Publicēts pirms 15 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Šobrīd trūcīgās personas statusu ir iespēja saņemt tiem, kas prot melot un savas kredītsaistības noslēpj.
Ministru kabineta 03.03.2009. noteikumi Nr.214 „Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu” nosaka, ka ģimene (persona) atzīstama par trūcīgu, ja tās ienākumi uz katru ģimenes locekli pēdējo triju mēnešu laikā nepārsniedz 50% (tagad – 90 latus) no attiecīgā gada 1. janvārī spēkā esošās minimālās darba algas valstī un ja tai nepieder naudas līdzekļu uzkrājumi un vērtspapīri; nav parādsaistību; kā arī tā nav izsniegusi aizdevumus; tai nepieder īpašums, kuru var izmantot ienākumu gūšanai; tā nav noslēgusi uztura līgumu un neatrodas pilnā valsts vai pašvaldības apgādībā. Tātad – visiem kredītņēmējiem neatkarīgi no tā, esi pircis jahtu vai pastalas, trūcīgās personas statuss ir liegts.
Latvijas Kredītņēmēju apvienības konsultante, bijusī Rīgas domes Sociālo lietu pārvaldes vadītāja Anita Gaigala uzskata, ka pašreizējā ekonomiskajā situācijā šādi ierobežojumi ir absurdi. "Konsultējot grūtībās nonākušos, esmu saskārusies ar cilvēkiem, kas ir ņēmuši patēriņa kredītus, bet tagad nonākuši neapskaužamā situācijā. Var jau teikt, ka daļa šo cilvēku paši ir bijuši vieglprātīgi, pirms vairākiem gadiem ņemot patēriņa kredītu, taču šis, manuprāt, nav īstais brīdis, lai to atgādinātu. Sociālais tīkls valstī paredzēts tam, lai aizsargātu grūtībās nonākušos. Kāda jēga audzināt cilvēku par to, ko viņš kādreiz nepareizi izdarījis? Tagad taču atklāti runā, ka vieglu roku dāļātie kredīti ir arī aizdevēju atbildība, un atkal apstiprinās patiesība: ja gribi iegūt ienaidnieku – aizdod naudu," saka A. Gaigala.
"Punkts par to, ka cilvēkiem ar kredītsaistībām nedrīkst piešķirt trūcīgās personas statusu, no Ministru kabineta noteikumiem ir jāsvītro."
Viņa no ikdienā konsultētajiem cilvēkiem neatceras nevienu bagātnieku ar villu, kas šobrīd meklē iespēju saņemt trūcīgās personas statusu. Viņai prātā cilvēki ar reāliem bēdu stāstiem. Pusmūža sieviete pirms pāris gadiem aizņēmās 2000 latu, lai ārstētu C hepatītu. Zaudēja darbu. Naudas nav, bet arī trūcīgās personas statusu saņemt nevar. Jauna ģimene, kurai ik dienu cauri visai pilsētai jāved bērns invalīds uz rehabilitāciju, savulaik paņēma kredītu visvienkāršākās automašīnas iegādei, jo autobusā bērnu pārvadāt bija pārāk sarežģīti. Trūcīgās ģimenes statusu ģimenei piešķirt nevar, jo kas nu tu par trūcīgo, ja pirms pāris gadiem pirki mašīnu! Kāda nozīme – „Ferrari”, lai pazīmētos, vai „Opeli”, lai aizvestu bērnu pie ārsta!
Jāpārbauda tas, ko nevar pārbaudīt
Lai saņemtu trūcīgās personas statusu, cilvēks dodas uz savas pašvaldības sociālo dienestu, aizpilda deklarāciju un parakstās, ka sniedzis patiesas ziņas, kuras drīkst pārbaudīt un par kurām viņš uzņemas atbildību. Ja cilvēks norāda, ka viņam kredītsaistību nav, sociālajam dienestam būtībā nav gandrīz nekādu iespēju šo informāciju pārbaudīt – pieeja Latvijas Bankas Kredītu reģistram ir tikai tā dalībniekiem (bankām, apdrošinātājiem u.c.) –, arī pašas kredītiestādes ziņas par saviem klientiem nesniedz. Rēzeknes pilsētas Sociālā dienesta Pabalstu daļas vadītāja Ināra Bule atceras, ka arī viņi reizi gribējuši pārbaudīt informāciju par kādas personas kredītsaistībām, bet banka atbildējusi – neko mēs jums neteiksim, tas nav mūsu pienākums.
„Jā, likums mums atļauj pārbaudīt cilvēku sniegto informāciju, bet kam tad mums to prasīt? Visiem iespējamajiem kredītdevējiem? Kā to vispār reāli var izdarīt laikā, kad kredītus var saņemt, pat nosūtot īsziņu!? Banku informācija ir konfidenciāla, tādēļ jāpaļaujas uz to, ka cilvēks sniedzis patiesu informāciju,” saka Jūrmalas Labklājības pārvaldes vadītāja Laima Grobiņa. „Kurš godīgāks – tas zaudētājs,” komentē Liepājas domes Sociālā dienesta vadītāja Skaidrīte Jansone.
"Ja cilvēks norāda, ka viņam kredītsaistību nav, sociālajam dienestam būtībā nav gandrīz nekādu iespēju šo informāciju pārbaudīt."
Sociālo dienestu pārstāvji piekrīt: ja vienā dienā visi kredītņēmēji, kam šobrīd ir ārkārtīgi mazi ienākumi, dotos uz sociālo dienestu un dievotos, ka savu mūžu nav aizņēmušies ne kapeiku, pārbaudīt šīs informācijas patiesumu nebūtu iespējams. Jā, var cilvēkam paprasīt viņa mājokļa zemesgrāmatu un tad pēc tajā rakstītā izsecināt, vai dzīvoklis nav ieķīlāts, ņemot bankā kredītu. Bet, ja cilvēks ir pircis ledusskapi vai aizņēmies 50 latus līdz algai – sociālais dienests šādu informāciju atrast nevar. Turklāt - vai sociālajiem darbiniekiem laikā, kad palīdzība jāsniedz nekavējoties, jākļūst par izmeklētājiem? „Cik laika prasītu visas informācijas precīza pārbaudīšana, lai atklātu, vai trūcīgā statusa pretendents nav melojis? Viņam taču palīdzību vajag tūliņ,” bilst S. Jansone, atgādinot, ka liepājnieki ir vairākkārt klauvējuši pie likumu rakstītāju durvīm, norādot uz reālo situāciju un vajadzīgajām izmaiņām sociālā tīkla nostiprināšanai. Diemžēl cilvēki, kas pārzina reālo situāciju un zina, kam un kā šobrīd jāpalīdz, paliek nesadzirdēti.
Sociālie darbinieki, kas sevi uztver kā vairogu starp valsts lēmumiem un reālajiem cilvēku izmisuma un bēdu stāstiem, atzīstas, ka reizēm viņi trūcīgās personas statusa meklētājam tā arī jautā: „Jums taču NAV kredīta, vai ne?” Protams, ja agri vai vēlu atklāsies, ka cilvēkam kredītsaistības tomēr ir, viņam no pašvaldības nelikumīgi saņemto palīdzību nāksies atmaksāt un vairāk uz to pat necerēt.
Viena valsts – atšķirīgi noteikumi
Trūcīgās personas statusa piešķiršanu varētu ļaut plaši interpretēt, ja tas paliktu tikai katras konkrētās pašvaldības atbildības un saistību ziņā. Ja, piemēram, trūcīgās personas statuss ļautu vien saņemt attiecīgās pašvaldības maksātus pabalstus vai citu atbalstu - viss kārtībā: dodiet statusu, kam gribiet un tieciet paši galā.
Tomēr trūcīgās personas statuss nav pašvaldību iekšējā lieta. No 1. oktobra trūcīgie atbrīvoti no pacienta iemaksām, viņiem ir atsevišķi noteikumi un maksas atvieglojumi operācijām un kompensējamo medikamentu iegādei. Tātad – tie ir valsts piedāvāti un no visu nodokļu maksātāju naudas apmaksāti atvieglojumi. Turklāt ir arī dzirdēts par plāniem, ka agri vai vēlu valsts varētu nākt talkā pašvaldībām un garantētā minimālā ienākuma (GMI) pabalstu dalīt uz pusēm – daļu sedz valsts, daļu – pašvaldība. Ja katra pašvaldība drīkstēs trūcīgās personas statusu interpretēt, var izrādīties, ka vienā pašvaldībā šāds statuss būs cilvēkam ar māju kāpu zonā, bet citā – ar telti un trumuli uz ugunskura.
Tikmēr dažās pašvaldībās jau tagad palīdz tiem, kam ir parādi. Tā, piemēram, Liepājas domes saistošie noteikumi „Par pieļaujamo parādsaistību apmēru un veidiem, nosakot ģimenes (personas) atbilstību trūcīgas ģimenes (personas) statusam” nosaka pieļaujamo parādsaistību apmēru un veidus, kurus neuzskata par parādsaistībām, nosakot ģimenes vai personas atbilstību trūcīgā statusam. Liepājnieki par parādsaistībām neuzskata fizisku vai juridisku personu izsniegtos aizdevumus, kuru kopējais apmērs uz ģimeni nepārsniedz 1000 latu. Par parādsaistībām, kuras pārsniedz šo summu, neuzskata aizdevumus vienīgā dzīvokļa privatizācijai vai iegādei, tā remontam un/vai sadzīves priekšmetu iegādei, īres un komunālo maksājumu parādu nomaksai, kā arī ārkārtas operācijām pēc ārstniecības personas nozīmējuma. Turklāt aizdevumiem jābūt izsniegtiem vismaz 12 mēnešus pirms iesnieguma saņemšanas par ģimenes (personas) atzīšanu par trūcīgu.
"Vai sociālajiem darbiniekiem laikā, kad palīdzība jāsniedz nekavējoties, jākļūst par izmeklētājiem?"
„Sociālie dienesti strādā no sirds, domājot, kā palīdzēt cilvēkiem, bet mums nav vienotu valsts vadlīniju. Vārāmies katrs savā katlā, sazināmies ar kaimiņiem. Arī cilvēki savā starpā kontaktējas un nesaprot, kādēļ trūcīgā statusa saņemšanas noteikumi dažādās vietās atšķiras. Uzskatu, ka punkts par to, ka cilvēkiem ar kredītsaistībām nedrīkst piešķirt trūcīgās personas statusu, no Ministru kabineta noteikumiem ir jāsvītro. Ja sociālajiem dienestiem nav iespējams šo informāciju pārbaudīt, tad nevajag mums likt cilvēkus sodīt par godīgumu, bet nesodīt pat melošanu,” atzīst Rēzeknes domes Sociālā dienesta Pabalstu nodaļa vadītāja Ināra Bule.
Ja reiz par visām reizēm ministrija saaicinātu kopā sociālos darbiniekus un pajautātu viņiem, kā notiek trūcīgās personas statusa piešķiršana, atklātos dienesta darbinieku bezspēcība. Tagad ir tā: cilvēks stāv tirgū glaunās drēbēs un tirgojas, bet ienākumu, ko uzrādīt, viņam nav, un trūcīgās personas statuss kabatā. Ir arī tā: puisis bēdīgi žēlojas, ka nav viņam pat mašīnas, aizpilda deklarāciju, žēli nopūšas, iziet ārā un iesēstas savā košajā mašīnā ar ādas salonu. Vai arī pačukst, ka viņam ir kredīts vairākos desmitos tūkstošu eiro, bet deklarē ienākumus – 7 lati cilvēkam mēnesī – un jauki smaidot atzīstas: „Kaut kā jau grozāmies...” Tai pašā laikā kāds ar mobilā telefona līzingu vai diviem hektāriem zemes purva malā paliek pat bez minimālā pašvaldības atbalsta.
Labklājības ministrs Uldis Augulis laikrakstam „Dienas Bizness” atzinis, ka patiesībā ministrija pat rekomendē pašvaldībām, lemjot par trūcīgās personas statusa piešķiršanu, raudzīties uz savām finansiālajām iespējām, nevis Ministru kabineta noteikumu normām, taču pagaidām Labklājības ministrija attiecīgus grozījumus rosināt negatavojas.
