LV.LV rīcībā ir informācija par Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) starptautisko pakalpojumu nodaļas atteikumu izsniegt E101 sertifikātus diviem pērn darbību sākušiem uzņēmumiem, kuri noslēguši līgumus ar kādu Vācijas firmu par konkrētu darbu veikšanu.
VSAA atteikumu pamato ar ES Regulu un Administratīvās komisijas lēmuma nosacījumiem, saskaņā ar kuriem uzņēmējiem, kas nosūta īslaicīgā darbā uz citu valsti darbiniekus, ir jāizpilda virkne kritēriju, lai saņemtu E101 sertifikātu – attiecīgi ar tā dotajām iespējām. Caurlūkojot VSAA atbildes uzņēmējiem, noprotams, ka aģentūra ir vadījusies pēc ES likuma burta (Regula), kas nostiprināts arī citos dokumentos. Tātad: ja darbinieks nesaņem E101 sertifikātu, viņam sociālā nodokļa maksājumi jākārto ārzemēs, kā šajā gadījumā – Vācijā. Visticamāk, tas varētu nebūt vienkārši un, ko noliegt, arī dārgi uzņēmējam. Taču – vai Latvijas ekonomiskā situācija ir tāda, ka varam atļauties būt tik “punktīgi"? Vai arī šie varētu būt no gadījumiem, par kuriem Latvijā saka: mūsu ierēdņi izpilda vairāk nekā no viņiem Eiropa prasa? – tā arī jautāju minētās regulas piemērotājiem Latvijā.
VSAA Pabalstu metodiskās vadības daļas vecākā eksperte Rasma Kalniņa LV.LV paskaidroja galvenos nosacījumus E101 sertifikātu izsniegšanā.
Regulas Nr.1408/71 pamatprincips ir sociālo garantiju saglabāšana personām, kas pārvietojas no vienas ES dalībvalsts uz citu strādāt vai meklēt darbu. Galvenais princips ir tas, ka darba ņēmējs vai pašnodarbinātais ir pakļauts tās valsts tiesību aktiem, kuras teritorijā veic darbību, neatkarīgi no dzīvesvietas. Tomēr Regula paredz arī izņēmumus no šī galvenā principa, nosakot, ka persona, kura ir nodarbināta Latvijas uzņēmumā un kuru šis uzņēmums nosūta uz citu dalībvalsti strādāt minētā uzņēmuma labā, var palikt sociāli apdrošināta Latvijā.
Lai Regulas Nr.1408/71 noteikumi par nosūtāmajiem darbiniekiem varētu tikt piemēroti, Administratīvā komisija (AK) 13.12.2000. lēmumā Nr.181 ir sniegusi skaidrojumu par Regulas Nr.1408/71 14.panta 1.punkta a) apakšpunkta interpretāciju. Saskaņā ar Regulas nosacījumiem un AK lēmumā noteikto, galvenie nosacījumi, lai Latvijas uzņēmums varētu nosūtīt darbiniekus uz citu dalībvalsti un darbinieki paliktu sociāli apdrošināti Latvijā, ir šādi:
- Darba devējs, kurš nosūta darbinieku uz citu dalībvalsti, ir veicis un turpina veikt nozīmīgu saimniecisko darbību Latvijā tajā jomā, kurā tiek nodarbināti uzņēmuma darbinieki. Ja Latvijas uzņēmums nosūta darbiniekus uz citu ES dalībvalsti, kurā tas veic visu savu darbību, bet Latvijā ir nodarbināti tikai administratīvie darbinieki, tad uz šādu uzņēmumu nevar attiecināt Regulas izņēmuma nosacījumus.
- Darbiniekam, kurš tiek nosūtīts uz citu dalībvalsti strādāt, ir jāveic darbs vienīgi Latvijas uzņēmuma labā un darbinieks nedrīkst tikt nodots cita uzņēmuma rīcībā vai arī pārsūtīts uz trešās dalībvalsts uzņēmumu.
- Visu nosūtījuma periodu ir jāsaglabā tiešas darba attiecības starp Latvijas uzņēmumu un nosūtīto darbinieku, t.i., Latvijas uzņēmums ir atbildīgs par darbinieka pieņemšanu darbā, darba līguma noslēgšanu, darba pienākumu noteikšanu, atbrīvošanu no darba utt.
- Nosūtīšanas periods nepārsniedz 12 mēnešus un darbinieks netiek nosūtīts, lai nomainītu citu darbinieku, kura nosūtījuma laiks ir beidzis. Nosūtījuma periods var tikt pagarināts vēl uz 12 mēnešiem.
- Nosūtāmā darbinieka pamata darba vietai, pirms nosūtīšanas, ir jābūt Latvijas uzņēmumā un darba ņēmējam ir jābūt reģistrētam Latvijas sociālās apdrošināšanas iemaksu sistēmā un jābūt veiktām sociālās apdrošināšanas iemaksām.
Lai noteiktu, vai uzņēmums Latvijā veic nozīmīgu saimniecisko darbību ir jāizvērtē šādi kritēriji:
- Uzņēmuma juridiskā adrese un administrācijas vieta.
- Administratīvo darbinieku un pārējo darbinieku skaits Latvijā un tajā dalībvalstī, uz kuru darbinieki tiek nosūtīti.
- Vieta, kur noslēgta lielākā daļa līgumu ar klientiem.
- Likumi, kas piemērojami līgumiem, kurus uzņēmums noslēdz ar saviem darbiniekiem, un līgumiem, kurus uzņēmums slēdz ar klientiem.
- Uzņēmuma apgrozījums Latvijā un otrā dalībvalstī.
Ja uzņēmums atbilst augstāk norādītajiem nosacījumiem, darbiniekiem tiek izsniegts E101 sertifikāts, kas atbrīvo no sociālo iemaksu veikšanas nodarbinātības valstī (nosūtījuma valstī), norāda R. Kalniņa.
Nosakot, vai uzņēmuma nosūtītajiem darbiniekiem var tikt izsniegti E101 sertifikāti, tiekot pieprasīta informācija gan no darba devēja, kas ir jāapstiprina ar attiecīgiem dokumentiem, gan no attiecīgajām valsts institūcijām, piemēram, Valsts ieņēmumu dienesta, Pārtikas veterinārā dienesta, Valsts darba inspekcijas.
VSAA speciāliste nosauc galvenās situācijas, kad tiek pieņemti lēmumi par E101 sertifikātu izsniegšanas atteikšanu:
- Uzņēmums Latvijā neveic reālu saimniecisko darbību, t.i., uzņēmumā Latvijā ir nodarbināti tikai administratīvie darbinieki (piem., uzņēmuma vadītājs, grāmatvede), bet visa saimnieciskā darbība tiek veikta otrā dalībvalstī.
- Uzņēmuma apgrozījums otrā dalībvalstī būtiski pārsniedz apgrozījumu Latvijā.
- Uzņēmuma darbības veids Latvijā neatbilst darbam, ko nosūtītie darbinieki veiks
otrā dalībvalstī. Piemēram, Latvijā uzņēmuma darbības veids ir celtniecība, bet
darbinieki tiek nosūtīti uz citu dalībvalsti veikt darbu gaļas pārstrādes jomā.
"Regula darbinieku nosūtīšanu īslaicīgā darbā, ļaujot uzņēmumam maksāt nodokļus savā valstī, paredz kā izņēmuma situāciju."
Atsevišķos gadījumos divu dalībvalstu institūcijas varot vienoties par izņēmumiem no Regulas noteikumiem, ja tas ir personas vai personu grupas interesēs (Regulas Nr.1408/71 17. pants). Šāda vienošanās nozīmē, ka personai tiks piemērota Latvijas likumdošana, lai gan saskaņā ar Regulas Nr.1408/71 nosacījumiem, personai būtu piemērojama otras dalībvalsts likumdošana.
VSAA speciāliste arī informē, ka "2010.gada 1.maijā stāsies spēkā Regula Nr.883/2004 par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu un Regula Nr.987/2009, ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai Nr.883/2004, kuras aizstās līdz šim spēkā esošās Regulas Nr.1408/71 un Nr.574/72. Būtiskākās izmaiņas attiecībā uz darbinieku nosūtīšanu paredz, ka darba devējs uzreiz varēs nosūtīt savu darbinieku darbā uz citu dalībvalsti uz 24 mēnešiem, kā arī Regulā ir ietverti nosacījumi darbinieka nosūtīšanai, kas līdz šim bija iekļauti atsevišķā Administratīvās komisijas lēmumā Nr.181, kā arī Regulā ir integrēti vairāki Eiropas Kopienu tiesas spriedumu nosacījumi."
ES likuma burts un interpretācijas
Tātad jau minētā Regula darbinieku nosūtīšanu īslaicīgā darbā, ļaujot uzņēmumam maksāt nodokļus savā valstī, paredz kā izņēmumu situāciju. Taču arī ES likumu rakstītājiem savā laikā nav izdevies Regulā formulēt šo normu nepārprotami, jo pēc tam ir sekojuši gan tiesu darbi, gan ES institūciju interpretācijas un pieņēmumi – kā tad īsti ir jāsaprot izņēmuma gadījumi.
Regulas 14.panta 1.a apakšpunkts ir lakonisks un nebūt neliecina par ierobežojumiem, ar kādiem to apaudzējuši vēlākie Eiropas tiesu un citu institūciju lēmumi. Proti, šī norma tikai paredz: "Uz personu, kuru kādas dalībvalsts teritorijā nodarbina uzņēmums, ar ko šī persona ir parasti saistīta, un kuru šis uzņēmums nosūta uz citas dalībvalsts teritoriju strādāt minētā uzņēmuma labā, turpina attiekties pirmās dalībvalsts tiesību akti ar nosacījumu, ka šāda darba paredzamais ilgums nepārsniedz 12 mēnešus, un šo personu nesūta nomainīt citu personu, kuras norīkojuma laiks ir beidzies."
Taču Eiropas Kopienu migrējošo darba ņēmēju sociālās drošības Administratīvā komisija 2000.gada 13.decembrī jau pieminētajā lēmumā Nr.181 (par to, kā interpretēt Regulu nosūtītajiem darbiniekiem) norāda, ka noteikumi ir jāprecizē un nepieciešams uzskaitīt īpašos iespējamos gadījumus, arī vienkāršības labad. AK norādījusi, ka šajā sakarā izšķirošais priekšnoteikums Regulas 14.panta 1.punkta un 14.b panta 1.punkta [attiecas uz jūrniekiem] piemērošanai ir tas, ka pastāv tieša saikne starp uzņēmumu un darba ņēmēju, kuru uzņēmums nodarbina. Savukārt, lai aizsargātu darba ņēmēju un garantētu tiesisko drošību, nepieciešams, lai pilnībā tiktu garantēts, ka šī saikne tiks saglabāta laikposmā, kurā darbinieks veiks darbu, ko nosūtīts pildīt. Kā otrs izšķirošais priekšnoteikums Regulas iepriekšminēto punktu piemērošanai ir saikne starp uzņēmumu un dalībvalsti, kurā tas ir reģistrēts. Tādējādi iespēja nosūtīt darbā uz citu dalībvalsti ir jādod tikai tiem uzņēmumiem, kas parasti veic uzņēmējdarbību tās dalībvalsts teritorijā, kuras tiesību akti joprojām piemērojami nosūtītajam darbiniekam, pieņemot, ka iepriekšminētie noteikumi attiecas tikai uz tiem uzņēmumiem, kas pastāvīgi veic uzņēmējdarbību tās dalībvalsts teritorijā, kurā tie ir reģistrēti, secinājusi komisija.
"VID nav konstatējis gadījumus, kad darba devēji, nosūtot darbiniekus uz citām valstīm, kurām ir izsniegts sertifikāts E101, būtu mēģinājuši tādā veidā izkrāpt no valsts PVN."
AK lēmumā gan ir saskatāma arī elastība, proti, 181.lēmumā pieļauts, ka "apliecība (E101 veidlapa) drīkst būt ar atpakaļejošu spēku, tomēr ir vēlams to izsniegt jau laikus". Lēmumā ir atrodams arī šāds norādījums: "E101 veidlapu būtu vēlams izsniegt pirms attiecīgā perioda sākuma, tomēr to var izsniegt arī šī perioda laikā vai arī pēc tam, kad tas beidzies, tādējādi abos šajos gadījumos tā būs ar atpakaļejošu spēku."
Lēmēji noteikuši, ka par šāda darba nosacījumiem ir jābūt informētam gan darba devējam, gan ņēmējam un sociālās drošības iestādēm jāizvērtē un jāuzrauga uzņēmumu un darbinieku stāvoklis, lai nodrošinātu, ka "netiek ierobežota brīvība sniegt pakalpojumus, kā arī darba ņēmēju brīva pārvietošanās". Vienlaikus darba devējs tiek informēts par pārbaužu iespējamību un tās "jo īpaši var attiekties uz iemaksu veikšanu un tiešās saiknes uzturēšanu".
Rokasgrāmata – regulas un citu lēmumu tulkojums
Pēc AK ieteikuma ir uzrakstīta "Praktiska rokasgrāmata attiecībā uz strādājošo nosūtīšanu Eiropas Savienības dalībvalstīs, Eiropas ekonomikas zonā un Šveicē". Internetā atrodamās rokasgrāmatas mērķis, kā teikts tās ievadā, "ir nodrošināt to, ka dažādos praktiskas piemērošanas un administrēšanas līmeņos, kas iesaistīti Kopienas noteikumu ieviešanā, būtu pieejams efektīvs darba instruments, kas ļautu izgaismot šaubas un neskaidrības, ko ik dienas rada noteikumu interpretācija un piemērošana šajā sensitīvajā sektorā".
Rokasgrāmatā minēti objektīvi kritēriji (kaut arī šis varbūtējo rādītāju saraksts neesot izsmeļošs, piebilst skaidrotāji), kuri varētu apliecināt nozīmīgas nosūtītājuzņēmuma darbības savā valstī, iekams darbinieki tiek sūtīti pastrādāt arī citur:
- nosūtītāja uzņēmuma reģistrētā biroja un administrācijas atrašanās vieta;
- cik nosūtītāja uzņēmuma administratīvo darbinieku strādā nosūtījuma dalībvalstī un nodarbinātības valstī (tas, ka nosūtījuma valstī ir vienīgi administratīvie darbinieki, liedz uzņēmumam iespēju piemērot nosūtīšanas noteikumus);
- vieta, kur ir pieņemti darbā nosūtītie strādājošie;
- vieta, kur ir noslēgta lielākā daļa līgumu ar klientiem;
- likumdošana, kas piemērojama līgumiem, ko nosūtītājs uzņēmums ir noslēdzis ar klientiem un strādājošajiem;
- apgrozījums, ko nosūtītājs uzņēmums pietiekami reprezentatīvā laikposmā ir panācis nosūtījuma dalībvalstī un nodarbinātības valstī. Piemēram, apmēram 25% nosūtījuma valstī no kopējā apgrozījuma varētu būt pietiekams rādītājs, savukārt gadījumi, kad apgrozījums ir zemāks par 25%, ir jāizskata atsevišķi.
Papildus šiem kritērijiem, lai tiktu izpildīta prasība par "nozīmīgām darbībām" nosūtījuma valstī, "svarīgi, lai uzņēmumi minētajā valstī šīs darbības būtu veikuši jau zināmu laiku. Šo nosacījumu uzskata par izpildītu, ja darbības īstenotas vismaz četrus mēnešus; ja laikposms ir mazāks par četriem mēnešiem, novērtējums tiek veikts katrā gadījumā atsevišķi, ņemot vērā arī visus pārējos kritērijus", ieteikts rokasgrāmatā.
Rokasgrāmatā ir arī atbilde uz jautājumu – kad nav iespējams piemērot nosūtīšanas noteikumus? Vismaz četros gadījumos:
- ja uzņēmums, uz kuru strādājošais ir nosūtīts, nodod viņu kāda cita uzņēmuma rīcībā, kurš atrodas vienā un tajā pašā dalībvalstī;
- ja uzņēmums, uz kuru strādājošais ir nosūtīts, nodod to kāda cita uzņēmuma rīcībā, kas atrodas citā dalībvalstī;
- ja strādājošais ir pieņemts darbā dalībvalstī, lai kādā citā dalībvalstī esošs uzņēmums to nosūtītu uz trešās dalībvalsts uzņēmumu;
- ja strādājošo vienā dalībvalstī ir pieņēmis darbā uzņēmums, kas atrodas citā dalībvalstī, lai tas veiktu darbu pirmajā dalībvalstī.
Iemesli, kuru dēļ kategoriski nevar piemērot nosūtīšanas noteikumus, ir acīmredzami: būtībā attiecību sarežģītība šādās situācijās negarantē tiešu saikni starp strādājošo un uzņēmumu, un bez tam tā ir pretrunā ar nosūtīšanas noteikumu mērķi – izvairīties no administratīviem sarežģījumiem un sociālās apdrošināšanas vēstures pārtraukumiem.
Neraugoties uz instruktāžām, domstarpības gan Eiropā nerimst. Eiropas Parlamenta Lūgumrakstu komiteja paziņojumā deputātiem 2007.gada 25.janvārī izklāsta Polijas valstspiederīgās Annas Krazuckas 2006.gada iesniegumu par Vācijas un Polijas attiecīgo iestāžu ierobežojošajiem lēmumiem. Sūdzības izskatītāji, atsaukušies uz vairākiem dokumentiem, tostarp rokasgrāmatu, un pieļaujot, ka gadījumi, kad uzņēmuma apgrozījuma rādītājs nosūtītājvalstī nesasniedz 25%, būtu jāaplūko īpaši, beigās secinājuši, ka šajā lietā neiejauksies.
Par iespējamām aizdomām
Pārrobežu uzņēmējdarbība, darbaspēka brīva aprite atraisa arī manipulējošo domāšanu un darbus. Tāda ir raksturīga visas ES negodprātīgo uzņēmēju, nodokļu nemaksātāju vai pat izkrāpēju kompānijai.
Tāpēc LV.LV arī Valsts ieņēmumu dienestam (VID) jautāja par Latvijas uzņēmēju situāciju, nosūtot uz ES valstīm īslaicīgos darbos darbiniekus, kuriem saskaņā ar Regulu 1408/71 tad ir jāsaņem VSAA izsniegts sertifikāts E101. Jo runa ir par nodokļu maksāšanu Latvijā. Ja šāds sertifikāts ir, tad šādas iespējas pastāv arī pašnodarbinātajiem, arī jūrniekiem. ES dokumentos ir arī noteikts, ka nosūtītājvalsts iestādēm ir jākontrolē, lai te tiktu maksāti nodokļi un lai šādos gadījumos nevarētu izveidot "pastkastes" firmas u.c. Vai VID nodokļu kontroles pasākumos ir (tiek) atklāts, ka Latvijas uzņēmēji šādā veidā (ar nosūtīto darbinieku starpniecību) nodarbojas ar nelikumīgām darbībām. Vai arī PVN izkrāpšanu?
"Kamēr valsts iestādes nopūlas, meklējot pamatus ekonomikas atjaunošanai, uzņēmēji saskaras ar šķēršļiem, par kuriem, iespējams, valsts ekonomikas attīstītāji pat nenojauš."
VID Komunikācijas daļa informēja, ka saskaņā ar Valsts ieņēmumu dienesta un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras starpresoru vienošanos VID pastāvīgi elektroniskā veidā saņem informāciju par personām, kurām ir izsniegti E101 sertifikāti, to darba devējiem Latvijā un valstīm, uz kurām darba ņēmēji ir nosūtīti. Šī informācija Valsts ieņēmumu dienestā tiek analizēta un izmantota, veicot nodokļu administrēšanas pasākumus (gan preventīvos, gan nodokļu kontroles pasākumus), lai konstatētu un novērstu izvairīšanos no nodokļu nomaksas, t.sk. nodokļu administrēšanas pasākumi tiek veikti tiem darba devējiem, kuru darba ņēmējiem ir izsniegti E101 sertifikāti, bet darba devēju ziņojumos aprēķinātā darba alga šīm personām ir neadekvāti zema, kas varētu norādīt uz to, ka nodokļi nav nomaksāti pilnā apmērā vai vispār nav nomaksāti.
Kas attiecas uz jautājumā minēto iespēju, ka varbūt Latvijas komersanti tādā veidā iesaistās PVN izkrāpšanā, VID informēja, ka dienests nav konstatējis gadījumus, kad darba devēji, nosūtot darbiniekus uz citām valstīm, kurām ir izsniegts sertifikāts E101, būtu mēģinājuši tādā veidā izkrāpt no valsts pievienotās vērtības nodokli.
Uzņēmējdarbības šķēršļi?
LV.LV ir uzklausījusi arī viedokli, ka, piemēram, Vācijas kompānijas gan nekārtojot lietas tā, lai viņu atsūtīto darbinieku nodokļi paliktu Latvijā. Nodokļu konsultants LV.LV uzskaitīja, kādus nodokļus uzņēmējs, kura darbinieki izpildītu pasūtījumu Vācijā, maksātu Latvijā: valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas – 33,09%, iedzīvotāju ienākuma nodokli – 26%, uzņēmējdarbības riska valsts nodevu – Ls 0,25 par katru darbinieku mēnesī, PVN – 21%, nekustamā īpašuma nodokli – 1,5%, uzņēmuma ienākuma nodokli – 15%, dabas resursu nodokli. Protams, tās ir arī darba vietas, kā arī devums Latvijas kopējai ekonomiskajai izaugsmei.
Ministru kabinetā nesen iesniegto dokumentu klāstā ir Ekonomikas ministrijas Informatīvais ziņojums par informācijas pieejamību mikrouzņēmumiem un sadarbības veicināšanu starp valsts pārvaldes iestādēm. Tajā uzskaitīti koncepcijas "Par mikrouzņēmumu atbalsta pasākumiem" īstenošanai nepieciešamie darbi, ziņots par nevalstisko organizāciju iesaistīšanu. Šis ziņojums pieminēšanas vērts ir tāpēc, lai parādītu kontrastus: kā valsts iestādes nopūlas, meklējot pamatus ekonomikas atjaunošanai. Taču prakse liecina, ka uzņēmēji saskaras ar tādiem šķēršļiem, par kuriem, iespējams, valsts ekonomikas attīstītāji pat nenojauš.
Arī Finanšu ministrijas mājaslapā atrodamā informācija liecina: finanšu ministrs Einars Repše par 2010.gada svarīgākajām ir noteicis šādas prioritātes: Latvijas ēnu ekonomikas īpatsvara samazināšana un atbalsts Latvijas uzņēmēju darbībai, samazinot birokrātiskos šķēršļus.
