Tā kā Latvijā agrāk funkcionējošā rūpniecība tika iznīcināta, vietējiem uzņēmējiem nav pietiekamu resursu, lai nodrošinātu jaunu uzņēmumu radīšanu, un nav arī attiecīgas tirgus nišas to ražotās produkcijas realizācijai. Vairumā gadījumu tas iespējams tikai, piesaistot ārējo kapitālu.
Te būtiska problēma ir investoru un Latvijas interešu saskaņošana, kuras nebūt nav identiskas. Investoru interese ir samērā vienkārša un skaidra – gūt iespējami lielāku peļņu, katrā ziņā ne mazāku, kādu varētu sasniegt citā pasaules reģionā, un īsā laikā nodrošināt ieguldījumu atmaksāšanos. Sarežģītākas ir Latvijas intereses. Aplami tās reducēt uz investīciju apjomu, kā to nereti mēģinājuši darīt daži politiķi un ierēdņi. Izpratnes trūkums par ārējo investīciju piesaistes mērķiem un kritērijiem to lietderības novērtēšanā ir viens no Latvijas līdzšinējo neveiksmju iemesliem.
Vajadzīgi uzņēmumi, kas ražo naudu
Tā kā par ekonomikas attīstības galveno mērķi jāuzskata tautas labklājības kāpināšana - tās līmeņa tuvināšana attīstītajās valstīs sasniegtajiem rādītājiem, investīciju lietderība jāvērtē no to lomas šā mērķa īstenošanas nodrošināšanā. Šo uzdevumu jaunradītie vai paplašinātie objekti veiks tad, ja tie radīs pietiekamu skaitu labi apmaksātu darbavietu un būs stabils avots līdzekļu ieplūdei konsolidētajā valsts budžetā. Vienkāršoti var teikt, ka Latvijai ir gluži vienalga, ko, kā un cik daudz ražo vai kādus pakalpojumus sniedz tās teritorijā dislocētie saimnieciskās darbības objekti. Svarīgs ir to pienesums valsts neto nacionālajā ienākumā (NNI), saprotams, ievērojot noteiktos vides un citus normatīvus. Citiem vārdiem - Latvijai vajadzīgi uzņēmumi, kas ražo naudu nodarbināto iedzīvotāju darba samaksas un budžeta ieņēmumu veidā.
Politiķu un arī ekonomistu vidē ir plaši izplatīts viedoklis, ka Latvijā prioritāri ir uzņēmumi, kas ražo produkciju ar augstu pievienoto vērtību (PV). Raugoties no valsts ekonomiskā mērķa skatupunkta, šā rādītāja nozīmi nevar vērtēt viennozīmīgi, jo ne katra PV veicina tā sasniegšanu. Svarīga ir PV struktūra. No PV veidojošo elementu četrām galvenajām daļām Latvijas NNI palielināšanā visā pilnībā iekļaujas tikai divas – darba izmaksas (strādājošo atalgojums un algas nodokļi) un t.s. citi nodokļi (dabas resursu, nekustamā īpašuma u.tml.).
Pievienotā vērtība - ne vienmēr tiešs labums valstij
Kapitāla izmaksas (pamatlīdzekļu amortizācijas summa) Latvijas NNI parasti nepalielina, jo nolietotās ražošanas iekārtas izgatavo ārvalstīs un to iegādei izlietotie līdzekļi aizplūst pāri robežai. Arī ceturtā sastāvdaļa - uzņēmuma tīrais ienākums, tātad peļņa – var tikai daļēji veicināt vai vispār neveicināt valsts NNI palielināšanu. Iemesli ir vairāki: 1) lielo investīciju gadījumā (vairāk nekā 10 milj. latu) pirmos desmit gadus saimnieciskie objekti uzņēmuma ienākuma nodokli (UIN) vispār nemaksā; 2) ar šo nodokli apliekamo peļņas daļu nosaka, no tīrā ienākuma kopsummas atskaitot aptuveni vēl vienu (bez tās, kas ietilpst ražošanas izmaksās) pamatlīdzekļu amortizācijas gada normu.
Augot mehanizācijas un automatizācijas līmenim, palielinās pamatlīdzekļu vērtība un to amortizācijas summas, attiecīgi samazinot vai pat pilnīgi izslēdzot ar UIN apliekamo peļņas daļu un 3) pati nodokļu likme (15%) Latvijā ir nepamatoti zema, katrā ziņā ievērojami mazāka nekā lielākajā daļā ES valstu. Kā redzams, tātad kādā ražošanas procesā iegūtā lielā PV ne katrreiz nodrošina arī adekvātu Latvijas ieguvumu.
"Latvijai ir gluži vienalga, ko, kā un cik daudz ražo vai kādus pakalpojumus sniedz tās teritorijā dislocētie saimnieciskās darbības objekti."
To pārliecinoši apstiprināja mūsu 2002. gadā izdarītais koksnes pārstrādes uzņēmumos radītās PV un Latvijas ieguvuma no tā salīdzinājums ar paredzēto ieguvumu no projektētās celulozes rūpnīcas. Izrādījās, ka tā, attiecinot uz vienu kubikmetru izmantotās koksnes, nodrošinot daudz augstāku PV, dotu Latvijai vairākas reizes mazāku ieguvumu nekā tradicionālie tās pārstrādes veidi (zāģmateriālu un skaidu plātņu ražošana).
Teiktais tomēr nav jāuztver kā PV rādītāja noniecinājums. Šis rādītājs daudzos gadījumos atspoguļo uzņēmuma modernizācijas pakāpi un tā konkurētspēju. Uz novecojušas tehnikas un roku darba bāzēti uzņēmumi parasti nav konkurētspējīgi un nevar ilgstoši funkcionēt un nodrošināt darbavietas iedzīvotājiem. Iepriekš teiktais jāsaprot kā rosinājums izvairīties no PV rādītāja fetišizācijas un kā kritēriju objekta vērtēšanā izmantot tā pienesuma apjomu valsts NNI palielināšanā (darba samaksa + nodokļi).
Ko varam piedāvāt komersantiem
Saimniecisko objektu funkcionēšana, raugoties no Latvijas, tāpat kā no jebkuras citas valsts viedokļa, nav pašmērķis, bet līdzeklis iedzīvotāju nodarbināšanai, viņu ienākumu un valsts budžeta ieņēmumu nodrošināšanai. Tā kā uzņēmējiem (kapitāla īpašniekiem) ir plaša teritoriju izvēle sava objekta veidošanai, valstij, lai ieinteresētu saimniecisko objektu īpašniekus tos dislocēt tās teritorijā, jāveido tādas prasības un nosacījumi, kas nav sliktāki par citās valstīs iedibinātajiem vai veidojamiem. Svarīgākie starp tiem ir atbilstošu ražošanas resursu pieejamība, tehniskās infrastruktūras kapacitāte un kvalitāte, nodokļu lielums un struktūra, saistošie normatīvi, kas regulē darbaspēka izmantošanu un pieļaujamo ietekmi uz apkārtējo vidi, finanšu sistēmas un likumdošanas stabilitāte, ražotās produkcijas realizācijas areāls.
No investoru interešu viedokļa raugoties, Latvijas reālā situācija nav vērtējama viennozīmīgi. Ir pietiekami liela iespēja izvēlēties objekta dislokācijai izdevīgāko vietu; ir pieejama samērā laba tehniskā infrastruktūra (galvenokārt gan lielākajās pilsētās); ģeogrāfiskais novietojums un transporta sistēma piemērota izejvielu piegādei un gatavās produkcijas aizvešanai; ūdens resursi un gaisa piesārņojuma kvotas nelimitē uzņēmuma attīstību.
"Pirmie mūsdienīgie uzņēmumi, kurus pēc neatkarības atjaunošanas šeit izveidoja ārējie investori, bija lielas, modernas kokzāģētavas."
Pievilcību mazina relatīvi nelielais vietējais tirgus. Tas nozīmē, ka te prioritāri ir uzņēmumi, kas orientēti produkcijas ražošanai pasaules tirgum. Arī vietējo izejvielu klāsts ir ierobežots – galvenokārt tie ir koksnes resursi un lauksaimniecības izejvielu pieejamība, kā arī daži nemetāliskie izrakteņi, kas izmantojami celtniecībā pielietojamo materiālu ražošanai. Pārveides perioda sākumā viens no svarīgākajiem resursiem bija kvalificēts darbaspēks, kurš neatkarības gados lielā mērā tika zaudēts un tagad jāveido no jauna.
Attīstību veicinošo un bremzējošo faktoru pārstāsts rāda, ka mūsu valsts iespējas ir viduvējas. Acīmredzot Latvija nevar izvēlēties, kuras nozares attīstīt un kuru attīstību noraidīt. Prioritāte jādod tiem objektiem, kuri nodrošina valsts NNI palielināšanu (ražo naudu). Šajā saistībā ir dzirdēti ieteikumi koncentrēties uz produktu ražošanu, kas saistīti ar informācijas sistēmu attīstību. Iekarot stabilu vietu pasaulē šinī jomā ir ļoti vilinoši un arī sarežģīti, galvenokārt lielās konkurences dēļ. Jārēķinās, ka šīs nozares pievilcību izprot ne tikai Latvijas, bet arī citu, starp tām atsevišķu jaunattīstības valstu speciālisti. Izšķiroša nozīme būs attiecīgu speciālistu sagatavošanai.
Ko novērtē investori un nenovērtē valsts
Lai gan Latvijai, kā iepriekš minēts, nav svarīgi, ko, kā un cik daudz ražo te izvietotie uzņēmumi, to nevar attiecināt uz investoriem. Tiem, lai sasniegtu savu mērķi – gūtu peļņu, tirgū jāpiedāvā konkrēts produkts. Tā izgatavošanai nepieciešamas izejvielas, enerģija un citi resursi, ieskaitot arī iespēju utilizēt ražošanas procesa atkritumus un absorbēt izmešus atmosfērā. No šī viedokļa Latvijas priekšrocība ir jau minētās lielās mežu platības, lauksaimniecības zeme un arī nemetālisko minerālu iegulas. Augot pasaules iedzīvotāju skaitam, palielināsies vajadzība pēc pārtikas produktiem un dažādām būvēm. Tas rada pamatu lauksaimniecības produkcijas ražošanas palielinājumam un tās pārstrādes rūpniecības attīstībai un būvmateriālu ražošanai.
Palielinoties zemeslodes pārapdzīvotībai, saasinās izejvielu problēma. Latvijā vēl dzīvīgs ir uzskats, ka te nav vai ir ļoti maz rūpniecībai derīgo izejvielu. Šāda atziņa daļēji ir pareiza attiecībā uz fosilajiem izrakteņiem. Blakusefekts šādam viedoklim ir tas, ka pēc valsts neatkarības atgūšanas koksnes un citu resursu loma valsts ekonomikas attīstībā netika adekvāti novērtēta. Turpretim citu valstu uzņēmēji labi zināja, ka, piemēram, mežu platība pasaulē sistemātiski samazinās un, palielinoties planētas iedzīvotāju skaitam vēl straujāk, sarūk to platība uz vienu iedzīvotāju.
Saskaņā ar ASV zinātnieku pētījumu, no 2000. līdz 2005. gadam pasaules mežu platība sarukusi par 1011 tūkst. km2. Tātad ikgadējais samazinājums pārsniedz 200 tūkst. km2 jeb ir līdzīgs vairāk nekā trim Latvijas teritorijām. Latvijā iedibinātais liberālās ekonomiskās politikas princips pavēra iespēju jebkuram pasaules uzņēmējam pieeju tās resursiem. Nav nejaušība, ka pirmie mūsdienīgie uzņēmumi, kurus pēc neatkarības atjaunošanas šeit izveidoja ārējie investori, bija lielas, modernas kokzāģētavas, kas, izmantojot vietējos koksnes resursus, ražoja zāģmateriālus un eksportēja tos uz ārzemēm.
"Latvijas iekšējā situācija un ārpasaules pretrunu saasināšanās diktē nepieciešamību izstrādāt pasākumus, kā pārvarēt attīstību bremzējošus šķēršļus."
Valsts institūcijas neprasīja, lai tiktu veidotas šo pusfabrikātu tālākas pārstrādes ražotnes, kas, nodarbinot vietējos iedzīvotājus, izgatavotu mēbeles, būvdetaļas un citus izstrādājumus. Latvijas mežu resursi tika izmantoti citu valstu iedzīvotāju nodarbināšanai un to labklājības vairošanai. Līdzīga situācija izveidojās arī nemetālisko minerālo resursu ieguves un izmantošanas jomā. Arī tie tiek iegūti un liela daļa bez tālākas pārstrādes eksportēti, praktiski nedodot pienesumu Latvijas iedzīvotāju labklājības vairošanā.
Ārējo investoru interese neaprobežojās tikai ar koksnes resursu pārstrādes uzņēmumu izveidi. Izmantojot valsts institūciju vienaldzīgo attieksmi, 21. gs. pirmās dekādes otrajā pusē tie īstenoja masveidīgu meža zemju iegādi, pērkot tās no privātajiem īpašniekiem. Saskaņā ar internetā publicēto informāciju (atsaucoties uz "Latvijas Avīzi") ārzemniekiem jau pieder 1 569 877 ha mežu zemes. Salīdzinot šo skaitli ar valsts teritorijas kopējo un meža zemju platību, iznāk, ka tikai mežu zemju veidā ārzemniekiem pieder 24,3% Latvijas teritorijas, 44,9% meža zemju un 87,7% nevalstiskā sektora mežu. Tas nav viss. Ārvalstnieki (galvenokārt skandināvi) ir iegādājušies lielas lauksaimniecības zemju platības un turpina tās paplašināt. Dažos Zemgales un Pierīgas pagastos lielākā daļa lauksaimniecības zemes jau pieder ārvalstniekiem. Latvijā norisinās process, kurš stipri atgādina 13. gadsimta notikumus, tikai ar to atšķirību, ka tagad vietējo iedzīvotāju "atbrīvošana" no zemes notiek kulturāli, pat brīvprātīgi.
Vajadzīgs "smadzeņu centrs"
Rodas jautājums, vai ar minētajiem faktiem "atbrīvošanas" process ir noslēdzies un iestājies stabils laiks vismaz īpašuma attiecību jomā? Vērojot jezgu ap nekustamā īpašuma nodokli, šķiet, ka tāds laiks vēl nav pienācis. Tiek izteikti apsvērumi palielināt nodokli dzīvokļiem un dzīvojamām mājām, jo tā likme, attiecinot pret objekta kadastrālo vērtību, esot ievērojami mazāka nekā attīstītajās valstīs. Noklusēts tiek, ka dzīvoklis vai dzīvojamā māja un zeme, uz kuras tas atrodas, ienākumu nerada. Nodokli persona maksā lielākoties no darba ienākumiem, kuru lielums nav salīdzināms ar tiem, ko saņem rietumvalstu līdzīgas kvalifikācijas darbinieki.
Otra problēma ir paša īpašuma tā dēvētā kadastrālā vērtība. Saskaņā ar pastāvošo kārtību to nosaka nevis pēc objekta ienesīguma, bet pamatojoties uz informāciju par līdzīgu objektu pārdošanas cenu. Tā kā prestižās vietās bagāti pircēji (arī ārvalstnieki), lai tiktu pie zemesgabala, par cenu nekaulējas, arī pārējo iedzīvotāju īpašumi tiek vērtēti līdzīgi. Balstoties uz šādu kadastrālo vērtību, tiek noteikts arī nodoklis. Nespējot to samaksāt, īpašniekam agri vai vēlu savs īpašums būs jāpārdod un jāseko citiem darba un normālas dzīves apstākļu meklētājiem aiz Latvijas robežām. Apzināti vai neapzināti Latvijā tiek radīti apstākļi, kas veicina tās pamatiedzīvotāju emigrāciju, atbrīvojot telpu imigrantu ieplūdei no pārapdzīvotajām zemēm.
Problēmu konspektīvs pārstāsts liecina, ka Latvijas iekšējā situācija un ārpasaules pretrunu saasināšanās diktē nepieciešamību izstrādāt pasākumus, kā pārvarēt attīstību bremzējošus šķēršļus un padarīt Latviju par valsti, kuras iedzīvotājiem ir stabila sociāli ekonomiskā situācija, skaidrs nākotnes redzējums un kurā norisinās normāls iedzīvotāju ataudzes process, un tiem nav vēlmes to pamest.
Pieredze rāda, ka šādu sarežģītu pētniecisko darbu nevar kvalificēti veikt nedz ierēdņi, nedz arī starptautisko organizāciju speciālisti epizodisku vizīšu laikā. Ir nobriedusi nepieciešamība tautsaimniecības attīstības problēmu izstrādei radīt speciālu pastāvīgi darbojošos, no politisko partiju ietekmes neatkarīgu institūciju ("smadzeņu centru"), koncentrējot tajā valsts talantīgākos ekonomikas zinātnes kadrus.
