Neskatoties uz dažādu skaļi nosaukto plānu esamību, pēdējā laikā arvien jaušamāk saskatāmas sabiedrības attīstības tendences, kurām saglabājoties latviešu nācijas iznīkšana kļūs nenovēršama. Iznīkstot nācijai, nebūs jēgas arī Latvijas valsts pastāvēšanai. Šāda fatāla nākotne mūs sagaida, bezpalīdzīgi pieņemot, ka izveidojušās attīstības tendences ir objektīvi nosacītas un darbojas neatkarīgi no mūsu gribas un uzvedības.
Citiem vārdiem sakot, bēdīgās prognozes var īstenoties, ja mēs arī turpmāk dzīvosim ilūzijās, ka kādiem citiem par mums jārūpējas un nespēsim
- izprast pašreizējās situācijas patiesos iemeslus un definēt mūsu intereses;
- objektīvi novērtēt reālo situāciju un attīstības tendences pasaulē, tostarp arī Eiropas Savienībā;
- mērķtiecīgi darboties, ievērojot ārējās pasaules diktētos nosacījumus, prasmīgi izmantot dabas resursus, ģeogrāfiskā novietojuma īpatnības, kā arī globalizācijas radītos priekšnoteikumus un pavērtās iespējas.
Nevis ārējie apstākļi, bet pašu rīcība
Nav apstrīdams fakts, ka Latvija 20 gados pēc neatkarības atgūšanas stabili atrodas Eiropas atpalikušo valstu grupā. Konstatēt to, saprotams, ir daudz vieglāk un vienkāršāk nekā sniegt atbildi un izstrādāt izvērstu darbības programmu. Skaidrs tomēr ir viens: iekams meklēt risinājumu, vispirms ir jāatzīst, ka pašreizējā traģiskā situācija nav radusies pati no sevis, nav arī kādu ārējo, tikai Latviju piemeklējušo nepārvaramo apstākļu rezultāts, bet gan ir mūsu pašu kļūdainās darbības vai bezdarbības sekas.
Latvijas pašreizējās situācijas sākotnējais un arī galvenais iemesls ir ekonomiskā potenciāla iznīcināšana pirmajos gados pēc valstiskās neatkarības atgūšanas. Neiedziļinoties pārveides detaļās, jāatzīst, ka cilvēki, kuri uzņēmās pienākumu organizēt tautsaimniecības pārveidi, nebija piemēroti šā sarežģītā procesa vadīšanai – kā nepietiekamo vispārējo zināšanu, tā arī praktiskā darba pieredzes trūkuma dēļ.
Likvidējot sociālistiskās sistēmas tautsaimniecības vadības metodes (kas, bez šaubām, bija jādara), netika veltītas nepieciešamās pūles, lai iespējami lietderīgāk izmantotu iepriekšējā sistēmā izveidotos ražošanas līdzekļus. Ir acīmredzams, ka tautsaimniecības pārveidi vajadzēja virzīt nevis uz pārmantoto saimniecisko objektu iznīcināšanu, bet uz to pārveidošanu, lai tie būtu spējīgi sekmīgi funkcionēt tirgus attiecību sistēmā.
No līdera – atpalicējos
Nemākulīgās pārveides rezultāti ir satriecoši: Latvija, kurā pirms neatkarības atgūšanas industrializācijas līmenis (rūpniecībā strādājošo skaits uz 1000 iedzīvotājiem) bija līdzīgs pasaules visattīstītākajās valstīs sasniegtajam, dažu gadu laikā nonāca atpalikušāko Eiropas valstu grupā, kļuva par valsti, kas nespēj funkcionēt bez ārējo kreditoru palīdzības un savas neatkarības atjaunošanas trešo gadu desmitu sāk ar lielu parādu nastu, kuras smagums turpina palielināties.
