NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
07. maijā, 2010
Lasīšanai: 10 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Labklājība
10
10

Darba likums – iespēja radoši izpausties

Darba likums ir viens, bet labumu no tā vēlas gūt daudzi.

FOTO: www.peoplesanddogs.ru

Krīze ir parādījusi, ka Darba likumu kā šauru deķi katrs grib pavilkt uz savu pusi - to radoši tulkot cenšas gan darba devēji, gan darbinieki.

Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas rīkotajā personāla vadības forumā–izstādē „Rāpot vai lidot?” diskutēt par aktuālajiem darba tiesību jautājumiem bija gatavi vairāki eksperti, pārstāvot visas iesaistītās puses: Labklājības ministriju, Valsts darba inspekciju, darba devējus, arodbiedrību un tiesu.

Kur satiekas darba devēji un arodbiedrības, tur, protams, gaidāma viedokļu atšķirība un garlaicīgi nav.

Arodbiedrības un darba devēji krīzē

Kā stāsta Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības jurists Kaspars Rācenājs, uz konsultācijām par neskaidrībām darba tiesībās nāk gan tie, kas nav, gan tie, kuri ir arodbiedrības biedri. Tomēr labāka situācija ir tur, kur arodbiedrība ir, bet vēl labāka situācija – tur, kur darba devējs sadarbojas ar saviem darbiniekiem. „Pirms gadiem cīnījāmies par to, lai darbiniekiem paaugstina algas, turpretim tagad cīnāmies, lai tās nesamazina. Darbiniekiem ir grūti saprast, kādēļ laikā, kad viņiem samazina algas, darba devējs savu jau tā jauno džipu atkal nomaina pret vēl jaunāku,” stāsta K.Rācenājs. Viņam gan nepiekrīt darba devēji: viņu džipi lielākoties stāvot līzinga kompāniju laukumos.

Diemžēl arodbiedrību pusē ir arī Valsts darba inspekcija. „Patlaban dialogs starp darbiniekiem un darba devēju parasti nenotiek - vismaz es neko pozitīvu pateikt nevaru. Ja šāds dialogs neveidojās pirms pāris gadiem, darbinieks aizgāja strādāt citur, bet tagad viņš tik viegli tā izdarīt nevar,” atzīst Valsts darba inspekcijas darba tiesību nodaļas vadītāja Mārīte Noriņa, vēl un vēlreiz uzsverot, cik svarīgi ir darbiniekiem izskaidrot notiekošo.

"Darbiniekiem ir grūti saprast, kādēļ laikā, kad viņiem samazina algas, darba devējs savu jau tā jauno džipu atkal nomaina pret vēl jaunāku."

Sava taisnība ir arī darba devējiem. Kādā uzņēmumā atlaistie darbinieki pēc zināma laika tika aptaujāti, lai noskaidrotu, kas darba devējam būtu jādara, lai darbinieks atlaišanu neizjustu tik smagi. Atlaistie darbinieki atbildējuši bez liekuļošanas: „Jūs tur neko nevarat darīt. Atlaišanas fakts ir tik sāpīgs, ka nekāda skaidrošana nelīdz: tu vienalga paliec bez darba.”

Krietna akmeņu sauja par paviršo attieksmi pret darbiniekiem tiek mesta valsts pārvaldes dārziņā. Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesnesis Andrejs Mihaļčenko stāsta gadījumu kādā pašvaldībā, kur darba devējs atbrīvoja darbiniekus, lai arī arodbiedrība tam nepiekrita: nu un tad – lai nepiekrīt! Ja tik klaji pretlikumīgi rīkojas valsts darba devēji, tad privātie rīkojas tāpat un vēl pārdrošāk. „Arodbiedrība pēc būtības vienmēr būs darbinieku pusē. Ja tā nebūs, tad darbinieki jautās, kam viņiem šāda organizācija vajadzīga. Diemžēl darba devēji arodbiedrību teikto vai pat rakstīto mēģina interpretēt un iztulkot sev par labu,” saka A.Mihaļčenko, pāris vārdos raksturojot pēdējā laika tendenci - darba devēji ar arodbiedrībām vienkārši nekonsultējas.

