Tautsaimniecības skarbā realitāte (II)

Neatkarīgi no atsevišķu cilvēku grupu subjektīvā vērtējuma, process ir objektīvi nosacīts, tātad nav apturams. Šādas virzības pamatā ir divi galvenie iemesli: zemeslodes iedzīvotāju skaita palielinājums (tās pārapdzīvotības stadijas iestāšanās) un tehniskā progresa radītās iespējas veidot lielus, augsti efektīvus uzņēmumus, kuru ražotās produkcijas apjoms pārsniedz valsts, kurā tas dislocēts, vajadzības.

Nenovērtējama nozīme ir arī satiksmes līdzekļu attīstībai un visu pasauli aptverošas sakaru sistēmas izveidei. Atsevišķas, pat vislielākās valsts ekonomika mūsdienās nevar sekmīgi funkcionēt, balstoties tikai uz vietējiem izejvielu resursiem un vietējo noieta tirgu. Likumsakarīgi, ka atkarība no ārējās vides ir pretēji proporcionāla valsts teritorijas lielumam un apdzīvotībai.

Cilvēku uz zemes kļūst pārāk daudz

Mūsdienu pasaulē arvien skaidrāk iezīmējas pasaules galvenās pretrunas saasināšanās – strauji palielinās neatbilstība starp cilvēces vajadzībām un tai pieejamiem resursiem. Saskaņā ar šīs problēmas pētnieku aprēķiniem, 2005. gadā cilvēces kopējais patēriņš (izsaka kā ekoloģiskās pēdas nospiedumu globālos hektāros) pārsniedza zemeslodes bioloģisko kapacitāti par 44 procentiem. Ar katru gadu šī neatbilstība palielinās.

Secinājums ir stindzinošs: iestājies un pastiprinās mūsu planētas resursu "noēšanas" process. Pretrunas saasināšanās galvenais iemesls ir zemeslodes iedzīvotāju skaita fantastisks pieaugums. Pēdējos 300 gados tas palielinājies 10 reižu. Tikai 20. gadsimtā apdzīvotība pieaugusi gandrīz 3,7 reizes. Svarīgi ir tas, ka arī 21. gadsimta pirmajā desmitgadē pieauguma tempu kritums nav vērojams. Pasaules iedzīvotāju skaits ik gadu pieaug par 78 milj. un 2010. gadā pārsniedza 6,8 miljardus.

Zemeslodes platība neatkarīgi no iedzīvotāju skaita ir konstanta: aptuveni 50,6 mljrd. ha. No tiem ekoloģiski produktīvā sauszemes platība - tikai 8,9 mljrd. ha. Bez sauszemes bioloģisko resursu ieguvei un izmešu absorbēšanai kalpo arī okeāni un jūras, tātad ar ūdeni klātās platības. Ar attiecīgu koeficientu, atbilstoši produktivitātei pieskaitot tās, zemeslodes virsmas kopējo bioloģiski produktīvo platību dažādi autori vērtē no 11,2 līdz 13,4 mljrd. globālo hektāru (gha). Pat pieņemot maksimālo lielumu, iznāk, ka cilvēku vajadzību apmierināšanai noderīgā platība, attiecinot uz vienu iedzīvotāju, 1900. gadā bija 8,12 gha, bet 2010. gadā tikai 1,96 gha jeb 4,1 reizi mazāka. Līdz šā (21.) gadsimta vidum, pat pieņemot iedzīvotāju skaita pieauguma tempu nelielu kritumu, tā samazināsies vēl par pushektāru.

"Atkarība no ārējās vides ir pretēji proporcionāla valsts teritorijas lielumam un apdzīvotībai."

Strauji augot iedzīvotāju skaitam, atsevišķās pasaules daļās problemātiskas kļūst iespējas minimāli nodrošināt tos ar pārtiku un lietošanai derīgu ūdeni. Valsts vai reģiona iedzīvotāju totāla nabadzība un bezizejas situācija ir labvēlīga augsne to iesaistīšanai terorismā, jūras pirātismā, etniskas un reliģiskas dabas konfliktos. Tā veicina iedzīvotāju masveidīgu pārvietošanos uz augstāk attīstītajām un mazāk apdzīvotām valstīm.

Svaigākais pārapdzīvotības radīto problēmu piemērs ir grandiozie nemieri dažās Ziemeļāfrikas valstīs. Tunisijā, Ēģiptē, Lībijā un citās tautas masas galveno savas nabadzības iemeslu saskata ieilgušajā to prezidentu diktatūrā. Līdzīgi notikumi nedaudz agrāk bija Kirgizstānā. Nemieru izpausmes ir un, jādomā, būs vēl arī vairākās citās nabadzīgajās valstīs. Dažu valstu vadītāji bija spiesti savus posteņus atstāt. Vairāku citu ilgi valdījušo vadoņu stāvoklis kļūst arvien nedrošāks.

Pārapdzīvotība – sociālo pretrunu avots

Būtu brīnišķīgi, ja ar atsevišķu vadītāju nomaiņu varētu radikāli uzlabot situāciju. Tomēr nav pamata cerēt, ka jaunā vara spēs nodrošināt jūtamu nabadzības mazinājumu, jo tās objektīvais iemesls ir iedzīvotāju skaita vētrainā palielinājuma radītā pārapdzīvotība. Piemēram, iedzīvotāju skaits Ēģiptē no 14,2 milj. 1927. gadā palielinājās līdz 34 milj. 1971. gadā un 80,5 milj. 2010. gadā. Tunisijā tagad dzīvo 10,6 milj. cilvēku, salīdzinot ar 5,6 milj. 1975. gadā. Lībijā no 3,25 milj. 1978. gadā tas pieauga līdz 6,5 milj. 2010. gadā. Kirgizstānā iedzīvotāju skaits no 2,1 milj. 1959. gadā sasniedza 5,5 milj. 2010. gadā.

Ekoloģiski produktīvā zemes platība šajās tuksnešainajās vai kalnainajās valstīs ir ļoti neliela un nav pietiekama tik liela skaita iedzīvotāju nodarbināšanai un normālai eksistencei nepieciešamo līdzekļu ražošanai. Iedzīvotāju labklājības līmenis ir ārkārtīgi zems. Tomēr arī šo niecīgo patēriņu vairs nevar nodrošināt vietējie resursi. No internetā publicētās informācijas izriet, ka 2006. gadā Ēģiptē patēriņa līmenis bija ļoti zems – 1,4 gha uz iedzīvotāju, salīdzinot ar 2,6 gha vidēji pasaulē. Tomēr arī no šā niecīgā patēriņa tikai 21% sedza vietējie resursi (biokapacitāte). Tunisijā vietējie resursi kopējā patēriņā veidoja 58% un Lībijā 50 procentus.

Ar vadošo amatpersonu, kuri acīmredzot nebija savu uzdevumu augstumos, nomaiņu vien problēmu atrisināt nav iespējams. Pat visideālākā valsts pārvaldes sistēma nevar, nekaitējot citām valstīm, atrisināt pārapdzīvotības radīto nabadzību. Reāls risinājums saskatāms iedzīvotāju skaita pieauguma apturēšanā un turpmākā tā samazinājumā. Ņemot vērā pasaules iedzīvotāju lielākās daļas nepietiekamo zināšanu līmeni dzimstības regulēšanas jomā un valdošo reliģiju nostādnes šajā jautājumā, cerēt uz situācijas maiņu vismaz pārredzamā nākotnē nav pamata.

Lai vieni iegūtu, citiem – "jāsaraujas"

Ir acīmredzams - saasinoties pasaules galvenajai pretrunai, tās harmoniska attīstība nav iespējama, saglabājot izveidojušos dalījumu bagātās un nabadzīgās valstīs jeb, kā tiek definēts starptautisko organizāciju dokumentos, – attīstītajās un jaunattīstības valstīs. Šāds dalījums pēdējām it kā sola iespēju nokļūt attīstīto valstu skaitā. Atsevišķi gadījumi, protams, var būt. Tomēr visās tagad nabadzīgajās (jeb jaunattīstības) valstīs panākt bagātajās valstīs sasniegto dzīves līmeni objektīvi vairs nav iespējams. Šī cēlā mērķa sasniegšanu ierobežo minētā zemeslodes bioloģiskā kapacitāte, tās "noēšanas" perioda iestāšanās.

Īpaša, ne mazāk nozīmīga problēma ir vēsturiski izveidojušās ievērojamās starpvalstu atšķirības iedzīvotāju dzīves līmenī. Tā kā zemeslodes resursi ir ierobežoti, mazināt atšķirības iespējams, tikai pazeminot attīstīto valstu iedzīvotāju patēriņa līmeni. Labprātīgi neviena valsts to nedarīs. Tomēr izvairīties no tā, šķiet, nevarēs. Pazemināt patēriņu piespiedīs jaunattīstības valstīs dislocēto uzņēmumu konkurence. Dažās no tām strauji paaugstinās zinātnes un tehnoloģijas līmenis.

Jau tagad pasaules, īpaši Eiropas, tirgu pārpludina Ķīnā, Indijā, Turcijā un citās senāk atpalikušajās valstīs ražotās preces. To konkurētspēju nodrošina zemais darba samaksas līmenis. Šajās valstīs ir arī lielas neizmantotas darbaspēka rezerves. Tās kļūst ļoti pievilcīgas pasaules lielajām kompānijām, lai veidotu tur uzņēmumus produkcijas ražošanai pasaules tirgum. Kapitāla aizplūde no attīstītajām valstīm ir šodienas realitāte. Tā kā Ķīnā un vairākās citās jaunattīstības valstīs strauji palielinās izstrādājumu tehnoloģiskais līmenis, tagadējo tā dēvēto industriālo valstu firmas varēs noturēties tirgū tikai, samazinot piedāvātās produkcijas cenu. Tā kā tehnoloģijas līmenis pasaulē strauji izlīdzinās, industriālajās valstīs dislocēto uzņēmumu lokālais cenas samazinājuma avots ir darba samaksas pazemināšana. Sociālās sekas tam ir vispārējais patēriņa, tātad dzīves līmeņa, kritums. Izvairīties no šādas perspektīvas varētu tikai, veidojot noslēgtas ekonomikas, ieviešot protekcionisma režīmu, likvidējot Pasaules Tirdzniecības organizāciju (PTO).

"Nav pamata cerēt, ka jaunā vara spēs nodrošināt jūtamu nabadzības mazinājumu."

Ir radusies kurioza situācija: pasaules lielvaras veidojot PTO, lai paplašinātu savu lielo uzņēmēju tirgus laukumu un peļņas apmērus, ir arī radījušas sava īpašā stāvokļa pasaulē kapraci. Šo valstu vēsturiski izveidojušās lomas saglabāšana reāli ir apdraudēta. Kā sekas ir cīņas saasināšanās starp tām par savu interešu, konkrēti, savas valsts ražotāju interešu, aizsargāšanu.

Viens no Latvijas neveiksmju iemesliem ir šīs situācijas neizpratne, ilūziju jeb vēlmju dominante, ka citas valstis un ES, kuras politikas veidošanā noteicošā loma ir lielajām valstīm, ir ieinteresētas un veicinās mūsu tautsaimniecības attīstību. Kā citādi izskaidrot Latvijai neizdevīgo nosacījumu akceptēšanu, iestājoties ES, cukura ražošanas nozares likvidēšanu, mūsu dabas resursu (produktīvāko lauksaimniecības zemju, mežu, kūdras un nemetālisko izrakteņu iegulu) nonākšanu ārvalstu uzņēmēju īpašumā. Šis process diemžēl nav beidzies. Iespējamā aizbildināšanās ar ārējo investīciju piesaisti te neder, jo nerezidentu ieguldījumi dabas resursu iegādē, mainot objekta īpašnieku, nepalielina sabiedrības neto nacionālo ienākumu, t.i., jūtami nepalielina iedzīvotāju ienākumus darba samaksas veidā un budžetā maksāto nodokļu ieņēmumus.

Latvija pasaules problēmu žņaugos

Pasaules galvenās pretrunas saasināšanās sarežģī jebkuras valsts attīstību. Jaunattīstības valstīm objektīvie sociāli ekonomiskie mērķi ir pietiekami skaidri un iedzīvotājiem pieņemami – palielināt ekonomisko potenciālu un likvidēt vai vismaz jūtami mazināt nabadzību. Vecajām jeb attīstītajām valstīm reālā problēma ir cita - sava stāvokļa saglabāšana mūsdienu pasaulē, iedzīvotāju labklājības līmeņa krituma tempu slāpēšana. Šāda atziņa izriet no cilvēces vajadzību apmierināšanai nepieciešamo zemeslodes bioloģisko resursu izsīkuma. Patēriņa palielināšana jaunattīstības valstīs, attiecīgi to nesamazinot attīstītajās valstīs, nozīmē cilvēces eksistencei nepieciešamo zemeslodes resursu iznīcināšanu ar visām no tā izrietošām sekām.

Situācijas pasliktināšanās Rietumu pasaulē, tostarp ES, ievērojami sarežģī Latvijas tautsaimniecības potenciāla palielināšanas iespējas un apgrūtina mūsu mērķu sasniegšanu. Apstākļos, kad katrai valstij nežēlīgi jācīnās par sava stāvokļa saglabāšanu, liktenīga kļūda būtu naivi cerēt uz attīstītāko valstu kaut kādu nesavtīgu labdarību mūsu attīstības veicināšanai. Latvijas tautsaimniecības politikas pamatā jābūt vispārzināmajai  nežēlīgajai tēzei, ka slīcēju glābšana ir pašu slīcēju darīšana. Līdzšinējās neveiksmes lielā mērā ir šīs elementārās patiesības ignorēšanas loģisks rezultāts.

"Tā kā zemeslodes resursi ir ierobežoti, mazināt atšķirības iespējams, tikai pazeminot attīstīto valstu iedzīvotāju patēriņa līmeni."

Latvijai līdzīgi kā jaunattīstības valstīm galvenais uzdevums ir panākt tādu ekonomikas izaugsmi, lai tautsaimniecības potenciāls būtiski neatpaliktu no citās ES valstīs sasniegtā. Neizpildot šo uzdevumu, nebūs iespējams novērst iedzīvotāju emigrāciju, panākt normālu to ataudzi - novērst jau reāli iezīmējušos latviešu nācijas iznīkšanas procesu.

Problēma ir skaidra. Kādi resursi ir mūsu rīcībā?

Ekoloģiskās pēdas nospiedums

Patēriņa apjomu mēra ar zemes platību globālos hektāros (gha), kas nepieciešama cilvēka vai to kopas vajadzību nodrošināšanai. To pieņemts saukt par ekoloģiskās pēdas nospiedumu. Analizējamās teritorijas resursus kvalificē kā tās biokapacitāti, tāpat izsakot gha. Salīdzinot atsevišķu valstu iedzīvotāju patēriņu - ekoloģiskās pēdas nospiedumu - un to teritorijas biokapacitāti, atklājas ievērojamas atšķirības.

Gadsimta sākumā jau vairāk nekā 80% pasaules iedzīvotāju dzīvoja valstīs, kurās kopējais ekoloģiskās pēdas nospiedums bija lielāks par to apdzīvoto teritoriju biokapacitāti. Raugoties no šā viedokļa, Latvijā situācija ir laba. Par to liecina 1.  tabulā sniegtais salīdzinājums ar vidējiem pasaules, atsevišķu kontinentu un dažu valstu rādītājiem.

Ekoloģiskās pēdas nospiedums un biokapacitāte uz vienu iedzīvotāju, 2006. gadā

Avots: Global Footprint Network, 2009. The Ecological Footprint Atlas 2009  www.footprintnetwork.org/atlas

Pasaules mēroga aprēķinos ne vienmēr tiek nodrošināta absolūta precizitāte, jo to veicējiem nereti nākas balstīties uz analoģijām un pieņēmumiem. Veicot katrai valstij detalizētākus pētījumus, iespējamas dažas korekcijas. Tomēr nevar noliegt, ka tabulā ietvertie skaitļi rāda realitātei tuvu kopējo ainu. Zemeslodes resursu noēšanas galvenie vaininieki ir Eiropa un Ziemeļamerika - faktiski ASV. Āfrikas nelielā pozitīvā bilance praktiski ir šī kontinenta iedzīvotāju masveida nabadzības atspulgs. Lai gan arī Āzijā (izņemot dažas valstis) patēriņa līmenis ir zems, tomēr te bioresursu patēriņš divkārt pārsniedz to esamību. Šķiet, ka šī kontinenta biokapacitātē nav iekļautas Krievijas Federācijas Āzijas daļa, jo tā nav pieejama citu valstu iedzīvotājiem. Jārēķinās, ka Āzijas kontinents, īpaši tā pārapdzīvotība, nākotnē būtiski ietekmēs visas pasaules attīstības procesus.

Pievēršoties Latvijas rādītājiem, uzmanību saista tās augstais ekoloģiskās pēdas nospieduma rādītājs, pat nedaudz lielāks nekā vidēji Eiropā. Tas izskaidrojams nevis ar augsto labklājības līmeni, bet ar lielo mežmateriālu izstrādes apjomu. Atbilstoši metodikai mežmateriālu izstrāde tiek klasificēta kā to patēriņš. Izslēdzot šo produktu, Latvijas ekoloģiskās pēdas nospiedums samazinās līdz 2,21 gha un Eiropas - līdz 4,0 gha. Līdzīga aina veidojas arī Igaunijā. Turklāt šajā kaimiņvalstī lielu ekoloģiskās pēdas nospiedumu (3,15 gha) veido atmosfēras piesārņojums, ko rada degslānekļa izmantošana elektroenerģijas ražošanai. Latvijas svarīgākais attīstības resurss ir tās relatīvi lielā biokapacitāe, salīdzinot ar pasaules un Eiropas vidējiem rādītājiem. Šīs attiecības redzamas 2. tabulā. Tās veidošanā izmantoto datu avots norādīts pie 1. tabulas.

Biokapacitāte un tās sastāvdaļas 2006. gadā, gha uz iedzīvotāju

Tas, ka Latvijas biokapacitāte pārsniedz vidējo rādītāju pasaulē 4 un Eiropā 2,4 reizes, norāda uz nozīmīgu mūsu valsts tautsaimniecības attīstības resursu esamību. Tai pašā laikā augstais nodrošinājums ir teritorijas mazapdzīvotības un iedzīvotāju labklājības zemā līmeņa sekas. Apdzīvotības līmeņa izmaiņas Latvijā norisinājās pretēji pasaulē vērojamam procesam. Divdesmit gados kopš Latvijas neatkarības atgūšanas iedzīvotāju skaits pasaulē palielinājās par 1568 miljoniem jeb gandrīz par 30 procentiem. Latvijā, gluži pretēji, tas saruka par 438 tūkstošiem jeb 16,3 procentiem. Neapturot šo procesu, Latvija ātri kļūs par ļoti reti apdzīvotu teritoriju un pievilcīgu vietu migrantu ieplūdei no pārapdzīvotām, galvenokārt Āzijas, valstīm.

Iedzīvotāju samazinājums ir divu demogrāfisko procesu – emigrācijas un negatīvā dabiskā pieauguma – sekas. Abiem šiem procesiem ir kopīgs pamats – sociāli ekonomiskā nedrošība, kas savukārt ir tautsaimniecības sabrukuma un stagnācijas neizbēgams rezultāts. Ja cilvēkiem nav stabila darba un ienākumu un nav pazīmju, ka tādi būs arī pārredzamā nākotnē, tie izvēlas meklēt nodarbošanos citās valstīs un atturas no pēcnācēju radīšanas.

Sociāli ekonomiskā situācija ir galvenais Latvijas pamatiedzīvotāju, pirmkārt, latviešu nācijas iznīkšanas procesa iemesls. Apturēt šo nāciju iznīcinošo demogrāfisko procesu nevar ar patriotiskiem saukļiem vai ar dažādu literāri daiļskanīgu plānu izstrādi, darba grupu un komisiju radīšanu. Tās risināšanas galvenā svira ir tautsaimniecības ekonomiskā potenciāla radikāla palielināšana. Palielinājumu jānodrošina, mainot tautsaimniecības struktūru un būtiski palielinot ražojošo nozaru daļu. Tas sasniedzams, veidojot jaunus un paplašinot esošos uzņēmumus. Ekonomiskajai politikai jāveicina uzņēmumu konkurētspējas nostiprināšana, jo bez tās nav iespējama pašlaik izplatītā aicinājuma – radīt jaunas darbavietas – realizācija.