Valmieras rajona lauksaimnieku apvienības vadītāja Dace Pastare teic, ka saimnieku pasākumi noteikti un nekādā veidā netiks vērsti pret viņu barotājiem – govīm. Jo sazēlušo nemieru sakne ir tālu no saimniecībām – tie meklējami lepnās Rīgas augstajā Daugavmalas celtnē.
Esošā politika nav ilgtspējīga
„Zemkopības ministrijas rīcība ir ļoti prognozējama, un tās atbilde bija zināma jau nākamajā dienā pēc piensaimnieku prasību publiskošanas,” teic Dace Pastare. „Kaut prasību izstrādāšanā un iesniegšanā ministrijai aktīvi nepiedalījos, es tām pilnībā pievienojos. Tās ir pamatotas un arī reāli izpildāmas. Mēs varētu ilgstoši ekonomiski un arī emocionāli apspriest pašreizējo situāciju piensaimniecībā, pierādot, ka esošā politika nav ilgtspējīga. Ministrija ir atradusi 2,5 miljonus latu, bet viss pārējais pašlaik paliek uz vietas.”
Bet sāls jau nav piešķirtajā naudā un tās lielumā. Nauda pašreizējā brīdī ir tikai neliels, īslaicīgs, ātri samirkstošs plāksteris, ar ko mēģināt aizlipināt milzīgu caurumu. Saimniece uzskata, ka valdībai jādomā ilgtermiņā, kā lauksaimniecību kā Latvijas tautsaimniecības nozīmīgu nozari nostiprināt uz aizsargāt.
„Kas notiek pašlaik?” piensaimniece vaicā, ”ministrija sadala ES līdzekļu, nacionālo naudu un saka – te jums burkāns, grauziet un esat laimīgi! Bet neviens nedomā, kādā veidā visu nozari aizsargāt un noturēt kā valstij vitāli vajadzīgu.”
Ja runā par piena ražotājiem, ne pārstrādātājiem, tad ražotājiem nevar būt nekādu ilgtermiņa uzkrājumu, jo nav saražotās produkcijas uzkrāšanas iespēju. Ja pārstrādātāji var piena pulveri un sieru kādu laiku uzglabāt noliktavās, tad ražotājiem tas piens, kas izslaukts, ir jāpārdod vai arī... jāizlej. Pienu nevar ilgstoši glabāt, tādēļ ražotāji to pārdod par tādu cenu, kādu pārstrādātāji piedāvā. Ļoti nopietni un valstiski jāpiedomā, lai lauksaimnieki – piena, arī augļu un dārzeņu ražotāju, puķkopji, kuri ražo ātri realizējamu produkciju, – nebūtu spiesti izbeigt savu ražošanu.
Valsts maku pilda ražotāji
Protams, ir labi, ja valsts atbalsta finansiāli, bet – nauda nedod nekā, ja nav ilgtermiņa skatījuma, ir pārliecināta Dace Pastare. Turklāt saimniekiem domātajā naudā tiekot ieskaitīti arī atsevišķi ministrijas izdevumi, akcīzes nodoklis un citi tēriņi. Rezultātā ražotājiem domātā summa sarūk. „Tādēļ nevaru piekrist, ka ražotāji saņem visus 2,5 procentus no valsts pamatbudžeta izdevumu daļas, kā tas ierakstīts lauksaimniecības atbalsta likumā. Tā nav. Tātad savu solījumu netur Latvijas valdība un tās lēmumiem trūkst pēctecības,” lēš saimniece.
"Ja kāds iedomājas, ka nekustamo īpašumu tirgus vai banku sektors spēj pastāvēt atrsevišķi no nacionālās ražošanas, tad tie ir dziļi un smagi maldi! "
Uzņēmējas sajūtas teic, ka valstī trūkst sapratnes par visu norisošo procesu savstarpējo saistību: „Ja kāds iedomājas, ka nekustamo īpašumu tirgus vai banku sektors spēj pastāvēt atrauti no nacionālās ražošanas, tajā skaitā lauksaimniecības, tad tie ir dziļi un smagi maldi! Viss šajā ekonomiskajā telpā ir savstarpēji saistīts, turklāt tik mazā tirgū kā Latvija.”
Pašreizējo procesu rezultātā, iespējams, daļa piena ražotāju savu uzņēmējdarbību pārtrauks. Tiem sekos piena pārstrāde, kas izjuks. Tad sekos lopbarības sagatavošanas uzņēmumi, lauksaimniecības tehnikas, agroķīmijas ražotāji un tirgotāji. Visam pāri – nodarbinātība un sekojoša sociālā spriedze laukos. Un pašās ķēdītes beigās, nenoliedzami, valsts budžeta ieņēmumi.
„Mēs esam tie, kas, tāpat kā citi uzņēmēji, pilda valsts budžetu. Ja cilvēki nestrādās, tad ieņēmumu nebūs, tajā skaitā valdības un ministriju ierēdņu algu vienkārši nebūs,” D. Pastari uztrauc valstiskas problēmas. „Vai bez ražotāju maksātās algas palikušās ģimenes spēs savus bērnus izglītot un uzturēt? Turklāt mūsu valstī trūkst kopēja skata uz nacionālo ražošanu, tā arī nedomā par pašnodrošinājumu ar pārtiku.”
