Mācību līdzekļi skolās. Kāda ir Eiropas pieredze?

Lai diskutētu par Eiropas pieredzi mācību līdzekļu nodrošināšanā skolām, Latvijā uz konferenci bija ieradies Eiropas Izglītības apgādu asociācijas (European Educational Publishers Group, saīsināti – EEPG) direktors Prebens Spets. Konferencē piedalījās arī EEPG valdes locekle no Igaunijas Maire Tenna, kā arī Latvijas izdevniecību un skolu pārstāvji. Diskusijas notika par situāciju mācību grāmatu tirgū citās valstīs un Latvijā, tika skarts jautājums gan par valsts politiku un atbalstu, gan par mācību līdzekļu digitalizāciju.

Situācija mācību grāmatu tirgū

Latvijā šobrīd pastāv mācību grāmatu apstiprināšanas sistēma, kad izdevniecības vai citas izdevējorganizācijas izstrādāto un iesniegto mācību līdzekļu atbilstību standartiem apstiprina Valsts izglītības satura centrs (VISC). Tomēr ne visur Eiropā situācija ir vienāda. Vairākās valstīs mācību grāmatu apstiprināšanas sistēma ir pārtraukta.

EEPG veiktajā aptaujā, kurā piedalījās 20 dalībvalstis, noskaidrots, ka, piemēram, Igaunijā katra izdevniecība pati atbild par mācību grāmatu kvalitāti, un tās vairs nav jāapstiprina Izglītības ministrijā, tomēr mācību grāmatām ir jāatbilst ministrijas noteiktajiem standartiem attiecīgajā mācību priekšmetā. Mācību grāmatu apstiprināšanas sistēma tika pārtraukta 2010.gadā.

Grāmatu pasūtījumus veic skolas un skolotāji, un par tām maksā vietējās pašvaldības. Igaunijā visas mācību grāmatas un darba burtnīcas pamatskolā tiek nodrošinātas bez maksas. M.Tenna norādīja, ka 2012.gadā Igaunijā mācību grāmatu iegādei katram skolēnam paredzēti 50 eiro. Viņa arī atzīmē: "Protams, tas nenozīmē, ka mums pietiek naudas. Skolas rīkojas dažādi – tiek izmantotas arī diezgan vecas grāmatas, bet jebkurā gadījumā netiek prasīta nauda no vecākiem."

"Eiropā ir atšķirīga mācību grāmatu apstiprināšanas sistēma."

Cits piemērs ir Vācija. Vācijā pastāv 16 dažādas mācību grāmatu apstiprināšanas sistēmas – katrā federālajā zemē sava. Grāmatas izvēlas un pasūta skolotāji. Maksa par mācību grāmatām katrā vietā ir atšķirīga. Ir vietas, kur tikai vecāki maksā par mācību grāmatām vai pusi maksas sedz pašvaldība, citviet – visas mācību grāmatu izmaksas pilnībā sedz pašvaldība.

EEPG direktors P.Spets norāda uz visliktāko piemēru Eiropā: "Visbēdīgākā stāvoklī Eiropā, ne tikai finanšu rādītāju ziņā, bet arī mācību grāmatu ziņā, ir Grieķija, jo tur izglītības ministrs mācību grāmatu tirgu ir pārņēmis pilnīgā kontrolē. Tas nozīmē, ka, piemēram, ģeogrāfijai 8.klasē paredzēta tikai viena mācību grāmata, ko izdod Izglītības ministrija." Viņš arī skaidro, kas tas veicinājis privātskolu skaita pieaugumu. Izdevniecības šajā gadījumā izdod un veido mācību grāmatas, bet tās domātas privātskolām.

Mācību grāmatu apstiprināšanas sistēma izmirst

Latvijā šobrīd pastāv mācību grāmatu apstiprināšanas sistēma, bet P.Spets uzskata, ka šāda sistēma ir neefektīva un tā izmirst. "Galvenā problēma šādā sistēmā ir tā, ka cilvēki, kuri apstiprina mācību grāmatas, nezina, kādi ir skolēni. Vienīgais cilvēks, kurš zina, kādi patiesībā ir skolēni katrā klasē, ir skolotājs. Viņš vislabāk zina, kādas ir konkrētās problēmas katrā klasē ikvienam skolēnam, un tikai viņš var nolemt, kuras mācību grāmatas būs vispiemērotākās konkrētajai un skolēnam." Viņš iesaka pastāvošo sistēmu Latvijā likvidēt.

VISC mājaslapā (sadaļā "Par mācību literatūru") norādīts, ka mācību priekšmeta apguvei drīkst izmantot arī mācību grāmatas, kuras IZM nav apstiprinājusi. Tomēr vispārējās izglītības iestādēm no valsts budžeta piešķir papildu līdzekļus IZM apstiprinātās mācību literatūras iegādei.

