AMATU KONKURSI
LASĪT VĒLĀK ( 3 )
NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
28. aprīlī, 2008
Lasīšanai: 17 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
2
29
2
29

Latvija 1917-1918

1917.gads Eiropai bija jau trešais kara gads. Latviešiem tas nozīmēja ne tikai laikrakstu ziņu, bet arī skarbu realitāti. Jau 1915.gadā vācu karaspēks bija okupējis Kurzemi. Uzbrūkošā karaspēka priekšā daudzas Kurzemes sētas bija palikušas tukšas, to saimniekiem dodoties bēgļu gaitās.1 Pilsētās, īpaši Rīgā, iedzīvotāju skaitu strauji samazināja rūpniecības evakuācija, liekot strādniekiem doties līdzi savām darba vietām uz Krievijas iekšieni.2 Bija pieklususi sajūsma un patriotiskās runas, kas latviešu sabiedrībā bija skanējušas pēc 1915.gada 1.augusta atļaujas dibināt latviešu strēlnieku bataljonus.

Strēlniekiem nevarēja pārmest cīņasspara trūkumu. To vēlreiz apstiprināja pārdrošais vācu pozīciju pārrāvums 1916.gada 23.decembrī3, kurā izcēlās kapteinis Fridrihs Briedis un viņa vienība. Tomēr krievu armijas komandieru neuzticēšanās latviešiem un krievu armijas vienību kavēšanās atbalstīt sekmīgi sākto uzbrukumu jau decembra beigās lika strēlniekiem pāriet aizsardzībā. Nelielie teritoriālie ieguvumi un nesamērīgie cilvēku zaudējumi4, ar kuriem 1917.gada janvāra vidū noslēdzās Ziemassvētku kaujas, strēlnieku pulkos5 ienesa spēcīgu neapmierinātību un kritiskus noskaņojumus.

Kara neveiksmes, arvien biežāk skanošie spriedumi par cara un viņa ģimenes negatīvo lomu un 1917.gada februārī parādījušās apgādes grūtības saasināja situāciju arī Krievijas galvaspilsētā. Neapmierināto iedzīvotāju protestiem 27.februārī Petrogradas ielās pievienojās kareivju vienības. Bija sākusies Februāra revolūcija. 2.martā pēdējais Krievijas cars Nikolajs II atteicās no troņa. Krievija kļuva par republiku.

„Lai organizējamies katrs par sevi uz kopēju mērķi!”6

Kaut arī pirmās ziņas par notikumiem Petrogradā Rīgas laikrakstos parādījās ar nokavēšanos 4.martā, tām sekoja straujas pārmaiņas. Jau 12.martā Valmierā sanāca Vidzemes latviešu daļas (Rīgas, Cēsu, Valmieras un Valkas apriņķu) lauku iedzīvotāju pārstāvju sapulce, lai spriestu par zemes pagaidu pārvaldību. Sapulce atzina par nepieciešamu prasīt, lai Krievijas Pagaidu valdība atceltu pastāvošo muižniecības landrātu kolēģiju un tās funkcijas nodotu Vidzemes Pagaidu Zemes padomei, ko ievēlēja nākamajā dienā. No padomes 48 locekļiem puse vietu tika paredzētas bezzemniekiem un mazgruntniekiem.7

1917.gada marta beigās gandrīz vienlaikus sevi pieteica pirmās četras latviešu nesociālistisko jeb pilsonisko aprindu veidotās partijas. Pēc ilgākiem priekšdarbiem 29.aprīlī dibināšanas kongresu noturēja arī Latviešu Zemnieku savienība.8 Partijas līdera lomu uzņēmās agronoms Kārlis Ulmanis. Tūlīt pēc kongresa sākās strauja Zemnieku savienības nodaļu dibināšana, un 1917.gada augustā partijas biedru skaits pārsniedza 20 tūkstošus, kas to padarīja par masveidīgāko no latviešu partijām.

