Pētnieku grupa veica plašāku mediju pētījumu, analizējot un uzskaitot gadījumus, kad mediji izslēdzoši vai iekļaujoši raksta vai runā par atsevišķām sabiedrības grupām, piemēram, nepilsoņiem, seksuālajām minoritātēm, konkrētu etnisku grupu, sievietēm un citām grupām. Tika identificēti mediji, kas biežāk veido simboliskus šķēršļus dažu grupu pilsoniskajai līdzdalībai, norādot uz to ”kaitīgumu”, kā arī izslēdzošo un iekļaujošo izteikumu avoti (žurnālisti, politiķi, iedzīvotāji).
“Šis pētījums tika veidots kā šķēršļu monitorings – skatījāmies, kādā veidā mediji un politiķi savos izteikumos traucē izpausties dažām sabiedrības grupām, sistemātiski paužot, ka tām nevajadzētu piedalīties politikas veidošanā un tās vajadzētu ierobežot,” saka “Providus” pētniece Marija Golubeva. 2008. un 2009. gada pētījums ietvēra laikrakstus “Diena”, “Neatkarīgā Rīta Avīze”, “Latvijas Avīze”, “Час”, “Вести Сегодня”, “Телеграф”, kā arī sabiedriskā radio diskusiju programmas: LR 1 „Krustpunktā” un LR 4 „День за днём”. Tika izanalizētas vairāk nekā 200 šā gada pirmās puses publikācijas.
Neiecietība mazinās
Kopumā, salīdzinot 2007. un 2008. gada datus ar pētījuma rezultātiem par 2009. gada pirmo pusi, medijos ir mazāk neiecietīgu izteikumu, bet savukārt iecietības līmenis nav mainījies – ar pētījuma rezultātiem iepazīstina Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes studiju programmas "Žurnālistika" vadītāja un viena no pētījuma autorēm Anda Rožukalne.
Līderi izslēdzošu izteikumu publicēšanā ir laikraksti “Вести Сегодня” un “Neatkarīgā Rīta Avīze”, kā arī šogad to skaits pieaudzis “Latvijas Avīzē”. Savukārt viens no neiecietīgākajiem laikrakstiem “Rītdiena” šajā laikā ir beidzis pastāvēt. Pētnieki atklājuši, ka laikraksts “Час” savos izteikumos kļuvis neitrālāks un korektāks, savukārt laikrakstu “Dienas” un “Телеграф” saturā iecietības vai neiecietības līmeņa izmaiņas netika konstatētas.
Seksuālās minoritātes nomaina nepilsoņi
Pētnieki uzsver, ka šogad ir mainījušās iedzīvotāju grupas, pret kurām mediji ir neiecietīgi. 2007. gadā tās bija seksuālās minoritātes un nevalstiskās organizācijas, tagad dominē neiecietīgi izteikumi pret nepilsoņiem, krievvalodīgajiem un latviešiem.
Kopumā medijos nav mainījusies attieksme pret nevalstiskām organizācijām – izskan viedokļi, ka tās nelabvēlīgi iespaido sabiedrību un piederība pie tām nav vēlama. Viena no mediju izmantotajām stratēģijām pret nevalstiskajām organizācijām ir uzskata popularizēšanā, ka tās rada problēmas pārējai sabiedrībai. Piemēram, “Neatkarīgā Rīta Avīze” raksta: ““No Pride” vadītājs I. Masļakovs aicina rīdziniekus neiet vērot gājienu, jo "tad cilvēki kļūst līdzīgi viņiem”. Mozaīkai to vien vajag, lai parādītos kāds ļauns homofobs."
"2007. gadā neiecietība medijos bija vairāk vērsta pret seksuālajām minoritātēm un nevalstiskajām organizācijām. Šogad dominē neiecietīgi izteikumi pret nepilsoņiem, krievvalodīgajiem un latviešiem."
