Abu namu renovācijas laikā mūsu speciālisti daudz mācījās no vācu kolēģiem un uzkrāja vispusīgu pieredzi, kas lieti būtu noderīga arī citiem, kuri strādā pie dzīvojamo māju energoefektivitātes paaugstināšanas projektiem. Tā radās Austrumeiropas mājokļu apsaimniekošanas (IWO) un JNĪP iniciatīva „Mājas draugs”, kuru var uzskatīt par Jelgavā īstenotā projekta loģisku turpinājumu. Šī iniciatīva guvusi arī Vides ministrijas un Ekonomikas ministrijas (EM), Latvijas Namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijas (LNPAA), Latvijas Būvinženieru savienības un citu profesionālo organizāciju atbalstu.
Projekta „Mājas draugs” galvenais mērķis ir izveidot dzīvojamo māju energoefektivitātes paaugstināšanas ekspertu tīklu, kas Latvijā koordinētu un veicinātu ēku renovācijas procesu un uzlabotu tā kvalitāti.
Kopumā nākamie eksperti zināšanas divu gadu garumā apgūs piecos teorētiskos un praktiskos nodarbību kursos. Mācības ritēs Vācijā un Latvijā, kuru laikā klausītāji iegūs ēku renovācijas vadītāja izglītību. Šī kvalifikācija absolventiem ļaus organizēt un vadīt visus procesus, kas saistīti ar ēku energoefektivitātes paaugstināšanu. Tostarp palīdzēs apgūt ERAF līdzfinansējumu dzīvojamo māju renovācijai, kas šogad palielināts līdz 44,3 milj. latu. Mācības projekta „Mājas draugs” ietvaros sākās aprīlī.
Noslēdzies apmācības pirmais etaps
Pirmā projekta posmā divdesmit pieci nākamie ēku renovācijas vadītāji - būvniecības speciālisti no arhitektu un projektēšanas birojiem, pašvaldību namu apsaimniekošanas uzņēmumu, citu organizāciju pārstāvji no Cēsīm, Bauskas, Jelgavas, Rīgas, Saldus, Auces un pārējām Latvijas pilsētām –zināšanas apguva Berlīnes Tehniskajā universitātē (BTU). Šo semināru vienotais moto bija „Energoefektīva renovācija un izvairīšanās no kļūdām”.
"Projekta „Mājas draugs” galvenais mērķis ir izveidot dzīvojamo māju energoefektivitātes paaugstināšanas ekspertu tīklu, kas Latvijā koordinētu un veicinātu ēku renovācijas procesu un uzlabotu tā kvalitāti."
Trīs nedēļu laikā nākamie māju renovācijas eksperti noklausījās visai plašu teorētisko kursu un piedalījās daudzveidīgos praktiskos semināros. BTU mācībspēki lielu uzmanību veltīja dažādiem dzīvojamo māju renovācijas paņēmieniem, piemēram, jumta un balkonu sanācijai, fasādes siltināšanai, šajos procesos pieļautajām kļūdām. Taču netika aizmirsti arī jautājumi, kas skar iedzīvotāju sapulču organizēšanas principus, strīdu izskatīšanu un citas māju renovācijas laikā radušās problēmas.
Jāpiebilst, ka lielākā daļa projekta dalībnieku mācību laikā sagatavos reālus māju renovācijas projektus, kas tiks īstenoti šajā vai nākamajā gadā. Tieši šis bija viens no projekta „Mājas draugs” pretendentu atlases galvenajiem noteikumiem.
Cits dzīvokļu īpašuma risinājums
Liela uzmanība mācību laikā tika pievērsta praktiskiem risinājumiem, saka topošais eksperts EM Būvniecības un mājokļu politikas departamenta Mājokļu politikas nodaļas pārvaldes vecākais referents Gundars Galejs. „Mēs apskatījām Berlīnes dzīvojamo Marcāna–Hellersdorfa (Marzahn-Hellersdorf) rajonu, kas vēl bijušās VDR laikā būtu salīdzināms ar mūsu Imantu vai Ziepniekkalnu; to pamatā veidoja visai vienmuļa apbūve. Ēku jaunā dzīve sākās pēc Berlīnes mūra krišanas, kad austrumvācieši izvēlējās turpmākās attīstības ceļu.”
Šobrīd Vācijas austrumu daļā (bijušajā VDR) ir renovēti apmēram 80% no dzīvojamām mājām. Pretēji dzīvokļu privatizācijai Latvijā bijušajā VDR teritorijā valsts dzīvojamās mājas nodeva pašvaldībām. Savukārt pašvaldības tās pārdeva dzīvokļu īpašnieku kooperatīviem (biedrībām) par zemākajām tirgus cenām.
Jaunajam īpašniekam – kooperatīvam - pieder visa dzīvojamā māja: gan dzīvokļi, gan kopīpašums. Tas nozīmē, ka tā biedrs kļūst par kooperatīva pajas (daļas) īpašnieku, taču dzīvoklis nav viņa privātīpašums. Šim cilvēkam pieder tikai īres tiesības. Turklāt attiecīgās pajas svars jeb lielums ir saistīts ar dzīvokļa kvadratūru – jo lielāks miteklis, jo smagāka paja, kas būtiski palielina attiecīgā īrnieka tiesības, pieņemot lēmumus kooperatīva biedru pilnsapulcēs. Tajā pašā laikā, piemēram, ja šāda nama iedzīvotājs vēlas mainīt dzīves vietu, viņš interesentam var pārdot tikai savu paju, bet ne dzīvokli – tas paliek kooperatīva īpašums. Pie tam pārdevējs vairs nevar būt kooperatīva biedrs. Kooperatīva īpašumā var būt arī vairākas dzīvojamās mājas.
Kooperatīva kopīpašumu, tāpat kā pie mums, veido kāpņu telpas, bēniņi, pagrabs, mājai piegulošā teritorija un arī mājas logi. Tas nozīmē, kā Vācijā tos nedrīkst mainīt bez saskaņošanas ar kooperatīvu. Piemēram, dzīvokļa īrnieks nedrīkst patvaļīgi iestiklot savu lodžiju, jo tas ir kopīpašums. Līdz ar to ir izslēgta jebkāda pašdarbība, kas mūsu guļamrajonus ir pārvērtusi paraugos, kādi nerādījās to arhitektu pat visbriesmīgākajos murgos.
"Šobrīd Vācijas austrumu daļā ir renovēti apmēram 80% no dzīvojamām mājām."
„Šāds risinājums ļauj dzīvojamo māju uzskatīt par vienotu veselumu, to nedalot dzīvokļu īpašumā un koplietošanas īpašumā, par kuru pie mums nevienam galva nesāp,” uzsver G.Galejs.
Kooperatīvu parasti vada valde triju cilvēku sastāvā, kas strādā bez atlīdzības. Tā darbojas arī kā starpnieks starp apsaimniekotājiem un kooperatīvu kā mājas īpašnieku. Apsaimniekotāji visus jautājumus vispirms apspriež ar valdi, kurā tos pēc tam saskaņo ar kooperatīva biedriem.
Arī Vācijā, lai pieņemtu mājas iedzīvotājiem svarīgus lēmumus, tiek sasauktas kopsapulces. Jau krietnu laiku pirms tām iemītniekiem tiek izsūtītas vēstules, kurās ir izklāstīta detalizēta informācija par izskatāmo jautājumu – veicamo darbu apjoms, izmaksas, lēmumu pieņemšanas kārtība, utt. Tas ļauj ietaupīt mājas iedzīvotāju laiku un operatīvi pieņemt lēmumus. Taču arī Vācijā, kā atzīst G.Galejs, šādu pilnsapulču organizēšana kooperatīva valdei visai bieži sagādā galvassāpes.
Ko varam mācīties Vācijā
Lēmumu par mājas siltināšanu pieņem kooperatīva biedri. Ja lēmums ir pozitīvs, sākas darbs pie mājas renovācijas. Vācijā renovācijas process no ieceres līdz mājas nodošanai pasūtītājam parasti ilgst no viena līdz diviem gadiem. To, tāpat kā pie mums, ievada energoaudits, tehniskā apsekošana, projekta sagatavošana. Iznākumā tiek sagatavots vienots dokuments, kas saucas „Ieceres projekts”.
Taču, ja paredzēta pilna renovācija, mājas iedzīvotājus dažkārt pārceļ uz pagaidu mītni – līdzīgu dzīvojamo māju, jo tukšā ēkā būvniekiem ir daudz vienkāršāk strādāt. Renovējamās mājas dzīvokļu īrnieki savos atjaunojamos mitekļos var pasūtīt papildu ietaises, piemēram, dušas kabīni vai džakuzi, gaisa kondicionēšanu vai citas ekstras. Protams, par to ir jāmaksā.
Gluži pretēji Latvijai vācieši sava nama energoefektivitātes paaugstināšanai ERAF vai valsts atbalstu nesaņem. Vienīgais izņēmums ir logu maiņa. Ja izpildītas konkrētas prasības, to daļēji (EUR 2500 apmērā) finansē valsts.
Kooperatīvs projektētāju izvēlas, balstoties uz atsauksmēm, situāciju tirgū, cenām utt. Tas var arī ieteikt būvdarbu veicēju, kuru pasūtītājs akceptē vai noraida. Pie tam projektētāja veikuma garantijas termiņš parasti ir trīsdesmit gadu. Ja šajā laikā rodas problēmas, parasti sākas tiesas darbi. Tāpēc projektētājs savu darbu apdrošina.
Renovācijas principi Vācijā īpaši neatšķiras no Latvijā piemērotajiem. Namu siltināšanai parasti izmanto akmens vati vai putu polistirolu, bet dažviet arī ventilējamās fasādes. Līdzīgi veic arī komunikāciju atjaunošanu.
Taču ir vairākas atšķirīgas nianses. Kā zināms, renovācijas laikā vislielākās raizes rada namu balkoni un lodžijas, saka G. Galejs. Tie faktiski ir termiskie tilti, pa kuriem no mitekļiem izplēn siltums. Vācieši ir izvēlējušies visai drastisku metodi – viņi demontē vecos balkonus un to vietā veido metāla konstrukcijas, kuras noteiktās vietās ir piestiprinātas fasādei. Līdz ar to tiek atrisināta termisko tiltu problēma. Pie tam daudzviet jauno balkonu platums tiek palielināts par aptuveni 30-40 cm. Tas dzīvokļu īrniekiem dod iespēju balkonos izveidot atpūtas stūrīti vai miniatūras dārziņu. Ja nepieciešams, līdzīgā veidā pie mājas fasādes tiek stiprinātas arī lifta šahtu konstrukcijas.
"Pretēji dzīvokļu privatizācijai Latvijā bijušajā VDR teritorijā valsts dzīvojamās mājas nodeva pašvaldībām."
Renovējot mājas, Vācijā liela uzmanība tiek pievērsta ugunsdrošībai. Piemēram, viņi pilnībā ir atteikušies no atkritumu šahtām, kas ugunsgrēka gadījumā veicina uguns izplatīšanos. Atkritumi tiek dalīti, un tos iedzīvotāji pagalmā ievieto attiecīgos konteineros. Lai tos neizmantotu nevēlamas personas, ap konteineriem, gluži kā zooloģiskajā dārzā, ir uzbūvēts krātiņš, un ieejas atslēga tiek izsniegta katram dzīvokļa īrniekam.
Taču tas vēl nav viss. Ja nama siltināšanai izmanto putu polistirolu, mājas renovācijas laikā virs logiem tiek iestrādāts akmens vates slānis, kas ugunsgrēka gadījumā ierobežos liesmu izplatīšanos. Īpašs antipirēns katra stāva līmenī tiek ievietots arī stāvvadu šahtās.
Vācijā, lai novērstu sienu apzīmēšanu, pirmā stāva iedzīvotājiem savu logu priekšā ļauj veidot miniatūras dārziņus. Turklāt cīņai ar svešas mantas tīkotājiem logi tiek nosegti ar paceļamām metāla žalūzijām.
„Es nezinu kāpēc, aizbildinoties ar latviešu mentalitāti, pie mums arhitekti parasti izvēlas visai vienmuļu māju fasādes krāsojumu,” saka G.Galejs. „Berlīnē tās krāso dažādos toņos, nevairoties pat no visai spilgtiem risinājumiem.”
Pēc atgriešanās no Vācijas nākamie eksperti, konsultējoties ar vācu kolēģiem, turpinās darbu pie iecerētajiem projektiem. Paredzams, ka aptuveni 80 procentus zināšanu mūsu speciālisti apgūs Vācijā, bet otru daļu Latvijā, lai kļūtu par labiem palīgiem visiem, kuri vēlas dzīvot siltā miteklī, bet par apkuri maksāt mazāk.
