Seksuālā vardarbība pret bērnu ir pastāvējusi visos laikos, tomēr tā ir uzskatāma par vienu no sabiedrības visrūpīgāk glabātajiem noslēpumiem. Bērns ir visneaizsargātākā būtne, kurš ir vairāk vai mazāk pakļauts pieaugušo ietekmei. Krīžu centru psihologi un sociālie darbinieki atzīst, ka nelabvēlīgajās ģimenēs jebkāda veida vardarbību ir vieglāk pamanīt, jo tās ir sociālo darbinieku redzeslokā. Patiesība ir tāda, ka nevar veikt precīzas aplēses par to, kāds ir vardarbībā cietušo skaits, jo ne vienmēr par notikušo tiek ziņots policijai, bet vēl retāk tiek izvirzīta apsūdzība.
Seksuālā vardarbība tiek skaidrota kā cilvēka apzināta piespiešana darīt ko nepatīkamu un nepieņemamu. Par seksuālo vardarbību tiek klasificēta:
- pieaugušā atkailināšanās bērna acu priekšā, neveicot nekādas seksuālas darbības, bērna atbrīvošana no drēbēm, kailfoto uzņemšana, seksuāla rakstura sarunas, izmantojot telekomunikāciju vai saziņu internetā;
- tiešs fizisks kontakts, kas izpaužas kā bērna dzimumorgānu aizskaršana, kā arī bērna piespiešana aizskart varmākas dzimumorgānus, dzimumakta veikšana, anāla un orāla savu vēlmju apmierināšana.
Psiholoģe no krīzes centra „Dardedze” min vēl kādu nozīmīgu vardarbības veidu, kas neiekļaujas klasificētajos: bērns kļūst par aculiecinieku tam, ka seksuālai vardarbībai tiek pakļauta viņa māte. Arī tā ir vardarbība, kas bērna psihi nenoliedzami ietekmē.
Varmākas mērķis ir upuri piespiest pakļauties, iedvešot tam bailes un radot neaizsargātības sajūtu. Vardarbības pielietošana varmākā izraisa eiforijai līdzīgu stāvokli, kas tam palīdz justies pārākam. Speciālisti, kas praksē saskārušies ar seksuālo vardarbību, apgalvo, ka gadījumā, ja bērns tiek pakļauts vardarbībai mazotnē, notikušais ietekmē tā psihi un rīcību pieaugot. Vīrieši piedzīvotās vardarbības rezultātā lielākoties paši kļūst par varmākām, bet sievietes kļūst pakļāvīgas un nereti izvēlas nemanīt vardarbību, kas norisinās pašu ģimenēs. Būtībā vardarbība kļūst par normu, kuru cietušie pieņem un necenšas no tās izvairīties turpmākajā dzīvē. Sabiedrības apziņā ir iesakņojies šis pieņēmums, bet tas nenozīmē, ka katrs varmācības akts ir skaidrojams ar bērnībā pārdzīvotām pārestībām. Katrs gadījums ir individuāls, un tie var būt ļoti niansēti un specifiski.
Noziedznieki manipulē ar sabiedrību
ASV psiholoģijas zinātņu doktore psihoterapeite Anna Soltera grāmatā „Varmākas. Pedofili, izvarotāji un citi” apraksta pētījumu, kas ticis veikts ar divām noziedznieku grupām, kurās bijuši cilvēki, kas pastrādājuši seksuāla rakstura noziegumus pret bērniem. Abu grupu dalībniekiem tika uzdoti jautājumi par pārdzīvoto seksuālo vardarbību bērnībā. Atšķirība starp abām grupām bija vien tāda, ka vieni tika informēti par to, ka viņu atbildes pārbaudīs ar melu detektoru, bet otriem šāda informācija nebija. Eksperiments tika veikts trijās kārtās. Rezultāti abām grupām krasi atšķīrās. Grupā, kas nebija informēta par atbilžu pārbaudi, tika iegūti rezultāti 67%, 65% un 61%, kas apstiprināja seksuālo varmācību bērnībā. Grupa, kas tika informēta par pārbaudi ar melu detektoru, sniedza atbildes, kas liecināja, ka 29%, 32% un 30% bērnībā bijuši pakļauti seksuālai vardarbībai. Iegūtais rezultāts liecina, ka noziedznieki nereti izmanto savās interesēs iespēju sabiedrībā izraisīt žēlumu, ja seksuālā vardarbība tiks skaidrota kā sekas varmācībai, kas piedzīvota bērnībā.