Digitalizācijas piemēri Eiropā

Līdztekus parastajām mācību grāmatām un darba burtnīcām tiek izmantoti arī digitālie mācību līdzekļi. VISC izpratnē, digitālie mācību līdzekļi ir kasetēs, diskos un kompaktdiskos tiražēti skaņu ieraksti, videoieraksti vai datorieraksti un internetā pieejamas tiešsaistes publikācijas. Tātad, lai mācību procesā izmantotu šādus mācību līdzekļus, ir nepieciešams tehniskais nodrošinājums, piemēram, klēpjdatori un planšetdatori. Situācija ir ļoti atšķirīga dažādās valstīs, tomēr jau šobrīd var palūkoties uz citu valstu pieredzi.

P.Spets skaidro, kāda situācija attiecībā uz digitālajiem mācību līdzekļiem ir izveidojusies Dānijā: "Dānijā 94 procentiem skolēnu no 5. līdz 12.klasei ir pieejami klēpjdatori un planšetdatori. Viņi ir priecīgi, jo tagad var spēlēt spēles ne tikai mājās, bet arī skolā. Un problēma ir ne jau skolēnos, bet gan skolotājos. Skolotājiem, apgūstot profesiju, netika mācīts, kā mācību procesā izmantot tehnoloģijas." Viņš arī uzsver, ka nav problēmu iegādāties ierīces, bet ir svarīgi zināt, kā tās pareizi izmantot.

"Līdztekus parastajām mācību grāmatām un darba burtnīcām tiek izmantoti arī digitālie mācību līdzekļi."

Par Igaunijas pieredzi stāstīja M.Tenna: "Igaunijas skolās situācija ar tehnoloģijām ir līdzīga kā Latvijā – ir nepietiekama tehnoloģiskā nodrošinātība. Bet uzskatu, ka galvenais, lai skolotājiem būtu pieejamas apmācību programmas, kurās skaidrotu, kā izmantot digitālos mācību materiālus. Bet par šādām programmām neesmu dzirdējusi. Tajā pašā laikā Igaunijas izdevniecības nebaidās no digitālajiem mācību materiāliem.

Ja sabiedrībā būs vēlme izmantot vairāk digitālos mācību līdzekļus, tad izdevniecības tos arī gatavos un piedāvās. Pagaidām tās gaida signālu no skolām par šādu mācību materiālu nepieciešamību."

Valts izglītības attīstības aģentūras (VIAA) direktore Dita Traidās informē par Itālijas piemēru: "Itālijā kopš 2011./2012. mācību gada tiek apstiprinātas tikai tās jaunās mācību grāmatas, kas pieejamas vismaz divos formātos – papīra un elektroniskajā formā."

Lai arī pieredze Eiropā ir dažāda, konkrētajos piemēros var saskatīt problēmas, ar kādām iespējams saskarties arī Latvijā.

Trūkst prasmes un tehnoloģiju

VIAA direktore norāda, ka daļā valstu, tāpat kā Latvijā, joprojām līdz galam nav atrisināts jautājums par digitalizācijas "ābeci" – pietiekami jaunu datoru pieejamību pilnīgi visiem skolēniem, platjoslas internetu, piemērotu informācijas un komunikāciju tehnoloģijas (IKT) pedagogu skaitu un pastāvīgi aktualizētām IKT lietošanas zināšanām pārējo priekšmetu pedagogiem.

"Lai arī pieredze Eiropā ir dažāda, konkrētajos piemēros var saskatīt problēmas, ar kādām iespējams saskarsies arī Latvijā."

Tomēr viņa uzskata, ka Latvijai nav jāgaida uz citu valstu pieredzi: "Lai ieviestu kaut ko jaunu, nevajag vienmēr gaidīt uz citām valstīm, politikas veidotājiem un speciālistiem pašiem jāvērtē jaunu IKT iespēju izmantošana. IKT attīstība notiek ļoti strauji, un mūsu bērni jau tagad tās apgūst pirms mums. Mūsdienu darba tirgū tiek augstu vērtētas prasmes labi orientēties digitālajā materiālā, kur lasītājs pats nosaka lasāmvielas struktūru, nevis seko drukātā grāmatā noteiktajai teksta secībai. Ja ir iespēja, tas aktīvi jāizmanto izglītības procesā."

Jāatrod līdzsvars

D.Traidās uzsver, ka nākotnē jāmācās atrast  līdzsvaru starp tradicionālajiem mācību līdzekļiem un inovatīvajiem. "Mērķis ieviest skolās digitālos mācību līdzekļus ir absolūti mūsdienīgs, progresīvs un tai pašā laikā ambiciozs. Tas liks valstij lietas skatīt kontekstā ar virkni citiem izglītības sistēmas modernizācijas jautājumiem: skolotāju izglītību, tehnisko un materiālo nodrošinājumu."