Autoceļi: starp sabrukšanu, bedrīšu lāpīšanu un tranzīta plāniem (I)

Kur sliktais segums patiešām apdraud satiksmes un auto drošību, asfaltētajiem ceļiem un ielām sniedz pagaidu neatliekamo palīdzību - "ieliek plombas" jeb aizpilda bedres. Pērn valsts autoceļos tika aizpildīti 489 tūkst. m² bedru, kas izmaksāja gandrīz sešus miljonus latu. Šogad plānotais apjoms ir aptuveni 700 tūkst. m², un arī naudas šim pagaidu izlīdzēšanās pasākumam vajadzēs daudz vairāk.

Ceļi valstij un ceļi pašvaldībām. Puse – sabrukuši vai sliktā stāvoklī

Šāda situācija ir ar valsts pārvaldījumā (apsaimnieko valsts a/s "Latvijas valsts ceļi") esošajiem autoceļiem, kuru kopgarums ir 20,2 tūkst.  kilometru. No tiem 8,3 tūkst. km jeb 41% ir asfaltēts jeb klāts ar melno segumu un 11,8 tūkst. km (59%) - ar grants segumu. Šie ceļi savukārt dalāmi galvenajos (1653 km,), reģionālajos (5316 km) un vietējos autoceļos (13 181 km).

Kā Saeimas Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijas sēdē 23. martā informēja ministrs U. Augulis, 25% jeb 2069 km autoceļu ar melno segumu klasificējami kā sabrukuši, tiem nepieciešama pilnīga segas rekonstrukcija, vēl 25% šo ceļu tiek vērtēti kā slikti. Labā un ļoti labā stāvoklī ir tikai 24% asfaltēto valsts ceļu. Ar grants ceļiem ir vēl bēdīgāk: sabrukuma stadijā ir 38% jeb 4551 km ceļu, labā stāvoklī - tikai 10% ceļu no kopgaruma.

Valsts autoceļu neapmierinošā stāvoklī esošo asfalta segumu garums ar katru gadu pieaug: 2008. gadā tie bija 3782 km, 2009. gadā - 3828, bet 2010. gadā – jau 4207 kilometri. "Tas ir tādēļ, ka līdz šim netika veikti nepieciešamie remontdarbi, un, protams, galvenais jautājums ir finansējums," skaidroja satiksmes ministrs. "Segumu bojāšanās cēloņi autoceļiem ir materiālu nolietošanās, saistvielas dabīgā novecošanās, liela nozīme tam, cik kvalitatīvi iepriekšējos gados ir veikti būvdarbi, un svarīgs ir arī faktors, ka ceļi ir būvēti pavisam citām slodzēm, tādēļ ir bijuši strīdi par autotransporta svara ierobežojumiem. Slodžu bojājumi uz Latvijas ceļiem ir diezgan ievērojami."

Ilgtermiņā – arvien lielāki zaudētāji

Taču, taupot uz ceļu remontiem un tā "lāpot" valsts budžetu, ilgtermiņā kļūstam arvien lielāki zaudētāji. "Ja asfalta segums ir pareizi izbūvēts, atkarībā no satiksmes intensitātes pirmos astoņus desmit gadus no izbūves brīža tas kalpo nevainojami. Taču šajā laikā segā uzkrājas paliekošas deformācijas, rodas izdilums rišu vietās, parādās plaisas un virsmas izdrupumi.

Ekonomiski lietderīgi ir asfaltbetona segumus atjaunot laikus, kamēr minētie defekti vēl nav kļuvuši masveidīgi un neprognozējami. Šo segumu vidējais kalpošanas vecums nepārsniedz 12 gadus. Šajā laikposmā asfaltbetona seguma atjaunošanas izmaksas ir viszemākās. Pēdējos divos gados to ceļu īpatsvars, kas vērtējams ar slikti vai ļoti slikti, ir ļoti strauji pieaudzis – par diviem procentiem samazinājies novērtējums "teicami" un ar atzīmi "ļoti slikti" pieaudzis par trim procentiem," informēja U. Augulis. "Lai asfaltētos segumus uzturētu labā un teicamā stāvoklī, ikgadējām normatīvajām segumu atjaunošanas programmām būtu jāaptver 920 kilometru ceļu un papildus ik gadu jārekonstruē aptuveni 190 kilometri ceļu."

"Asfaltēto ceļa segumu atjaunošanas darbu deficīts ir sasniedzis 2,859 miljardu latu, bet grants segumu – 1,663 miljardu latu vērtību."