Revolucionāro pārmaiņu gars bija saviļņojis visu sabiedrību, un partiju veidošana liecināja par latviešu pilsonisko aprindu centieniem uzņemties šo pārmaiņu procesa virzīšanu mērenā nesociālistisko vērtību gultnē. Tomēr jau pēc pirmajām revolūcijas nedēļām kļuva skaidrs, ka daudz lielāka ietekme sabiedrības noskaņojumos pieder kreiso partiju lozungiem. Kamēr jaundibinātās pilsoniskās partijas vēl tikai meklēja savus principus un atbalstītājus, kreisās partijas pēc Februāra revolūcijas jau uzreiz nāca ar gatavām programmām un partijas organizāciju.

Kreiso lozungu ietekmi vispirms apliecināja Latviešu strēlnieku pulku delegātu II kongresa 17.maija balsojums par Latvijas Sociāldemokrātijas9 izstrādāto rezolūciju. Tajā strēlnieki izteica neuzticību Pagaidu valdībai un aicināja turpināt „brāļošanos” frontē. Vācu ierakumu priekšā šis balsojums gan latviešu pilsonības, gan Krievijas plašās sabiedrības aprindās izsauca izbrīnu un neizpratni. Tikpat pārliecinoši izrādījās kreiso partiju panākumi arī 1917.gada otrajā pusē notikušajās vietējo pārvaldes institūtu vēlēšanās. Jau pirmajās Rīgas domes vēlēšanās 13.augustā latviešu kreisās partijas saņēma vairāk kā pusi no balsīm un 67 no 120 domnieku vietām (latviešu pilsoniskie saraksti ieguva tikai 15 vietas).10 Līdzīgu rezultātu deva arī nedēļu vēlāk notikušās Vidzemes Zemes padomes vēlēšanas.

Vēlēšanu kreisie rezultāti nekavējoties atsaucās frontē – jau 19.augustā vācu karaspēks atjaunoja uzbrukumu un 21.augustā ieņēma Rīgu. Rīgas zaudēšana nozīmēja ne tikai militāru neveiksmi, bet arī pavērsienu latviešu nacionāli politiskajos centienos. Straujā krievu armijas atkāpšanās un mēnesi vēlāk latviešu delegācijas 19.septembra vizīte pie Pagaidu valdības vadītāja Aleksandra Kerenska11 lika saprast, ka Latvijas liktenis nav Petrogradas varas kabinetu dienas kārtības prioritāte un par to vispirms ir jādomā pašiem latviešiem. Tas liberālajām latviešu aprindām lika steigšus ķerties pie Latvijas politiskās nākotnes jautājuma patstāvīgas risināšanas, kas, savukārt, nozīmēja nepieciešamību pārskatīt līdzšinējo nacionāli politisko centienu mērķus.12 Līdz ar vācu uzbrukuma atjaunošanos augustā ievēlētie vietējie pilsētu, apriņķu un zemes pārvaldes institūti daudzējādā ziņā bija zaudējuši gan savu nozīmi, gan pastāvēšanas pamatojumu. Tāpēc jauno laikmeta prasību izvirzīto mērķu sasniegšanai latviešiem bija vajadzīgi citi pārstāvniecības institūti.

„Mēs nevaram un nedrīkstam palikt vienaldzīgi Latvijas likteņa izšķiršanā”.13

Ar šādu mērķi 1917.gada 1.oktobrī Petrogradā tika sasaukta latviešu politisko partiju un organizāciju pārstāvju apspriede, kas, uzstādot par galveno mērķi “izstrādāt Latvijas vienotu taktiku, atrast mūsu tautas kopējos mērķus un uzdevumus tagadējā brīdī”14, ievadīja Latviešu pagaidu nacionālās padomes organizēšanu. No pārstāvju deleģēšanas LPNP atteicās sociāldemokrāti un viņu vairākuma vadītā Vidzemes Zemes padome, pamatojot savu nostāju ar to, ka viņi sevi uzskata par Latvijas, nevis latviešu interešu aizstāvjiem.15 Tomēr neskatoties uz to, Latviešu pagaidu nacionālā padome piesaistīja gan Kurzemes un Latgales pagaidu zemes padomju, gan lielāko bēgļu organizāciju un bēgļu koloniju, politisko partiju un kareivju organizāciju pārstāvjus, 1917.gada beigās kļūstot par plašāko latviešu pārstāvniecības institūtu. 1917.gada 16.–17.novembrī Valkā sanāca LPNP dibināšanas sanāksme. Sanāksmē pieņemtajā deklarācijā tika uzsvērts, ka par Latvijas stāvokli, attiecībām uz ārieni un iekšējo iekārtu lems Satversmes sapulce, kuras sasaukšanu saziņā ar citām sabiedriskām organizācijām un iestādēm LPNP izvirza kā vienu no galvenajiem uzdevumiem16.

1917.gada beigās arvien augošās iekšpolitiskās pretrunas un armijas tālākā iršana liecināja, ka Pagaidu valdība nespēj atrisināt Krievijas politisko un saimniecisko krīzi. Izmantojot šo situāciju, lielinieki ar Ļeņinu priekšgalā 25.oktobrī Petrogradā īstenoja apvērsumu, gāžot Pagaidu valdību un pasludinot Padomju varu. Par lielinieku varas bruņoto gvardi kļuva latviešu strēlnieki, kas pēc Rīgas atstāšanas vācu uzbrukuma priekšā spiesti pamest dzimteni, tagad nostājās jaunās varas pusē. 1917.gada decembrī padomju varu pasludināja arī Latvijas neokupētajā daļā, dibinot t.s. Iskolata republiku ar Frici Roziņu-Āzi priekšgalā. Tomēr jau 1918.gada februārī vācu karaspēks okupēja visu latviešu apdzīvoto teritoriju. Vācu uzbrukuma apdraudētā Krievijas Padomju valdība nekavējoties uzsāka sarunas ar Vāciju un 1918.gada 3.martā Brestļitovskā parakstīja miera līgumu. Ar to Padomju Krievija atteicās no vācu ieņemtās Kurzemes, bet Vidzemei paredzot pašai izlemt savu tālāko likteni. Ar Brestļitovskas mieru latviešu nacionāli politiskajos centienos jau no kara sākuma valdošā Krievijas orientācija zaudēja pēdējo pamatu.

Līdz ar vācu okupāciju uz Krieviju savu darbību pārnesa arī Latviešu pagaidu nacionālā padome. Satraukumā par varbūtējām lielvalstu vienošanām neievērojot latviešu intereses LPNP jau 1918.gada janvārī pauda protestu pret katru miera noslēgšanas mēģinājumu, kas pārkāptu tautu pašnoteikšanās principu un pret jebkuru Latvijas sadalīšanas mēģinājumu, izsakot arī nosodījumu tautas gribas viltošanai zem okupācijas varas spaidiem.17 To, ka šādam satraukumam bija pamats, apliecināja pēc vācu ierosinājuma 1918.gada 10.aprīlī Rīgā sasauktā Vidzemes Zemes sapulce, kurai vācu uzraudzībā vajadzēja izteikt aicinājumu dibināt Baltijas hercogvalsti personālūnijā ar Prūsijas karali.18

Atsakoties no Krievijas orientācijas un noteikti noraidot tuvināšanos ar Vāciju, LPNP jau no 1917.gada beigām arvien noteiktāk pievērsās Sabiedroto lielvalstu atbalsta meklējumiem. Ar padomes pilnvarām uz Eiropu devās vairāki tās pārstāvji. 1918.gada septembrī, kad lielinieku varas ierobežojumi LPNP darbībai Krievijā kļuva neciešami, tās darbinieki atgriezās Rīgā. Te LPNP stājas sakaros ar Demokrātisko bloku, ko vēl 1917.gadā bija izveidojusi vācu okupētajā Rīgā palikušo latviešu sabiedrisko darbinieku grupa. Lai izvairītos no divu politisku centru radīta sajukuma, sākās sarunas par Demokrātiskajā blokā pārstāvēto politisko spēku uzņemšanu LPNP sastāvā.