Incests un tā veidi
Nereti sabiedrība uzskata, ka incests ir problēma, kuru jārisina ģimenes iekšienē, jo tas ir ļoti intīms process. Incests tiek skaidrots kā seksuālas attiecības starp asinsradiniekiem. Parasti gan šo definējumu paplašina, attiecinot to arī uz seksuālām attiecībām, kas valda starp patēvu un pameitu. Būtībā ģimene, kurā norisinās incestuālas attiecības, ir noslēgta kopiena, kurā ir savi likumi un hierarhija.
Incestuālas attiecības starp pieaugušo un bērnu ir ļoti sarežģītas, jo to pamatā lielākoties nav upura fiziska piespiešana stāties dzimumsakaros. Varmākas ir ļoti rafinēti un pielieto emocionālu iespaidošanu. Situācijā, ja bērns ir mazs, var izteikt draudus, ka gadījumā, ja bērns kādam izstāstīs par notikušo, ļaunums tiks nodarīts bērna mātei. Bērnu var mēģināt pārliecināt par to, ka notikušais ir noslēpums starp viņu un varmāku, ko nevar izpaust, ja arī kāds par to uzzinās, tad bērnam tik un tā neviens neticēs. Varmākas manipulē ar bērna emocionālo pieķeršanos, kā arī savu pieauguša cilvēka statusu.
"Nelabvēlīgajās ģimenēs jebkāda veida vardarbību ir vieglāk pamanīt, jo tās ir sociālo darbinieku redzeslokā."
Izplatītākais incesta veids norisinās starp tēvu un meitu vai patēvu un pameitu. Šādas attiecības ir novērotas gadījumos, kad māte ir ļoti aizņemta un ģimenei nepietiek laika. Vērojami arī gadījumi, kad māte ir emocionāli salta un ģimene tai ir visai nebūtiska. Minētās situācijas izraisa satuvināšanos starp meitu un tēvu. Rezultāts var būt tāds, ka meita pilda ne vien mātes funkcijas, kas var būt saistītas ar mājas darbiem un jaunāko bērnu pieskatīšanu, bet uzņemas arī sievas lomu, respektīvi, iesaistās dzimumattiecībās ar tēvu. Lielākoties par pastāvošajām postošajām seksuālajām attiecībām ģimenē māte ir informēta vai vismaz intuitīvi nojauš, bet izliekas to nemanām. Parasti šīs vienaldzības iemesls ir nevēlēšanās esošajā situācijā ko mainīt, jo pārmaiņas varētu nozīmēt vientulību, kā arī ģimenes finansiālās situācijas izmaiņas; tikpat ļoti ir iespējams, ka māte pati ir piedzīvojusi vardarbību.
Otrs izplatītākais incesta veids ir starp māsu un brāli. Šis incesta veids parasti nav tik traumējošs kā seksuālās attiecības starp tēvu un meitu. Izņēmuma gadījums ir seksuālās attiecības starp vecāko māsu un jaunāko brāli. Attiecības ir traumējošas, jo māsa tiek uztverta mātišķi.
Visretāk sastopamais, arī vistraumējošākais, ir incesta veids ir starp tēvu un dēlu.
Par incestuālām attiecībām ģimenē parasti izvēlas nerunāt, jo šāds ģimenes modelis sabiedrībai šķiet disfunkcionāls, respektīvi, tas neiekļaujas vispārpieņemtajā ģimenes standartā. Vainas apziņa ir tas, kas izraisa klusēšanu un notikušā neatzīšanu. Iesaistītajiem šķiet, ja neviens par to nav informēts, tad notikušo faktu var uzskatīt par nenotikušu vai nebūtisku.
Kā bērnu ietekmē seksuālā vardarbība
Vislielākais ļaunums tiek nodarīts bērnam. Bērns, kas ir uzticējies varmākam, pēc seksuālās vardarbības akta jūtas pievilts un zaudē uzticību. Viņš jūtas nodots un nesaprot, kas ir labs un kas ļauns, jo pieredzējis to, ka vienā mirklī viņa izveidotais priekšstats par vērtībām, pieķeršanos, savstarpējām attiecībām var tikt sagrauts. Bērns, kas piedzīvojis seksuālos kontaktus ar pieaugušu cilvēku, jūtas neiederīgs vienaudžu vidū, jo saprot, ka ar viņu notikušais nav uzskatāms par bērnības sastāvdaļu. Var rasties vēlme izolēties no vienaudžiem. Bērns parasti izjūt vainas apziņu par notikušo, viņam šķiet, ka pie notikušā vainojams viņš pats, kaut kādā veidā izaicinot varmāku. Līdz ar to mostas kauna jūtas, kuru rezultātā bērns izvēlas klusēt par pāridarījumu. Piedzīvotais bērnā modina nepatiku pret emociju izrādīšanu un fizisku tuvību.