Ja neņem vērā iekavētos miljardus un autoceļu kritiski slikto stāvokli kopumā, jāteic, ka šogad nauda valsts ceļiem gan no ES fondiem, gan no valsts budžeta ir piešķirta vairāk: no budžeta – 60,3 milj. un ES projektu līdzfinansējumam – 146,3 milj. latu. Tas ir apmēram divreiz vairāk nekā pērn (attiecīgi 32 un 73,6 milj. latu) un arī aizpērn (35,4 un 93,4 milj.), bet mazāk nekā 2008. gadā. Var teikt, ka faktiski esam atgriezušies 2007. gada līmenī, tikai ar starpību, ka no valsts budžeta ceļiem tiek finansēta mazākā daļa, bet no ES naudām – lielākā.

Taču, ja aplūkojam citu rādītāju – autoceļu finansējuma apjoma īpatsvaru iekšzemes kopproduktā (IKP) –, redzams, ka "spices" gadi bijuši 1999. (1,05%), 2003. (0,94%), 2004. (0,96%), 2007. (0,92%) un 2008. gads (1,02%). Pēc tam sācies biedējoši straujš finansējuma apjoma kritums (2009. – 0,72%; 2010. – 0,58%; 2011. - 0,51%). U. Augulis norādīja: ja šī tendence turpināsies arī 2012. gadā, tad tuvojamies kritiskajai robežai, ko pieļaut nedrīkst. "Mans aicinājums deputātiem ir atbalstīt, lai tādā veidā nemazinātu budžetu, kas nodrošina infrastruktūru, tranzīta pārvietošanos."

Lielākais finansējums – no ES fondiem

Salīdzinājumam vērts palūkoties, kāda situācija ceļu būvē un remontā ir Lietuvā un Igaunijā. Lietuvā finansējums autoceļiem kopš 2005. gada ir lielāks par 1% no IKP (2008. gadā sasniedzot pat 1,63%), bet 2009. gadā gan strauji noslīdēja līdz 0,85 procentiem. Igaunija visu laiku, izņemot 2007. gadu, līmeni turējusi 1,30% robežās, bet 2009. gadā pat paaugstinājusi līdz 1,46 procentiem. Daļa šā finansējuma, līdzīgi kā pie mums, tiek segta no ES fondiem.

"Lielākais atbalsts ceļiem būs no ES struktūrfondiem, bet katrā ziņā tā nav pateicīga situācija, ka valsts budžeta finansējums ir tik mazs. Mēs labi saprotam, jā, mums šobrīd ir krīze, nepieciešams konsolidēt valsts budžetu, bet nākotnē, protams, finansējums ir jādala gan starp Eiropas fondiem, gan palielinot tai skaitā valsts budžeta finansējumu, pretējā gadījumā tos mērķus, ko mēs esam uzstādījuši par asfaltētiem, sakoptiem ceļiem, būs grūti, faktiski neiespējami sasniegt," tā U. Augulis. Ja palūkojamies Satiksmes ministrijas kartē, kurā iezīmēti 2009.-2010. gadā īstenotie, pašlaik darbībā esošie un līdz 2012. gadam pabeidzamie autoceļu segumu rekonstrukcijas projekti (tostarp Valsts galveno autoceļu segu rekonstrukcijas programmas ietvaros), redzams, ka galvenās maģistrāles valsts robežu virzienā lielā mērā ir "nosegtas".

"Ja asfalta segums ir pareizi izbūvēts, atkarībā no satiksmes intensitātes pirmos astoņus desmit gadus no izbūves brīža tas kalpo nevainojami."

Valsts īsteno divus lielus Kohēzijas fonda līdzfinansētus projektus - autoceļa E22 posmu Tīnūži-Koknese un Ludza-Terehova rekonstrukciju –, ko paredzēts pabeigt nākamgad. Šogad kopumā plānots sākt 12 Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzfinansētus autoceļu projektus un pabeigt 12 iepriekšējos gados iesāktos objektus. Šā gada pirmajā ceturksnī paredzēts sākt vairākas iepirkuma procedūras. Šajā un nākamajā gadā ekspluatācijā plānots nodot vairāk nekā 600 km noasfaltētu ceļu, tostarp melno klājumu iegūs vairāk nekā 200 km grantēto ceļu.

Vai pašvaldību ceļi nevērtīgāki?

Taču vēl 39 tūkst. km ceļu (tostarp arī ielu) ir pašvaldību pārvaldījumā (asfaltēti 54378 km un grantēti 33575 km).

Kā liecina Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) informācija, pašreizējais mērķdotāciju apjoms šo ceļu uzturēšanai kopumā nodrošina tikai 60-70% no nepieciešamajiem finanšu līdzekļiem autoceļu un ielu ikdienas un periodiskai uzturēšanai novadu pašvaldībās, bet republikas pilsētās nesedz pat pusi no vajadzīgā finansējuma. Šeit aina vēl bēdīgāka nekā ar valsts autoceļiem.

LPS padomnieks tehnisko problēmu jautājumos Aino Salmiņš Saeimas komisijai sniedza izvērstu ieskatu problēmās: "Šogad valsts dotāciju ziņā esam sasnieguši 2003. gada līmeni – 20 miljonus latu. Turklāt ES līdzfinansējums pašvaldībām pieejams tikai divās aktivitātēs: "Tranzīta maršrutu (ielu) sakārtošana pilsētas teritorijās" (kopumā apstiprināti projekti par kopējo summu 57,5 milj. latu; otrajā atlases kārtā apstiprināti 19 projektu iesniegumi par aptuveni 27,6 milj. latu; šā gada prognoze – 27-30 milj. latu) un "Satiksmes drošības uzlabojumi apdzīvotās vietās ārpus Rīgas" (prognoze šim gadam – 5-6 milj. latu), kā arī "Satiksmes drošības uzlabojumi Rīgā" – 3 milj. latu.

Jā, piešķirtā nauda ceļu remontam un būvei kopumā no ES fondiem ir lielāka nekā citus gadus, bet tā ir paredzēta lielākoties valsts galvenajiem ceļiem. Par reģionālajiem un iekšējiem ceļiem runas nav jau vairākus gadus. Valsts otrās šķiras ceļu programma Satiksmes ministrijā tika radīta, bet valdība to nepieņēma. Taču 35% asfalta seguma tagad ir sabrukuma stāvolī.

"Šajā un nākamajā gadā plānots nodot ekspluatācijā vairāk nekā 600 km noasfaltētu ceļu."

Jautājums ir par ES naudas sadalījumu starp valsti un pašvaldībām. Vai pašvaldību ielas 7,5 tūkstošu kilometru garumā intensitātes ziņā ir sliktākas vai mazsvarīgākas par valsts galvenajiem un reģionālajiem ceļiem 6,9 tūkstošu kilometru garumā? Pēc ES finansējuma sadalījuma redzam, ka sliktākas. Pirms iestājāmies ES, pašvaldību daļa ceļiem bija 32-35 procenti no šim nolūkam paredzētās pirmsiestāšanās naudas. Kopš tikām ES, pašvaldību daļa sarukusi līdz 17-22 procentiem.

Pašreizējais mērķdotāciju apjoms pašvaldību autoceļu un ielu uzturēšanai katastrofāli samazinājies un strauji tuvina ceļu sistēmu sabrukumam. Finansējuma sadale starp valsti un pašvaldībām nav samērīga. Ja valsts autoceļiem finansējums Valsts autoceļa programmas ietvaros ir aptuveni 2,15 tūkst. latu uz vienu kilometru, tad pašvaldību autoceļiem un ielām – tikai 519 lati uz vienu kilometru."

Valsts nepilda likumu

LPS pārstāvis par finansējuma plānošanu ir ļoti kritisks: "Neviena valsts iestāde nav izvērtējusi finanšu nepieciešamību pašvaldību ielu un autoceļu ikdienas vai periodiskai uzturēšanai. Nav izstrādāti kritēriji mērķdotāciju sadalei un netiek pildītas likuma "Par autoceļiem" prasības atbilstoši likuma "Par autoceļiem"12. pantam. Pērn valsts budžeta piešķirtais finansējums Valsts autoceļu fonda programmai 2010. gadā nedrīkstēja būt mazāks par plānotajiem valsts budžeta ieņēmumiem no transportlīdzekļu ikgadējās nodevas un mazāks par 80% no plānotajiem valsts budžeta ieņēmumiem no akcīzes nodokļa par naftas produktiem. Saskaņā ar šo likuma normu un Finanšu ministrijas prognozēm Valsts autoceļu fonda programmas finansējumam 2010. gadā vajadzēja būt 222 milj. latu, tai skaitā valsts autoceļu finansēšanai (programmai "Valsts autoceļu pārvaldīšana, uzturēšana un atjaunošana") – 171,4 milj. latu. Bet pērn Valsts autoceļu programmai pretēji likumam tika atvēlēti tikai 25,9% no akcīzes nodokļa naftas produktiem, vispār neiekļaujot transporta nodevu."

Turpmāk vēl.