Rainis – politiķis un valstsvīrs
Kā daudzviet mazām tautām raksturīgi, Rainis savai zemei liktenīgā brīdī labprātīgi kļuva par politiķi un palīdzēja lemt tautas likteni. Uzklausīdams par to ne mazums nopēlumu, kas jūtīgajam cilvēkam sagādāja vēl vairāk ciešanu, viņš rakstīja: „Kādēļ no apvainojuma baidās visvairāk radoša darba darītāji? Tāpēc, ka apvainojums, deldēdams smalkjūtību, kavē radošu darbu, kurš dzimst tikai smalkjūtībā.”
Šodien, kad miruši gan Rainis un J. Jansons-Brauns, gan F. Roziņš un P. Stučka, gan Ļeņins un citi „brāļi”, Roalda Dobrovenska romāns „Rainis un viņa brāļi” mums atgādina, par ko tad bijušas domstarpības.
Rainis: mīlestība ir visa virzītāja, tajā skaitā arī vēstures, arī politikas.
„Brāļi”: naids, „šķiru cīņa” ir visa virzītāja.
Rainis: ne tikai masām, bet arī personībai jāatrodas priekšgalā.
„Brāļi”: tikai proletariātam, tikai masām.
Rainis: tauta, valoda ir dzīvs organisms, nedrīkst pieļaut tās bojāeju.
„Brāļi”: vai nu nacionālisms, vai sociālisms; valodu atšķirība – nepatīkams šķērslis strādnieku solidaritātei.
Rainis: morālei, ētikai jābūt visa pamatā. Netīri līdzekļi padara netīru pašu mērķi.
„Brāļi”: morāls ir viss, kas nāk par labu boļševistiskajai revolūcijai.
Rainis: kultūras prioritāte. Daiļrade. Pozitīvs darbs.
„Brāļi”: kultūras noliegšana, ja tā nekalpo propagandai un aģitācijai, līdzekļu iegūšanai.
Rainim radīšana, „brāļiem” sagraušana.
Rainis: gars svarīgāks par matēriju, dvēsele stiprāka par miesu.
„Brāļi”: vārds „dvēsele” neietilpst viņu leksikā, no gara palicis vienīgi „cīņas gars”.
Rainis: ir vajadzīgs demokrātisms, pilnīga atklātība, brīva un godīga domu apmaiņa.
„Brāļi”: slepenības sistēma, bezierunu pakļaušanās vadoņiem, citādu uzskatu apspiešana, denuncēšana.
„Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba”
Pagājuši vairāk nekā deviņdesmit gadi, bet neatstāj sajūta, ka Raiņa Kopoto rakstu 15. sējumā izlasītie vārdi: „Viss nu ir sasniegts, Latvija ir, bet mums nau vieglāk” pilnā mērā attiecināmi uz mūsdienām. Tā rakstīja gudrs, tālu redzošs cilvēks.
Loģiski, tūlīt gribas arī vaicāt: kāpēc tad nav vieglāk? Maize, humpalas, košļājamās gumijas, hamburgeri, coca-cola taču ir. Karotes aiz mākoņiem arī var aizbāzt. „Nobirst astra, nobirst rūta, sirds tik grūta,” izskan Raiņa dziesmas „Sirds tik grūta” pēdējie vārdi, un es domāju – pašreizējā situācija ir ļoti kritiska. Mēs Latviju varam pazaudēt, un iemesls tam ir fakts, ka tik daudzi dodas projām, bet mums, palikušajiem, nav nekādas perspektīvas. Valstī nav radīta vide, lai cilvēki šeit justos stabili.
„Mūsu sabiedrības apzinīgā esamība šobrīd tiek ierobežota galvenokārt politiskās un ekonomiskās kategorijās. Pašas par sevi vajadzīgas un nepieciešamas, tās tomēr ir plaknes kategorijas. Ja tām nepiemīt trešā dimensija, šīs kategorijas kļūst ciniskas,” šādu domu Latvijas Trešajai atmodai veltītajos rakstos pauž dzejniece Māra Zālīte. Kas ir šī trešā dimensija? Viņa norāda: „Garīgu mērķu izvirzījums, ideālu klātesamība, morāles kritēriji, vērtību apjausma – kultūra visplašākajā šā vārda nozīmē.”
"Nākotnē neuzvarēs nedzīva manta, bet dzīvs gars."
Rainis
Taču – ko darīt tad, ja kultūrai tiek piegriezts skābeklis? Ieteiktais valsts funkciju auditoru 10 procentu samazinājums kultūras nozarei nākamajā gadā (iepriekšējā gadā – 29 procenti) draud ar Latvijas kultūras iznīcināšanu un atņem pēdējo cerību tautai, kura patiesībā šajā brīdī glābiņu cenšas meklēt kultūrā.
Kopoto rakstu 24. sējumā Rainis zina sacīt: „Tautai vajga būt kādas dzīves dziņas uz nākotni un kādas dzīvas atmiņas no lielas, lepnas pagātnes: tās ir sastāvdaļas viņas dvēselē, kura ir dzīves griba. Bez tās tauta zūd. Ar to tauta nezūd arī nomirdama, jo paliek šīs dzīvās dvēseles darbi kā tālāk darbīga kustība. (..) Nākotnē neuzvarēs nedzīva manta, bet dzīvs gars. Uz to dibināsim savu dvēseli. Dzīva dziņa uz nākotni: uz izglītību mums ir, vajga dziņu padziļināt uz mākslām un zinībām, un uz reliģiju.”
Norādīdams, ka vecā sabiedrība vairāk netic garīgajiem spēkiem, un tas jāsaprot kā „sabiedrības neveselības un nākoša sabrukuma zīme, ja tā netic garīgiem spēkiem, bet tikai rupjai varai, kaujamiem ieročiem un naudai”, dzejnieks pravieto – jānāk jaunai sabiedrībai. Viņš tic, ka tautas atveseļošanās zīmēm ir jānāk no jaunatnes. „Kad jaunatnē atmostas progresīva doma un meklē sev izteiksmi, tad tikai sabiedrība sāk pārvarēt karu un kara sekas, dzīve sāk uzveikt nāvi, tad zīmes rāda, ka krīze ir pāri un tautas organisms sāk atveseļoties.” Jaunatnes atziņa, ka mēs spējam šo zemi ierīkot tik labi kā savas mājas (bet jādara tas ir mums pašiem), pēc Raiņa domām, ir pirmais solis ceļā uz garīgu un piepildītu dzīvi. Viņš brīdina – tas, „kas ir kūtrs vai nespējīgs to darīt, taps atkal apspiedēja vergs arī materiālā ziņā”.
„Mēs stāvam paši sev ceļā”
Rainis ir Andreja Pumpura mantinieks un viņa nacionālās idejas tālākvirzītājs latviešu literatūrā. To apliecina „Karaļmeita” un „Senatne” – Raiņa jaunības darbi, pirmā fragmentārā oriģinālluga „Imanta” (Pumpuram ir dzejolis ar tādu pašu virsrakstu), drāma „Uguns un nakts”, poēma „Daugava” un citi darbi.
Tomēr savādi, jau divdesmit gadus mūsu valsts ir brīva, bet Rainis vēl nav pārbraucis. Laikam abi ar Iniņu būs palikuši Kastaņolā vai – nedod Dievs! – Vjatkā. „Bij dziļa ziema, kad projām gāju/ uz tāļu zemi, uz svešu māju,” sāpīgi smeldz dzejoļu krājuma „Tālas noskaņas zilā vakarā” pirmajā dzejolī. Lāčplēsis miris, Spīdola mirusi... Baiba, Indulis, Jāzeps – kur viņi ir?
"Ieteiktais valsts funkciju auditoru 10% samazinājums kultūras nozarei nākamajā gadā (iepriekšējā gadā – 29%) draud ar Latvijas kultūras iznīcināšanu un atņem pēdējo cerību tautai, kura šajā brīdī glābiņu cenšas meklēt kultūrā. "
Patiesība ir skarba: garīgo līmeni Latvijā šobrīd nespēj diktēt kultūra un tās vērtības, ko šis jēdziens apzīmē un kam par spilgtu poētisku simbolu dzejnieks iecēlis Spīdolu. Latviešu tautai dzimtenē šis laiks ir par grūtu un smagu, lai tā domātu par „košumu”, proti, Spīdolu. Ērti iekārtojuši miesu, kam mums gars? Un ne jau Spīdolu un Lāčplēsi mums vajag – tikai tos arhaiskos pagājušā gadsimta tēlus, kuri, spožās drānās tērpti, skaisti norunā pantiņus, kas pirms simts gadiem saviļņoja ļaudis. Pretrunu plosīti, pārtiekam no gara ilūzijas, jo gara ilūzija neprasa sviedrus, upurus, pretošanos. Arī skolā liek desmitniekus, ja skolēni pieprot Raiņa pantus, bet neliek divniekus, ja sveša Viņa gaita...
Domājot par Raiņa devumu, vietā ir jautājums: vai kāds pašreizējais Latvijas politiķis Raiņa dzimšanas dienā atcerēsies Raini un atteiksies kaut no viena ārzemju ceļojuma par labu to vietu sakopšanai, pa kurām reiz staigājis valstsvīrs Jānis Pliekšāns? Dzejnieka dzimto vietu šīs vasaras apmeklējumos izgaismojās daudzas nepievilcīgas ainas. Tadenavu, Kaldabruņu, Randeni, Berķeneļus, Jasmuižu, Jūrmalas vasarnīcu – šīs Raiņa piemiņas vietas un kultūrvietas no galīgas izdzišanas šobrīd cenšas paglābt tikai atsevišķu cilvēku apmātība un entuziasms.
Arī Dzejas dienas tagad mums ir vajadzīgas varbūt vairāk nekā jebkad. Kā atgādinājums tam ir Raiņa vārdi: „Maza tauta var pastāvēt tikai lielā kultūrā.”
„Es iešu jaunā cīņā cīnīties...”
Rainim, tāpat kā dziesmai, ko viņš ir dziedājis, tāpat kā spēlmanītim Totam, ir trejas dzīves trejos lokos: tā, kas bija, tā, kas ir, un tā, kas būs mūžībā. Šis ir tikai sudraba gaismas loks – mūsu tagadne. „Vēl cīņa nav galā un nebeigsies...” saka Spīdola par Lāčplēša cīņu. Un Jāzeps: „Es mirdams nemiršu – nāks saules sūtņi...” Būs vēl trešā dzīve – kad kalna gals būs sasniegts, Saulcerīte atmodināta, Lelde no velniem atpestīta.
"Raiņa piemiņas vietas un kultūrvietas no galīgas izdzišanas šobrīd cenšas paglābt tikai atsevišķu cilvēku apmātība un entuziasms."
Aspazija 1897. gadā rakstīja: „Šodien Tava dzimšanas diena, un nekā cita es Tev nevaru novēlēt kā mūsu abēju laimi, mūs pašus. Un, ja šai laimei vairs turpinājuma nebūtu, tad mums par iepriecinājumu var noderēt tas, kas bijis. (..) Mēs pacēlāmies augstāk par citiem, mēs spējām just dziļāk par citiem.
Lai šī atziņa Tevi mierina, lai dod Tev pārliecību, ka Tava dzīve nav pagājusi velti. (..) No Tevis es esmu mācījusies valodu, kas skan dziļāk par visām citām valodām, - patiesības valodu.”
