Šo īpašo produktu ražotāji, pirmkārt, pārdod skaistu stāstu. Leģendu par izcilu produktu no izcilas vietas, kas vienreizēji gatavots un īpaši iesaiņots, skaidro Zemkopības ministrijas (ZM) speciālisti. Vislabākā pazīšanās zīme esot šī leģenda! Un – arī nepieciešama sastāvdaļa, lai pieteiktu cildināto pārtikas produktu „dalībai” vienā no Eiropas Savienības (ES) tā dēvētajām pārtikas kvalitātes shēmām.
Galvenais – augstas kvalitātes prasības
ES dalībvalstīs pievērš lielu uzmanību augstai produkcijas kvalitātei un drošībai, arī augstām dzīvnieku labturības prasībām. Normatīvie akti lauksaimniecības un pārtikas produktiem ES tiek sakārtoti īpašās pārtikas shēmās. Pirmās pārtikas kvalitātes shēmas Eiropā radās 1930.gadā. Pašlaik visā ES pārtikas kvalitātei tādu ir trīs:
- bioloģiskajai lauksaimniecībai;
- aizsargātām ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm un cilmes vietu nosaukumiem;
- garantētām tradicionālajām īpatnībām.
"Receptes ir ļoti interesantas, un arī tajās ir ievīts šis īpašais stāsts, leģenda."
Īpašie pārtikas produkti, kas drīkst lepoties ar piederību vienai no minētajām ES pārtikas shēmām, tiek marķēti ar speciālu apaļu zīmīti zilidzeltenās krāsās, vienotu visās 27 dalībvalstīs. Šis marķējums un piederība arī ļauj ES dalībvalstīm „turēties pretim” lielajam lētās pārtikas pieplūdumam no tā dēvētajām „trešajām” valstīm.
Latvijā nav īpaši aizsargāto produktu
ES un tās dalībvalstu nacionālo normatīvo aktu un pārtikas kvalitātes shēmu savstarpējā saskaņošana ir iemels, kādēļ Latvijā patlaban tiek izstrādāti Ministru kabineta (MK) noteikumi „Lauksaimniecības un pārtikas produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistrācijas un aizsardzības kārtība”, skaidro ZM speciālisti. Jau ir sagatavots noteikumu projekts, kas iziet saskaņošanu valdībā.
Gaidāmo noteikumu galvenā nozīme:
- aizsargāt pārtikas produkta nosaukumu no ļaunprātīgas izmantošanas;
- nodrošināt patērētājiem patiesu informāciju par produkta ģeogrāfisko izcelsmi, kvalitāti un ražošanas tradīcijām;
- veicināt produktu ražošanas dažādību.
Noteikumu projekts detalizēti uzskaita, kādas ir prasības produktiem, kuri vēlas nēsāt ģeogrāfisko norādi un būt aizsargāti visā ES teritorijā. Noteikumu projektam ir pielikumi, kuri nosaka produktam nepieciešamos rādītājus, lai tas varētu iekļauties shēmā. Tāpat pielikumos noteikts, kādai paškontrolei jābūt uzņēmumā, kas īpašos produktus ražo.
Bet pati galvenā iezīme, lai pārtikas produkts varētu iegūt ģeogrāfisko norādi, ir – tam jābūt raksturīgam tikai šim noteiktajam ģeogrāfiskajam apgabalam un vismaz vienam no trim produkta gatavošanas posmiem – apstrādes, pārstrādes vai sagatavošanas – jānotiek tikai konkrētajā ģeogrāfiskajā teritorijā. Piemēram, ja kādam ražotājam būs vēlēšanās kā īpašo „ģeogrāfisko” produktu ražot „Kurzemes sklandu rausi”, tad ražotājam būs jāpierāda, ka citā vietā pasaulē šādu produkciju neražo un, ja ražo, tad tas ir aizguvums tieši no Kurzemes. Turklāt vienam no produkta apstrādes, pārstrādes vai sagatavošanas procesiem jānoris tikai un vienīgi Kurzemē, piemēram, burkānu audzēšanai.
"Pasaulē ir daudz piemēru, kas spilgti raksturo īpašos un ES aizsargātos pārtikas produktus, piemēram, „Parmas šķiņķis”, „Fetas siers”."
Atšķirībā no pārtikas produktiem, kuri atbilst ģeogrāfiskās norādes kvalitātes shēmai, produkta ar cilmes vietas aizsardzību sagatavošanas pilnīgi visam procesam – no izejvielas ieguves līdz iesaiņotam galaproduktam – jānotiek tikai un vienīgi šajā konkrētajā apgabalā. Turklāt tieši šī iemesla dēļ produktam ir kaut kādas unikālās īpašības. Tātad, ja „Kurzemes sklandu rausis” gribēs lepoties ar cilmes vietas aizsardzību, tad visām izejvielām un visiem procesiem būs jānoris vienīgi Kurzemē, tajā skaitā gan burkānu, gan rudzu u. c. izejvielu saražošanai, apstrādei un pārstrādei.
Visu šo produktu receptūras noteikti jāpublicē oficiālajā Eiropas Komisijas vēstnesī, tātad tās kļūst pieejamas ikvienam. Receptes ir ļoti interesantas, un arī tajās ir ievīts šis īpašais stāsts, leģenda. Piemēram, receptē spāņu olu dzeltenumu kultenim ar cukuru “Ovos Moles de Aveiro” aprakstīts, ka dzeltenumi tiek iztecināti caur cepējas pirkstiem tikai novadam raksturīgā veidā, ka cukura sīrupam ir noteikta temperatūra un tamlīdzīgas detaļas. Un arī – vēsturiskas norādes uz vissenāko dokumentu, kurā jau 1502. gadā minēts šis īpašais produkts. Tomēr tas, kāds ir sagatavošanas process kopumā, aprakstīts īpaši netiek – ne olu masas maisīšanas temps, uguns „stiprums”, kas it kā ļauj recepti līdz galam neatklāt. Tā ir produkcijas autentiskuma „meistarklase”!
Pasaulē ir daudz piemēru, kas spilgti raksturo īpašo, ar ģeogrāfiskajām un cilmes vietas norādēm aizsargāto pārtikas produktu, piemēram, „Parmas šķiņķis”, „Fetas siers”, „Rokforas siers”, (visu aptuveni 3000 ES Aizsargāto ģeogrāfisko norāžu(AĢN) un Aizsargāto cilmes nosaukumus (ACN) produktu saraksts apskatāms saitē www.pvd.gov.lv/lat/lab_izvlne/datubzes/eiropas_savienbas_aizsargto_eo). Latvijā pašlaik vēl nav neviena šai shēmai atbilstošā pārtikas produkta.
Savukārt par garantēti tradicionālajiem produktiem sauc tos, kas tradicionāli lietoti šajā teritorijā un kuriem 25 gadu garumā „tradicionālisms” ir apstiprinājies. Protams, tas jāpierāda un jāapstiprina arī ar leģendu, ražošanas īpatnībām un kvalitātes garantijām. Pagaidām Latvijā vēl nav arī produktu ar garantēto tradicionālo īpatnību aizsardzību. Jāteic, visā lielajā ES teritorijā to ir pavisam nedaudz – tikai 20 (ES produktu ar garantētām tradicionālām īpatnībām (GTI) sarakstu varat apskatīt saitē www.pvd.gov.lv/lat/lab_izvlne/datubzes/eiropas_savienbas_produktu_ar_). Viens no zināmākajiem Latvijā ir „Mocarellas siers”.
"Aizsargāto un marķēto ģeogrāfisko, cilmes vietu un tradicionālo produkciju meklē un pērk pārsvarā gardēži. Savukārt ražotāji to izmanto tūristu piesaistīšanai."
