezt bērnu uz ceļa, kas ved uz darbu
Jauniešu organizācijas varētu iesaistīties, lai atrastu tos bērnus, kuri jau ir pametuši skolu, kā vienu no iespējām min I.Viņķele. Piemēram, par to varētu būt jauniešu organizāciju līgums ar valsti, jo vienaudži varētu būt labi starpnieki. Par "jauniešu garantiju" nosauktais atbalsts varētu būt arī finansiālo stimulu ieviešana jaunietim, lai viņš paliktu skolā, kompensējot lietas, ko viņa ģimene nevar atļauties, - nevar atļauties iet skolā, jo jāiet pelnīt gan sev, gan ģimenei iztiku.
Jaunieša bezdarbnieka tipiskākais portrets valstī ir zināms, to pateica arī Pasaules bankas pētnieki, atgādina labklājības ministre. Augstskolu beidzēju bezdarbniekos nav daudz. Bet vislielākā bezcerības grupa ir vīrieši ar zemu izglītību, un viņi pārsvarā dzīvo laukos. Tātad šai grupai būs īpaši pievērsta uzmanība. Lai jaunietis spētu tikt uz kājām, viņam ir jāiet skolā, izglītības nozīmi uzsver I.Viņķele. Ja cilvēkam neveicas, tad viņš ir Nodarbinātības valsts aģentūras klients.
V.Dombrovskis norāda uz profesionālās izglītības prestiža celšanu un kvalitāti, jo pēc inerces no padomju laikiem profesionālās izglītības reputācija nav laba. Liela daļa skolēnu jau skolā izvairās no matemātikas un citiem smagiem mācību priekšmetiem. Pēc vidusskolas puse izvēlas sociālo zinātņu programmas, neraugoties uz to, ka skan ekspertu un speciālistu brīdinājumi – sociālajām zinātnēm nākotnes nav. Jaunieši neredz skaidras, prognozējamas perspektīvas ne profesionālajā izglītībā, ne augstākajā, atzīst ministrs.
"Lai jaunietis spētu tikt uz kājām, viņam ir jāiet skolā."
Taču tagad tiek nostiprināta profesionālā izglītība, lai jaunieši to neuzskatītu par strupceļu. Un tiek ieguldīta liela nauda vienpadsmit profesionālās izglītības centros, lai tos modernizētu, lai jauniešiem būtu garantija, ka, šo skolu beidzot, varēs dabūt labi apmaksātu darbu.
LM Darba departamenta direktors Imants Lipskis, kopsavelkot konferences diskusijā paustos viedokļus, uzsvēra: lai risinātu jauniešu bezdarba problēmas, svarīgi zināt cēloņus, savlaicīgi atklāt problēmas, pirms ir iestājušās sekas, jo tad ir arī mazāk jātērē pūles šo seku novēršanai.
Savukārt, lai jaunietis varētu virzīties uz darba tirgu un noturēties tajā, Jauniešu garantijas programmas finansējuma atbalsts būs svarīgs kvalifikācijas, profesijas iegūšanai, lai pēc tam jaunieši būtu pievilcīgi darba devējiem.
Konferencē uzklausītos priekšlikumus un secināto LM sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju iekļaus iniciatīvas "Jauniešu garantija" ieviešanas mehānismā, kas līdz 2013.gada 1.oktobrim jāiesniedz Ministru kabinetā. Priekšlikumi tiks uzklausīti arī šā dokumenta izstrādes laikā.
