ASV nevēlas impērijas sabrukumu, taču ir par tautu pašnoteikšanos
ASV politiku Baltijas reģionā galvenokārt noteica šo valstu attieksme pret Krieviju. Šai kontekstā, faktiski līdz pat 1922. gada vasarai, veidojās arī attiecības ar jaunajām Baltijas valstīm. Lielvalsts politika pamatojās no Eiropas valstīm pilnīgi atšķirīgā tās vēsturē, kuras pamatā tika ievērots dažādu nāciju ciešas kopdarbības un arī modernas demokrātijas princips.
Saskaņā ar amerikāņu vēsturnieka D. Foglesonga uzskatu, amerikāņi varbūtēju impēriju sabrukumu uztvēra kā anarhijas un regresa iespēju, bet noteiktu teritoriju atdalīšanos no lielajām valstīm – kā progresu bremzējošu apstākli.
ASV prezidents V. Vilsons, līdzīgi daudziem citiem sava laika valstsvīriem, tautu pašnoteikšanos uzskatīja par privilēģiju, kas tiek piešķirta tikai tām tautām, kuras pakāpeniski apguvušas un apliecinājušas spēju „uzvesties saprātīgi un atbildīgi”. Pirmā pasaules kara laikā, pakļaujoties sabiedrības paustajai prasībai padziļināt demokratizāciju arī starptautiskajās attiecībās, V. Vilsons daļēji mainīja savus uzskatus, kaut arī joprojām bija pārliecināts, ka impēriju sabrukums nav vēlams, jo sekas tam var izrādīties postošas. 1917. gadā viņš paziņoja, ka nākotnē mieram jābalstās uz „lielu un mazu, vāju un stipru tautu vienlīdzīgām tiesībām uz brīvību, drošību un pašpārvaldi”.
"Nākotnē mieram jābalstās uz lielu un mazu, vāju un stipru tautu vienlīdzīgām tiesībām uz brīvību, drošību un pašpārvaldi. "
ASV prezidents V. Vilsons
Pēc cara valdības gāšanas ASV prezidenta V. Vilsona administrācija ar simpātijām izturējās pret Krievijas Pagaidu valdību, taču pret 1917. gada novembrī varu sagrābušajiem boļševikiem – pilnīgi noraidoši. Vilsona administrācijas valsts sekretārs R. Lansings bija par tiešu iejaukšanos, lai boļševistisko režīmu iznīcinātu. Pats V. Vilsons nosūtīja ASV karaspēku uz Ziemeļkrieviju un Sibīriju, taču ar stingriem norādījumiem neiejaukties Krievijas Pilsoņu kara norisēs. Bet pretboļševistiskajiem spēkiem nāca par labu arī amerikāņu klātbūtne. 1920. gada jūlijā V. Vilsona administrācija atcēla kara laika ierobežojumus tirdzniecībai ar Krieviju, tomēr ieviesa ilglaicīgu kredītu ierobežojumu.
Stāvoklis nedaudz mainījās pēc Republikāņus pārstāvošās V. Hārdinga administrācijas nākšanas pie varas, kaut arī viņš pilnībā nevarēja atteikties no sava priekšgājēja veidotās politikas, kaut vai tāpēc, ka ASV valdība Krievijas Pagaidu valdībai bija izsniegusi 187 miljonu dolāru lielu kredītu, bet ASV pilsoņi bija iegādājušies apmēram 107 miljonus dolāru vērtas cara valdības parādzīmes.
Latvieši un ASV
Minētie fakti ietekmēja arī ASV un Latvijas attiecības neatkarības sākuma posmā. Latviešu izceļošana uz ASV aizsākās 19. gadsimta 80. gados. 1889. gadā līdz ar Bostonas Latviešu biedrības darbības sākumu (nedaudz vēlāk tā sašķēlās, 1893. gadā izveidojās arī Bostonas Latviešu strādnieku biedrība) vairākos ASV centros palēnām uzplauka latviešu sabiedriskā dzīve. 1896. gadā Bostonā sāka iznākt pirmais ASV latviešu preses izdevums – „Amerikas Vēstnesis”. 1896. gadā uz ASV emigrēja vairāki kreisi noskaņoti kustības „Jaunā strāva” dalībnieki (jaunstrāvnieks D. Bundža 1898. gadā ASV izveidoja Latviešu sociāldemokrātu savienību).