Cita neiecietības stratēģija uzsver norādi, ka grupa ar Latvijai kaitīgām aktivitātēm īsteno ārvalstu sponsoru intereses. Piemēram, citāts no “Neatkarīgās Rīta Avīzes”: “Vēl viens iemesls neticēt šiem jaunajiem politiķiem ir tas, ka, lai arī vārdos tie sevi pozicionē kā dikten nacionālus un latviskus esam, viņu būtība un sūtība ir izkalpot svešzemju fondiem, koncerniem, institūtiem un vēstniecībām, būt par Latvijai dažkārt asi kaitīgu ideju iedējējiem vietējā vidē, par citvalstu uzņēmumu interešu dīleriem, emisāru kolaborantiem, kas palīdz piečakarēt aborigēnus. Turklāt viņu citvalstu draudziņi ne vienmēr ir tie, kuri plūc tītarus un rīko dārza svētkus, bet arī tie, kas dzer vodku un uzkož ikrus.”
A. Rožukalne skaidro, ka attieksme pret nevalstiskām organizācijām ietekmē cilvēku uzvedību, iesaistīšanos un līdzdalību dažādos sabiedrības procesos. Tāpēc arī tika veikta medijos reprezentētās neiecietības pret nevalstiskajām organizācijām izpēte.
Viņu zaudējums = mūsu ieguvums
Tāpat pētnieki secinājuši, ka abas minētās un citas neiecietību argumentējošās stratēģijas mediji izmanto attiecībā pret krievvalodīgajiem. Drukātajos medijos visbiežāk tiek izmantota argumentācijas stratēģija, kas norāda: grupa rada problēmas pārējai sabiedrībai. Piemēram, “Latvijas Avīze” raksta: “Latvijā ir socioloģija, kas parāda, ka daudzi te dzīvojošie nav un nekad nebūs patrioti. Diemžēl viņi ir citas valsts patrioti.”
Otrajā vietā ir argumentācijas stratēģija, ko var saukt par pašmarginalizāciju: krieviski rakstošā medija žurnālists vai cits avots, kas identificējas ar krievvalodīgo kopienu, pauž viedokli par grupas politisku bezpalīdzību, sadrumstalotību, atsvešinātību, nenorādot uz pozitīvas sociālās rīcības iespēju. Piemēram, “Вести Сегодня” bija publicēts apgalvojums, ka “властям вовсе не нужно, чтобы нелатыши знали латышский” (vara nemaz nevēlas, lai nelatvieši zinātu latviešu valodu).
Trešā populārākā argumentācijas stratēģija, ko žurnālisti un/vai citi avoti izmanto pret krievvalodīgajiem kā grupu, pamato tās izslēgšanu no publiskās telpas/politikas. Piemēram, to apliecina bijušā Rīgas mēra Jāņa Birka teiktais “Latvijas Avīzē”: „Mēs nedrīkstam pieļaut, ka ekonomiskās grūtības un dusmas noved pie latviešu Rīgas zaudēšanas.”
"Mediji veido vienpusēju skatījumu uz aplūkotajiem jautājumiem, neievērojot klasiskās žurnālistikas principus."
Pētnieks Marks Jermaks norāda, ka laikrakstos, kas iznāk krievu valodā, saskatāmi pat īpaši neiecietīgi un radikāli izteikumi. Piemēram, kādā rakstā tiek uzsvērts, ka Veselības obligātās apdrošināšanas aģentūras izsūtītie aicinājumi uz onkoloģisku saslimšanu savlaicīgas atklāšanas pārbaudēm sievietēm ir tikai latviešu valodā. Tā kā daļa krievvalodīgo sieviešu nesaprot vēstules tekstu, viņām ir lielākas iespējas saslimt ar šīm slimībām.
Neiecietība ir saskatāma materiālu atlasē, kad tiek pārpublicēti teksti no radikāli noskaņotiem interneta resursiem, žurnālista un informācijas avota tekstos, virsrakstos (pat ja raksts ir informatīvs, virsraksts liek nojaust par pašmarginalizāciju), foto parakstos un citur medijos. Viens no līdzekļiem tās paušanai – aizspriedumaina valoda. Piemēram, krievu valodā iznākoša laikraksta žurnālisti nepilsoņus ir apzīmējuši ar vārdu, kas raksturo melnādainus cilvēkus. Savukārt valsts valodas eksāmenu pilsonības iegūšanai sauc par represijām un genocīdu.
M. Jermaks atzīmē, ka īpaši „identitātes konstruēšana” notiek 9. maijā un vēlēšanu laikā, kad medijos izskan aicinājumi balsot par “savējiem”.
Pārkāpti profesionālas žurnālistikas principi
Iecietības vai neiecietības klimatu mediju saturā lielā mērā ietekmē redakcijas darbinieki gan komentāros, gan tajos preses izdevumos, kur nav nošķirti fakti no komentējošiem izteikumiem, arī ziņu materiālos. Dažkārt teksts ir neitrāls, bet nosaukums vai foto paraksts “apzīmogo” kādu grupu.
Pētījums rāda, ka ir pieaudzis to neiecietīgo izteikumu apjoms, kuru avots ir paši žurnālisti. Bieži vien viņi savu neiecietīgo attieksmi paspilgtina, izvēloties tādus informācijas avotus, kas paudīs “vajadzīgo” viedokli. Piemēram, tādā nolūkā tiek izmantoti viedokļu līderi, kas konsekventi pārstāv neiecietīgu nostāju, un tas savukārt atbalsojas sabiedrībā. Mediji veido vienpusēju skatījumu uz aplūkotajiem jautājumiem, neievērojot klasiskās žurnālistikas principus, kas paredz viedokļu daudzveidības nepieciešamību mediju tekstos.
"Mediji mēdz darboties arī kā politiskās partijas."
Atsevišķi laikraksti kultivē pretrunas starp krieviem un latviešiem, neieraugot līdzīgās intereses, vērtības, bet uzsverot atšķirības pēc etniskām pazīmēm. Tādējādi redakcija uzspiež savu ideoloģiju, nepiedāvājot viedokļu daudzveidību un pārkāpjot profesionālās žurnālistikas principus – pētījuma rezultātus analizē A. Rožukalne. Viņa uzsver: “Auditorijai ir maza ietekme uz mediju saturu, lai gan neiecietīgais saturs it kā tiek veidots tās interešu vārdā.”
Kad medijs ir kā partija
Atbildot uz jautājumu, vai tiešām mediji aizspriedumus un stereotipus kultivē kāda interesēs, arī M. Golubeva izteica pieņēmumu, ka redakcija šos viedokļus cenšas piemērot auditorijas grupu interesēm, bet būtībā mediji atspoguļo to īpašnieku un vadītāju noteikto ziņojumu. Šo tendenci apliecina ne tikai informācijas avotu izvēle, bet arī redakcijas un žurnālistu veidotie materiāli un izteikumi, kas izceļ domu: no grupas x ir jāuzmanās, tā ir naidīga un bīstama – tās ieguvumi ir mūsu zaudējumi un otrādi.
Ārzemju pētnieki, kas aplūkojuši mediju sistēmu citviet pasaulē, ir secinājuši, ka mediji mēdz darboties arī kā politiskās partijas, kas vienpusīgi pārstāv kādas sabiedrības grupas intereses un idejas.
Lai no tā izvairītos, Latvijas pētnieku grupa iesaka izveidot jaunu, no mediju īpašniekiem un redaktoriem neatkarīgu nevalstisku organizāciju, kas pievērstos žurnālistu ētikas jautājumam, jo Latvijas Žurnālistu savienība mediju ētikas jautājumiem nepievēršas. Tāpat mediju pētnieki rosina veidot interneta vides žurnālu, kurā par šiem jautājumiem diskutēt, kā arī sniedz citus ieteikumus.
Ilze Šulmane, LU SZF Komunikācijas studiju nodaļas lektore, uzskata, ka tuvākajā laikā situācija, visticamāk, neuzlabosies, jo žurnālisti, vēloties saglabāt darbu, vēl vairāk pakļausies mediju īpašnieku spiedienam.
Ar pilnu pētījuma tekstu var iepazīties sabiedriskās politikas portālā politika.lv.
