Saistību apjoms pārāk liels
Latvijas ārējo saistību īpatsvars salīdzinājumā ar iekšzemes kopproduktu (IKP) ir ļoti augsts – līdzīgi dati fiksēti tikai Argentīnā un Indonēzijā. Turklāt Latvijā IKP kritums ir viens no lielākajiem, ko jebkad uzrādījusi kādas pasaules valsts ekonomika, bet, kopproduktam samazinoties teju par 20%, valsts ārējās saistības pieaug.
Tādējādi, šķiet, būtu neprāts teikt, ka Latvijas ekonomikai vēl vajadzīgas papildu saistības vai ka būtu nepieciešams vēl aktīvi izsniegt kredītus. “Tieši otrādi, turpmāk ekonomikā saistības jāsamazina. Latvijas ļoti lielās ārējās saistības ir galvenais faktors, kas noteiks kreditēšanu vismaz nākamo piecu gadu laikā,” situāciju komentē SEB bankas Kreditēšanas pārvaldes vadītājs Kārlis Danēvičs.
Vēl viens būtisks aspekts – valstīs ar līdzsvarotu tautsaimniecību izsniegto kredītu apjoms ir aptuveni tikpat liels cik piesaistīto depozītu apjoms. Piemēram, 2005.gada vasarā Latvijā kredītu apjoms salīdzinājumā ar uzkrātajiem depozītiem bija aptuveni 90%, taču pēdējos gados šis rādītājs aizvien palielinās, un šobrīd tas jau pārsniedz 170 procentus. Latvijai nākamajos 10–15 gados vajadzētu atgriezties pie 100% rādītāja – vai nu būtiski palielinot kopprodukta apjomu (līdz ar to iedzīvotājiem būtu vairāk naudas, ko noguldīt depozītos), vai arī cilvēkiem pamazām apkalpojot esošos kredītus un tādējādi samazinot kopējo kredītu apjomu. Eksperts prognozē, ka dzīvē, visticamāk, īstenosies abu faktoru kombinācija.
Kāpēc notika tieši tā?
Pareizā atbilde uz jautājumu, kāpēc mūsu tautsaimniecība nonākusi pašreizējā situācijā, ir – šādu notikumu pavērsienu ekonomikā sekmējām mēs visi. Nebūtu pareizi kādam adresēt lielākus pārmetumus, sakot, ka Latvijas aizņēmēji bijuši īpaši neapdomīgi vai valdība rīkojusies pārsteidzīgi.
“Tas bija fenomens, kurā mēs visi kopā pārvērtējām Latvijas ekonomikas iespējas,” secina K. Danēvičs. Patiesībā visi tirgus dalībnieki paļāvās uz pieņēmumu, ka pēc iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) ienākumu līmenis pamazām, 10 līdz 15 gadu laikā, sasniegs vidējo ienākumu līmeni Eiropā. No šā pieņēmuma savukārt izrietēja daudzi citi pieņēmumi, piemēram, ka dzīvojamā platība uz vienu cilvēku noteikti tuvināsies Eiropas vidējam līmenim un arī jaunu automašīnu skaits uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju sasniegs Eiropas vidējo līmeni.
"Būtu neprāts teikt, ka Latvijas ekonomikai vēl vajadzīgas papildu saistības vai ka būtu nepieciešams vēl aktīvi izsniegt kredītus."
Valdība diemžēl aktīvi neiesaistījās situācijas normalizēšanā un ļāva burbulim samilzt vēl lielākam, turklāt pati piedalījās tā “pūšanā”, neveidojot bezdeficīta budžetu. “Mēs visi pārvērtējām Latvijas ekonomikas iespējas. Uzņēmēji pārvērtēja savu spēju atmaksāt kredītus, bankas pārvērtēja uzņēmēju spēju aizņemties. Mēs visi domājām, ka pēc iestāšanās Eiropas Savienībā tuvināšanās vidējam ES līmenim ir mūsu tiesības, kas dotas no augšas,” secina K. Danēvičs.
Faktiski izpratne par kredītiem un saistībām Baltijas valstīs ir bijusi citāda nekā citviet Eiropas Savienībā. Šī izpratne arī novedusi pie pašreizējiem rezultātiem. “Izpratne par kredītiem jāmaina,” ir pārliecināts K. Danēvičs. Viņaprāt, būtu ļoti svarīgi visās trijās Baltijas valstīs akcentēt tādu aspektu kā pašu kapitāla nepieciešamība – uzņēmējiem ir nepieciešami savi līdzekļi jauna projekta veidošanā, bet izpratne par pašu ieguldījuma nozīmi pašlaik ir nepietiekama.
Vēl viens aplams priekšstats, ko bieži kultivē uzņēmēji un privātpersonas, kas vēlas saņemt naudas kredītus, balstās uz pārliecību, ka labam projektam kredīts no bankas pienākas automātiski. “Nekur Rietumu pasaulē tas tik vienkārši nenotiek. Banka nav tas pats, kas investors,” teic eksperts. Parasti vispirms projektā ir jāiegulda sava nauda, jāsasniedz kaut kādi rezultāti un tikai tad kā uz papildinājumu zināmā idejas realizācijas posmā var cerēt uz bankas finansējumu.
Nemaksātāji apdraud banku pašu kapitālu
Lai arī vasarā maksājumu kavētāju pieaugums nedaudz saruka, tomēr kopumā situācija kavēto maksājumu ziņā joprojām ir salīdzinoši slikta. To maksājumu kavētāju īpatsvars, kuri nav maksājuši vairāk par 60 dienām, šobrīd būtiski pārsniedz 10 procentus. Tā kā banku pašu kapitāls ir aptuveni 10%, nemaksātāji šobrīd apdraud visu esošo banku pašu kapitālu.
"Mēs visi domājām, ka pēc iestāšanās Eiropas Savienībā tuvināšanās vidējam ES līmenim ir mūsu tiesības, kas dotas no augšas."
Vēsturiskie dati par kredītu nemaksātājiem citās valstīs citu krīžu laikā rāda, ka dažviet to skaits pārsniedzis pat 70 procentus. Piemēram, Krievijā 1998. gadā maksājumus kavēja 40% kredītņēmēju, bet Ukrainā tajā pašā gadā – 62%, savukārt visļaunāk savulaik klājies Bulgārijai, Mali un Nigērijai, kur šis rādītājs sasniedzis 75 procentus. Eksperts prognozē, ka Baltijas valstīm tik slikti neklāšoties un problēmas ar maksājumiem varētu būt aptuveni 20 līdz 30 procentiem kredītņēmēju.
Galvenie kredīta saņemšanas nosacījumi
Šobrīd banku galvenā prioritāte ne vien Latvijā, bet arī visā Baltijā ir darbs ar klientiem, kuriem ir grūtības ar kredīta atmaksu – viņiem tiek piešķirti dažādi atvieglojumi un labvēlības periodi, tiek piedāvāta kredītu restrukturizācija. Tā kā banku zaudējumi ir milzīgi, pašu kapitāla saglabāšana un pelnītspējas atjaunošana ir to otrā prioritāte. Patlaban ļoti grūti objektīvi izvērtēt esošo situāciju un skaidri pateikt, cik lielā apjomā un cik ilgi vēl samazināsies IKP, tāpēc prasības attiecībā uz jauniem kredītņēmējiem tagad ir kļuvušas stingrākas. Agrāk kredītu varēja saņemt pret nekustamā īpašuma ķīlu, turpretī tagad šāda prakse faktiski vairs nepastāv – kreditēšana notiek tikai un vienīgi, analizējot kredītņēmēja naudas plūsmu un ņemot vērā tā spēju atmaksāt aizņēmumu.
Pirms tiek pieņemts lēmums par kredīta piešķiršanu, tiek vērtēti konkrēti aspekti. Ir daži atskaites punkti, kurus izpildot, iespēja saņemt aizdevumu ir ar augstu ticamības pakāpi. Viena no prasībām šobrīd ir lielāks pašu ieguldījums. Agrāk bankas samierinājās, ka šis ieguldījums sasniedz 10–20 procentus, turpretī tagad uz aizdevumu var cerēt vien tad, ja pašu kapitāls nav mazāks par 30 procentiem. Potenciālajam kredītņēmējam jāspēj apkalpot esošās saistības no esošās naudas plūsmas. Tiek prasīts, lai šī naudas plūsma būtu skaidrāka un pārskatāmāka, darbības rezultātiem jābūt stabiliem un prognozējamiem. Šīs prasības kļuvušas par šķērsli daudziem uzņēmējiem, kam ir labas idejas, jo bankas neriskē piešķirt jaunu finansējumu uzņēmumam, kuram ir problēmas ar esošo kredītu atmaksu.
"Vienīgais atlases kritērijs kredīta saņemšanai ir spēja to atmaksāt."
Biežs klupšanas akmens, īpaši projektos, kuru realizēšanai var saņemt ES fondu atbalstu, ir spēja investīciju periodā, piemēram, būvniecības laikā, veikt vismaz procentu maksājumus no esošās naudas plūsmas. Bieži ir tā, ka projekta ideja ir laba, prece ir eksportspējīga, bet nav īsti, no kā maksāt procentus, kamēr projekts tiek attīstīts, kamēr tiek būvēta jaunā ražotne, iegādātas jaunas iekārtas utt. Tas ir būtisks faktors, kas nereti liedz bankām finansēt projektus, kuri, virspusēji vērtējot, šķiet ļoti labi.
Jāņem vērā, ka banka prasīs vismaz 20% rezervi naudas plūsmā. Turklāt laikus, bez būtiskiem kavējumiem jāspēj norēķināties ne vien ar banku, bet arī ar pārējiem kreditoriem. Nereti uzņēmēji par prioritāti izvirza savlaicīgu norēķināšanos ar banku, bet maksājumus piegādātājiem atļaujas kavēt. Šāda situācija ilgtermiņā nav pieļaujama.
Daži mīti par “ļaunajām” bankām
Reaģējot uz banku politiku pašreizējā neskaidrajā ekonomiskajā situācijā, sabiedrībā pamazām nostiprinās pārliecība par banku “plēsonīgo” dabu un to galveno mērķi – pēc iespējas vairāk nopelnīt uz iedzīvotāju rēķina. Piemēram, bankām kreditējot vajadzīgas tikai ķīlas. Patiesībā bankas, aizdodot naudu, atpakaļ sagaida arī naudu, nevis ķīlu.
Nereti tiek popularizēts viedoklis, ka bankām ir interese pārņemt ķīlas no problēmās nonākušiem klientiem. Patiesībā nekur pasaulē tas tā nav, jo normālas bankas ir gatavas darīt faktiski jebko, lai ķīlas vietā saņemtu kredītmaksājumus. Kāpēc tas tā, atbilde ir ļoti vienkārša – ja banka ir spiesta pārņemt ķīlu, zaudējumi, kas rodas, pēc izsoles to pārņemot, ir vismaz 50% no kredīta apjoma, jo bankai sakarā ar problēmkredītu jāveido uzkrājumi vismaz 50% apmērā, bet tās pašu kapitāls ir tikai 10 procenti. Tādējādi, ja, piemēram, katrs piektais kredīts jāatgūst, pārņemot ķīlu, bankas pašu kapitāls ātri var izsīkt.
Dažkārt tiek uzskatīts, ka banku vadība mākslīgi ierobežo kredītu pieejamību, nosakot prioritārās nozares, kam piešķirt finansējumu. Patiesībā šādi var strādāt tikai īsu laiku, jo nav iespējams efektīvi no augšas regulēt kredītu pieejamību. Vienīgais normālais atlases kritērijs ir spēja kredītu atmaksāt.
Sākot ar šā gada otro ceturksni, Latvijā jaunu kredītu izsniegšana atkal aktivizējusies. Vērtējot pa nozarēm, visaktīvākie kredītu ņēmēji bijuši lauksaimnieki, komunālo pakalpojumu sniedzēji, mazumtirdzniecības, vairumtirdzniecības un pakalpojumu uzņēmumi.
