NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
Ēriks Jēkabsons
Dr.hist., profesors
19. novembrī, 2010
Lasīšanai: 12 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Eiropas Savienība
6
6

Latvija un ASV. Neskaidra nākotne

FOTO: Aigars Jansons, A.F.I

1918. gada 18. novembrī tika proklamēta Latvijas Republikas neatkarība. Tās jaunizveidoto pagaidu valdību vēl gaidīja bija divus gadus ilga, ārkārtīgi sarežģīta militāri politiska cīņa par valsts teritorijas atbrīvošanu no naidīgiem karaspēkiem un vēl garāka cīņa par Latvijas starptautisko atzīšanu un uzņemšanu Tautu Savienībā. Gandrīz vispārēja atzīšana tika panākta 1921. gada sākumā, uzņemšana Tautu Savienībā – 1921. gada rudenī.
Tomēr Latvijas valdība un sabiedrība pamatoti cerēja uz vēl vienu atbalstu – no Amerikas Savienotajām Valstīm. Latvijai, tāpat kā citām pasaules kara un tam sekojošo konfliktu nogurdinātajām zemēm, bija ārkārtīgi svarīgs par varenāko pasaules lielvalsti kļuvušās ASV politiskais un, iespējams, pirmkārt pat ekonomiskais atbalsts. Šo atzīšanu Latvija ieguva tikai 1922. gada vasarā.

1918. gada vasarā Latviešu Pagaidu nacionālā padome Latvijas nākotnes jautājuma popularizācijai nolēma uz ārzemēm nosūtīt savus pārstāvjus: Z. Meierovicu – uz Rietumeiropu, J. Čaksti – uz ASV. Abiem, gan ar grūtībām, tomēr izdevās iegūt iebraukšanas vīzas. Taču, kad J. Čakste ieradās Zviedrijā, noskaidrojās, ka tālāk jābrauc cauri Norvēģijai, jo jūras ceļš no Zviedrijas uz ASV atradās stingrā Vācijas kontrolē. Savukārt izbraukšanai uz Norvēģiju atļauju iegūt neizdevās, tādēļ pēc laika cauri Somijai nācās atgriezties Krievijā.

Autonomiju vai neatkarību?

1918. gada 28. septembrī Lielbritānijas pilnvarotais pārstāvis Vašingtonā informēja valsts sekretāru, ka briti Ziemeļkrievijā (Arhangeļskā) uzsākuši „Latviešu leģiona” izveidi cīņai ar vāciešiem par savas dzimtenes atbrīvošanu angļu ekspedīcijas spēku paspārnē, un jautāja, vai Savienotajām Valstīm nav iebildumu, ka aicinājums iestāties leģionā tiek izplatīts arī ASV dzīvojošajiem latviešiem.

7. oktobrī valsts sekretārs atbildēja, ka jautājums ir izskatīts valdībā un britu iecerētā leģiona formēšana iebildumus neizraisa, tomēr tā nejūtas tiesīga izdot attiecīgu aicinājumu vai vērsties šajā jautājumā pie ASV latviešu organizācijām. 

Kopumā ASV, kas vēl atradās kara stāvoklī ar Vāciju un tās sabiedrotajām, oficiālā nostāja tautu patstāvības jautājumā 1918. gadā piedzīvoja modifikācijas, taču ne sevišķi nozīmīgas. 1918. gada pavasarī Valsts departaments gatavoja pārskatus arī par situāciju bijušās Krievijas impērijas teritorijā un 10. maijā konstatēja, ka trūkst cilvēku, kuri varētu risināt jautājumus ar Krieviju. Pārskatus par Lietuvu, Baltijas provincēm (bez Igaunijas), Ukrainu, Donas kazaku apgabalu un Sibīriju gatavo profesors F. Golders (šajā laikā viņš jau bija pabeidzis pārskatus par Lietuvu, Baltijas provincēm, Donas kazaku apgabalu un Ukrainu).

