Taču ir vietā jautājums – vai Krievijas puses gaidītajai motivācijai atbilstošu meklē un arī atrod tie Latvijas iedzīvotāji, kuru vecāku vai vecvecāku izcelsmes zeme ir Krievija?
Sentimentam šajā tematikā vietas tomēr nav: motivācija visdrīzāk varētu būt ikdienišķās rūpes par personīgās ģimenes labklājību, iespēju dzīvot bez tādiem satricinājumiem kā bezdarbs, trūkums. Turklāt ne jau visi šādas problēmas vēlas risināt ar izceļošanas palīdzību.
Kontaktēties ar KMD pārstāvniecību var bez šķēršļiem
Krievijas Migrācijas dienesta (KMD) pārstāvniecības vadītāja Ludmila Antonova piekrita iespējai sniegt interviju portālam „LV.LV”, taču aizņemtības dēļ tā jāatliek nezināmā nākotnē - nāk daudz apmeklētāju, turklāt regulāri jāgatavo tikšanās ar Krievijas apgabalu delegācijām. Piemēram, Rīgā teju bija jāierodas Krasnojarskas novada administrācijas pārstāvju grupai, lai tā izvērtētu iespējas uzaicināt uz pastāvīgu dzīvi dažādu specialitāšu cilvēkus no Latvijā dzīvojošajiem krieviem. L. Antonova vēstīja, ka lielākoties pārstāvniecībā vēršas Latvijas krieviski rakstošā prese, lai informētu par KMD pārstāvniecības veikumu, savukārt latviešu plašsaziņas līdzekļi par to gandrīz nemaz neinteresējas. Pārstāvniecība sadarbojoties ar LR Iekšlietu ministrijas repatriācijas nodaļu, jo no Krievijas uz dzīvi Latvijā pārceļoties latviešu ģimenes, tāpēc KMD pārstāvniecības vadītāja rosināja sazināties ar šīs nodaļas vadītāju Juri Dombrovski.
„Patlaban uz konsultāciju ir atnācis bijušais rīdzinieks Ruslans Konotelkins, šobrīd pilntiesīgs Kaļiņingradas apgabala iedzīvotājs. Varbūt jūs tieši no pirmavota vēlaties uzzināt, kā darbojas programma, kā cilvēki iekārtojas jaunajā dzīvesvietā, kā viņiem tur klājas,” piedāvāja L. Antonova. Ruslana Konotelkina ģimenes īpašumā, dzīvoklī Bolderājā, notika saruna ar vīrieti par pārmaiņām viņa liktenī. Ruslans arī piedāvāja iespēju portatīvajā datorā aplūkot ģimenes jaunā mitekļa fotoattēlus."Repatriācijas politika tiešām esot vērsta uz pārbraucēju iesakņošanos izvēlētajā vietā."
Individuāla uzmanība, konkrētas saistības, pārredzama perspektīva
Sarunai izvēlējāmies bērnu čalās skanošu skvēru starp viņa dzīvoklim tuvīnajām ēkām. Tā ir pilsētnieciski raupja, ne sevišķi tīkama vide ar izdrupušiem gājēju celiņiem, dzelžu restēm segtiem pirmo stāvu dzīvokļu logiem. Bolderāja atjaunotās brīvvalsts gandrīz divās desmitgadēs tā arī nav spējusi no sava tēla dzēst militāra padomju garnizona klātbūtnes ēnu. Augstie, brutālie betona žogi stāv, kur stāvējuši, to vārtos tikai vairs nav kādreiz uzkrāsoto sarkano zvaigžņu. Dažviet ēku pamestība, sabrukums un netīrumi aiz žogiem gājuši vairumā...
Vaicāju, kā Krievijas Migrācijas dienesta filiāles piedāvājums apmierinājis tieši Ruslana ģimeni? Viņš atbild, ka tobrīd bijis aktuāls piedāvājums darbavietām Kaļiņingradas apgabalā. Abi ar sievu piemērotu apstākļu meklējumos to apmeklējuši vairākas reizes, jo esot bijusi iespēja kādu laiku dzīvot Kaļiņingradas apkaimē uz vietas, kopmītnēs. Ruslans atzīmē, ka KMD pārstāvniecībā ierēdņi ar cilvēkiem sarunājoties ļoti pacietīgi, punktu pa punktam skaidrojot valdības piedāvājuma nosacījumus un visas saistības, kuras abas puses uzņemas, ja tiek noslēgts līgums par izceļošanu uz Krieviju. Svarīgi, ka vietējo padomju pienākums, ko uzdevusi valdība, esot zināmu laiku garantēt atbraucējiem darbu specialitātē un piešķirt dzīvošanai piemērotus mitekļus, komunālo maksājumu atlaides u.tml., nemaz nerunājot par tādiem būtiskiem atbalsta veidiem kā pārcelšanās izdevumu segšana (Ruslana ģimenei tie bijuši 60 tūkstoši rubļu plus vēl pa 20 tūkstošiem katram ģimenes loceklim) un citas kompensācijas, piemēram, transporta konteineru apmaksa kustamā īpašuma pārvešanai. (Šoreiz Rīgā Ruslans kārtojis formalitātes otra konteinera apmaksai par programmas naudu.)
Repatriācijas politika esot vērsta uz pārbraucēju iesakņošanos izvēlētajā vietā, klāsta Ruslans. Piemēram, pēc diviem jaunajā vietā nodzīvotiem gadiem viņam būšot tiesības mitekli privatizēt, bet zemi dārzam vietējā padome iedošot tik, cik vien ģimene pieprasīšot un spēšot apstrādāt. Tagad abiem ar sievu esot darbs. Bet patlaban Svetlana visu laiku veltī pusotru gadu mazajai meitiņai un mājas labiekārtošanai. Ruslanam, kurš ātri vien ciematā ieguvis labu slavu kā prasmīgs amatnieks, esot ne mazums piedāvājumu no vietējiem dažādu darbu izpildei. Gadās arī pa kādam, kas atbraukušo ģimeni pavada ar nelāgu skatienu un komentāriem."Līdzšinējā dzīves bilance bija šāda: divu vecāku ģimene vislabākajā darbspējas vecumā (Ruslanam ir 37 gadi, Svetlanai – 35) ar trim bērniem, dzīvokļa kredītu un gadījuma darbiem."
Ģimene visvairāk cerību saista ar iespējām iegūt lietošanā zemi un kļūt par lauku labumu ražotājiem vietējam tirgum. Kādu? – tas vēl esot ieceru līmenī, taču... divas zosis un zostēviņu kaimiņi jau ir iedāvinājuši. Vaicāju Ruslanam – kā, viņaprāt, Krievijas valstij kopš atvadām no lielās PSRS ir veicies ar kapitālistiskās sabiedrības celtniecību? Vai lauki šajā procesā krietni neatpaliek? Viņa atzinums – tā arī ir. Pilsētās cilvēki pārpilnam apguvuši jauno domāšanas veidu, taču lauki faktiski tā arī ir palikuši padomju iedibināto sociālo ierīcību un materiālās ražošanas tradīciju līmenī. Kas zina, abi prātojam tālāk, varbūt tieši tas varētu kļūt par ieguvumu Ruslana iecerētajai saimniekošanai, kur noderētu Latvijas laukos kaut iztālēm vērotais un nebūtu Eiropas Savienības bezierunu spiediena uz zemniecību.
Vai ģimenes ienākumu līmenis aizbraucējiem tomēr ievērojami nepazeminās? Algas tiešām ir mazākas nekā Latvijā, tomēr arī produktu cenas zemākas – rupjmaizes ķieģelītis tur, laukos, maksājot 20 rubļus, baltmaize – 17, pelēkā karaša – 30-40, litrs piena – 20, kilograms gaļas – 150-200, arī pusžāvētā desa – vidēji 200 rubļu. Elektriķa alga pašlaik esot vidēji 20 tūkstoši rubļu mēnesī. Pēdējā algā Latvijā Ruslans „uz rokas” saņēmis 500 latu. 10. augustā viena ASV dolāra kurss Krievijā bija 33,75 rubļi, un katrs var izskaitļot izceļotāju ģimenes guvumus, dienišķo maizi pelnot Krievijā.
Pagātne, kuru Ruslana ģimene atstājusi Latvijā
„Ja jau stāstāt, ka ieguvāt pusi mājas laukos, tad Bolderāja nevarētu būt nekas tāds, no kā jums nācās grūti šķirties,” bilstu. Tā gan esot, tomēr zaudētāji abi ar sievu esot tik un tā. Savulaik gana ilgi esot dzīvojuši īrētās pieticīgās telpās, bet tad nācis kredītu bums, kad bankas ar lipīgām reklāmām mākušās virsū ikvienam, kurš vien spējis ieslēgt televizoru. Viņi ar Svetlanu nolūkojuši ne sevišķi dižu, bet tomēr savu dzīvokli diezgan vecā divstāvu mājā. Taču sapnis gaisa strauji: Svetlanas pavāra specialitāte piepeši kļuva maz pieprasīta, tas pats notika ar Ruslanu, jo arī elektriķu, izrādās, Latvijā šobrīd ir par daudz.
Līdzšinējā dzīves bilance bija šāda: divu vecāku ģimene vislabākajā darbspējas vecumā (Ruslanam ir 37 gadi, Svetlanai – 35) ar trim bērniem, dzīvokļa kredītu un gadījuma darbiem. Šī situācija gan vēl tikai iztālēm rosinājusi domas par braukšanu darbā uz ārzemēm. Bet tad pienākuši asākie pārbaudījumi bērniem. Proti, vidējā meita (tagad 8 gadi) sākusi iet skolā, un visi priekšmeti bija jāapgūst latviešu valodā. Bērns latviešu valodu neprot, jo Bolderājā neesot latviskas sadzīves vides, lai valodu varētu apgūt dabiskā gaisotnē. Humanitārie priekšmeti meitai kaut necik padevušies, bet matemātika „iesprūdusi asarās”. Slodze bijusi neadekvāta. Tas arī bija galvenais pamats lēmumam par aizbraukšanu no Latvijas.
Abi devušies konsultēties KMD pārstāvniecībā, tur piedāvāts apmeklēt vairākas vietas Kaļiņingradas apgabalā. Pagājuši vairāki netīkami satraukumu un neziņas pilni mēneši, līdz viņi ieradušies kādā ciematā 20 kilometrus no nelielās Krasnoznamenskas pilsētiņas. Jā, te būs mūsu mājas – viņi izlēmuši, kaut arī bija jāveic iekštelpu kapitālais remonts."Asākie kritizētāji esot pieklusuši, jo arī viņi izjūt, ko nozīmē saimnieciskā krīze Latvijā."
Paziņas un draugi Ruslana un Svetlanas izvēli par labu izceļošanai vērtējuši dažādās toņkārtās – no neizpratnes un nolieguma līdz izsmieklam un pat „biezākam” vārdam. Abu vecāki apraudājušies. Ruslana tēvs, jauns, par pavāru izmācījies puisis, Latvijā ieradies pirms gadiem četrdesmit no Urāliem. Māte, arī pavāre, iebraukusi no Doņeckas. Līdzīgs, vienkāršs stāsts ir Svetlanas vecākiem. Bet nu viņu Latvijā dzimušie bērni, nu jau ar savām trim atvasēm, kļuvuši par Krievijas pilsoņiem un aizbraukuši no Latvijas. Ar Rīgu viņus tagad saistīs tikai vecāki un dzīvoklis, kuru tagad vairs nevar pārdot pat par to cenu, kāds bija kredīts tā pirkšanai. Atliek mājokli nodot īrniekiem, kurus uzraudzīs vecāki.
Asākie kritizētāji esot pieklusuši, jo arī viņi izjūt, ko nozīmē saimnieciskā krīze Latvijā. Vai tad Krievijā krīzes nav? Ruslans parausta plecus – droši vien, ka kaut kur esot... Tomēr tā ir Krievija, kas dzīvojot pēc saviem paradumiem, arī ar citādām krīzes izpausmēm tautsaimniecībā. „Taču par to lai domā valdības,” viņš beidz sarunu.
Uzziņa: KF vēstniecības un Krievijas Migrācijas dienesta (KMD) virtuālajā vietnē fms-rus@internet.lv ir atrodamas visas repatriantiem vajadzīgās ziņas par programmas saturu, bezmaksas konsultāciju sarakstu utt. KMD birojs atrodas Rīgā, K. Valdemāra ielā 33-27a (pasta indekss LV-1010), tālruņi 371-67331456; 371-67331940 un 371-67331416.
