Lai gan pasaulē parādu piedzinēji tiek dēvēti par otro vecāko profesiju (par pirmo joprojām īstas skaidrības neesot...), Latvijā tā ir samērā jauna un neiepazīta. Viens no pirmajiem parādu piedziņas pakalpojumus Latvijā sāka piedāvāt vācu kompānijas „Creditreform” meitasuzņēmums „Creditreform Latvija”.
Tas izveidots 1995. gadā, tātad pirms 14 gadiem jeb laikā, kad Latvija vēl nebija pārpludināta ar devīgām ārzemju bankām un negausīgiem kredītņēmējiem, kuriem tagad klājas visādi, pārsvarā neapskaužami slikti. „Creditreform Latvija” dibināšanas koncepcija balstījās uz citviet jau sen pierādītu un pārbaudītu patiesību: agri vai vēlu kreditoru un debitoru attiecībās izraisās konflikti, kas jārisina trešajai pusei. Biznesā tik obligātā aizdošana un parādi vienmēr rada labprātīgus vai nelabprātīgus nemaksātājus.
„Ja pārdodat preces vai sniedzat pakalpojumus ar pēcapmaksu, piešķirat kredītus vai sniedzat līzinga pakalpojumus, jūs uzņematies risku un rūpes arī par maksājumu iekasēšanu - šis bija viens no biznesa pamatpostulātiem, ko jau sākumā lūdza ielāgot mūsu mātesfirma Vācijā un ko nereti gaužām vieglprātīgi mēdz aizmirst daudzi Latvijas uzņēmēji,” stāsta SIA „Creditreform Latvija” valdes loceklis Māris Baidekalns.
„Sava konservatīvā rakstura pēc joprojām gudrojam riteni no jauna – sākam darīt lietas, ko galīgi nepārzinām: uzreiz pēc pirmā pieprasījuma sūtām preci, dodam ķieģeļu kravas, dāļājam kokmateriālus un Ziemassvētku eglītes, īsti nezinot, uz kurieni un kam. Pēc tam rodas nesaprašanās, nesamaksāti rēķini. Pasaulē tomēr ir pieņemts: pirms sūtīt naudu vai preci, šo risku novērtēt. Dibinot parādu piedziņas pakalpojumu uzņēmumu, apzinājāmies, ka jaunā tirgus niša Latvijā ir pilnīgi neapgūta un ka tajā nostiprināties varēsim tikai ar šā biznesa teorijas un prakses prasmīgu pārņemšanu no pieredzējušajiem rietumniekiem.”
Kredītu reformas iedīgļi
Parāds nav brālis - esot uzskatījuši arī Maincas alus darītāji Vācijā līdz 1879. gadam, kad, sanākot kopā, bēdīgi secinājuši: ne mazums klientu šo tautas gudrību ignorē un nemaksā rēķinus. Turklāt nemaksā vieni un tie paši. Aroda brāļi tad arī nolēmuši, ka jāveic kredītu reforma. Jo nevar strādāt, piegādājot preci un pēcāk ilgi gaidīt un lūgties naudu. Reformas iedīgļi izpaudās tā, ka tika atteikts itin visiem piegādāt preci pirms samaksas.
"Agri vai vēlu kreditoru un debitoru attiecībās izraisās konflikti, kas jārisina trešajai pusei."
Taču gada laikā šī ideja cieta neveiksmi, jo ignorēja biznesa pamatintereses: ja gribi vairāk pārdot, ir svarīgs klients. Prece jāpiegādā tik un tā. Bēdīgā pieredze tomēr izkristalizēja racionālu ideju: jāsāk šķirot pircējus tādos, kuri maksā, un tādos, kuri ir parādā. Kavētājiem jāpiemēro atbildes sankcijas. Reformas attīstības gaitā izveidojās parādu piedziņas sistēma.
Informācija par finansiālo veselību
Kredītinformācija ir arī gadsimtu vēlāk izveidotā meitasuzņēmuma – SIA „Creditreform Latvija” – primārais piedāvājums. Sākumā par Latvijas kompānijām galvenokārt interesējās ārzemnieki.
„Informācijai mūsu darbā vienmēr ir bijusi ļoti liela nozīme,” teic M. Baidekalns. „Nu jau varam jebkuru Latvijas uzņēmumu pārbaudīt no sava skatu punkta: vai tas ir reāli dibināts vai vēl pastāv un darbojas, vai nav maksājumu kavējumu un parādu, un tik lieli, ka sadarbība noteikti jāatsaka. Ar īpašu informatīvo produktu palīdzību, kādi ir mūsu rīcībā, Latvijas komercreģistru kompānijām palīdzam noteikt iespējamo nemaksāšanas risku tuvāko 12 mēnešu laikā. Būtībā tas ir uz matemātiskiem modeļiem un sistēmu balstīts pieņēmums: kurai kompānijai varētu būt lielākas problēmas un kurā nozarē.”
Pētniecības objekts – kompānija
Lai gan „Creditreform” ir Eiropas mēroga uzņēmums ar spēcīgu analītisko daļu (dažāda satura un līmeņa riska analīze, apskati par maksātnespējas tendencēm Eiropā) un mārketingu (aktuāla informācija par noieta tirgiem un precēm), tomēr klientu vairākumu interesē pamatinformācija par kompāniju, ar kuru nolemts sadarboties, tās vērtējums. „Tas arī ir mūsu galvenais pētniecības objekts. Šā mērķa labad mēs un partneri katrs savā valstī apkopojam un uzturam savu datubāzi, vajadzības gadījumā izsniedzot prasīto vērtējumu. Katru risku izvērtējam pēc noteiktiem parametriem, kādu ir vismaz trīsdesmit. Izšķirīga nozīme ir negatīvai informācijai: par iepriekšējo maksājumu kavējumiem, parādiem un to, kā kompānija šos jautājumus risinājusi, kā reaģējis īpašnieks. Diezgan metodiski un skrupulozi saliekot vienā sistēmā, izveidojam tā dēvēto riska klasi, kuru kompānijai piešķiram īstermiņā. Jo pēc mēneša vai vēlāk šī informācija var mainīties, ilgstošas lietošanas dati nepastāv.”
Ierobežotas pieejamības informācija
„Privātdetektīvus nealgojam, tāpat mūsu rīcībā nav kaut kādi īpaši fakti vai slepeni dati,” skaidro M. Baidekalns. „Darbam izmantojam oficiālos reģistros un publiskajā telpā pieejamu informāciju. Taču pēc mūsu apstrādes šos specifiskos produktus vairs nedrīkst uzskatīt par publiskiem, bet gan par ierobežotas pieejamības informāciju. Tas nozīmē – lai šo informāciju pieprasītu, noteikti jādeklarē sava vajadzība un interese.
"Pasaulē tomēr ir pieņemts: pirms sūtīt naudu vai preci, šo risku novērtēt."
Ja iesniegumā rakstīsit, ka gribat izvērtēt sadarbības iespēju, šādiem mērķiem informāciju noteikti sniegsim. Gribam būt droši, ka, pamatojoties uz mūsu slēdzienu kāds, piemēram, nepieņems kļūdainu lēmumu par 50 miljonu investīcijām kādā kompānijā un vēlāk nepārmetīs: jūs man neteicāt, ka viņi ir tik slikti! Tādai rīcībai ir vajadzīga cita metodika un izvērtēšana. Nekādas izziņas nesniegsim, ja gribēsit parādnieku pienaglot pie „kauna staba”. Mēs dodam neitrālu, trešās puses vērtējumu, ko klients ņem vērā vai arī ignorē. Starptautiskā prakse liecina: Eiropā katru gadu tiek izsniegti ap 10 miljoniem kredītvērtējumu un kompānijas tos sekmīgi lieto riska vadībai.”
Riski ārvalstīs
Ne parādu piedzinēji, ne informācijas kompānijas nav brīnumdari. Ir precīzi jāzina, kas ir un kas nav pieejams. Ja ir strīds, tad ar atgādinājumiem un vienkāršiem brīdinājumiem neko nepanāksit. Tad jāizvēlas arbitrs, kas izlemj, kuram ir taisnība.
„Gadās, atnāk klients un, ieraugot, ka parādu piedziņas cenas, salīdzinot ar advokātu izmaksām, ir stipri vien pievilcīgākas, uzreiz saka: re, kur man ir lieta, Singapūras kompānija, nu tad strādājiet! Paskatāmies, sakontaktējamies ar partneri šajā valstī, uzzinām, ka tā ir strīdīga lieta. Jāiet parastā tiesvedības procedūra. Protams, lielos vilcienos mēs pārzinām situāciju, kā arī tiesvedības noteikumus vai citus likumdošanas regulējumus valstīs, ar kurām Latvijai ir ciešākas attiecības. Bet tas mums neliedz uzzināt partneru redzējumu un vērtējumu. Viņu kompetence tiek piesaistīta tajā brīdī, kad tas ir nepieciešams. Ja mēs gribētu algot kādus četrus piecus starptautiski izglītotus advokātus, diezin vai klienti būtu ar mieru – mēs nevarētu un viņi negribētu tik daudz maksāt.”