Latvijā pašlaik saražo apmēram 700 000 tonnas piena gadā, kas ir piešķirtās kvotas izpilde, vēsta statistikas dati. No tām 300 000 tonnas, kas pārsniedz pašpatēriņu, izved ārpus valsts.
Vienlaikus nav īstas uzskaites par to, cik daudz pārstrādāta piena Latvijā importē. No Lietuvas ieved visvienkāršākos ikdienas patēriņa produktus – pienu, biezpienu, krējumu u.tml. Pat nemaz nerunājot par ievestajiem sieriem, jogurtiem, ziežamajām pastām un citiem, kas ir ilgāk uzglabājami piena produkti un nāk no vēl tālākām valstīm. Aptuvenos ciparos viss ievedums gadā varētu veidot 100 000 tonnas. Bet no Latvijā saražotās produkcijas mēs paši apēdam 300 000 tonnas. „Skaitļi nav precīzi, tie „nesaiet kopā”, bet citu precīzāku datu mums nav,” saimniece pētījusi bilanci. „Piena produktu patēriņu ietekmē arī to augstā cena. Mazāk turīgie izvēlas pirkt piena un augu tauku maisījumus, kas ir lētāki nekā „tīrie” piena produkti.” Un neviens nedomā par veselības problēmām nākotnē, kad savu iznīcinošo dabu sāks parādīt visi neskaitāmie konservanti, ar ko piesātināti tālu vestie un ilgi glabājamie produkti.
Ko iecerējuši piensaimnieki
Latvijas piensaimnieki nolēmuši maija beigās atvest uz Rīgu četras piena mašīnas – no katra novada pa vienai ar 2-3 tonnām piena katrā. Iecerēts šo pienu pret ziedojumiem dalīt pilsētniekiem. Tie, kam naudas, ko noziedot, nebūs, dabūšot pienu par brīvu.
Piena dalītāji līdzi solās ņemt arī dažādus uzrakstus un plakātus. Lielu atbalstu viņi saņēmuši no Pārtikas un veterinārā dienesta vadības, par ko pateicīgi ģenerāldirektoram Marekam Samohvalovam. Bet, neraugoties uz to, ka šim pasākumam ir ļoti daudz atbalstītāju, visa rīkošana gandrīz tikai uz Daces Pastares pleciem un iespējām. „Varu paļauties uz daudziem novadiem, kuri savus ražotājus apzinājuši un darbojas, bet no dažiem pašlaik nekādu reālu rīcību nejūtu – acīmredzot informācija par mūsu aktivitātēm kaut kur pazudusi, Latvijas bedrainos ceļus mērojot,” viņa nedaudz pasūrojas. „Man pašai ir sava saimniecība, un laiks, ko varu pasākumam veltīt, nav neierobežots.”
Piensaimniekiem tikušas izdalītas anketas, lai novērtētu, vai ministrijas veiktie pasākumi situācijas stabilizēšanai ir pietiekami un atbalstāmi, un uzklausītu, kādas akcijas vajadzētu veikt. Diemžēl piena ražotāji tās aizpildot visai kūtri.
"Ne jau ražotājs un pārstrādātājs „nosmeļ krējumu”, bet gan tirgotājs. "
„Tas nozīmē, ka vēl jau nav tik slikti... un ļoti skumdina,” bilst D. Pastare. „Bet no anketām, kas aizpildītas, ir skaidrs, ka cilvēki domā līdzīgi un piena ražotāji nebūt nav sašķelti. Runa acīmredzot par to, cik kurš ir gatavs sevi aizstāvēt kopīgajās akcijās, dalot pienu un stāvot Rīgas centrā ar dakšām vai jebkādu citu instrumentu rokās. Bažījos, ka tādu daudz nebūs...”
Zemkopības ministrija esot uzsākusi dīvainu pretdarbību piensaimnieku akcijām – pagastu konsultantiem aizliegts šajās akcijās piedalīties, zvanīts arī lauksaimnieku apvienību cilvēkiem, kas ir sabiedriskas organizācijas. Ministrijas veiktās pretaktivitātes liecinot, ka tiešām parādījušās bailes. Ja ministrija būtu pārliecināta par savu absolūti nevainojamo darbu un to, ka izdarījuši pilnīgi visu, kas viņu spēkos, tad šāds pretdarbības nebūtu, ir pārliecināta apvienības vadītāja.