Mēnesis Darba likuma grozījumu zīmē

„Krīze ir parādījusi, ka Darba likumu vai nu nelasa vispār, vai arī tulko to par labu konkrētajai situācijai,” saka Labklājības ministrijas Darba departamenta darba attiecību un darba aizsardzības politikas nodaļas vadītāja Ineta Vjakse. Viņai piekrīt arī VDI un tiesa: mūsu darba devēji ir izdomas bagāti - tā vietā lai jautātu, ko nosaka likums, viņi klāsta savu situāciju un jautā, kā man labāk darīt, lai viss būtu likumīgi.

Pēdējie apjomīgie Darba likuma grozījumi, kas stājās spēkā 2010. gada 25. martā, tapa četrus gadus. M.Noriņa atzīst: „Kad man jautā, kādi bija mūsu priekšlikumi grozījumiem Darba likumā, man jāsaka godīgi: es vairs neatceros.” Arī citi speciālisti atzīst – grozījumi Darba likumā top lēni, katras sīkākās izmaiņas tiek viļātas kā karsts kartupelis, tādēļ tad, kad grozījumi pieņemti, ir pat aizmirsies, kāds vispār bija to sākotnējais variants. „Sapnis nekad nav tik skaists kā ilgošanās,” teic M.Noriņa, atzīdama, ka viņa ar grozījumiem nav apmierināta.

To, ka atsevišķas izmainītās likuma normas īsti nedarbojas, atzīst arī I.Vjakse. Tikmēr ministrijai jau ir domas par jauniem grozījumiem par pagaidu darba aģentūrām, darbinieku padomēm, kā arī par sankcijām pret darba devējiem, kas nelegāli nodarbina trešo valstu iedzīvotājus. Iespējams, likumā vajadzīgi arī citi grozījumi. I.Vjakse atzīst: „Mūsu Darba likums kļūst arvien sarežģītāks tiem darba devējiem, kas grib visu ievērot. Tā sanāk, ka rakstām likumu sliktajiem darba devējiem, tādēļ saņemam godīgo darba devēju sūdzības, ka viņiem kļūst arvien grūtāk, jo palielinās administratīvais slogs.”

"Atlaišanas fakts ir tik sāpīgs, ka nekāda skaidrošana nelīdz: tu vienalga paliec bez darba."

Protams, saka darba devēji! Tā ir – kāda runa! Latvijas Darba devēju konfederācijas Zemgales reģiona darba devēju konsultāciju centra Jelgavā darba tiesību un aizsardzības eksperts Uldis Karlsons saka paldies, ka Darba likumā tomēr netika ietverta norma par darba līgumu glabāšanu struktūrvienībā. Tas nu būtu tāāāāds slogs darba devējiem, ka šāda norma nedarbotos šā vai tā.

VDI inspekcija gan tam nepiekrīt. „Nevajag aloties,” saka M.Noriņa. Inspektori ir pārliecinājušies: darba devēji pat bez likuma normām apbrīnojamā kārtā ir iemanījušies un labprātīgi glabā līgumus darbavietās. Pat tādās, kur tiešām jābrīnās, kā, teiksim, metāllūžņu uzpirkšanas vietā var atrast nevainojamu stūrīti, kur noglabāt darba līgumu, lai to pēc pirmā pieprasījuma uzrādītu inspektoram! Tiesa, lielākā daļa šo līgumu noslēgti šodien...

Vēl darba devēji priecājas, ka līdz ar grozījumiem viņiem vairs nav ik gadu jāapmaksā mācību atvaļinājums mūžīgajiem studentiem, savukārt milzīgu vilšanos sagādājis likuma grozījums par iespēju atlaist ilgstošos slimotājus. VDI saņēmusi daudz neizpratnes pilnu zvanu, un darba devēji bijuši šokēti, ka darbinieku slimošanu varēs sākt skaitīt tikai no likuma grozījumu spēkā stāšanās brīža, nevis no pagājušā gada oktobra vai novembra.

Reālie, bet neticamie piemēri

Juristiem, kas diendienā risina darba strīdus, ir daudz spilgtu, pat neticamu piemēru – savu reizi ar īpašu izdomu izceļas darba devēji, savu reizi – arī darba ņēmēji un pat tiesas.

Lūk, kādā uzņēmumā, kur darba devējs grib atlaist darbiniekus, viņš visu atbildību noņem no saviem pleciem, sasauc darbinieku sapulci un saka: „Tā, mīlīši, tieciet nu galā! Četri man ir jāatlaiž. Izvēlieties paši, kuri tie būs!” Vēl tikai trūkst, lai darba devējs sagatavo papīra lapeles, uz dažām no tām savelk krustus, tad samet cepurē un dod darbiniekiem izmēģināt laimi. Izvilksi krustu, rakstīsi atlūgumu.

Vēl kāds stāsts. Darba devējs izmaina grafiku, darbiniekam tas nepatīk, tāpēc divos naktī viņš noliek uz galda atlūgumu un aiziet mājās. Darbu viņš uzsaka pēc Darba likuma 100. panta 5. daļas, kas skan: „Darbiniekam ir tiesības rakstveidā uzteikt darba līgumu, neievērojot šajā pantā noteikto uzteikuma termiņu, ja viņam ir svarīgs iemesls. Par šādu iemeslu atzīstams katrs tāds apstāklis, kas, pamatojoties uz tikumības un taisnprātības apsvērumiem, neļauj turpināt darba tiesiskās attiecības.”

Un darbiniekam šāds apstāklis bija – redz, strādājot pēc šāda grafika, viņš nevar no rīta aizvest bērnu uz bērnudārzu. Tā, lūk.

"Inspektori ir pārliecinājušies: darba devēji pat bez likuma normām apbrīnojamā kārtā ir iemanījušies un labprātīgi glabā līgumus darbavietās."

Protams, šāda darbinieka rīcība darba devējam nav īsti pa prātam, un viņš atrod iemeslu neizmaksāt darbiniekam visu, ko tobrīd vajadzētu izmaksāt. Darbinieks iet uz tiesu, savu naudu atgūst, bet... ne tikai. Viņš iesniedz tiesā prasību, ka darba devēja aizkavētās naudas izmaksas dēļ viņam ir nācies ņemt kredītu ar diezgan augstu procentu likmi uz trim gadiem. Un – ko domājiet? Pirmās instances tiesa darba devējam liek šo summu darbiniekam atmaksāt, lai gan darba devējs zina, ka atlaistais darbinieks par kredītu nopircis mašīnu. Otrās instances tiesa gan lēma citādi, bet cik kreņķu un izdevumu tas sagādāja darba devējam! Vēlāk vēl izrādījies, ka nekāds bērns uz bērnudārzu darbiniekam tik agri nebija jāved. Tiesa, jāpiebilst, ka par šīs patiesības noskaidrošanu dabūja trūkties gan darba devējs, gan bērnudārzs, kas attiecīgās ziņas izpauda. Darbinieka sūdzības par šādas informācijas sniegšanu saņēma visas iespējamās institūcijas. Un nākamajā darbavietā viņam atkal ir iemesls sūdzēties gan par šo, gan to.

Gluži svaigus kreņķus darba devējiem sagādājuši darbinieki, kas nevarēja atgriezties no atvaļinājuma Islandes vulkāna radītā aviosatiksmes haosa dēļ. Darbinieki uzskatīja, ka darba devējam viņiem par šo piespiedu kavējumu jāmaksā darba alga. Tomēr izrādās, ka darba devējam alga obligāti jāmaksā tad, ja viņš darbinieku nosūtījis komandējumā vai arī tad, ja darbinieks piedalās kādas stihijas vai lielas nelaimes seku novēršanā. Tātad par šīm kavētām dienām darba devējam obligāti jāmaksā nav, bet darba kavējums ir attaisnots, tādēļ no darba atlaist šī kavējuma dēļ nevar.

Darba attiecību speciālisti min arī gadījumus, kad darba devējs vai darbinieks pēkšņi pazūd. Nav un viss! Juristi mudina izstrādāt precīzu tiesisko regulējumu gadījumiem, kad darbinieks nenāk uz darbu, bet darba devēja sūtītās ierakstītās vēstules par brīdinājumu atbrīvot no darba pastā netiek izņemtas.

Labs saturs
10
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU