Gribu atrast bijušo klasesbiedru. Ko darīt?

Palīdzēt var vairākas organizācijas, taču jārēķinās, ka tas prasīs ilgāku laiku un dažos gadījumos arī nelielus izdevumus.

„Draugi” ne visiem var palīdzēt

Viens no pirmajiem soļiem noteikti ir meklēšana interneta vietnēs - sociālajos tīklos. Taču ja, piemēram, paziņa ir mainījusi uzvārdu, bet meitas uzvārdu nav norādījusi, meklētājs var palikt bešā. Tāpat ne visi vēlas atklāt savu identitāti vai šajās vietnēs nav pat reģistrējušies. Arī sociālo tīklu uzturētāji diemžēl palīdzēt nevarēs.

„Mēs par katru lietotāju redzam tieši to pašu, ko ikviens portālā reģistrētais lietotājs, līdz ar to neko daudz sen neredzētu paziņu meklēšanā palīdzēt nevaram,” skaidro SIA „Draugiem” radošais direktors Guntars Meluškāns.

"Pārsvarā meklē kara laikā pazudušos Vācijā, Krievijā, citās bijušās Padomju Savienības valstīs, pēdējā laikā – arī cilvēkus, kas izbraukuši uz ārzemēm darba meklējumos."

Viņš bilst, ka ar lūgumiem atrast pazudušu personu vēršas reti. „Dažkārt jāpalīdz, piemēram, policijai, taču šādas informācijas sniegšana paredz noteiktu procedūru. Arī vecāki ar mūsu palīdzību mēģina atrast pazudušos bērnus,” stāsta G. Meluškāns.

No tiesiskā viedokļa personai par cita cilvēka meklēšanu, viņa vārda, uzvārda vai pat radurakstu izpaušanu sociālajos tīklos nekādas sankcijas nedraud, skaidro juridiskās palīdzības aģentūras pārstāvis Andrejs Znatnovs. Viņš piebilst, ka šādu informāciju atbilstoši Fizisko personu datu aizsardzības likumam gan nedrīkst izpaust dažādas organizācijas, kuras fizisko personu datus apkopo, – bankas, valsts iestādes.

Meklētajam nosūtīs ierakstīto vēstuli

Ja ir zināma precīza informācija par meklējamo – viņa vārds, uzvārds un personas kods – var doties uz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi (PMLP).

„Saskaņā ar Fizisko personu datu aizsardzības likumu nevaram izsniegt informāciju no Iedzīvotāju reģistra par citu personu. Papildus iespējams iesniegt iepriekš sagatavotu rakstisku ziņu, kuru nosūtīt meklējamam draugam vai paziņai. Tad varam sagatavoto vēstuli nosūtīt meklētajai personai ierakstītā pasta sūtījumā,” skaidro PMLP Elektronisko pakalpojumu administrēšanas nodaļas vadītājas vietniece Margita Vinklere. Meklējamā persona vēstuli saņems un tad izlems, atbildēt uz to vai ne.

Ja nav zināmi precīzi meklējamā dzimšanas dati, Iedzīvotāju reģistrā pārbaudīs vārda un uzvārda sakritību. „Ja persona ar šādu vārdu un uzvārdu būs reģistrēta tikai viena, tad varēsim palīdzēt. Tad gan būtu labi zināt tēva vārdu,” skaidro speciāliste.

"No tiesiskā viedokļa personai par cita cilvēka meklēšanu, viņa vārda, uzvārda vai pat radurakstu izpaušanu sociālajos tīklos nekādas sankcijas nedraud."

Viņa atklāj, ka vēstuli ar ziņu, ka kāds cilvēks viņu meklē, var nosūtīt jebkuram – radiniekam, paziņai vai bijušajam klasesbiedram: „Personas dati un dzīvesvieta netiek izpausti, līdz ar to varam palīdzēt ikvienam,” stāsta speciāliste.

Šāds pakalpojums maksā 2,94 latus. Protams, PMLP rezultātu garantēt nevar. „Iesniedzējam vēstulē lūdzam norādīt savu kontaktinformāciju – tālruņa numuru, adresi, taču tas, vai atbildēt uz vēstuli, ir atkarīgs tikai no meklētās personas,” skaidro M. Vinklere. Iespējams, cilvēks nemaz negribēs dot kādu ziņu par sevi vai negribēs satikt meklētāju. Tad PMLP palīdzēt nevarēs.

2009. gadā PMLP nosūtījusi 910 šādas vēstules, šogad līdz 1. augustam – 296. Parasti tiek meklētas personas, ar kurām saikne pazudusi kara un pēckara gados.

Var atrast arī ārzemēs

PMLP var palīdzēt tikai gadījumā, ja persona savu dzīvesvietu reģistrējusi Latvijā. Ja ir aizdomas, ka pazudušais apmeties uz dzīvi ārzemēs, var lūgt Latvijas Sarkanā Krusta (LSK) palīdzību.

Organizācijas Meklēšanas dienesta vadītājs Jānis Kaličus stāsta, ka nedēļā tiek saņemti vidēji desmit lūgumi pēc palīdzības – gan no Latvijas iedzīvotājiem, gan no tiem, kas Latvijā meklē radus. „Apmēram 40 procentos gadījumu ir pozitīvs rezultāts,” apgalvo J. Kaličus, piebilstot, ka par pozitīvu rezultātu tiek uzskatīta jebkura informācija par meklējamo, arī tad, ja noskaidrots, ka persona ir mirusi.

LSK pārstāvis stāsta, ka, ierodoties organizācijā, vēlams zināt ne tikai meklējamā vārdu un uzvārdu, bet arī vecāku vārdus, pēdējo dzīvesvietu, vismaz valsti.

Taču LSK meklē tikai tuvus radus, tādēļ radniecība ir jāpierāda dokumentāri. „Dažkārt liekas, ka viss ir kārtībā. Bet, kad nododam informāciju organizācijas pārstāvniecībām ārzemēs, meklēšanu atsaka, jo radniecība nav pierādīta vai arī tā ir pārāk tāla. Viss atkarīgs no konkrētās valsts likumdošanas,” skaidro J. Kaličus. Tāpat netiek meklētas personas, ja meklētājiem ir vēlme sakārtot mantojuma lietas.

"Kad nododam informāciju organizācijas pārstāvniecībām ārzemēs, meklēšanu atsaka, jo radniecība nav pierādīta vai arī tā ir pārāk tāla."

„Pārsvarā meklē kara laikā pazudušos Vācijā, Krievijā, citās bijušās Padomju Savienības valstīs, pēdējā laikā – arī cilvēkus, kas izbraukuši uz ārzemēm darba meklējumos,” stāsta LSK pārstāvis. Viņš atklāj, ka ātrākais laiks, kurā izdevies atrast cilvēku Vācijā, bija mēnesis, taču ir personas, kuras meklētas desmit gadus.

Atšķirībā no PMLP Sarkanais Krusts var izsekot stāstiem ar laimīgām beigām: „Cilvēki izsaka pateicības, ja ar mūsu palīdzību ir ieguvuši kādu informāciju. Viens no pēdējiem gadījumiem bija, kad kādu kundzi atrada viņas tēva brālis, kas dzīvo Austrālijā, lai gan sākotnēji gadījums likās bezcerīgs: arhīvi liecināja, ka kungs, ko brālis meklēja, ir miris pagājušā gadsimta 90. gadu beigās, meita pārcēlusies uz dzīvi citur, taču, neatlaidīgi meklējot arhīvos un reģistros, brāļa meitu izdevās atrast.”

J. Kaliču var sazvanīt pa tālruni 67 686312.

Iesaistās arī televīzija

Bijušās Padomju Savienības valstīs tiek meklēti cilvēki arī Krievijas raidījumā „Ždi meņa” („Gaidi mani”). Raidījuma mājaslapā poisk.vid.ru tiek publicēta informācija gan par meklējamo, gan to, kas meklē. Uzdevumu atvieglo fotogrāfijas.

Mājaslapā ir arī komentēšanas iespējas, līdz ar to meklēšanā iesaistās arī konkrēto valstu vai pilsētu iedzīvotāji un, iespējams, tie, kas meklēto pazīst pašlaik. Vajadzīgs tikai laiks un nedaudz veiksmes.