21. septembrī valsts sekretārs R. Lansings pieprasīja martā noslēgtā Brestļitovskas miera līguma (starp Padomju Krieviju un Vāciju un Austroungāriju) anulēšanu un arī Baltijas „provinču” iekļaušanu federatīvas Krievijas sastāvā ar autonomijas tiesībām (šajā dokumentā viņš atzina Polijas tiesības uz neatkarību, izsakot iespēju izskatīt Somijas pretenzijas uz neatkarību).

Savukārt ASV prezidents V. Vilsons 27. septembrī deklarācijā pasludināja, ka spēkā jābūt vienīgi visu zemju tiesību vienlīdzībai, nevienas puses speciālas intereses nedrīkst būt tādu līgumu pamatā, kas neatbilstu tajos minēto zemju iedzīvotāju interesēm (tiesa, sekojošajā uzskaitījumā vispār nebija iekļautas Baltijas zemes). 29. oktobrī prezidenta ārlietu padomnieks E. Hauzs izstrādāja t.s. Vilsona 14 punktu interpretāciju. Pēc tās Polijas neatkarības tiesības atzīstošā deklarācija bija jāpaplašina arī ar Somiju, Lietuvu, Latviju un, iespējams, Ukrainu, lai šo zemju tautas iegūtu „brīvas attīstības iespēju”, tomēr saglabājot federatīvas saites ar Krieviju.

Prezidents V. Vilsons šo interpretāciju šoreiz ignorēja. Tomēr 27. novembrī, kad E. Hauzs prezidentam izteica atbalstu H. Hūvera plānam par Eiropas apgādi ar pārtiku, paverot ASV produkcijai jaunus tirgus nākotnē, V. Vilsons ne tikai piekrita plānam, bet arī izvirzīja mērķi – apturēt boļševismu ar pārtikas produktu piegādi lielinieku pretiniekiem.  

1918. gada novembra beigās bijušais ASV vicekonsuls Maskavā Dž. Lērs ziņoja, ka Baltijas provincēs turpinās vācu okupācija, kas kļuvusi nedaudz brīvāka pēc revolūcijas Vācijā un ir nodibinātas neatkarīgas republikas Igaunijā un Latvijā, tālāk, balstoties uz vācu laikrakstu sniegto informāciju, uzskaitot Latvijas Pagaidu valdības locekļus (un atzīmējot, ka ne Igaunijas, ne Latvijas valdībās nav neviena vācieša).

"V. Vilsons ne tikai piekrita plānam, bet arī izvirzīja tā mērķi – apturēt boļševismu, piegādājot pārtiku lielinieku pretiniekiem."

Dž. Lērs rakstīja: „Kaut arī Latvijas jaunās valdības raksturs pagaidām nav zināms, ir jābaidās, ka tā simpatizē radikālajām sociālistiskajām partijām; nevar neievērot, ka padomju valdības vienīgie uzticīgie bataljoni ir tie, kurus veido latvieši. Krievijas spēku virspavēlnieks Vācietis, tāpat kā Krievijas Ārkārtējās komisijas cīņai ar kontrrevolūciju, sabotāžu un spekulāciju priekšsēdētājs Peterss, ir latvieši. Tomēr attieksme pret Padomju Krievijas valdību abās republikās šķiet ir negatīva.”

Savukārt 4. decembrī ASV pilnvarotais pārstāvis Kopenhāgenā J. Grants-Smits ziņoja par stāvokli Baltijas „provincēs”. Šajā laikā viņam bija zināms, ka kopš Vācijas revolūcijas veidotās zaldātu padomes noliedz Igaunijas un Latvijas tiesības uz neatkarību, Latvijas valdība atrodas Rīgā, taču nekas nav zināms par Igaunijā un Latvijā iekļautajām teritorijām, par Latvijas valdības premjera K. Ulmaņa un pašas valdības raksturu. Tālāk diplomāts secināja: „Ņemot vērā latviešu bataljonu lomu Padomju Krievijas valdības atbalstīšanā, var draudēt boļševisma briesmas, tomēr pagaidām nav redzamas draudzīgu kontaktu pazīmes ar Maskavu. Šķiet, Igaunijas valdība ir mazāk radikāla un noteiktāk pretlielinieciska nekā Latvijas.” 

Pēc pasaules kara nobeiguma – 1918. gada 10. decembrī – ASV Senāta pieņemtajā rezolūcijā tika pasludināts, ka Lietuvai jādod tiesības atdalīties no Krievijas, iegūstot neatkarību, un tādas pašas tiesības jādod arī latviešiem (“letiem”) un igauņiem (acīmredzot zināmu Lietuvas izcelšanu noteica divi faktori – salīdzinoši lielais lietuviešu skaits ASV un Lietuvas valstiskums līdz 18. gadsimta beigām). Visām šīm tautām jāiegūst brīvība un neatkarība, jo to atrašanās un stāvoklis Baltijas jūras krastā nākotnē būs svarīgs nosacījums mieram pasaulē.

Tomēr rezolūcija palika vienīgi deklarācijas līmenī, un reālā ASV valdības nostāja pret Latvijas un citu Baltijas valstu neatkarību – vēl ilgi vairāk nekā rezervēta. Galvenokārt oficiālā interese par tām tika izrādīta gandrīz vienīgi kā par Krievijas sastāvdaļu.

Vācijas problēma

18. decembrī ASV sūtnis Stokholmā A. Moriss ziņoja, ka šajā dienā „Latvijas Republikas vietējie pārstāvji” pieprasījuši viņam Sabiedroto palīdzību cīņā pret boļševikiem, atspoguļojot aktuālo Latvijas Pagaidu valdības situāciju un stāvokli vācu okupācijas apstākļos kopumā: vācu okupācijas iestāžu noliedzošo attieksmi pret latviešu bruņoto spēku un pat milicijas izveidi, vācu karaspēka aiziešanu (pretēji pamiera līgumā paredzētajam), nododot teritorijas ienākošajiem boļševiku spēkiem.

Latvijas pārstāvji bija pārliecināti, ka vācu militārās iestādes tādējādi realizē mērķtiecīgu politiku, vēloties panākt vietējo iedzīvotāju lūgumu Vācijai palīdzēt zemju aizsardzībā pret boļševikiem, tādējādi Vācijai dodot iespēju atgūt savu kontroli pār teritorijām Baltijā. Tādēļ tika lūgta Sabiedroto iejaukšanās, nekavējoties nosūtot karakuģus ar ieročiem un munīciju uz Rīgu, Liepāju un Ventspili.   

Jau 1918. gada 20. decembrī Latvijas Pagaidu valdības ārlietu ministrs Z. Meierovics ar H. Simsona starpniecību iesniedza ASV vēstniekam Londonā lūgumu informēt savu valdību par to, ka Vācija neievēro ar Sabiedrotajiem noslēgto pamiera līgumu un neizved savu karaspēku no Latvijas, traucē Latvijas valdības iestāžu izveidi, atbalsta ienākošos boļševikus ar ieročiem un munīciju, nodara postījumus, laupa un slepkavo.

"Nevar neievērot, ka padomju valdības vienīgie uzticamie bataljoni ir tie, kuros ir latvieši."

ASV vicekonsuls Maskavā Dž. Lērs

Kā Pagaidu valdības pārstāvis Z. Meierovics Sabiedrotajiem izteica prasību panākt Vācijas karaspēka izvešanu. 26. decembrī viņš vēlreiz mēģināja nodibināt sakarus ar amerikāņu diplomātiem Londonā. 27. decembrī ASV vēstniecības speciālais atašejs vēstnieka uzdevumā informēja Z. Meierovicu un Igaunijas valdības pārstāvjus A. Pīpu un J. Tenisonu, ka ASV prezidents V. Vilsons Latvijas un Igaunijas pārstāvjus pieņemt nevarēs sakarā ar savu neilgo vizīti Anglijā, taču vēstnieks būs priecīgs prezidentam nodot baltiešu vēstījumu, ja tāds tiks atsūtīts.

Tūlīt pēc tam – 30. decembrī, 1919. gada 1. un 2. janvārī – Z. Meierovics amerikāņu vēstniecībā iesniedza vairākus dokumentus – memorandu par stāvokli Latvijā, prasību atzīt Latvijas Pagaidu valdību, kā arī lūgumu palīdzēt atrisināt vācu karaspēka jautājumu Latvijā un atjaunot izpostīto valsts saimniecisko dzīvi.

7. janvārī vēstniecības darbinieks („speciālais aģents”) Z. Meierovicu informēja, ka visi materiāli tiks nodoti Valsts departamentam Vašingtonā un ASV delegācijai Miera konferencē Parīzē, kas, protams, jāuzskata vienīgi par tīri formālu atbildi. Būdams Londonā, Z. Meierovics stājās sakaros arī ar ASV dzīvojošajiem latviešiem.

No palīdzības lūgumiem līdz Parīzes Miera konferencei

1918. gada 30. decembrī ASV miera sarunu delegācijas tehniskie padomnieki, gatavojot savu līguma projektu, valsts sekretāram ziņoja par daudzajām bijušās Krievijas impērijas teritorijā izveidotajām valstīm, minot arī Lietuvu, Kurzemi, Livoniju un Igauniju, kurām ir „zināma vietējas autonomijas pakāpe” un „neskaidra nākotne” (autori pieļāva iespēju apsvērt domu par jaunizveidoto valstu vai to daļas iekļaušanu Miera līgumā kā parakstītājus, pamatoti secinot, ka tās atsūtīs savus pārstāvjus uz miera sarunām Parīzē). Tomēr tas palika vienīgi sarakstes līmenī. 

Savukārt 1919. gada 23. janvārī pats Latvijas Pagaidu valdības vadītājs K. Ulmanis, kurš kopā ar tirdzniecības un rūpniecības ministru S. Paegli šajā laikā izmisīgi meklēja palīdzību Rietumeiropas valstīs, tikās ar ASV pilnvaroto lietvedi Dānijas galvaspilsētā Kopenhāgenā L. Osbornu. Pēdējais 24. janvārī ziņoja uz Vašingtonu, ka sarunā K. Ulmanis lūdzis Sabiedroto intervenci Latvijā vai vismaz atļauju rekrutēt brīvprātīgos ASV, ieročus, munīciju, pārtiku (laikā no februāra līdz septembrim 40–50 000 tonnu miltu) un aizdevumu naudā (viens miljons sterliņu mārciņu, nodrošinot aizdevumu ar Latvijas mežiem), lūdzis Sabiedroto komisiju Vācijas parakstītā pamiera līguma nosacījumu izpildes uzraudzībai (vācieši neizsniedza ieročus vietējiem iedzīvotājiem, apbruņojot vienīgi baltvāciešus), kā arī transportkuģus latviešu karaspēka (apmēram 1000 vīru) evakuācijai no Liepājas nepieciešamības gadījumā.

"Latvijas Pagaidu valdības vadītājs K. Ulmanis kopā ar tirdzniecības un rūpniecības ministru S. Paegli šajā laikā izmisīgi meklēja palīdzību Rietumeiropas valstīs."

Amerikāņu diplomāts guva ļoti labu iespaidu par savā laikā ASV izglītību ieguvušo un kādu laiku strādājušo Latvijas Pagaidu valdības vadītāju. Atbildē uz L. Osborna ziņojumu par tikšanos ASV valsts sekretāra vietas izpildītājs F. Polks paziņoja, ka brīvprātīgo vervēšana nav iespējama, bet par aizdevumu jāievada sarunas ar ASV delegāciju konferencē Parīzē.

Šajā laikā izveidojās nozīmīgi sakari starp Latvijas un ASV delegācijām Parīzes Miera konferencē, kas ievadīja Latvijas ceļu uz valsts starptautisku atzīšanu de iure, 1921. gada 26. janvārī tai kļūstot par pilntiesīgu starptautisko tiesību subjektu.*

*  Baltijas valstu atzīšana de iure, vairākkārt to atliekot, tika izskatīta un pieņemta Antantes Augstākās padomes sanāksmē Parīzē 1921. gada 26. janvārī. Pēc tam sākas straujš Latvijas starptautiskās atzīšanas process. Taču ASV, neuzskatot boļševiku varu par neatgriezeniski nostiprinājušos un pieturoties pie nedalītas Krievijas koncepta, kā pēdējā no lielvalstīm Latviju de iure atzina tikai 1922. gada 28. jūlijā. – Red.

  

Labs saturs
6
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU