Ugunsgrēks gandrīz vienmēr pārsteidz negaidīti. Tādēļ, lai krīzes situācijā būtu pēc iespējas mazāk upuru, savlaicīga bīstamās vietas pamešana ir īpaši svarīga. Diemžēl, kā liecina Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) pieredze, daudzviet ēkās, kur ugunsdrošībai vajadzētu būt sevišķi augstā līmenī, ātra un netraucēta evakuācija nebūtu iespējama. Sekas, protams, nav sarežģīti iztēloties – apgrūtinātas iespējas izkļūt no ugunsgrēka vai citu sarežģījumu piemeklētas ēkas ir viens no lielākajiem civilo apdraudējumu riskiem, norāda Katastrofu medicīnas centra (KMC) direktors Mārtiņš Šics.
Pērn publicētā VUGD statistika liecina, ka problēmas ar evakuācijas ceļu atbilstību normatīvo aktu prasībām bijušas viesnīcās (75 objektos no 315 pārbaudītajiem), izglītības iestādēs (1030 objektos no 1891 pārbaudītajiem), sociālās aprūpes iestādēs (87 objektos no 214 pārbaudītajiem), slimnīcās (46 objektos no 88 pārbaudītajiem, naktsklubos (13 objektos no 65 pārbaudītajiem). Izplatītākie pārkāpumi – nav izgaismotas vai uzstādītas izeju un evakuācijas kustības virzienu norādītājzīmes. Nākamo pārskatu par ugunsdrošību naktsklubos VUGD sola publiskot jau 15.janvārī.
Visās minēto publisko objektu kategorijās konstatēti arī citi ar cilvēku evakuācijas iespējām saistīti pārkāpumi: nav rīcības plāna ugunsgrēka un citu ārkārtas situāciju gadījumos, nav civilās aizsardzības plāna, nav veikta instruktāža par ugunsdrošību, nav automātiskās ugunsgrēka atklāšanas un trauksmes signalizācijas sistēmas.
Aizslēgts, aizkrauts, aiznaglots...
Normatīvie akti nosaka, ka publiskās ēkās jābūt ierīkotām evakuācijas izejām. Būves, kuras projektētas kā publiskas ēkas, ar evakuācijas ceļiem ir nodrošinātas jau projektā. Taču praksē netrūkst gadījumu, kad tie nedarbojas, norāda VUGD priekšnieks Ainars Pencis. Galvenie iemesli – aizslēgtas, ar dažādiem priekšmetiem aizkrautas un pat aiznaglotas durvis bez iespējas ātri tās atvērt. Lielākoties šie ugunsdrošības noteikumu pārkāpumi saistīti ar nodrošināšanos pret zādzībām – nelūgtu viesu iekļūšanu telpās pa mazāk uzmanītiem ceļiem. Taču netrūkstot arī visparastākās nolaidības un paviršības gadījumu, kad pat atbildīgajiem par ēkas ugunsdrošību nav skaidrs, kur atrodas evakuācijas durvju atslēga, atzīst VUGD vadītājs. Ēkās, kur notiek preču piegāde – tirdzniecības vietās, viesnīcās un citur –, izplatīts pārkāpums ir evakuācijas ceļu pilnīga vai daļēja nosprostošana ar taru – kastēm un iepakojuma materiāliem, kuri gan traucē cilvēku pārvietošanos, gan paši ir ugunsnedroši.
Cilvēku evakuācijas iespējas ugunsgrēka gadījumā apgrūtinātas arī daudzviet, kur ēkas publiskām vajadzībām ir pielāgotas, skaidro A.Pencis. Izplatīts piemērs – skolu un sociālās aprūpes iestāžu izmitināšana vēsturisko muižu ēkās. Bēdīgākais piemērs ugunsdrošības problēmām, kas rodas šādos gadījumos, ir vairāk nekā divdesmit dzīvību izdzēsušais ugunsgrēks Reģu pansionātā 2007.gada februārī. Iestāde bija izvietota kādreizējā Reģu muižā.
"Lielākoties pārkāpumus novērš uzreiz. Bet nav nekādas garantijas, ka jau pēc pāris nedēļām viss atkal nebūs pa vecam."
Pēdējā pārbaudē, ko VUGD veicis 214 sociālās aprūpes iestādēs, 46 gadījumos bijušas problēmas tieši ar evakuācijas eju atbilstību ugunsdrošības prasībām.
Īpaši augsts ugunsnedrošības risks ir ēkās, kurās notiek izklaides, klubos. Izglītības vai veselības aprūpes iestādē apmeklētāju rīcība ir visai prognozējama, taču iereibuši, vieglprātīgi noskaņoti cilvēki, kādi sastopami izklaides pasākumos, ar uguni var izrīkoties arī neadekvāti, skaidro A.Pencis. Turklāt šādās vietās sevišķi bieži tiek pieļauts vēl kāds būtisks ugunsdrošības normu pārkāpumus – telpās vienlaikus atrodas ievērojami vairāk cilvēku, nekā normatīvajos aktos atļauts. Savukārt evakuācijas ceļi nereti ir noslēgti, lai izvairītos no nekontrolējamas cilvēku iekļūšanas izklaides vietā. „Visvieglāk ir ietaupīt uz potenciālas nelaimes rēķina,” situāciju raksturo M.Šics. „Ja nekas neatgadīsies, nekas nenotiks, bet ja atgadīsies, tad galā netiks.”
Saskaņā ar Ugunsdrošības un ugunsdzēsības likumu par ugunsdrošību iestādē, organizācijā vai komercsabiedrībā ir atbildīgs tās vadītājs.
Restes, šķērssienas, dzelzs durvis...
Apgrūtināta cilvēku evakuācija ugunsgrēka gadījumā ir risks arī daudzstāvu dzīvojamajās ēkās. Sevišķi tas attiecināms uz pagājušā gadsimtā būvētajiem dzīvojamajiem namiem, kuros nav ne automātisko ugunsdzēsības sistēmu un dūmu atsūkšanas ietaišu, ne tā dēvēto nepiedūmojamo kāpņutelpu. Lai arī daļā minētajā periodā būvēto namu evakuācijas iespējas bija paredzētas, iebūvējot ejas starp lodžijām, reāli tās nedarbojas, jo iedzīvotāji tās likvidē, vairoties no zādzībām, stāsta A.Pencis. Savukārt dzīvokļos nereti tiek ierīkotas dzelzs durvis ar seifa tipa atslēgām, kuras ugunsgrēka gadījumā var būt sevišķi grūti atveramas gan iemītnieku apjukuma, gan iespējamo karstuma izraisīto deformāciju dēļ.
Uzskatāms piemērs minētajām ugunsdrošības problēmām ir traģiskais ugunsgrēks 2006.gada janvārī Rīgā, M.Ķempes ielā, kur, izlecot pa astotā stāva logu, bojā gāja vienas ģimenes trīs cilvēki. Evakuācijas kāpnes dzīvokļa lodžijā bija nozāģētas, bet paaugstinātas drošības metāla ārdurvju atvēršana glābējiem prasīja 20 minūtes.
"Kas tad ir svarīgāks – manta vai dzīvība?"
Iedzīvotāju netraucētu izkļūšanu no ugunsgrēka daudzdzīvokļu ēkās pat tad, ja tās ir ierīkotas atbilstoši mūsdienu ugunsdrošības normām, joprojām apdraud pašu iemītnieku koplietošanas telpās ierīkotas restes, šķērssienas, koda atslēgas un citi šķēršļi, norāda VUGD vadītājs. Atbilstoši ugunsdrošības noteikumiem par ugunsdrošību daudzdzīvokļu dzīvojamās ēkas koplietošanas telpās atbildīgs ir ēkas īpašnieks (valdītājs).
Ja ir bailes no zagļiem, tad tomēr vismaz no iekšpuses durvīm evakuācijas ceļos un ārdurvīm dzīvokļos ir jābūt viegli un ātri atveramām, lai dūmi, tumsa un apjukums nebūtu nepārvarams šķērslis uz glābiņu, norāda gan A.Pencis, gan M.Šics. „Ir jāatrod saprātīgs līdzsvars starp mantas drošību un savām iespējām ugunsnelaimes gadījumā,” uzskata KMC direktors. A.Pencis ir tiešāks: „ Kas tad ir svarīgāks – manta vai dzīvība?”
Pagaidām, kā norāda VUGD vadītājs, ne Latvijas, ne Eiropas Savienības normatīvie akti nenosaka vienotas prasības evakuācijas durvju tehniskajiem parametriem.
Ķeksīša pēc
Ugunsdrošības kompleksās pārbaudes dzīvojamajās ēkās ar 10 un vairāk stāviem, kā to nosaka normatīvie akti, notiek ne retāk kā reizi trijos gados. Savukārt publiskajās ēkās, kurās paredzama vismaz 50 cilvēku uzturēšanās vienlaikus, ugunsdrošības kompleksās pārbaudes notiek reizi gadā, veicot kontrolpārbaudes, ja iepriekš konstatēti pārkāpumi. Taču, kā liecina līdzšinējā pieredze, pārbaudēs konstatētajiem ugunsdrošības normu pārkāpumiem ir tendence atgriezties. „Lielākoties pārkāpumus novērš uzreiz inspektora klātbūtnē, jo parasti tas neprasa lielus līdzekļus un laiku. Bet nav nekādas garantijas, ka jau pēc pāris nedēļām viss atkal nebūs pa vecam,” situāciju raksturo A.Pencis.
"Kad notiek nelaime, visi sarosās, bet jau pēc neilga laika viss ir atkal aizmirsts."
Tāpat nav retums, kad publisko iestāžu darbinieki pat vadības līmenī ugunsdrošības normas uzskata par formalitāti, atzīst VUGD priekšnieks. Nevienam nav noslēpums, ka ugunsdrošības instrukcijas daudzviet tiek parakstītas bez iepazīšanās ar to tekstu. Tā sakot, ķeksīša pēc. „Tāda ir mūsu cilvēka daba – drošības lietām pieiet formāli, neiedziļinoties. Kad notiek nelaime, visi sarosās, bet jau pēc neilga laika viss ir atkal aizmirsts,” paviršību un nolaidību atzīstot par visas sabiedrības problēmu, norāda A.Pencis. Līdzīgu viedokli pauž arī M.Šics: „Tas ir padomju cilvēka sindroms – nevis zināšanas, bet papīri. Nevis likuma gars, bet burts. Individuālās un arī kolektīvās atbildības trūkums ir visas sabiedrības nelaime.”
Zināšanai:
Ministru kabineta noteikumi Nr.359 „Darba aizsardzības prasības darba vietās” nosaka, ka evakuācijas ceļus un izejas projektē, ierīko un uztur, ievērojot šādas prasības:
- Evakuācijas ceļi un izejas, kā arī durvis, kas ved uz tām, un ceļi uzņēmuma teritorijā (turpmāk – satiksmes ceļš) ir brīvi, lai iespējami ātri varētu nokļūt drošībā;
- Evakuācijas ceļi un izejas nodrošina ātru un pēc iespējas drošāku nodarbināto evakuāciju no visām darba vietām, ja draud briesmas;
- Evakuācijas durvis veras uz āru;
- Evakuācijas durvis nodarbināto uzturēšanās laikā nedrīkst būt aizslēgtas vai aizdarītas tā, ka tās nav viegli atveramas;
- Evakuācijas ceļus un izejas telpu apzīmē saskaņā ar drošības zīmju lietošanas prasībām darba vietās (iekšpusē);
- Evakuācijas ceļu un izeju skaitu, izvietojumu un izmērus nosaka atkarībā no darba vietu daudzuma, izmēriem un aprīkojuma, kā arī no maksimāli iespējamā nodarbināto skaita.