Latviešu nacionāli politiskajiem centieniem liktenīgs izrādījās 1918.gada novembra sākums, kad Vāciju satricināja revolūcija. Iekšējā sabrukuma draudu priekšā 11.novembrī Vācija parakstīja pamieru. Tajā pat dienā LPNP pilnvarotais pārstāvis Zigfrīds Anna Meierovics Londonā no Lielbritānijas Ārlietu ministra saņēma padomes de facto atzīšanas rakstu. LPNP centieni lielvaru cīņās neļaut aizmirst latviešu intereses bija guvuši atzīšanu, bet šajā brīdī Rīgā pēkšņi atklājās pretrunas starp LPNP un Demokrātiskā bloka aprindām par apvienošanās principiem. Atsakoties no tālākām sarunām, Demokrātiskajā blokā apvienojušos partiju pārstāvji 16.novembrī sanāca uz sēdi un nākamajā dienā konstituējās par Tautas padomi. Par Tautas padomes priekšsēdētāju ievēlēja zvērināto advokātu Jāni Čaksti, bet Pagaidu valdības sastādīšanu uzdeva Kārlim Ulmanim.

1918.gada 18.novembrī pilsētas 2.teātrī Latvijas Tautas padome, pasludinot sevi par suverenās varas nesēju, proklamēja Latvijas valsti. Ministru prezidenta K.Ulmaņa apsveikuma runā bija izteikti divi svarīgākie principi, uz kuriem vajadzēja celties jaunās valsts ēkai: „Visi pilsoņi bez tautības izšķirības aicināti palīdzēt, jo visu tautību tiesības būs Latvijā nodrošinātas. Tā būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt vietas ne apspiešanai, ne netaisnībai”.19

Jaunās Latvijas valsts pirmais mēnesis – tieši tik īsu laiku līdz Rīgas ieņemšanai Tautas padomei deva jau novembra beigās uzsāktais Sarkanās armijas uzbrukums20 – atklāja visu situācijas daudzšķautņaino pretrunīgumu. Lai gan 26.novembrī Vācijas valsts ģenerālkomisārs Baltijas zemēs Augusts Vinnigs parakstīja vienošanos par civilpārvaldes nodošanu K.Ulmaņa Pagaidu valdībai, tomēr vienīgais militārais spēks vēl arvien palika vācu karaspēks. Par to vēlreiz atgādināja vācu kareivju asā izturēšanās, slēdzot latviešu kreiso aprindu 1.decembrī sasaukto sapulci Tērbatas ielā. Šo gadījumu nekavējās izmantot sociāldemokrāti, jau nākamajā dienā Tautas padomes sēdē iesniedzot pieprasījumu par valdības rīcību un izvirzot nosacījumu, ka viņu frakcijas tālāka palikšana Tautas padomē ir atkarīga no šīs lietas noskaidrošanas. Iekšlietu ministra Miķeļa Valtera valdības vārdā dotajā atbildē bija skaidri izteikts valdības nostājas pamatojums: “Pagaidu valdība, uz kuras stāv visa atbildība, noziegtos, ja tā, visu redzēdama un zinādama, neatzītu par labu visus soļus, kas Latvijai dod drošību...”21 Uz notikušo, viņa spriedumos, vajadzēja skatīties kā uz izvēli starp atbildību un brīvību bez pienākumiem.

2.decembrī K.Ulmanis nolasīja valdības deklarāciju.22 Galvenais valdības un arī valsts nākotnei izšķirīgais jautājums bija sava karaspēka organizēšana. Šī jautājuma smagumu apliecināja jau tas, ka K.Ulmaņa pirmajā valdībā visilgāk brīva palika tieši Apsardzības ministra vieta. Meklējot iespēju apturēt Sarkanās armijas uzbrukumu, 7.decembrī valdība ar vāciešiem parakstīja vienošanos par landesvēra (zemessardzes) veidošanu, kurā lielākā loma bija paredzēta latviešiem. Tomēr landesvēra formēšana notika lēni, turklāt 17.decembrī parādījās Pētera Stučkas parakstītais Latvijas Padomju valdības manifests. Šajā situācijā Pagaidu valdība izšķīrās 29.decembrī parakstīt vēl vienu līgumu ar vāciešiem, paredzot ikvienam, kurš četras nedēļas būs karojis pret lielinieku karaspēku Latvijā, piešķirt Latvijas pilsoņu tiesības. Šis līgums valdības mēģinājumos glābt stāvokli un meklēt palīdzību un sadarbību ar vāciešiem bija galējais solis, taču citas izvēles nebija. Citās domās bija sociāldemokrāti, kas, aizsedzoties ar 29.decembra līguma principiālu nosodījumu, Sarkanās armijas draudu priekšā 1918.gada beigās izšķīrās pamest Tautas padomi.

1917.-1918.gadu procesi apliecināja, ka latviešu ceļš uz savu valsti nebija plata šoseja ar skaidrām virzienu norādēm; tie bija daudzi un brīžiem līkumoti ceļi un pat taciņas, kas vedot dažādos un nereti pat pretējos virzienos, tomēr centās iet uz vienu mērķi. Tas, ka dažu gājums uz Latviju bija ilgāks vai līkumotāks, nekā citiem, nenozīmē, ka viņu ceļš bija mazāk grūts un mazākas ievērības vērts.


1 1916.gada augustā, runājot par bēgļu apgādāšanas organizāciju darbu, Bēgļu Apgādāšanas Centrālkomitejas priekšnieks Vilis Olavs kopējo Latvijas bēgļu skaitu vērtēja ap 760 tūkstošiem. – Bēgļu Apgādāšanas Centrālkomitejas Ziņojums. – 1916. – 4.augusts.

2 1915.gadā no Latvijas uz Krievijas iekšzemes guberņām tika evakuēti 523 no 790 (jeb 66,2%) rūpniecības uzņēmumiem. Rīgā no pirmskara 87 tūkstošiem rūpnīcu strādnieku 1916.gada sākumā bija palicis tikai 3,4 tūkstoši strādnieku. – A.Drīzulis. Lielais Oktobris Latvijā. – Rīga, 1987. – 48.-50.lpp.

3 Līdz 1918.gada februārim Krievijā un tātad arī latviešu apdzīvotajos apgabalos spēkā bija Jūlija kalendārs (t.s. vecais stils), ko nomainīja Gregora kalendārs (t.s. jaunais stils). Pāreja uz jauno kalendāru notika ar Padomju valdības dekrētu, paredzot, ka 1918.gada 31.janvārim sekos 14.februāris. Šajā pārskatā notikumu datēšanā ir ievērots tobrīd aktuālā kalendāra princips, t.i., līdz 1918.gadam minētie notikumi ir datēti pēc t.s. vecā stila.

4 Kopējie latviešu strēlnieku zaudējumi Ziemassvētku kaujās tiek lēsti uz 8-9 tūkstošiem cilvēku. – J.Vācietis. Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme. – Rīga, 1989. – 99.lpp.; V.Bērziņš. Latvija pirmā pasaules kara laikā. – Rīga, 1987. – 171.lpp.

5 Pēc 1916.gada vasarā sāktās latviešu strēlnieku bataljonu skaitliskās papildināšanas gada beigās tie izauga par pulkiem.

6 Līdums. – 1917. – 25.marts.

7 Zemes sapulce Valmierā. // Līdums. – 1917. – 15.marts.

8 Par partiju veidošanos 1917.gadā vairāk skat.: U.Krēsliņš. Latviešu pilsonisko partiju veidošanās un attīstība 1917.-1918.gadā. // Latvijas Vēstures Institūta žurnāls. – 2005. – Nr.4. – 46.-62.lpp.

9 No 1906.gada līdz 1918.gadam partijas nosaukums bija Latvijas Sociāldemokrātija (LSD). – B.Kalniņš. Latvijas Sociāldemokratijas 50 gadi (1904-1954). – Stokholma, 1993. – 102., 135.lpp.

10 A.Ezergailis. Rīgas domes vēlēšanas 1917.gadā. // Esejas par 1917.gadu. – Rīga, 1991. – 9.-57.lpp.

11 Latviešu delegācija pie ministru priekšnieka Kerenska. // Līdums. – 1917. – 23.septembris.

12 To, ka pēc Rīgas zaudēšanas bija nepieciešams pārvērtēt latviešu nacionāli politisko centienu mērķus, viens no pirmajiem formulēja 1917.gada 5.augustā dibinātās Latvju kareivju nacionālās savienības laikraksts „Laika Vēstis”. Rakstā „Par jaunas orientācijas vajadzību” tā autors, atzīstot, ka Latvijas liktenis ir „zināmā mērā jau atraisījies no Krievijas likteņa” un pilnīgi noraidot Vācijas orientāciju, aicināja paskatīties uz jaunu iespēju – uz patstāvīgu latvisku orientāciju. – Par jaunas orientācijas vajadzību. // Laika Vēstis. – 1917. – 14.septembris.

13 No LPNP sasaukšanas biroja priekšsēdētāja J.Goldmaņa runas LPNP dibināšanas sapulcē 1917.gada 16.novembrī. Citēts pēc: Līgotņu Jēkabs. Latvijas valsts dibināšana (Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome). Latvijas valsts tapšanas pirmais posms (līdz 18. novembrim 1918.): Pēc protokoliem, organizāciju dokumentiem, aktiem, vēstulēm, ziņojumiem, atmiņu uzzīmējumiem un citiem avotiem. – Rīga, 1925. – 65.lpp.

14 A.Kroders. Ko notikumi mums teic? // Laika Vēstis. – 1917. – 29.septembris.

15 Konflikts Vidzemes Zemes Padomē.//Līdums. – 1917. – 11.,12.oktobris. Visasāko reakciju pilsoniskajās aprindās izsauca Zemes padomes valdes priekšnieka sociāldemokrāta O.Kārkliņa runa, kurā viņš norādīja, ka sociāldemokrāti neaizstāv latviešu, bet tikai savas šķiras intereses, kaut te dzīvotu samojedi.

16 Latviešu Pagaidu Nacionālā padome. Visiem Latviešiem! // Bēgļu Apgādāšanas Centrālkomitejas Ziņojums. – 1917. – 8.decembris.

17 Līgotņu Jēkabs. Latvijas valsts dibināšana. – 195.-196.lpp; J.Seskis. Latvijas valsts izcelšanās pasaules kara notikumu norisē: Atmiņas un apcerējumi (1914.-1921.). – Rīga, 1991. – 95.lpp. Minētais protests bija izteikts Latviešu pagaidu nacionālās padomes otrās sesijas (1918.gada 15.-18.janvāris) trešajā dienā pieņemtajā rezolūcijā.

18 Sp.Paegle. Kā Latvijas valsts tapa. – Rīga, 1923. – 169.-170.lpp.; A.Niedra. Tautas nodevēja atmiņas. – Rīga, 1998. – 103.-104.lpp.

19 Kārlim Ulmanim 125. – Rīga, 2003. – 212.lpp.

20 Atsaucoties uz pārmaiņām Vācijā 1918.gada 13.novembrī Padomju Krievija anulēja Brestļitovskas miera līgumu.

21 Latvijas Tautas padome [stenogrammas]. – Rīga, 1920. – 23.lpp.

22 Turpat. – 19.-22.lpp.

Labs saturs
29
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU