Nodrošināt Ministru kabineta noteikto minimālo uzturlīdzekļu apmēru sava bērna uzturam ir katra vecāka pienākums neatkarīgi no spējas uzturēt bērnu un mantas stāvokļa (Civillikuma 179. panta piektā daļa).  Savukārt, ja viens no vecākiem vēlas piedzīt uzturlīdzekļus lielākā apmērā par valstī noteikto minimālo,  sagatavojot pieteikumu tiesai, prasība jāpamato ar pierādījumiem par katru izdevuma pozīciju, kas apliecina, ka bērna uzturam tiešām ir nepieciešama konkrēta summa, kas pārsniedz minimālo apmēru, kā arī jādomā, kā pierādīt, ka prasītā summa  ir samērīga ar abu vecāku materiālajām iespējām un spēju uzturēt bērnu.

Vēršam uzmanību, ka Civillikuma 179. panta pirmajā daļā noteiktais vecāku pienākums uzturēt savu bērnu ir samērojams ne tikai ar mantas stāvokli, bet arī spējām uzturēt bērnu. Tas nozīmē, ka vecāku labklājības novērtējums ietver ne tikai gūtos ienākumus, bet arī nekustamā īpašuma piederību un atsevišķos gadījumos faktisko iespēju nopelnīt jeb darbaspējas, proti, personas vecumu, izglītību, darba pieredzi, veselības stāvokli un citus personību raksturojošus faktorus. Tas vien, ka atbildētājam ir mazi oficiālie ienākumi, nenozīmē, ka viņam nav vai nevar būt lielāki.

Taču iepriekš prognozēt, vai tiesa šādu prasību apmierinās, nevar. Ja atbildētājam izdodas pierādīt vai tiesa pati secina, ka prasība nav pamatota un atbildētājam nav iespēju nodrošināt pieprasīto summu, prasība var tikt noraidīta vai apmierināta daļēji.