Mērķis - panākt cenu līdzsvarotību
Pats primārais piensaimnieku akciju uzdevums – panākt lielāku piena iepirkuma cenu. Šajā sakarā D. Pastare uzņēmusies vēl vienu darbu, iespējams, utopisku. „Vēlos savest kopā” piena ražotājus un pārstrādātājus, tik nezinu, vai tas izdosies.” uzņēmēja raugās reāli. „Bet kopīga valoda mums jāatrod, jo pašreizējās pretrunas, pareizāk sakot, konfrontācija, ir jau sena tradīcija, kas jālauž, jo izskatās, ka visa spēle pašlaik notiek pie tirgotāju vārtiem. Ne jau ražotājs un pārstrādātājs „nosmeļ krējumu”, bet gan tirgotājs. Jā, pārstrādātājs nedaudz uz zemnieku rēķina „uzbarojas”, bet tā „tauku kārta” nav tik liela. Tas lielākais „ēdājs” ir tieši tirgotājs, ja runājam par vietējo tirgu.”
ES valstīs cenas pieaugums no piena fermā līdz cenai veikalā esot apmēram 2,2 - 2,3 reizes, ASV dažos štatos to regulē normatīvie akti un nosaka ne vairāk par 2 reizēm, bet pašlaik Latvijā starpība ir trīs reizes un vairāk. Fermā vidēji litrs piena maksā 19 santīmus un nu jau ar jūniju būs vēl mazāk, veikalā – pat vairāk par 65 santīmiem. Un tikai valsts var sakārtot likumdošanu tā, lai tirgotājiem nebūtu šādu „treknu” iespēju.
"Mēs joprojām „dzēšam” ugunsgrēkus, bet nespējam sakārtot sistēmu pat tuvākajai nākotnei tā, lai Latvijā uzņēmējdarbība attīstītos un cilvēki justos droši savā biznesā. "
„Tas, ka klasiskais pircējs vēlas pazemināt cenu”, ir normāli, teic D. Pastare. „Ja klasiskais pārdevējs prasti cenu „nolaiž” par 5-7 procentiem, tad patlaban Latvijas piena tirgotājs no pārstrādātāja „izspiež” par 15 un vairāk procentiem zemāku cenu. Bet tas jau nenozīmē, ka cena veikala plauktā ir par šiem 15% mazāka,” saimniece ir pētījusi. „Ja kombināta 15% atlaidei vēl uzliek 20% tirdzniecības uzcenojumu, iznāk skaista apaļa summiņa. Valdībai ļoti steidzami šī ķēdīte jāsakārto. Ļoti steidzami,” piekodina uzņēmēja.
Krasi izaugušie kredītprocenti
Pagājušā gada ažiotāžas par lata devalvāciju rezultātā kredītprocenti ir pieauguši vairāk nekā divas reizes, no 7% pat līdz 19 procentiem, tajā skaitā investīciju mērķim. „Tas ir nāvīgs trieciens,” teic saimniece, kura pati šo „prieku” izbaudījusi.
„Kas šo situāciju radīja? Kaut kādas baumas, uz ko noreaģēja visas bankas. Bet kur šajā laikā skatījās Latvijas Banka un mūsu valdība? Kādēļ neko neregulēja? Ja jau tik tālu esam nonākuši, tad varbūt tomēr mūsu valsts varētu savus uzņēmējus nedaudz atbalstīt? Lauksaimnieki nav vienīgie, kas cieta. Cieta visi vietējie uzņēmēji, īpaši mazie,” teic apvienības vadītāja.
Valdības rokās ir jābūt kādai svirai, kā ietekmēt bankas, lai nāk uzņēmējiem pretī un atliek pamatsummas maksājumu uz kādu laiku. Varbūt var pagarināt kredīta termiņu no 15 uz 25 gadiem būvniecībai un kaut nedaudz samazināt kredītprocentus. Uzņēmēji vēl joprojām uz to cerot.
Nebūs piena, nebūs pārstrādes
Zemkopības ministrs Mārtiņš Roze reiz prognozējis, ka apmēram 30% pārstrādes uzņēmumu likvidēs. Tajā pašā laikā pašreizējā pārstrādes jauda valstī pilnībā atbilst saražotajam piena daudzumam.
Kādēļ pārstrāde stāv uz vietas? Tādēļ, ka pienu eksportē.
Kādēļ tā? Tādēļ, ka pārstrādes uzņēmums nepieder ražotājam, bet gan no piena ražošanas atrautam biznesmenim, kurš, protams, nevar nodrošināt izejvielu, jo pats to neražo.
Līgums starp ražotāju un pārstrādātāju ir tik ļoti ietekmējams un subjektīvi noslēdzams, ka izveidojis problēmas pamatu. Pārstrāde bez piena ražošanas pastāvēt nevar. Ja zemnieki paši būs pārstrādes uzņēmumu īpašnieki, tad nebūs izejvielas iztrūkuma, ko pašlaik lielā mērā rada Latvijas pārstrādes uzņēmumu īpašnieku nepārvaramā kāre pēc alkatīgas peļņas.
„Tādēļ mums ir vajadzīgi ilgtermiņa risinājumi, nevis „ielāpu” miljoni. Lēmumiem, ko pieņem mūsu valstī, nav pēctecības,” Dace Pastare ir pārliecināta. „Mēs joprojām „dzēšam” ugunsgrēkus, bet nespējam sakārtot sistēmu pat tuvākajai nākotnei tā, lai Latvijā uzņēmējdarbība attīstītos un cilvēki justos droši savā biznesā.”
