Publicēts pirms 12 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Riteņbraukšanas sezona Latvijā nebeidzas nedz ar aukstumu, nedz sniegu.
FOTO: Aiga Dambe, LV portāls
Varētu iebilst, ka tur gan lielākoties ziemas ir maigākas. Taču, kā zina teikt Latvijas Riteņbraucēju apvienības vadītājs Viesturs Silenieks, piemēram, Somijas pilsētā Oulu ziemā ar divriteni joprojām pārvietojas ceturtā daļa iedzīvotāju; 36% no Kopenhāgenas iedzīvotājiem ar velosipēdu brauc katru dienu, bet 80% no viņiem to lieto visu ziemu.
Pie mums aina pagaidām ir pieticīga. Kā liecina Rīgas domes Satiksmes departamenta pērnā gada aptauja, ikdienā vismaz trīs reižu nedēļā ar sabiedrisko transportu pārvietojas 62% iedzīvotāju, ar vieglo automašīnu 30% un tikai 8% – ar velosipēdu. Taču, ja pieskaita izklaides (atpūtas) izbraucienus, iznāk, ka ar divriteni draudzējas trešā daļa rīdzinieku. Tomēr arī šis fakts ļauj secināt un pašu acīm redzēt – velosipēdisti Rīgā un arī citās Latvijas pilsētās un apdzīvotās vietās "spieto" arvien vairāk un vairāk.
Jaunais velosatiksmē
Kas ikdienas riteņbraucējam ir vissvarīgākais? Infrastruktūra. Lai viņam ir sava vieta, pa kurieni iespējami droši pārvietoties, nepakļaujot sevi dzīvības un veselības apdraudējumam un nebaidoties aizskart citus satiksmes dalībniekus (galvenokārt gājējus uz ietvēm). Pirms gada, stāstot par Eiropas mobilitātes nedēļas norisēm Rīgā, nācās secināt – iespējas alternatīvai mobilitātei (velokustībai) galvaspilsētā būtu, bet piemērotu apstākļu (izņemot dažus veloceliņus) faktiski nav. Infrastruktūras kvalitātes ziņā (ar to saprotot pārvietošanās drošumu un ērtumu) gada laikā nekas daudz nav mainījies. Kā nelielu progresu var minēt vienīgi veloceļa izbūvi Daugavgrīvas un Akadēmiķa Mstislava Keldiša ielas rekonstrukcijas gaitā, tādējādi apstiprinot patiesību, ka, pilinot ūdeni vienā punktā, ar laiku pat akmeni var drupināt.
To apliecināja arī novembra beigās notikusī konference "Velosipēdists pilsētvidē", ko Eiropas Savienības līdzfinansēta velosatiksmi veicinoša projekta CARMA ietvaros rīkoja Rīgas domes Satiksmes departaments sadarbībā ar Latvijas Riteņbraucēju apvienību.
"Somijas pilsētā Oulu ziemā ar divriteni joprojām pārvietojas ceturtā daļa iedzīvotāju."
Savukārt kā vērā ņemamu progresu var vērtēt aizvadītajā sezonā galvaspilsētā 43 vietās uzstādītos velostatīvus vairāk nekā 340 velosipēdiem. Šajā darbā aktīvi piedalījusies Riteņbraucēju apvienība, ne tikai iestājoties par statīvu nepieciešamību, bet arī sekojot, lai ietaises tiešām būtu piemērotas divriteņu drošai novietošanai, nevis izliktas tikai tādēļ, ka tā vajadzētu.
Arī vairāki uzņēmumi iegādājušies velosipēdus, ar kuriem darbiniekiem pārvietoties darba lietās; pēc tiem ir liels pieprasījums, un divriteņu parks arvien tiks paplašināts. Acis priecē arī iznomājamo divriteņu piedāvājums pilsētas centrā. Patiešām, mazliet līdzīgi kā citās Eiropas pilsētās. Nolīdzinātas arī vairāk nekā 4000 augsto ietvju apmaļu, kas riteņbraucējam ir vitāli svarīgi.
Ieceres - pagaidām plānos
Rīgas domes Satiksmes departamenta Transporta būvju plānošanas pārvaldes pārstāvis Jānis Andiņš apstiprināja acīmredzamo - ekonomisko apstākļu, veselības apsvērumu, dzīvesveida un citu apstākļu ietekmē mainās pilsētas iedzīvotāju pārvietošanās ieradumi. Arvien vairāk ļaužu kļūst par kājāmgājējiem, palielinās sabiedriskā transporta izmantošanas īpatsvars, bet divritenis no izklaides inventāra kļūst par ikdienas transporta līdzekli.
Kā sacīja V.Silenieks: tie tūkstoši riteņbraucēju, kuri piedalās dažādos sporta un izklaides pasākumos, tepat vien ir, un drīz viņi masveidā parādīsies galvaspilsētas un, protams, arī citu pilsētu ielās. Runa ir par to, cik šādam pozitīvam sprādzienam esam gatavi. Ar apmalēm un statīviem vien nepietiks. Arī gadiem gaidītais veloceļš uz Dārziņiem neko nelīdzēs.
Ielūkojoties J.Andiņa demonstrētajā shēmā par esošajiem un gaidāmajiem veloceļiem (līdz 2018.gadam perspektīvā iecerētajiem), izskatās, ka Rīgā pedāļu minējiem gaidāma pavisam zaļa dzīve. Jo vairāk tādēļ, ka tiek ziņots: "Rīgas domes Satiksmes departamenta mērķis ir attīstīt Rīgas pilsētā visaptverošu un integrētu velosatiksmes tīklu, padarot katru Rīgas ielu ērtu un drošu riteņbraucējiem, izmantojot esošo un izbūvējot jaunu infrastruktūru."
Taču tūdaļ seko piebilde – tās ir ne tikai velobūves, kas speciāli domātas velobraucējiem, bet arī citas transporta būves, kas nodrošina ērtu velosatiksmi kopā ar citiem satiksmes dalībniekiem (vietējās ielas ar mazu satiksmes intensitāti, dzīvojamās zonas u.tml.).
Riteņbraucēju pārstāvji, protams, novērtējot šīs tā dēvētās "neredzamās velosatiksmes infrastruktūras" jaukumus nesteidzīgās brīvdienu stundās, konferencē tūdaļ protestēja: riteņbraucēja priekšrocība un mērķis ir nokļūt darba vai mācību vietā iespējami ātri un pa īsāko ceļu, tādēļ viņš beidzot ir jāuztver kā pilntiesīgs satiksmes dalībnieks un it īpaši pilsētas centrā viņam ir jārada vienlīdzīgi pārvietošanās apstākļi.
Joprojām bez standartiem un noteikumiem
Velosatiksmes attīstība ir paredzēta tādos galvaspilsētas plānošanas dokumentos kā Rīgas attīstības plāns 2006.-2018.gadam un Velotransporta attīstības programma Rīgas pilsētai, un tajos ir iezīmēti trīs galvenie virzieni: infrastruktūra (veloceļi, velosipēdu novietnes u.tml.), informācijas un izglītības sistēma, kā arī šā pārvietošanās veida veicināšanas aktivitātes.
Šādos riteņbraukšanas popularizēšanas pasākumos gadu no gada prezentācijās tiek rādīti attēli no citām Eiropas pilsētām, demonstrējot dažādos veloceliņus nolūkā ne tikai priecāties, cik labi tur organizēta velosatiksme, bet arī rādot pieredzi, kā to varētu izdarīt arī šeit, Latvijā. Prieks un balta skaudība tiek pārpārēm, bet ar pieredzes pārņemšanu, atklāti sakot, nevedas.
Jo raugi – citviet pilsētas vadība un satiksmes organizētāji jau sen sapratuši, ka dārgākais velosatiksmes infrastruktūras veids – veloceļi – nebūt nav galvenais un noteicošais. Nav jāpaplašina ielas un visās iespējamās vietās jābūvē īpaši ceļi ar dārgiem projektiem un materiāliem, ja iespējams uz platākām brauktuvēm vai ietvēm vienkārši iekrāsot īpašas joslas, kas riteņbraucējiem ierāda nepieciešamo 1,65 m plato pārvietošanās telpu. Ja tas nav iespējams, var izlīdzēties ar rekomendējošām velojoslām, kur drīkst braukt arī mehāniskie transportlīdzekļi, kam tomēr jāņem vērā, ka šī brauktuves vieta domāta arī pedāļu minējiem un viņi tur likumīgi drīkst atrasties.
"Kas ikdienas riteņbraucējam ir vissvarīgākais? Infrastruktūra."
Šis izklāsts ir ļoti vienkāršots, tikai ieskatam, jo arī velojoslas ir rūpīgi jāplāno atbilstoši drošības standartiem un satiksmes plūsmai, it īpaši krustojumos, tomēr tas ir izdarāms.
Jau pērn Mobilitātes nedēļai veltītā sanāksmē Satiksmes departamentā pilsētplānošanas speciālists Toms Kokins (Laikmetīgās arhitektūras Informācijas centrs) rādīja Rīgas centra ielu fotogrāfijas ziemā, kur skaidri redzama autotransporta neizmantotā platība. Tātad tur, nevienam īpaši netraucējot, iespējams ierīkot velojoslas.
Pirms gada šī pieeja tika vērtēta par interesantu un vērā ņemamu, taču kā traucēklis aktīvākai rīcībai tika minēts atbilstošu standartu trūkums. Tobrīd tos izstrādāja VAS "Latvijas valsts ceļi" speciālisti, un atlika vien gaidīt, kad noteikumi būs apstiprināti Ministru kabinetā. Kopš 2012.gada 13.septembra LVS 190-9 "Ceļu projektēšanas noteikumi. 9.daļa: Velobūvju projektēšanas noteikumi" ir stājušies spēkā kā rekomendējošs normatīvais dokuments, taču nu ir atkal jauni šķēršļi.
Pirmkārt, standartos nemaz nav iekļautas rekomendējošās velojoslas un sabiedriskā transporta un velosipēdu joslas, tātad – atkal nav vadlīniju. Otrkārt, par tām un citiem velosatiksmes elementiem nekas nav teikts arī Ceļu satiksmes noteikumos. Tātad neko tādu nevar darīt, jo tas nebūs likumīgi.
Rīgu apsteidz citas pilsētas
RD Satiksmes departaments tuvākajos darāmajos darbos iekļāvis punktu "jāturpina diskusijas ar iesaistītajām pusēm normatīvo dokumentu uzlabošanā". Taču diskusijas var ilgt bezgalīgi, jo šķiet, ka nav neviena pirmā, kurš vēlētos spert soli velojoslu ieviešanas virzienā. Neviens negrib riskēt, jo izskatās, ka baidās un nevēlas uzņemties atbildību – ja riteņbraucēji no transportlīdzekļiem nebūs atdalīti ar fiziski grūti pārvaramu šķērsli, tad viņus sabrauks kā mušas.
Nezin kāpēc nevēlamies pārņemt citu Eiropas pilsētu gadu desmitos pārbaudītu un akceptētu pieredzi, bet tikai skatāmies bildes. Jā, mums vēl ir tālu līdz tādai satiksmes dalībnieku savstarpējās saprašanās kultūrai kā, piemēram, Vācijas pilsētā Grācā, kur velojosla ierīkota starp tramvaja sliedēm un abi satiksmes dalībnieki sadzīvo bez problēmām. Taču arī Rīgā transportlīdzekļu vadītāji (protams, ar izņēmumiem) kļūst arvien laipnāki pret riteņbraucējiem. Un viņi arī paliek disciplinētāki, arvien vairāk nēsā ķiveres un braucamos aprīko ar atstarotājiem un lampiņām.
Tādēļ jācer, ka 2013.gadā Rīga sadūšosies projektam – velojoslu ierīkošanai Elizabetes un Dzirnavu ielā. Būs precedents, radīsies pieredze, kas varbūt beidzot paraus vaļā slūžas, kas labām idejām neļauj pārtapt darbos. Jo ir jāsaprot, ka velosipēdistu pārblīvētās ietves nav pieņemama un ilgstoši saglabājama situācija ne psiholoģiskā komforta, ne fiziskās drošības ziņā.
"Līdz šim nav izveidots riteņbraucējiem drošas pārvietošanās ceļu tīkls pilsētas centrālajā daļā."
Līdz šim nav izveidots riteņbraucējiem drošas pārvietošanās ceļu tīkls pilsētas centrālajā daļā, nav iespējams ērti, droši, bez riska nonākt konfliktā ar pārējiem satiksmes dalībniekiem nokļūt no viena maģistrālā celiņa uz otru, kā arī līdz riteņbraucēju galamērķiem pilsētas centrā. Tā nu tas ir.
Iepriecinoši, ka Rīgu šajā ziņā apsteidz citas pilsētas. Liepājā velosatiksme ieplānota un nostiprināta attīstības dokumentos, īpaši Liepājas pilsētas attīstības programmā 2008.-2014.gadam, un tas nesis arī reālus augļus: 2012.gadā izbūvēti veloceliņi 30 km garumā, šogad nāks klāt vēl 10 kilometru. Speciāli ierīkots ir tikai viens veloceļš 7,5 km garumā, pārējie pilsētā izveidoti ielu rekonstrukcijas laikā, izmantojot Eiropas naudu. Var teikt, ka Liepājā riteņbraucējam ir tikpat jauki kā Stokholmā, bet varbūt pat skaistāk, jo viss ir jauns, nevis gadu desmitiem deldēts.
Par velosatiksmi tāpat tiek gādāts Valmierā, Ventspilī, Jelgavā, Ogrē, Līvānos. Šo pilsētu priekšrocība ir tā, ka ar Eiropas reģionālās attīstības fonda līdzfinansējumu iegūta prāva nauda ielu remontam, pie viena sarūpējot vietu arī velobraucējiem. Taču – ir nepieciešama šī rūpe, citādi gan nekas nebūs.
Riteņbraucēju apvienības vadītājs V.Silenieks "Twitter" raksta: "Patīkami noskatīties, kā pa nenotīrītām, piesnigušām ietvēm riteņbraucēji pabrauc garām stāvošu auto rindai." Brauc tāpēc, ka ātrāk un veselīgāk.