Laiks, ko aizņem visu īpašo produktu atzīšanas procedūra, prasa pat vairākus gadus. Pieteikumu var iesniegt ražotāju vai pārstrādātāju apvienība, kuri strādā ar vienu un to pašu lauksaimniecības vai pārtikas produktu. Naudas ieguldījums kā minimums ir Ls 500, neskaitot analīžu izdevumus, specifikāciju rakstīšanu, nepieciešamo dokumentu sagatavošanu, reģistrēšanas pieteikumu publicēšanu u. c. izmaksas. Šis process uzņēmumam ir dārgs un ilgs un bez garantijas, ka kāda dalībvalstu fiziskā vai juridiskā persona neprotestēs pret pieteiktā produkta unikalitāti. Lietuva tika iesniegusi trīs produktus, bet neviens nenokļuva līdz „finišam” – kādas citas ES dalībvalstis pierādījušas, ka viņu valstī tiekot ražots tāds pat produkts, bet vēl senāk un „atbilstošāks”. Ērkšķainais ceļš var beigties arī ar neko.
Bet, ja kāds no iepriekšminētajās shēmās ietilpstošajiem pārtikas produktiem tiek ražots arī no bioloģiski ražotām izejvielām, ievērojot visas noteiktās prasības, tad šis produkts varēs arī iegūt bioloģiskās produkcijas marķējumu. Tas teorētiski iespējams.
Ražot drīkst, marķēt – ne
Ja produkts ir atzīts par īpašo, tas nenozīmē, ka tiesības to ražot nav visā pasaulē. Ir, tiesa, pēc precīzas receptūras un ievērojot pareizu tehnoloģiju. Tikai – citiem ražotājiem nav tiesību šo produktu saukt tieši tajā vārdā un nav tiesību lietot īpašo zilidzelteno marķējumu, kas produkta „īpašumu” un aizsargātību apliecina. Piemēram, to „Rokforas” sieru, ko ražo Latvijā, sauc nevis oriģinālā vārdā „Roquefort”, bet gan – „Trikātas Rokforas siers. Ne visi pārtikas produkti tiek iekļauti kādā noteiktā shēmā, tikai īpaši aizsargātie.
Aizsargāto un marķēto ģeogrāfisko, cilmes vietu un tradicionālo produkciju meklē un pērk pārsvarā gardēži. Savukārt ražotāji to izmanto tūristu piesaistīšanai. Tā ir lieliska iespēja! ES vecās valstis ir savas produkcijas aizsardzības un mārketinga iespējas lieliski apguvušas, teic speciālisti.
Dalībvalstij – savas iespējas
Eiropas Komisijas (EK) regulās noteikts, ka katrai Kopienas dalībvalstij ir pienākums izstrādāt arī savus nacionālos normatīvos aktus īpašajiem lauksaimniecības un pārtikas produktiem, nosakot atkāpes no ES pārtikas tiesību aktiem un izdarot savu pašas valsts izvēli. Tai produkcijai, ko nacionālā dalībvalsts ražo atbilstoši savai, valstī iekšēji apstiprinātai Nacionālai pārtikas kvalitātes shēmai, ir savas kvalitātes prasības un arī savs, valsts iekšienē atzīts marķējums, kura lietošana ir brīvprātīga. To Latvijā noteic šā gada 18. augustā pieņemtie MK noteikumi „Prasības pārtikas kvalitātes shēmām, to ieviešanas, darbības, uzraudzības un kontroles kārtība” medum, eļļai, dārzeņiem un kartupeļiem, bioloģiskās lauksaimniecības produkcijai, ģeogrāfiskajām norādēm, tradicionālajām īpatnībām un aizsargātajām cilmes vietām. Marķējums jeb norāde ir „Kvalitatīvs produkts”, ko jau pazīstam kā „zaļo karotīti”.