Uzskatāmākās pazīmes, kas liecina par to, ka bērns saskāries ar seksuālo vardarbību:
- Redzami asiņaini vai bālgani traipi uz bērna apakšveļas;
- Bērns neveikli tur kājas, tas var liecināt par ievainojumiem dzimumorgānu apvidū;
- Bērns spēlē vecumam neatbilstošas spēles, kurās norisinās seksuālas darbības. Tās var tikt spēlētas ar citiem bērniem vai rotaļlietām;
- Bērna izturēšanās pret citiem bērniem vai pieaugušajiem ir seksualizēta;
- Bērns neuzticas cilvēkiem, viņam ir izteikta nevēlēšanās doties ciemos pie radiniekiem vai tuviem ģimenes draugiem;
- Bērna uzvedība krasi mainās. Ja bērns bijis skaļš un jautrs, tad pēkšņi tas var kļūt kluss un sevī noslēdzies;
- Bērna uzvedība nešķiet atbilstoša attiecīgajam vecumam; viņa uzvedība sāk līdzināties jaunāku bērnu uzvedībai;
- Pastāv divu veidu iespējamības: bērnam rodas izteikta interese par seksualitāti un seksuāliem procesiem vai arī gluži pretēji - bērns neizrāda ne mazāko interesi par pretējā dzimuma pārstāvjiem.
Ja šādas pazīmes tiek novērotas, būtu nepieciešams iemantot bērna uzticību, lai varētu precīzi izzināt situāciju, kurā bērns ir nonācis. Šādā situācijā bērnam nepieciešama profesionāla palīdzība, kā arī jāvēršas policijā, lai ziņotu par vardarbību.
"Vīrieši piedzīvotās vardarbības dēļ var paši kļūt par varmākām, bet sievietes kļūst pakļāvīgas un pat izvēlas nemanīt vardarbību, kas norisinās pašu ģimenēs."
Pazīmes, kas liecina par to, ka pieaugušais ir seksuāli vardarbīgs pret bērnu:
- Pieaugušais izmanto katru izdevību, lai paliktu divatā ar bērnu;
- Pieaugušais cenšas bērnu izolēt, neļauj tam satikties ar vienaudžiem;
- Pieaugušais izrāda sevišķi izteiktu pieķeršanos un tuvību ar bērnu, kas izpaužas skūpstot, glāstot;
- Pieaugušais izsaka piezīmes par bērna seksualitāti.
Minētās pazīmes pieauguša cilvēka uzvedībā var liecināt par nosliecēm uz pedofiliskām darbībām, bet, lai aizdomas apstiprinātu, ir jāpavēro arī bērna uzvedība.
Kāpēc varmākas seksuālo tieksmju apmierināšanai izvēlas tieši bērnus?
Iemesls seksuālajai vardarbībai var būt gan tas, ka varmākam patiesi seksuāli saistošs šķiet bērns, gan arī tas, ka pieaugušais savā personīgajā dzīvē var izjust tuvības trūkumu, kā arī nespēj izveidot tuvas attiecības ar līdzīga vecuma partneri. Vardarbība var būt arī veids, kā izlādēt dusmas. Maldīgs ir uzskats, ka varmākas lielākoties ir agresīvi un brutāli. Parasti tā nav. Viņi mēdz nodibināt draudzīgas attiecības ar bērnu, kā arī apdāvināt tos. Parasti izvēlas bērnu, kurš ir emocionāli vieglāk pieejams, piemēram, kuram ģimenē netiek pievērsta nepieciešamā uzmanība vai arī kurš ir nedaudz atstatus no vienaudžu kopienas. Bērns tiek pieradināts pie pieaugušā klātbūtnes, sāk viņu uzskatīt par draugu līdz mirklim, kad tiek veikta noziedzīgā rīcība. Bērns savam pāridarītājam var būt emocionāli ļoti pieķēries, kā arī var justies parādā par saņemtajām dāvanām, līdz ar to rodas situācijas, kad bērns pakļaujas vardarbībai.
Pārsvarā seksuālos varmākas uzbudina un interesē noteikta vecuma bērni. Novirzītās seksualitātes intereses tips jau ir novērojams visai agrā bērnībā, šī seksuālā tieksme ir tikpat noturīga kā homoseksualitāte vai heteroseksualitāte. To nav iespējams mainīt. Parasti pusaudža gados rodas interese par sava vecuma pretējā dzimuma pārstāvjiem, bet novirzītajam seksuālās intereses tipam rodas seksuālas fantāzijas par gados jaunākiem bērniem. Ļoti svarīgi ir apzināties, ka saņemtais cietumsods nespēj mainīt šo ļaužu uzvedību, jo cietumā pavadīto laiku viņi aizvada fantāzijās par jaunu noziegumu īstenošanu. Tas nozīmē, ka svarīgākais, kas būtu veicams, ir speciālas ārstniecības programmas ieviešana, lai mazinātu seksuālos noziegumus, ko pastrādā pedofili.
Ieslodzījumu vietās Latvijā sodu par dažādu veidu dzimumnoziegumiem izcieš vairāk nekā 500 personu. Lielākā daļa no tām ieslodzījumā atrodas par izvarošanu. Tieši izvarotāji pieder noziedznieku grupai ar sevišķi augstu recidīva līmeni - līdz pat 40% izvarotāju mēdz noziegumus pastrādāt atkārtoti. Ar Norvēģijas valdības finansiālu atbalstu jau 2009. gada 30. jūnijā Latvijā aizsākās projekts "Par dzimumnoziegumiem notiesāto personu uzvedības korekcijas sistēmas attīstīšana Latvijā", kura vienojošā misija ir - "Vairāk nevienu upuri!".
Pedofilu ārstēšana
Seksuālo varmāku psihoterapijas asociācija, kas uzskatāma par pasaules mērogā lielāko organizāciju, kuras galvenais darbības virziens ir saistīts ar seksuālo varmāku ārstniecību, atzīst: seksuālie varmākas, kuri savām tieksmēm pakļauj bērnus, nav izārstējami, vien apārstējami. Lai apvaldītu savas tieksmes, daudziem tas prasa pārcilvēcīgas pūles visas dzīves garumā. Veiktie pētījumi apliecina, ka terapijas rezultātā var samazināties izdarīto noziegumu skaits apmēram par 50%. Tomēr nav noliedzams, ka no katriem simts noziedzniekiem četrdesmit atkārtoti pastrādā noziegumus pret bērniem.
"Seksuālie varmākas, kuri savām tieksmēm pakļauj bērnus, nav izārstējami, vien apārstējami."
Profesionāļu novērojumi liecina, ka izskaust seksuāla rakstura noziegumus pret bērniem ir praktiski neiespējami, bet tas nenozīmē, ka nav iespējams ko darīt, lai mēģinātu pasargāt bērnus no tik dramatiskas un traumējošas pieredzes.
Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā iegūluši grozījumi Informācijas atklātības likumā, kas paredz Valsts probācijas dienestam tiesības informēt apdraudētās personas par iepriekš tiesātu dzimumnoziedznieku pastrādātajiem noziegumiem. Grozījumi nekust ne no vietas, aizbildinoties ar iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem pret dzimumnoziedzniekiem. Nozīmīgākais, ko varam darīt, ir nebūt vienaldzīgiem, kļūt vērīgākiem, pamanīt to, kas notiek, iespējams, kaut kur pavisam netālu, un censties palīdzēt.
Kur meklēt palīdzību, ja radusies krīzes situācija
- Krīzes centrs vardarbībā cietušiem bērniem "Laipas".
Tālrunis: 65022922, 65022924
Adrese: Suntažu iela 2, Ogre, LV-5001
- Krīzes centrs bērniem un sievietēm „Māras centrs”.
Tālrunis: 67609265
Adrese: Cieceres iela 1, Rīga, LV-010
- Nodibinājums „Centrs Dardedze”.
Tālrunis: 67600685
Adrese: Cieceres iela 3a, Rīga, LV -1002
- "Talsu sieviešu un bērnu krīžu centrs".
Tālrunis: 63291147
Adrese: Saules iela 7, Talsi, Talsu nov., LV-3201
- Krīzes centrs ģimenēm ar bērniem „Paspārne".
Tālrunis: 63661515, 26480162
Adrese: Ventspils, Talsu iela 39, LV-3602