Īpaši daudz politisko emigrantu ASV ieradās pēc 1905. gada revolūcijas, glābjoties no cariskās Krievijas represijām par piedalīšanos revolūcijā. (Tieši 1905. gada revolūcijas laikā ASV laikraksti pirmo reizi plašāk vēstīja par latviešiem kā revolucionāriem.) 1909. gadā kreisajā Amerikas Sociālistiskajā partijā iestājās vairāki latviešu sociāldemokrātu pulciņi, izveidojot Latviešu sociāldemokrātu koporganizāciju kā autonomu federāciju tās sastāvā. Tāpat ASV pēc 1905. gada revolūcijas nonāca un kādu laiku darbojās arī nākamie Latvijas valstsvīri K. Ulmanis un V. Salnais, kā arī vairāki citi ievērojami latvieši.
Pēc nepārbaudītiem datiem, 1911. gadā latviešu skaits ASV bija ap 11 000 cilvēku, bet koporganizācijā ASV un Kanādā (precīzi zināms) darbojās 1001 cilvēks (1915.–1916. gadā to skaits abās zemēs sasniedza 1600).
Interesanti, ka daudzi no ASV dzīvojošajiem ievērojamiem latviešu lieliniekiem 1917.–1918. gadā ieradās Padomju Krievijā un tika iecelti ļoti atbildīgos amatos, piemēram, F. Roziņš-Āzis, D. Beika un J. Bērziņš-Ziemelis. 1919. gadā viņi bija arī Padomju Latvijas valdības tautas komisāri. ilggadējais Čikāgas latviešu lielinieku vadītājs Ž. Millers ieņēma Taurijas guberņas Centrālās izpildkomitejas priekšsēdētāja amatu Krimā un 1919. gada oktobrī atkal tika komandēts „darbā” uz ASV, kur palika līdz 1931. gadam. Kristaps Salniņš dienēja augstos amatos Sarkanās armijas vadībā, arī S. Berģis un citi. Krievijas Pilsoņu kara cīņās krita no ASV atbraukušie A. Neibuts (Vladivostokas izpildkomitejas priekšsēdētājs, Omskas lielinieciskās pagrīdes vadītājs pret A. Kolčaka režīmu), R. Baks (Džons Vilners, kritis Ukrainā).
Savienotajām Valstīm kā iespaidīgākajai pasaules lielvarai zināmu vērību pievērsa latviešu pilsoniskās aprindas. Jau Latviešu Pagaidu nacionālās padomes dibināšanas sapulcē 1917. gada 19. novembrī Valkā viens no argumentiem, lai tiktu uzsākts īpašs propagandas darbs ārzemēs, bija: “Eiropā šo un to zina par mums, kaut arī vēl diezgan maz, bet Amerikā zina tikai tik daudz, ka mēs esam revolucionāri.” Tika ievērota prezidenta V. Vilsona 8. janvārī izsludinātā „14 punktu” deklarācija par tautu pašnoteikšanās tiesībām, un var pieļaut, ka tieši saistībā ar to J. Goldmanis, uzstājoties pirmajā un pēdējā Krievijas jaunievēlētās Satversmes sapulces sēdē, latviešu tautas vārdā uzsvēra: „Mēs sagaidām taču mieru, kas būs taisnīgs visām tautām un arī mums, tik no Amerikas, Anglijas un Francijas uzvaras šai karā.”
"Eiropā šo un to zina par mums, kaut arī vēl diezgan maz, bet Amerikā zina tikai tik daudz, ka mēs esam revolucionāri."
1918. gada 21. janvārī Petrogradā Latviešu Pagaidu nacionālās padomes pārstāvji Z. Meierovics, J. Kreicbergs un J. Seskis ieradās audiencē pie ASV vēstnieka Krievijā D.R. Frensisa. Galvenais delegācijas mērķis bija informēt diplomātu par latviešu tautas stāvokli un prasībām, kā arī noskaidrot viņa valsts nostāju latviešiem svarīgos jautājumos (par visu latviešu apdzīvoto zemju, arī vācu okupētās Kurzemes apvienošanu vienotā administratīvā vienībā; par Latvijas valstiskuma nodibināšanu). Vēstnieks bija ļoti piesardzīgs un atturīgs. Pēc latviešu sniegtajiem paskaidrojumiem viņš gan paziņoja, ka ASV nevar būt iebildumu pret Latvijas neatkarību, ja “latvieši ir atsevišķa tauta ar savu valodu un vēl plašu inteliģenci”.
Cits toreizējais nacionālās padomes vadošs darbinieks – Ā. Klīve –savās atmiņās vēstnieka teiktās frāzes atstāsta, papildinātas ar vārdiem: „ [..] un vēl plašu inteliģenci, kāpēc tad lai viņi nenodibinātu paši savu valsti? Mums tur nekas nevar būt pretī. Bet vispirms jāuzvar Vācija, tikai tad varēs runāt par miera noteikumu konkrēti.”
J. Seskis tomēr vēlāk atcerējās, ka vēstnieks vairākās privātās sarunās ar viņu vēl pirms 1918. gada janvāra bijis ļoti skeptiskās domās par šādu iespēju, uzsverot, ka tas būtu mēģinājums cīnīties pret “dabas likumiem” (ar to izprotot Latvijas atrašanos Krievijas sastāvā). Vēstnieka nostāja, galu galā, šajā laikā nekādā ziņā nedisonēja un nevarēja disonēt arī ar oficiālo ASV nostāju, jo prezidents V. Vilsons 1918. gada janvārī paziņoja, ka ir par Krievijas teritoriālā veseluma saglabāšanu tās bijušajās robežās, kā vienīgo izņēmumu pieļaujot robežu ar Poliju.
Klauvējot pie vēstnieka durvīm
Savos ziņojumos uz Vašingtonu D.R. Frensiss Latvijas teritoriju pieminēja samērā bieži, taču drīzāk saistībā ar tās svarīgo ģeopolitisko nozīmi reģiona aktuālajos procesos. Piemēram, 1918. gada 2. un 3. janvārī viņš ziņoja par Baltijas teritoriju lomu Brestļitovskas miera sarunās* un boļševiku varas iestāžu attieksmi pret to, 13. februārī – par boļševiku veiktajiem Vācijai simpatizējošo „zemes īpašnieku” arestiem Baltijas provincēs.
Tas pats attiecas arī uz ASV ģenerālkonsula Maskavā M. Sammersa ziņojumiem. Piemēram, jau 1918. gada 1. janvārī viņš valsts sekretāram rakstīja par Vācijas izvirzītajiem priekšlikumiem Brestļitovskas sarunās attiecībā uz Kurzemi, Vidzemi un Igauniju (to vēlmi pievienoties Vācijai) kopā ar faktu, ka tie pārpublicēti arī boļševiku partijas avīzē „Pravda”, kurā gan nav ticis paskaidrots, kad un kā minēto teritoriju iedzīvotāji šādu vēlmi pauduši.
Zināmu vērību notiekošajam Baltijas reģionā pievērsa arī ASV sūtnis Stokholmā A. Moriss. 1918. gada 15. un 23. aprīlī viņš uz Vašingtonu ziņoja par Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas apvienotās zemes padomes pieņemto rezolūciju ar lūgumu Vācijas ķeizaram atbalstīt vienotas monarhistiskas, personālūnijā ar Prūsijas karali esošas valsts izveidi Vidzemē, Kurzemē un Igaunijā, kā arī par Igaunijas un Vidzemes delegācijas ierašanos pie ķeizara 21. aprīlī, kur pārstāvjiem apsolīts viņu lūgumu izskatīt.
Savukārt ASV konsuls Maskavā D. Pūls 4. jūnijā ziņoja par vācu aktivitātēm Baltijas provincēs, atjaunojot landtāgu darbību. Turklāt konsuls norādīja, ka tajos pārstāvēti gandrīz vienīgi vietējie baltvāciešu muižnieki. Viņš arī atzīmēja, ka iedzīvotāji ir gan apmierināti par boļševiku varas gāšanu, gan bažīgi par vācu okupācijas varas nodomiem.
Konsuls vēstīja, ka vācu ziņas par kārtības atjaunošanu Baltijā neatbilst patiesībai, jo valda bezdarbs, bankas un fabrikas ir slēgtas, zemniekiem nav darbarīku un sēklas, satiksme pakļauta militāro iestāžu kontrolei un, lai varētu izbraukt no Rīgas uz Jelgavu, formalitāšu kārtošana jāsāk trīs nedēļas iepriekš.
Jāpiezīmē, ka 1918. gada jūnija beigās, kad Antantes lielvalstu diplomātiskie pārstāvji jau bija pārcēlušies no Petrogradas uz Vologdu, kur Z. Meierovics, J. Seskis un Ā. Klīve iesniedza viņiem lūgumu finansiāli atbalstīt (finansējot īpašas Latviešu bankas izveidi) latviešu tautu cīņā pret vācu okupācijas iestāžu realizēto zemes ģermanizācijas politiku Latvijā, D.R. Frensisa – diplomātiskā korpusa vecākā – attieksme pret latviešiem, J. Seska atmiņās, bijusi ievērojami labvēlīgāka. Viņš pat licis noprast, ka būtu iespējams finansiāls atbalsts no Antantes lielvalstu puses Latviešu Pagaidu nacionālās padomes darbības nodrošināšanai.
J. Seskis atcerējās, ka vēstnieks pašķirstījis iesniegto memorandu, apjautājies par latviešu valodu, ticību, garīgo un saimniecisko kultūru, solījis saņemto memorandu nekavējoties nosūtīt uz ASV. Viņam šķietami paticis dzirdētais par latviešu centību un individuālismu, pats teicies dzirdējis par latviešu emigrantiem Amerikā, taču atzīmējis, ka amerikāņiem grūti atšķirt latviešus no lietuviešiem, kuru Amerikā ir daudz vairāk.
Pārstāvju delegācija apmeklējusi D.R. Frensisu kā diplomātiskā korpusa vecāko arī nākamajā dienā, un šajā reizē viņš visu lielvalstu vārdā pat devis zināmus solījumus finansiāla atbalsta sniegšanā latviešiem „saimniecisko pozīciju uzturēšanai.”
"ASV vēstnieku Baltijas zemes interesējušas vienīgi kā saimniecisks faktors tirdzniecībā ar Krieviju un potenciāls militārs faktors cīņā pret lieliniecismu Krievijā."
Ā. Klīves atmiņas gan īpašu vēstnieka labvēlīgumu neapstiprina. Viņš atcerējās, ka, saņemot sagatavoto memorandu par Latviju, vēstnieks apvaicājies, vai tāds iesniegts arī Lielbritānijas vēstniecībā, un pēc apstiprinošas atbildes saņemšanas nolicis to malā, solot ar saturu iepazīties vēlāk.
Latviešu izcelsmes amerikāņu vēsturnieks E. Andersons raksta, ka šajā laikā padomei „neveicās sakaru izveidošana ar amerikāņiem”. Tiesa, lai teikto pamatotu, viņš min faktus, kas patiesībā, šķiet, apliecina zināmus padomes panākumus šajā jautājumā. Proti, vēsturnieks raksta, ka D.R. Frensiss 1918. gada 2. septembrī uz Vašingtonu nosūtījis J. Goldmaņa un J. Seska 14. jūlija protestu pret Brestļitovskas miera līgumu un prasību atzīt Latviju par neatkarīgu un nedalāmu valsti, bet padomi – par tās varas orgānu līdz satversmes izstrādāšanai. E. Andersons D.R. Frensisu raksturo kā tipisku šā laika amerikāņu diplomātu, kam par ziedojumiem partijai piešķirts prestižais amats, taču kam nebija izpratnes par diplomāta darba specifiku un Krievijas patiesajiem apstākļiem, tāpēc viņš bijis naidīgi noskaņots pret baltiešu interesēm. Vēstnieku Baltijas zemes interesējušas vienīgi kā saimniecisks faktors tirdzniecībā ar Krieviju un potenciāls militārs faktors cīņā pret lieliniecismu Krievijā.
Publikācijas turpinājums 2010. gada 19. novembrī