Salīdzinot valstu ekonomisko potenciālu (kopprodukts uz iedzīvotāju), Latvija no pirmās vietas starp Baltijas republikām (par citām PSRS sastāvdaļām nemaz nerunājot) dažos gados nonāca un joprojām paliek pēdējā vietā. Liktenīgs šajā ziņā bija rūpniecības sabrukums. Šajā tautsaimniecības svarīgākajā nozarē pirmajos piecos gados pēc neatkarības atgūšanas pievienotā vērtība (PV) samazinājās 2,8 reizes. Lai gan turpmākajos gados nozares PV palielinājās, tomēr tā nekad nesasniedza 1990. gada rādītāju.
"Iznīkstot nācijai, nebūs jēgas arī Latvijas valsts pastāvēšanai. "
Pirms pašreizējās ekonomiskās krīzes lielākais nozares PV apjoms bija 2007. gadā, kas tomēr bija vairāk nekā par trešdaļu (34,8%) mazāks nekā 1990. gadā. Sabrūkot rūpniecībai, vērtību zaudēja valsts teritorijā iepriekš izveidotās ražošanas ēkas, inženiertehniskie tīkli un ražošanas iekārtas. Lai gan minētie materiālās dabas zudumi bija ļoti lieli, tomēr tie nav izšķirošie, īpaši ņemot vērā, ka ražošanas modernizācija saistīta ar iekārtu sistemātisku atjaunināšanu un ražošanas korpusu pārveidi. Pats būtiskākais zaudējums, kas joprojām apgrūtina investīciju piesaisti un nozares izaugsmi, ir iedzīvotāju iepriekšējos gados izveidojušos industriālā darba tradīciju, to uzkrāto rūpnieciskā darba iemaņu iznīcināšana. Pieredze pārliecinoši rāda, ka cilvēciskajam faktoram bija un paliek izšķirošā loma šīs nozares attīstībā.
Ir aksioma, ka atsevišķa cilvēka panākumus galu galā nosaka tā prāta spējas un intensīvs darbs. Šī likumsakarība attiecināma arī uz visas sabiedrības panākumiem. Konkrēti tā izpaužas sabiedrības spējā izraudzīt pārstāvjus, kam uzticēt tās dzīvi, noteicošo lēmumu pieņemšanu un nepieciešamo pasākumu veikšanu, tātad izraudzīt tautas pilnvarotus pārstāvjus, kam ir atbilstošas zināšanas, pieredze un kas ir godīgi un gatavi ziedot savus spēkus sabiedrības labā. Latvijas iedzīvotājiem diemžēl šajā ziņā nav veicies.
Vismazākā PV uz vienu iedzīvotāju
Tautsaimniecības izaugsme nav domājama bez tās pamatnozares – rūpniecības –attīstības. Situāciju precīzi raksturo tas, ka starp Eiropas Savienības valstīm Latvijai šajā nozarē ir vismazākā PV uz vienu iedzīvotāju. Traģikomiski, ka pēc šī rādītāja mūsu valsts atpaliek ne tikai no Skandināvijas valstīm, kur tas ir 3,0–3,4 reizes lielāks, bet pat no Vidusjūras valstīm, kuru saimniecība specializējas tūristu apkalpošanā un siltumu mīlošo lauksaimniecības kultūru audzēšanā. Piemēram, Kiprā rūpniecības PV uz iedzīvotāju 1,4 reizes, bet Maltā un Grieķijā pat 1,8 reizes pārsniedza Latvijas rādītāju.
Aizbildinājums, ka Latvijai nācies pārvarēt specifiskas grūtības, tikai daļēji attaisno mūsu atpalicību. Līdzīga situācija bija arī citām pēcsociālisma valstīm, kuras spēja nodrošināt iekļaušanos jaunajā sistēmā ar ievērojami mazākiem zudumiem. Rūpniecībā PV uz iedzīvotāju Latvijas rādītāju pārsniedz šādi: Lietuvā - 1,6, Igaunijā - 1,8, Polijā, Ungārijā, Slovākijā, Slovēnijā un Čehijā - 2,2–3,5 reizes.
"Latvija 20 gados pēc neatkarības atgūšanas stabili atrodas Eiropas atpalikušo valstu grupā."
No iepriekš minētā izriet divi secinājumi:
- Latvijas atpalicības pārvarēšana vispār un laiks, kurā to varētu izdarīt, ir cieši saistīti ar panākumiem galvenokārt rūpniecības attīstībā;
- atjaunot rūpniecību pirmskrīzes līmenī nozīmē saglabāt atpalicību ar visām no tā izrietošām sekām. Jāpanāk tāda nozares izaugsme, lai nozarē PV apjoms 2,5–3 reizes pārsniegtu iepriekšējos gados sasniegto augstāko līmeni.
Izaugsme - līdzeklis mērķa sasniegšanai
Izstrādājot un īstenojot pasākumus rūpniecības, kā arī citu tautsaimniecības nozaru attīstībai, jāvadās no atziņas, ka to izaugsme nav pašmērķis. Tā ir tikai līdzeklis galvenā mērķa sasniegšanai - nodrošināt tādu Latvijas iedzīvotāju labklājības palielinājumu, lai tas būtu līdzīgs ES attīstītajās valstīs sasniegtajam līmenim.
Salīdzinot attīstīto valstu tautsaimniecības nozares, nākas secināt, ka visplašākās attīstības iespējas ir rūpniecībai. Tikai daļa nozares uzņēmumu ir saistīti ar vietējiem izejvielu resursiem vai vietējo noieta tirgu. Citi savā ražošanā izmanto dažādos pasaules reģionos iegūtās izejvielas un izgatavoto produkciju pārdod citās valstīs, saprotams, ja spēj konkurēt ar analogas produkcijas ražotājiem.
"Pašreizējā traģiskā situācija nav kādu ārējo, tikai Latviju piemeklējušo nepārvaramo apstākļu rezultāts."
Tā kā mēs dzīvojam tautsaimniecības globalizācijas apstākļos, kas nozīmē, ka dominē valstu (arī Latvijas) atvērtas ekonomikas modelis, un līdz ar iekļaušanos Pasaules Tirdzniecības organizācijas diktēto nosacījumu sistēmā protekcionisma pasākumi praktiski nav realizējami, rūpniecības uzņēmumu dzīvotspēja Latvijā, tāpat kā jebkurā citā valstī, ir atkarīga no to spējas iekarot un saglabāt savu nišu pasaules tirgū (tostarp arī Latvijā kā pasaules tirgus kopējās teritorijas daļā). Lai uzņēmums spētu piedāvāt savu produkciju par konkurētspējīgu cenu, tā ražošanas izmaksas nedrīkst ievērojami atšķirties no tām, kādas ir konkurentiem.
Viens no pamatnosacījumiem šāda stāvokļa sasniegšanai ir ražošanas apjoma optimizācija. Citiem vārdiem, konkrētu produktu ražošanas apjomiem jābūt tādiem, kas dod iespēju efektīvi izmantot mūsdienu tehnoloģiju sasniegumus. Ir acīmredzams, ka to nevar nodrošināt sīkražotāji jeb mazie uzņēmumi, kuru skaita palielināšanai īpaši pasākumi tiek veikti pēdējos gados, lai mazinātu ekonomiskās krīzes radītās sociālās problēmas. Šo sīko komersantu lielākā daļa var sekmīgi darboties vietējo iedzīvotāju sadzīves vajadzību apkalpošanai, bet ne pasaules tirgū konkurētspējīgu preču ražošanai. Turklāt iedzīvotāju vajadzības, to maksātspējīgais pieprasījums un līdz ar to arī mazo uzņēmumu darbības iespējas ir ciešā sasaistē ar lielo un vidējo uzņēmumu attīstību, to produkcijas konkurētspēju pasaules tirgū.
Turpmāk vēl.
